Rīga +2°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Kā vispār dzīst brūce? Dzīšanai ir trīs galvenās fāzes. Pirmā – iekaisums, kad bojājums, kas radījis brūci, aktivizē tai apkārt esošos audus. Atbildīgās šūnas sapulcējas ap bojājumu un rada iekaisuma reakciju. Tādēļ pirmajās dienās brūces malas izskatās nedaudz apsārtušas un var būt mazliet pietūkušas.
Šī fāze ilgst vairākas dienas atkarībā no pušuma izmēra un organisma īpatnībām.
Otrā ir proliferatīvā jeb granulācijas fāze, kad rodas jauni savienojumi starp šūnām un to slāņiem, veidojas kapilāru režģītis, kurā ieceļo fibroblasti. Tie vairojas, un brūce pakāpeniski slēdzas. Tai pakāpeniski nobriestot, sākas trešā jeb remodelācijas fāze, kad atjaunojas ādas struktūra un veidojas rēta. Otrā fāze ilgst vairākas nedēļas, bet trešā var turpināties līdz pat pusotram gadam. Visi šie procesi noteikti jāņem vērā arī pēc lielākām traumām un operācijām. Taču ikdienā, nobrāžot celi vai iegriežot pirkstā, brūcei vajadzētu sadzīt pāris nedēļu vai vismaz mēneša laikā.
Kas traucē?
Lai sadzītu, brūces malām pamazām jāaizpildās ar rētaudiem un malām jāpietuvinās vienai otrai. Dažiem organisma īpatnību dēļ brūces dzīšanas mehānismi darbojas sliktāk nekā citiem.
Traumas gadījumā brūcei apkārt sapulcējas leikocītiem līdzīgas aktīvās šūnas – makrofāgi, ziņojot visam organismam par cauruma rašanos un sūtot uz šo vietu remontbrigādi.
Tā, saņemot signālus no ziņotājiem, ierodas un pārliecinās, ka tiešām ir problēma, un uzreiz sāk izdalīt vielas, kas stimulē kapilāru režģa veidošanos un lipina ciet pušuma malas. Ja ziņotāji ir švaki vai to vispār nav, dzīšanas mehānismi netiek palaisti. Šādos gadījumos šo trūkumu var mēģināt kompensēt, pēc iespējas pareizāk apstrādājot savainojumu – izskalojot, lietojot antiseptisku līdzekli un pareizi pārsienot.
Pušumi slikti dzīst galvenokārt tāpēc, ka normāli nenotiek pirmā dzīšanas jeb iekaisuma fāze.
Tā mēdz iztrūkt cilvēkiem ar izmainītu imunitāti, piemēram, cukura diabēta pacientiem, senioriem, cilvēkiem ar reimatoloģiskām slimībām un tiem, kam jālieto tā dēvētie imūnmodulatori. Šie medikamenti neizbēgami ietekmē arī normālās organisma reakcijas. Tad iekaisuma reakcija nenotiek, jo zāles to nomāc, lai ārstētu pamatslimību.
Taču brūces dzīšanas pirmajā fāzē šī reakcija ir nepieciešama, lai palaistu nākamos dzīšanas mehānismus.
Vieni no galvenajiem papildu faktoriem, kas kavē dzīšanu, īpaši kāju brūcēm, ir venozā mazspēja un limfātiskās atteces traucējumi. Ja vēnu vārstuļi nestrādā vai ir citi venozās asinsrites traucējumi, veidojas venozo asiņu sastrēgums, un tas rada dzīšanas traucējumus.
Vēl viens ļoti būtisks iemesls… Daudzi mēnešiem un gadiem ilgi lieto nesteroīdos pretsāpju un pretiekaisuma medikamentus, piemēram, ibuprofēnu, diklofenaku un līdzīgus.
Tie ne tikai rada kuņģa un zarnu trakta čūlas un palielina nieru mazspējas risku, bet, pretiekaisuma efektam summējoties, var izpalikt brūces dzīšanas pirmā fāze.
Tā ir svarīga arī kaulu dzīšanā. Tāpēc pacientiem ar lūzumiem iesakām nelietot nesteroīdos pretsāpju un pretiekaisuma medikamentus, bet izrakstām citas zāles, kas noņem sāpes, taču neietekmē kaulu dzīšanai nepieciešamo iekaisuma procesu.
Dzīšanas ātrumu var ietekmēt arī mazasinība. Vēl nedrīkst aizmirst, ka slikta brūču dzīšana var būt viens no pirmajiem ļaundabīgas asins slimības simptomiem.
Lēnāk pušumi dzīst uz apakšstilbiem un pēdām, kur ir sliktāka asinsapgāde nekā, piemēram, uz sejas vai plaukstām, arī plēstas brūces, piemēram, suņa kodumi, kā arī ķīmiski apdegumi. Apdegumu radītas brūces var turpināt progresēt vairākas dienas pēc traumas, pat ja brūcei ir sniegta adekvāta pirmā palīdzība. Tas ir saistīts ar pakāpenisku šūnu bojāeju apdeguma izraisītāja iedarbības dēļ.
Novērots, ka pušumi gausāk dzīst smēķētājiem, jo nikotīns un citas tabakas vielas rada intoksikāciju, palēninot dzīšanas pirmo fāzi.
Kā rīkoties?
- Ja ir neliela brūce, piemēram, iegriezts pirkstā, tā jānomazgā ar ūdeni un ziepēm, jānoskalo tekošā ūdenī un jāpārsien.
- Brūcei jābūt iespējami tīrākai, tāpēc vēlams lietot antiseptiskos līdzekļus, kas netraucē dzīšanai, taču samazina mikrobu daudzumu uz pušuma.
Negribu ieteikt kādu konkrētu, galvenais – lai līdzeklim nav specifiska aromāta, tas nav kodīgs un neputo.
Hroniskas nedzīstošas brūces gadījumā par brūces apstrādes un pārsiešanas līdzekli vēlams konsultēties ar ārstu, bet akūta ievainojuma gadījumā var pietikt ar farmaceita padomu.
- Ja ir stipra asiņošana vai brūces izmēri pārsniedz dažus centimetrus, iespējams, ka brūci vajag sašūt, tāpēc jāvēršas pēc mediķu palīdzības tuvākajā traumpunktā. Ne jau vienmēr pušuma nozīmību var novērtēt centimetros!
Piemēram, pat nelielas plaukstas brūces gadījumā var būt pārgriezti nervi, un tad nepieciešama ķirurģiska ārstēšana.
Tāpēc – ja asiņošana, uzliekot spiedošu pārsēju, nepāriet un jūtami kustību vai jušanas traucējumi, nekavējoties dodies uz traumpunktu.
- Ja pušuma dzīšanas pazīmes nav manāmas divu nedēļu laikā, noteikti vajadzētu pārbaudīt vispārējo veselības stāvokli, piemēram, vai nav izmainījies cukura vai hemoglobīna līmenis asinīs.
- Taktika hronisku un akūtu brūču gadījumā ir atšķirīga. Lielām, ilgi nedzīstošām brūcēm ar izdalījumiem reizēm lieto pārsējus ar fizioloģisko šķīdumu (0,9 % nātrija hlorīda šķīdumu), ko maina pat 3–4 reizes dienā, lai tās pastāvīgi būtu tīras. Savukārt akūtas brūces pēc pareizas apstrādes labāk pat nepārsiet vairākas dienas, lai malas netiktu atplēstas vaļā, šādi kavējot dzīšanu.
- Lai jebkurš pušums labāk dzītu, ļoti svarīgi ir nesmēķēt un kontrolēt cukura līmeni asinīs. To neievērojot, nevar gaidīt labu progresu.
Tā nedari!
Neapstrādā brūci ar jodu un negāz tai katru dienu virsū ūdeņraža pārskābi! Tā, saskaroties ar asinīm, putos, iztīrot no brūces netīrumu daļiņas, taču skābeklis, ko izdala ūdeņraža pārskābe, darbojas agresīvi un apdedzina audus. Uzreiz pēc brūces rašanās tā neko sliktu neizdarīs, taču atkārtoti to noteikti nevajadzētu lietot.
Ko saka citi ārsti
Bīstami kaķa kodumi un ērkšķi
Uldis Krustiņš, traumatologs ortopēds, mikroķirurgs, rokas ķirurgs:
– Brūce dzīst normāli, ja tā nav inficēta un organismam ir visi nepieciešamie būvmateriāli tās sadziedēšanai. Tīru brūci var iegūt tikai ķirurģiskas operācijas laikā, visi pārējie pušumi ir vairāk vai mazāk inficēti.
Piemēram, ja savaino pirkstu ar nazi, ar ko iepriekš griezi ko citu, tas var būt potenciāli inficēts.
Mikroķirurģijas centrā mēs visas brūces mazgājam ar ūdeni un ziepēm, skalojam un izgriežam ārā visus vizuāli izmainītos un potenciāli inficētos audus. Pēc tam drošības pēc pacientiem dodam antibiotikas, lai maksimāli samazinātu iespējamās problēmas. Parastai ķirurģiskai brūcei, kad pārgriežam ādu un zemādu, jāsadzīst 10–14 dienās, un tad var noņemt šuves.
Lēnāk dzīst, ja ir hroniskas slimības – cukura diabēts, asinsvadu kaites, venozās un arteriālās asins apgādes traucējumi vai citas.
Ātrāk dzīšana notiek ķermeņa vietās, kur ir labāka asinsrite, piemēram, uz galvas, kas ir ļoti labi apasiņota. Perifērijā, uz kāju pēdām, dzīst mazliet sliktāk, it īpaši, ja ir pasliktinājusies venozā attece un līdz ar to ir gausāka vielmaiņa.
Brūces dzīšana sākas no brīža, kad tā iegūta. Ja līdz sadzīšanai kādā no fāzēm rodas problēmas, piemēram, infekcija, vai cilvēkam ir kāda hroniska kaite, brūces dzīšana var tikt kavēta. Un, kā jau teicu, brūces dzīst labi tikai tad, ja tās pareizi kopj – izskalo ar tekošu ūdeni, dezinficē un pārsien.
Tomēr jārēķinās, ka dabā viss evolucionē, arī mikrobi, un pilnīgi visus mikrobus nevar nogalināt.
Veselam cilvēkam nelieli pušumi sadzīst apmēram 3–4 nedēļās. Taču, ja pēc sadzīviskas brūces iegūšanas 24–48 stundu laikā parādās apsārtums un pulsējošas sāpes vai izdalījumi, tas nozīmē, ka attīstījusies infekcija un brūci vajag iztīrīt slimnīcas apstākļos. Tad pie ārsta jādodas iespējami drīzāk, jo katra stunda palielina brūcē iekļuvušo mikrobu, pārsvarā streptokoku vai stafilokoku, skaitu.
Protams, ja vēlies, vari izmantot antibakteriālas un epitelizāciju veicinošas ziedes, bet nobrāzums vai cits neliels pušums sadzīs trijās nedēļās neatkarīgi no tām.
Reizēm pacienti rīkojas aplami, izmantojot urīnterapiju, smērējot Višņevska un tamlīdzīgas ziedes, kas mūsdienu medicīnā netiek atzītas. Aplami būtu domāt, ka ir kaut kāda panaceja, kas palīdzēs brūci sadziedēt ātrāk. Uz virspusēja nobrāzuma neiesakām lipināt plāksterus, jo, katru reizi ņemot tos nost, brūce tiks atjaunota, bet, ja ir sašūta ķirurģiskā brūce, tad noteikti jāuzliek pārsējs, jo tādā veidā samazinās iespēja, ka tajā iekļūs mikrobi.
Nav vēlami mitrumizturīgi plāksteri, caur kuriem nenotiek gaisa apmaiņa, – zem tiem veidojas sviedri, kas rada mikrobu augšanai labvēlīgu vidi.
Īpaši nepatīkama inficētu brūču kategorija ir kaķa skrāpējumi un kodumi, jo kaķim mutē un zem nagiem mīt cilvēkam naidīgi mikroorganismi, pret kuriem līdz tikai specifiskas antibiotikas. Kaķis izkož cauri ādai, zemādai, līdz pat cīpslai un ar zobiem var traumēt arī locītavu, tāpēc mikrobi tiek ievadīti ļoti dziļi. Tad ir svarīgi agrīni atvērt brūci un to izskalot.
Jo ilgāk nogaida, jo vairāk mikrobu savairojas, un tas var radīt pat tādas neatgriezeniskas sekas kā locītavas sabrukšana vai cīpslas bojāeja.
Skrāpējumi nav tik bīstami, bet arī var ilgstoši nedzīt. Tad jāveic specifiska pārsiešana un jālieto atbilstošas antibiotikas.
Vasarā mums ir diezgan daudz pacientu, kam pirkstā iedūrušies rožu, ērkšķogu vai aliču ērkšķi, kurus pilnībā nav izdevies izvilkt. Tad var būt minimāla punktveida brūcīte, bet tajā slēgtā telpā ir iekļuvuši mikrobi, un dažu dienu laikā līdz pat plaukstas locītavai izplatās infekcija. Tāpēc – ja nav pārliecības, ka izņemts viss ērkšķis, vai arī parādās pietūkums, ieteicams doties uz traumpunktu glābt savu pirkstu vai plaukstu.
Pārbaudi asinsvadus!
Kaspars Ķīsis, asinsvadu ķirurgs:
– Ja savaino kājas pirkstu, bet brūce trīs nedēļu laikā nesāk dzīt un pēc tam paliek melns pleķis, rodas aizdomas, ka varētu būt problēmas ar asinsvadiem un apasiņošanu.
Ja cilvēkam ir cukura diabēts, ja viņš ir smēķētājs un jau cienījamos gados, iespējams, pie vainas ir artēriju sašaurinājums.
Tad vispirms jādodas pie ģimenes ārsta, lai izmeklētu, vai pēdu artērijās ir pulss. Ja tas ir sataustāms, visticamāk, pie vainas ir citi iemesli.
Vajadzētu pārbaudīt arī vēnas pie flebologa – it īpaši tad, ja ir varikoze, kādreiz bijusi dziļo vēnu tromboze, parādījušies brūni pleķi uz apakšstilbiem un ir kāju tūska. Vēl vajadzētu noteikt cukura un holesterīna līmeni asinīs, veikt pilnu lipidogrammu.
Nedzīstošas brūces nevajag atstāt bez ievērības, citādi, ja ir problēmas ar arteriālo vai venozo asinsriti, mazs pušumiņš var pārvērsties par lielu čūlu.
Cukura diabēta slimniekiem viens no biežākajiem nedzīstošas brūces iemesliem ir bojājums pedikīra laikā, tāpēc iesaku kāju kopšanu uzticēt podologam.
Cilvēks redz tikai to, ka viņam ir pušums uz kājas, taču ārstēšana ir atšķirīga. Ja ir slēgtas artērijas, tad jāatjauno asinsrite, veicot ķirurģisku operāciju vai balona angioplastiju. Savukārt, ja čūla ir saistīta ar venozās asinsrites problēmām, jāārstē vēnu varikoze un jāizmanto kompresijas terapija.
