Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Atceries!
* Bērnam glābšanas veste vajadzīga arī rāmā piknikā Gaujā uz stabila plosta! ar katru nopeldēto kilometru un stundu (un varbūt arī – izdzerto aliņu) pieaugušo modrība mazinās.
* Laiks, kurā var pagūt izglābt slīkstošu cilvēku, ir tik īss, ka palīgi, ko izsauc pa tālruni 112, nepagūst ierasties. Par drošākām no šī viedokļa var uzskatīt pludmales, kur glābēji dežurē pastāvīgi.
* Par neuzticamākajiem bērnu pieskatītājiem pie ūdens var uzskatīt pusauga zēnus un ieriebušus (arī viegli) vīriešus. Viņi paši mēdz būt visai pārgalvīgi un veido lielāko daļu skumjajā slīcēju statistikā.
Pie ūdeņiem
* Visbīstamākās ūdenstilpes ir upes ar zemūdens straumēm un krasi atšķirīgu ūdens temperatūru virspusē un dziļumā, kuras dēļ biežāk var rasties krampji.
* Jūrā jāuzmanās no viļņiem. Divus trīs gadus vecu mazuli var nogāzt no kājām arī tādi viļņi, kurus pieaugušais vispār neuzskata par uzmanības vērtiem. Savukārt bērnu, kas atrodas uz matrača vai peldriņķa, var iepūst jūrā.
* Ja pie mājas ir dīķi, baseini, akas, tie vai nu jānorobežo tā, lai bērni netiktu klāt, vai arī – mazos nedrīkst izlaist no acīm. Tāpat jānorobežo arī bērnu rotaļu baseins, ja tajā ir ūdens. Baseiniņā nedrīkst atstāt rotaļlietas, kas mudināt mudina mazo pēc tam sniegties, un viņš var ievelties ūdenī. Mazam bērnam pat bļoda ar ūdeni var izrādīties bīstama. Līdz pat septiņu astoņu gadu vecumam bērnu nevajadzētu atstāt vienu arī vannā.
* Pastaigājoties un rotaļājoties ūdens malā, sevišķi jāuzmanās no betonētām virsmām pie mākslīgām ūdenskrātuvēm, moliem u. c. hidrotehniskām būvēm, ko apskalo ūdens un apspīd saule. Tās apaug ar aļģēm un kļūst ļoti slidenas. Tāpat arī laipas un akmeņi.
* Laipiņas pie ezeriem, upēm un piemājas dīķīšiem vilina uzkāpt un pasniegties pēc kādas lapiņas vai apskatīt kukainīti, kas tur skrien pa ūdens virsu.
Peldoties
* Pirms laist ūdenī bērnus, vecākiem vajadzētu pārbaudīt izvēlētās peldvietas dibenu. Sviediena attālumā, t. i., 10–15 metrus no krasta, jebkurā upē un ezerā ir pilns ar visvisādiem priekšmetiem: pudelēm, dzelžiem, trosēm, stikliem. Savukārt brūces sagriežoties zem ūdens ir krietni dziļākas, jo ūdens mazina tūlītējo sāpju sajūtu. Turklāt šīs brūces arī ļoti asiņo.
Nezināmā vietā arī jāpārbauda, vai ūdenstilpes dibens nav dūņains un bedrains. Upē bedres mēdz veidoties, piemēram, līdzās lielākiem akmeņiem.
* Nomaļākā vietā pašu spēkiem var izveidot peldvietas norobežojumu – atbilstošā attālumā no krasta iedzīt mietus, pie kuriem piestiprina palielas plastmasas pudeles vai bojas (var nopirkt makšķernieku veikalos), kuras var labi redzēt gan peldētājs, gan novērotājs.
* Ne pieaugušie, ne bērni nedrīkst peldēties lielos viļņos. Tāpat nedrīkst lēkt ar galvu pa priekšu ūdenī nezināmā vietā vai atklātos ūdeņos.
* Ūdens temperatūrai nevajadzētu būt vēsākai par 20 grādiem. Ja cepina saule, tad temperatūrai vēlams būt vēl siltākai. Lai nesarauj krampji vai nepaliek slikti, ūdenī jāiet lēnām, saslapinot visu ķermeni, atvēsinot galvu. Bērnam nevajag šļakstīt virsū ūdeni, jāļauj viņam tajā ieiet pašam. Tāpat nevajag viņu nest rokās un tad iegremdēt ūdenī.
* Pirmajā peldēšanās reizē bērnam ūdenī nevajadzētu atrasties ilgāk kā piecas minūtes. Peldēšanās laiku pakāpeniski paildzina līdz 10–15 minūtēm. Bērns ūdenī nedrīkst atrasties tik ilgi, kamēr paliek zilas lūpas un uzmetas zosāda. Labāk ūdenī iet vairākas reizes.
* Mazuļiem līdz divu gadu vecumam sēdus stāvoklī ūdens drīkst sniegties līdz krūtiņām. Lielākiem bērniem, kas prot peldēt, ūdens var būt līdz krūtīm, kad stāv kājās, bet peldētnepratējiem – līdz viduklim. Arī labiem peldētājiem nevajag ļaut iepeldēt, kur kājas nesniedz ūdenstilpnes dibenu. Sevišķi jāsargā, lai šādās vietās, it īpaši upes straumē, nenokļūtu peldētnepratēji, kas rotaļājas ar peldriņķi. Riņķis un citi priekšmeti, kas kādu laiku mazo spēj noturēt virs ūdens, radot domu, ka nu gan viņš ir varens peldētājs.
* Bērniem līdz septiņu gadu vecumam peldēties vēlams tikai un vienīgi pieaugušo klātbūtnē. Vislabāk, ja tētis vai mamma dodas kopā ar mazuli ūdenī. Mazos bērnus pat jātur pie rokas. Visdrošāk, ja pieaugušais atradīsies ūdenī starp krastu un dziļumu. Jāpieskata arī bērns, kurš labi prot peldēt. Negaidītā situācijā, piemēram, ja kāju savelk krampji, bērns izbīstas daudz vairāk nekā pieaugušais.
Laivā un uz plosta
Ja bērns dodas līdzi izbraukumā ar laivu, ūdensmotociklu, plostu, noteikti jāvelk drošības veste, jo tā vislabāk pasargā, ja mazais iekrīt ūdenī. Braucot laivā īsāku gabaliņu, pieaugušais vēl var koncentrēt uzmanību bērna pieskatīšanai, taču, dodoties piknikā ar stabilu plostu, piemēram, no Cēsīm uz Siguldu, ar katru nopeldēto kilometru un stundu (un varbūt arī – izdzerto aliņu) pieaugušo modrība mazinās. Savukārt bērniem drīz vien sāk kļūt garlaicīgi. Plosts ir ļoti maza, ātri izpētāma saliņa, un tālāk – viltniece Gauja. Tāpēc, piemēram, Žagarkalns iznomāto plostu pasažierus apgādā arī ar peldvestēm.
Bet ir taču tik forši braukt plikam un sauļoties… Arī ar moci ir forši braukt ar pliku galvu – lai mati plīvo vējā. Negribas likt ķiveri. Un automašīnā negribas piesprādzēties. Bet tie ir ierobežojumi, ko drošības vārdā vērts pieciest. Varbūt laivā arī vajag piesprādzēties? Nē, gluži otrādi. Piesiet gan bērnus laivā nevajadzētu. Ja peldlīdzeklis apgāzīsies, tad mazais paliks ūdenī zem tā un pat veste viņam nepalīdzēs.
Uzmanību – ūdensmotocikli!
Lai gan ūdensmotociklu, tāpat kā sauszemes transporta līdzekļu vadītājiem, vajadzīga vadītāja apliecība, bet pašlaik ūdenssatiksmē valda haoss. Nereti braucēji ir nepieredzējuši, pārgalvīgi un bīstami sev un apkārtējiem. Tāpēc, ja iecienītajā peldvietā sāk aizdomīgi rūkt, jābūt īpaši piesardzīgiem, jo:
* ūdensmotocikls var uzbraukt peldētājam;
* veicot virāžas tuvu krastam, var sacelt mazam bērnam bīstamu vilni;
* neveiksmīgi vadīts ūdensmotocikls var arī izlidot krastā.
Vizināt bērnu ar ūdensmotociklu drīkst tikai tad, ja mugurā viņam ir peldveste. Visi, kas noslīkst, apgāžoties ūdensmocim, bijuši bez glābšanas vestēm. Krītot ūdenī, spēcīgais sitiens apdullina. Paiet kāds brīdis, līdz izdodas attapties. Ja nav glābšanas vestes, tas diemžēl notiek jau zem ūdens.
Arī ķivere netraucētu. Jo gadās visādi – arī ūdensmoči saskrienas, var gūt tādus pašus ievainojumus kā katrā satiksmes negadījumā. Tāpēc – vizināt savus bērnus ļaujiet tikai uzticamam ūdensmotociklistam!
Teksts: GUNTA ŠENBERGA, no žurnāla Mans Mazais arhīva
Konsultēja JURIS BLŪZMANIS, Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Latgales priekšpilsētas brigādes komandiera vietnieks, profesionālis glābšanā uz ūdens. Diemžēl viņam nācies meklēt un atdot vecākiem arī ūdenī bojā gājušus bērnus: «Mazs bērniņš var noslīkt burtiski mammas acu priekšā. Pat tādā dziļumā, kas viņam ir līdz celīšiem. Jūrā mazuli var apgāzt vilnis. Upē – garām braucošas motorlaivas sacelta viļņošanās. Pietiek iekrist ūdenī ieelpas brīdī un vienreiz ar to aizrīties, lai elpceļi aizvērtos, rastos asfikcija un bērns noslīktu. Tāpēc pats svarīgākais ir bērnu ne tikai pieskatīt, bet ūdenī būt mazajam blakus. Savukārt lielākiem bērniem svarīgi iemācīt saprast, ka ūdens ne tikai sniedz prieku, bet var kļūt arī bīstams. Slīkšana nenotiek kā filmās – vicinot rokas pa gaisu – gan jau kāds mani pamanīs (un parasti arī pamana un izglābj). Ja cilvēks spēj izlīst līdz viduklim no ūdens un vēl pamāt ar rokām, viņam ir superīga peldspēja. Kamēr cilvēks spēj peldēt, viņš nekādas zīmes nerāda. Bet, tiklīdz rodas kāda problēma, piemēram, krampji, viņš koncentrējas uz to un pat iekliegties nepaspēj. Noslīkt var zibenīgi.»
