Rīga +1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Kāpēc 36,6 °C skaitās norma?
Vai zināji, ka, piemēram, kaķiem normāla temperatūra ir 38 °C un pat vairāk? Un kaķis nemaz nav tas karstākais dzīvnieks! Tāpat zvēri un citas dzīvas radības, kam ir stipri zemāka ķermeņa temperatūra. Un vēl ir tādi dzīvnieki, kas guļ ziemas miegu un tā laikā savu ķermeņa temperatūru pazemina, tādējādi būtiski samazinot vielmaiņas ātrumu un enerģijas patēriņu. Zemākā temperatūrā visi ķīmiskie procesi norisinās lēnāk. Viens aspekts, kāpēc cilvēka organismam tieši 36,6 °C skaitās norma, saistīts ar temperatūru uz Zemes. Optimālā apkārtējās vides temperatūra, kādā cilvēks labi jūtas, ir apmēram 24 °C – tā ir pietiekama starpība ar ķermeņa temperatūru 36,6 °C, lai organisms varētu nodrošināt normālu šūnu darbību un dzesēties.
Kāpēc temperatūra paaugstinās?
Lai organisms spētu temperatūru regulēt, strādā divu tipu signalizētāji jeb sensori. Viena sensoru grupa atrodas uz ādas, un tie ziņo par apkārtējās vides iedarbību uz ķermeņa ārējiem slāņiem – ādu, zemādas slāni. Otra sensoru grupa rūpējas par temperatūras uzturēšanu organisma iekšienē. Un visu šo procesu kopumā kontrolē hipotalāma dziedzeris smadzenēs. Piemēram, ja hipotalāmā tiek pieņemts lēmums ķermeni dzesēt, tiek dots signāls paplašināties asinsvadiem ādā un zemādas slāņos, izraisot ādas piesārtumu un vienlaikus stimulējot svīšanu, jo iztvaikojot šķidrums dzesē ādu. Caur ādu svīstot izdalās ne tikai sviedri, bet arī toksīni, līdz ar to parasti krītas arī temperatūra. Svīšanai nav tikai dzesēšanas efekts, tā palīdz arī mazināt toksisko (pirogēno) vielu noslodzi.
Slimības laikā parasti notiek divi procesi. Pirmais: mikrobi izdala asinīs dažādas vielas, ko sauc par pirogēniem un kas paaugstina ķermeņa temperatūru. Pirogenitāte ir atbilde uz svešu olbaltumvielu vai polisaharīdu parādīšanos asinsritē. Otrs process, kas notiek, ir šāds: paaugstinātā temperatūra rodas, kad asinsķermenīši makrofāgi, ko vienkāršoti varētu dēvēt par karavīriem, kopā ar T limfocītiem nodarbojas ar visa svešā (mikrobu, baktēriju u. c.) apkarošanu organismā un kā ķīmisko ieroci izmanto slāpekļa monoksīdu NO, kas būtībā ir radikālis. Šis NO, ko makrofāgi izdala cīņā ar mikrobiem, spēj reaģēt ar dzelzi, kas atrodas sarkanajos asinsķermenīšos eritrocītos, savukārt dzelzij ir būtiska nozīme temperatūras regulēšanā.
Kāpēc saka, ka augsta temperatūra sadedzina slimību?
Šāds apgalvojums ir neprecīzs, jo tad sanāk, ka ķermeņa temperatūrai būtu jāpaceļas tik augstu, lai mikrobs nespētu izdzīvot. Gluži tā tomēr nenotiek. Iespējams, tautā šāds teiciens iegājies tāpēc, ka temperatūras paaugstināšanās procesa pozitīvā ietekme ir tāda, ka paātrinās ķīmiskie procesi šūnās – piemēram, var saražot vairāk enerģijas, lai atbildētu uz apkārtējās vides stresa izaicinājumiem.
Ja organisms nereaģē uz mikroba parādīšanos ar temperatūras izmaiņu, tas nozīmē, ka imūnsistēma ir novājināta un nespēj atpazīt svešās olbaltumvielas, organisms nav gatavs cīņai ar mikrobiem. Tomēr tas nenozīmē, ka temperatūra ir laba lieta. Nē, pareizi būtu teikt, ka temperatūras paaugstināšanās nozīmē to, ka organisms adekvāti reaģē un cīnās.
Būtiski ir vēl kas – maziem bērniem temperatūras autoregulācija, ko kontrolē hipofīze, vēl nav pietiekami efektīva un nespēj pilnīgi adekvāti reaģēt, piemēram, atdzišanas vai pārkaršanas gadījumā. Tāpēc bērniņš daudz rūpīgāk jāuzmana – vai nav nosalis, sakarsis vai sasvīdis –, jo mazulis pats to vēl nejūt.
Kāpēc temperatūra reizēm ir neliela, bet citreiz ļoti augsta?
Ja slimība, piemēram, vīruss, vairojas ātri un ir ļoti infekciozs, tad biežāk temperatūra ceļas straujāk. Vīruss pats nevairojas, tas izmanto mūsu šūnas, lai sevi atražotu. Tāpēc vīrusi dažkārt mēdz būt bīstamāki par dažu bakteriālu infekciju. Kas notiek, kad vīruss iekļūst organismā? Līdzībās runājot, vīruss olbaltumvielu apvalciņā kā tādā mētelītī pienāk pie šūnas, izģērbjas, atstājot olbaltumvielu apvalku ārpusē, un dodas iekšā. Šis olbaltumvielu apvalks ir jau iepriekš minētais pirogēnais olbaltums, kas izsauc organisma pretošanās reakciju – tiek sasaukts balto asinsķermenīšu karapulks, kas dodas cīņā, meklējot vīrusu pēc olbaltumvielu apvalka. Tādējādi jebkurš apģērbts vīruss, proti, tērpies olbaltumvielu apvalkā, kļūst par uzbrukuma objektu. Citādi ir, ja organisms vīrusu neatpazīst, tad tas var mierīgi vairoties.
Kāpēc augstu temperatūru vajag nosist ar zālēm?
Temperatūras nosišana jeb pazemināšana bloķē iespēju makrofāgiem ar saviem ieročiem (NO radikāļiem) vērsties pret mikrobiem. Ja temperatūra ir neliela, to parasti nevajag pazemināt ar pretiekaisuma un pretdrudža medikamentiem, taču ļoti augstas temperatūras gadījumā reizēm ir tā, ka makrofāgi rīkojas neapdomīgi – proti, NO radikāļi savā ceļā nogalina ne tikai svešās, bet arī savējās, normālās, šūnas un rada iekaisuma procesu (makrofāgu un T limfocītu izraisītu agresiju pret svešajiem mikrobiem un vienlaikus arī pret pašu saimnieku). Jo līdzīgāks ir mikroba olbaltumvielu apvalks normālo šūnu olbaltumvielām, jo bīstamāk tas ir organismam. Tāpēc parasti stratēģija ir tāda – pārlieku spēcīga organisma reakcija jeb ļoti augsta temperatūra jānomierina ar pretiekaisuma līdzekļiem.
Ļoti augsta temperatūra – kas ir bīstamākais?
- Smadzeņu šūnu pārkaršana. Bīstamākais, kas var notikt ļoti augstas temperatūras ietekmē, ir smadzeņu šūnu pārkaršana, kas savukārt izraisa šo šūnu bojāeju. Veseli 40% no visas enerģijas, ko izmanto cilvēks, ir smadzeņu enerģija. Jebkurš process, kurā enerģijas izmantošana paātrinās, ir saistīts arī ar temperatūras kāpšanu. Smadzeņu šūnas pārkarst visātrāk, tāpēc pirmais, ko cenšas atdzesēt ļoti augstas temperatūras gadījumā, ir galva (piemēram, aukstas kompreses uz pieres).
- Krampji. Smadzeņu pārkaršanas rezultāts ir krampji, kas, īpaši maziem bērniem, ir veselībai un dzīvībai bīstami. Vēl krampju iemesls var būt baktēriju izdalītie toksīni, kas izsauc nervu signālu bojājumus, radot neadekvātas reakcijas, kā, piemēram, krampjus.
- Slodze sirdij. Augsta temperatūra rada grūtības arī sirdij, jo tai jāpumpē daudz lielāks asiņu daudzums, lai notiktu atdzesēšanas process. Otrs iemesls – daudz dzerot ūdeni, kas slimības laikā nepieciešams, lai svīstu un palīdzētu izvadīt kaitīgās vielas, palielinās pretestība sirdij, jo audos pieaug ūdens daudzums, un tad sirdij jāveic lielāks darbs.
