Rīga +9°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Lasītājas jautājums: «Visas pazīmes liecināja par aklās zarnas iekaisumu, tāpēc steidzos uz slimnīcu. Biju tik daudz dzirdējusi: lai zarna neplīstu un nesāktos mazā ellīte, uz operāciju galda jānokļūst, vēlākais, sešu stundu laikā. Slimnīcā biju jau pēc stundas. Taču aklo zarnu tā arī neizgrieza. Kāpēc?» Inese.
Kas īsti ir aklā zarna?!
Bieži vien cilvēki aplami saka: «Man izgrieza aklo zarnu…», lai gan patiesībā operēts ir tās tārpveida piedēklis. Īsto aklo zarnu 99 procentos gadījumu izgriež nevis piedēkļa iekaisuma, bet gan audzēja, polipa vai cita iemesla dēļ. Lai tu saprastu atšķirību…
Aklā zarna ir resnās zarnas pats, pats sākuma posms, parasti līdz 7–7,5 centimetrus garš, un tas visbiežāk atrodas vēdera labajā pusē. Savukārt aklās zarnas piedēklis jeb apendikss atgādina tārpu – viens gals tam sākas no aklās zarnas, bet otrs beidzas ar strupceļu, tā teikt, akli.
Pieaugušajiem tārpveida piedēklis var būt 5–20 centimetrus garš – tas atkarīgs no apendiksa īpašnieka vecuma, auguma aprisēm, zarnu attīstības un iekaisuma slimībām, no iekšējo tauku daudzuma.
Ko labu dara apendikss?
Aklās zarnas tārpveida piedēkli mēdz dēvēt arī par vēdera mandeli, jo tajā sakopoti limfātiskie audi, kas gādā par imunitāti.
Tāpat apendikss piedalās gremošanas procesos un tajā atrodas daudz šūnu, kas ražo tā saukto laimes hormonu serotonīnu.
Noteikti būsi dzirdējusi diskusijas par šī piedēkļa nozīmi… Protams, cilvēka organismā nav nekā lieka, tāpēc rodas jautājums – vai varam bez tārpveida piedēkļa dzīvot, nepasliktinoties pašsajūtai? Limfoīdo audu folikuli tajā savu maksimālo skaitu sasniedz un ir visaktīvākie līdz divdesmit gadu vecumam, tad arī ir vislielākā iespēja saslimt ar apendicītu. Bet jau trīsdesmit gadu vecumā šo audu ir uz pusi mazāk un tie ir nokalpojuši, tāpēc vēdera mandeles nozīmīgums un funkcija mazinās. Savukārt pēc sešdesmit gadu vecuma limfoīdos audus nomaina saistaudi, kuri pilnībā vai daļēji aizpilda tārpveida piedēkli.
Pagājušā gadsimta 70. gados ASV puišiem, kam izoperēts apendikss, ticis liegts kļūt par kosmonautiem, jo uzskatīts, ka viņiem ir vājāka imunitāte.
Jā, kā jau stāstīju, jauniešiem līdz trīsdesmit gadu vecumam tārpveida piedēklis ir iesaistīts imunitātes procesā. Lai gan, no otras puses, – kosmosā ir drošāk bez orgāna, kas var iekaist un pat plīst, tā radot dzīvībai bīstamu situāciju.
Kāpēc iekaist?
Kad caurulītei līdzīgais tārpveida piedēklis tiek nosprostots, tajā tāpat turpinās sekrēcija, un tas rada sieniņas iestiepumu. Pasliktinās mikrocirkulācija, sāk darboties zarnu baktērijas un – rodas iekaisums.
Kāpēc notiek piedēkļa nosprostojums? Galvenie iemesli ir cieti izkārnījumu gabaliņi, hipertrofēti limfoīdie audi, svešķermeņi, parazīti, hronisks aizcietējums ar aklās zarnas pārstiepumu. Lielāks risks saslimt ir tad, ja ar uzturu uzņem maz šķiedrvielu un šķidruma. Apendicīts var būt arī iekaisīgas zarnu saslimšanas, piemēram, Krona slimības, pavadonis.
Ir vai nav apendicīts?!
Apendicīta izpausmes mēdz atšķirties, un to ietekmē arī tārpveida piedēkļa atrašanās vieta. Tipiski (uz leju un tuvāk ķermeņa vidum) tas atrodas vairumam – ap 70 procentiem cilvēku –, taču piedēklis var būt novietots arī citādi.
Kas tev jāzina?
- Galvenās iekaisuma pazīmes ir sāpes vēderā, kas tipiski sākas zem krūšu kaula vai visā vēderā un pēc laika lokalizējas labajā pusē zem nabas līmeņa. Arī slikta dūša un vemšana, paaugstinās ķermeņa temperatūras, pūšas vēders un ir šķidra vēdera izeja.
- Parasti sāpes ir pastāvīgas. Guļot uz kreisajiem sāniem vai pievelkot labo kāju pie vēdera, tās var pastiprināties, jo mainās piedēklim atvēlētās telpas lielums un līdz ar to apkārtējo audu kairinājums. Parasti visērtākā ir poza, kurā neiestiepjas vēdera priekšējās un sānu sienas muskuļi.
- Ja esi jau cienījamos gados, ņem vērā, ka sāpes var būt mazāk izteiktas, bez konkrētas lokalizācijas, bet var strauji attīstīties vispārējas intoksikācijas jeb saindēšanās simptomi: slikta dūša, vemšana, paaugstinās temperatūra…
- Līdzīgi apendicītam izpaužas daudzas slimības un stāvokļi, piemēram, akūts olvadu un olnīcu iekaisums, olnīcas cistas plīsums vai sagriešanās, ārpusdzemdes grūtniecība, nierakmeņu kolikas, žultspūšļa iekaisums, zarnu necaurejamība, saaugumi.
- Gadās, ka sākotnējā diagnoze ir akūts apendicīts, taču laparoskopiskas diagnostikas laikā konstatē citu sākotnējo saslimšanas iemeslu. Tādēļ svarīgi ņemt vērā, vai jau iepriekš bijušas sāpju lēkmes, iekaisīgas zarnu un ginekoloģiskas slimības. Asins analīzēs apendicīta gadījumā būs paaugstināts balto asins šūnu daudzums. Ultrasonogrāfijā var izšķirt citus iespējamos sāpju iemeslus. Ja diagnoze tomēr nav pilnībā skaidra vai arī klīniskās izpausmes neatbilst rezultātiem, veic datortomogrāfiju.
Kāpēc neoperēja?
Jā, tiesa, ir reizes, kad iekaisušu aklās zarnas piedēkli neoperē – nekomplicētu virspusēju vai sekundāru apendicītu ārstē ar zālēm. Nekomplicēta virspusēja apendicīta gadījumā piedēklis ir apsārtis un tūskains, tomēr tas nav pilnībā slēgts un darbojas.
Savukārt sekundārs apendicīts nozīmē, ka sākotnēji iekaisums bijis citur, piemēram, mazajā iegurnī, taču piedēklis uz to reaģē ar tūsku un apsārtumu. Tad izmanto antibakteriālu un simptomātisku terapiju, atkārtoti veic radioloģiskus izmeklējumus, regulāri novērtē sāpju mainību. Slimnīcā nāksies gulēt ilgāk nekā pēc laparoskopiskas piedēkļa izgriešanas, kad var doties mājās, vēlākais, aiznākamajā dienā.
Turklāt jāņem vērā, ka aptuveni katram trešajam ar zālēm ārstētajam pacientam akūts apendicīts atkārtojas jau pirmajā gadā, bet 40 procentiem – piecu gadu laikā.
Gadās, ka pacienta vispārējais veselības stāvoklis nepieļauj neatliekamu operāciju un tad lieto antibiotikas, lai neattīstītos komplicēts apendicīts. Dažkārt arī izvērtē, vai nevar iztikt bez ķirurģiskas iejaukšanās.
Nesteidzas operēt arī tad, ja apkārt piedēklim izveidojies tāds kā iekaisuma krekliņš, blīvs un biezs, kas ļoti cieši pieguļ zarnai, un to ir grūti atdalīt. Kā mēs, ārsti, sakām, periapendikulārs infiltrāts. Šāda situācija rodas tāpēc, ka organisms cenšas iekaisumu norobežot, ar lielās taukplēves palīdzību veidojot ap piedēkli noslēgtu telpu, lai neiekaistu vēderplēve un infekcija neiekļūtu citviet vēdera dobumā. Senāk, kad nebija attīstīta radioloģiskā izmeklēšana, šādos gadījumos veica operāciju un tikai drenēja. Proti, vēdera dobumā ievietoja gumijas vai silikona caurulīti iespējami tuvāk iekaisušajiem audiem, lai kontrolētu, vai tur nerodas strutas un neiekļūst zarnu saturs. Mūsdienās pēc antibiotiku lietošanas kursa apendiksa izgriešanas operāciju plāno pēc 2–4 mēnešiem.
Aklās zarnas piedēkli neoperē arī tad, ja ir norobežots abscess – strutu kolekcija, kura pieejama punkcijai, ja tas nav plīsis un nav vēderplēves kairinājuma simptomi. Operāciju plāno aptuveni pēc diviem mēnešiem.
Līdz atliktajai operācijai jāvairās no lielas fiziskas slodzes, jāievēro diēta, nepieļaujot aizcietējumus. Jāņem vērā, ka jebkurā brīdī var attīstīties akūts iekaisums.
Pastiprinoties sāpēm un paaugstinoties temperatūrai, steidzami jādodas uz slimnīcu.
Pēc infiltrāta uzsūkšanās neierasties uz operāciju nav prātīgi – ja iekaisums atkārtosies, var parādīties izmainīti simptomi, būs grūtāk operēt, kā arī mēdz būt komplikācijas rētaudu un saaugumu dēļ.
Ja tomēr jāizgriež
Piedēkli parasti iesaka izņemt diennakts laikā, ja nav vēderplēves kairinājuma simptomu un to nav nepieciešams izdarīt ātrāk. Operē, tiklīdz veikti izmeklējumi, pierādīta diagnoze, pacients operācijai sagatavots un izvērtēts ķirurģiskais risks.
Operāciju var izdarīt dažādi: vaļēji, caur sānu, pa viduslīniju, paralēli viduslīnijai, kā arī laparoskopiski. Metodi parasti nosaka vispārējais veselības stāvoklis, saslimšanas ilgums, iepriekš veiktās operācijas vēdera dobumā, tas, vai nav sirds un plaušu kaites.
Protams, laparoskopija ir pacientam saudzīgāka – tikai trīs nelielas brūces vēdera priekšējā sienā, īsāku laiku jāpavada slimnīcā, mazāks brūču infekcijas risks un ātrāka izveseļošanās. Turklāt ir vēl viena liela priekšrocība – ķirurgs redz visu vēdera dobumu, kas nozīmē, ka operējot nepieciešamības gadījumā var mainīt taktiku.
Rēķinies, ka pēc laparoskopiskas operācijas aptuveni desmit dienas būs jāpārsien brūces.
Pirmajās divās nedēļās jāievēro saudzējoša diēta un mēnesi jāatturas no lielas fiziskas slodzes, daudz jāstaigā, pastiprināti jādzer negāzēts šķidrums un jāseko līdzi, lai normāli iziet vēders.
Savukārt pēc vaļējas operācijas, iespējams, brūce būs jāpārsien ilgāk un jānēsā pēcoperācijas bandāža. Fiziskā slodze var tikt ierobežota līdz pat diviem mēnešiem, kā arī ilgāk jāēd viegli sagremojama barība. Saudzējoša diēta nepieciešama, jo pēc operācijām vēdera dobumā var rasties zarnu darbības traucējumi vai aizkuņģa dziedzera iekaisums.
Ko DARĪT mājās?
- Lai mazinātu sāpes, atgulies uz labā sāna un pievelc kāju pie vēdera. Taču, vai tas palīdzēs, atkarīgs no piedēkļa novietojuma.
- Tu drīksti iedzert nošpu, jo, atslābinot gludo muskulatūru, iestiepuma sāpes mazliet pierims, un tad vari mēģināt saprast, vai tā ir parasta vēdera sagriešanās vai tomēr kas nopietnāks.
- Par sāpēm vēderā vienmēr konsultējies ar ārstu, nevilcinoties ilgāk par četrām stundām. Ja uz slimnīcas uzņemšanas nodaļu nevari nokļūt pati, sauc neatliekamo medicīnisko palīdzību.
Ko NEDARĪT mājās?
- Kamēr nav noskaidrots vēdera sāpju iemesls, nelieto pretsāpju medikamentus, caurejas līdzekļus, aktivēto ogli, zāļu tējas un no iepriekšējām slimošanas reizēm saglabājušās antibiotikas – tās var nebūt piemērotas šim gadījumam.
- Neēd un nedzer! Parasti arī apetītes nebūs.
- Nesildi vēderu – siltums var iekaisumu saasināt.
Vienkāršs tests!
Ja, uzspiežot uz vēdera, ir jutīgums, bet, strauji atlaižot, rodas stipras sāpes, tā ir gandrīz droša pazīme, ka būs nepieciešama ķirurģiska ārstēšana.
Ko saka cits ārsts
Dr. ZANE ĀBOLA, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas bērnu ķirurģe: Velti ārā negriež
– Aklās zarnas piedēklis ir limfoīds orgāns, kas arī gādā par imunitāti. Jaunākie pētījumi liecina, ka tas varētu būt nozīmīgs baktēriju rezervuārs, kuras ir svarīgas kuņģa un zarnu trakta funkcijas un imunitātes nodrošināšanā.
Reizēm, piemēram, veicot žultspūšļa operāciju, vecāki lūdz, lai pie reizes izņemam arī aklās zarnas piedēkli. Taču mēs to nedarām. Nevajadzīgi atverot zarnu trakta telpu, var palielināties saaugumu rašanās risks vēdera dobumā un arī hroniskas sāpes. Arī tad, ja, laparoskopiski atverot vēderu, atklājam, ka sāpju iemesls tomēr nav apendicīts, aklās zarnas piedēkli pie reizes ārā neņemam.
Nekomplicētu apendicītu var ārstēt ar zālēm. Nekomplicēts nozīmē, ka apendikss nav plīsis, sastrutojis, nav izveidojis strutu kolekcijas vēdera dobumā un nerada mokošus simptomus, piemēram, ļoti augstu temperatūru un daudzkārtēju vemšanu. Vispirms antibiotikas ievada vēnā (to dara slimnīcā) un mājās turpina lietot iekšķīgi. Tomēr apmēram 15–20 procentos gadījumu šāda ārstēšana var nebūt veiksmīga, un tad veic operāciju.
Daži vecāki saka: ko ķēpājaties ar zālēm, labāk grieziet ārā! Taču jāņem vērā, ka operācijai un anestēzijai var būt komplikācijas.
Turklāt parādās arvien vairāk datu par aklās zarnas piedēkļa svarīgo lomu organismā.
Akūta nekomplicēta apendicīta ārstēšanu ar antibiotikām visā pasaulē uzskata par pilnīgi drošu, taču tai nav pietiekami ilga vēsture, tāpēc vēl nevaram pateikt, cik liela daļa to, kas bērnībā izārstēti ar zālēm, vēlāk, iespējams, nonāks pie pieaugušo ķirurgiem.
Ja aklās zarnas piedēklis ir stipri iekaisis, tā sieniņas kļūst caurlaidīgas, var veidoties sastrutojums vēdera dobumā, un tad jāveic operācija. Vecāki bieži vien uztraucas, kāpēc bērnu neoperē uzreiz, jo domā, ka piedēklis plīsīs – vēderā notiks sprādziens! Nē, process attīstās pakāpeniski. Un bērns operācijai jāsagatavo. Ja viņam vēderā ir strutas, ja viņš ir vēmis, nav divas dienas ēdis un dzēris un ir maz čurājis, ievērojami paaugstinās anestēzijas risks. Vispirms organisms jāuzpilda ar šķidrumu, tāpēc liekam sistēmu un uzsākam antibakteriālu terapiju.
Ar apendicītu visbiežāk saslimst 11–20 gadu vecumā. Maziem bērniņiem apendicīts mēdz būt grūti diagnosticējams, tas līdzinās zarnu vīrusa izpausmēm un vismaz 40 procentos gadījumu ir komplicēts.
