Taču šī nav nekāda pieticīgā sūna – tajā snauž milzu potenciāls labvēlīgi ietekmēt mūsu veselību. Sūniņa satur olbaltumvielas (apmēram 10%), C un B vitamīnus, kā arī veselu strīpu minerālvielu – varu, cinku, kalciju, mangānu, fosforu, kāliju, jodu, selēnu, bromu, sēru, pektīnu un pat bēta karotīnu. Tas nozīmē, ka īru sūnas iekļaušana uzturā uzlabo un stiprina smadzeņu darbību, garīgo labsajūtu, mazina iekaisumus un remdē sāpes, spēcina muskuļus, sirdi un sirds asinsvadu sistēmu, stiprina imunitāti. Īru sūnas vērtīgās vielas padara to ļoti ieteicamu veģetāriešu un vegānu uzturam. Īsāk sakot – tīrā maģija.
Jautājums gan paliek – kā to ēst? Veikalos īru sūna nopērkama kaltētā veidā – no skata atgādina sīkos, kraukšķīgos ceptos sīpoliņus, taču uz zoba likta šķiet cieta un bezgaršīga. Tas tāpēc, ka īru sūna vispirms jāizmērcē… Un tad tikai sākas! Tai, kā izrādās, piemīt spēja pārvērsties želejā – garšu gan šis process nemaina, sūniņa no tiesas ir gandrīz bezgaršīga. Bet tas tikai norāda uz tās hameleona dabu – kā želētāju to var pievienot gan desertiem (pannakotai, pudiņiem, želejām, marmelādēm utt.), gan arī, piemēram, biezām zupām, galertiem, mērcēm, pastētēm.
Īru sūnas vēsture gan nav neko līksma – īri to atklāja bēdīgi slavenā kartupeļu bada laikā, kad, izmisuma dzīti, sāka vākt un grauzt uz piekrastes klintīm augošās jūras aļģes.
Citi lasa
Bada nomocītie organismi sāka pamazām atžirgt, un ļaudis ātri attapa, ka paldies sakāms sārtajām sūniņām.
Īru sūnas uzturā tiek izmantotas arī citviet pasaulē. Piemēram, Venecuēlā tās tiek vārītas karstā pienā un medū kā saaukstēšanās, klepus un drudža zāles. Savukārt Dominikānā, Barbadosā un Jamaikā līdzīgs dzēriens tiek uzskatīts par afrodīziju. Tikmēr Īrijā īru sūnas tiek izmantotas alus un vīna brūvēšanā, kā arī dažādos tradicionālos desertos.