Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Pirms četriem gadiem Dezirē izlasīja rakstu, kurā kāda 35 gadus veca sieviete dalījās savā pieredzē par krūts vēzi. Tuvojās arī Dezirē trīsdesmit piektā dzimšanas diena, un izlasīto stāstu viņa visai tieši attiecināja uz sevi, tāpēc nolēma, ejot dušā, veikt krūšu pašpārbaudi. Jau pēc dažām pirkstu kustībām viņa krūtī sataustīja cietu veidojumu… «Sataustot veidojumu, jau zināju – tas ir audzējs. Taču ārste Kanādā, pie kuras vērsos, sacīja: nav par ko uztraukties – jūs esat mamma sešiem bērniem, un viņus visus esat barojusi ar krūti, tāpēc vēža risks ir pavisam neliels – tikai trīs procenti. Diemžēl es izrādījos viena no šiem trim procentiem,» saka Dezirē.
Pilna laika mamma
«Esmu dzimusi un augusi Kanādā, tur nodzīvojusi visu savu līdzšinējo dzīvi. Ar savu vīru pirms astoņpadsmit gadiem iepazinos mēbeļu veikalā. Tikko biju pārcēlusies uz citu rajonu, un veikalā ienāca viņš. Man viņš iepatikās, taču nezināju, kā viņam to parādīt. Tā kā viņš kopā ar savu draugu ākstoties izmēģināja kādu veikalā esošu gultu, man iešāvās prātā kāda ideja. Lai saprastu – man ir vai nav cerības, tieši pajautāju: vai tu esi gejs? Viņš smējās un atbildēja – nē,» ar smaidu atceras Dezirē. Tai pašā vakarā abi satikušies un ilgi, ilgi sarunājušies, bet jau pēc mēneša uzsākuši kopdzīvi. Pēc septiņiem mēnešiem Dezirē saņēma bildinājumu. «Vēl pēc sešiem mēnešiem izrādījās, ka gaidu bērniņu, un mēs apprecējāmies. Esam kopā nu jau deviņpadsmit gadu, un varu teikt – vīrs ir mans labākais draugs un sarunbiedrs, viņš ir viens no jaukākajiem cilvēkiem, ko pazīstu,» uzsver Dezirē. Un piebilst, ka brālis un māsa dzīvojot ļoti tālu, bet abi vecāki jau sen miruši, tāpēc vīrs un bērni ir viņai vienīgie tuvākie cilvēki.
«Mana mamma nomira no plaušu vēža, bet tēvam četrdesmit deviņu gadu vecumā bija liktenīga sirdslēkme.
Varbūt tāpēc man ir tik daudz bērnu, ka bez saviem tuvajiem cilvēkiem jutos diezgan vientuļa.
Lai gan man nebija sapņa par tik ļoti lielu ģimeni, uzskatīju, ka pilnīgi pietiktu ar diviem bērniem. Kad pēc pirmā bērniņa piedzimšanas vēlreiz paliku stāvoklī, diemžēl šo mazulīti zaudēju. Tas bija ļoti sāpīgi, un es vēlējos vēl vienu bērniņu. Jo tā bija paredzēts, ka mums jābūt vēl vienam bērniņam… Mazulītis pieteicās, piedzima, tad vēl viens. Kad mums bija jau četri bērni, vīrs uz piecpadsmit mēnešiem devās uz īpašiem kursiem, bet īsi pirms viņa aizbraukšanas uzzinājām – gaidu mūsu piekto bērniņu. Viņš gribēja palikt mājās, bet atrunāju – mums viss būs kārtībā.
Savukārt pēc vīra atgriešanās mājās pieteicās mūsu sestais bērniņš. Tā nu sanāca, ka gan mūsu pirmais bērniņš ir zēns, gan arī pēdējais,» stāsta Dezirē.
Ģimene dzīvojusi laimīgu, pilnvērtīgu dzīvi. Dezirē bijusi pilna laika mamma savam sešniekam: «Tas man vienmēr šķitis svarīgākais – veltīt bērniem pietiekami daudz laika un uzmanības, un es to no visas sirds arī darīju. Mājās bija tikai mans divgadnieks, pārējos no rītiem pavadīju uz skolu, pēc tam sagaidīju ar siltām pusdienām, palīdzēju mācībās. Mēs devāmies garās pastaigās, kopā spēlējām dažādas spēles. Mums bija ideāla dzīve.» Līdz vakaram, kad Dezirē dušā sev krūtī sataustīja cieto veidojumu: «Visu laiku vai nu biju stāvoklī, vai baroju kādu bērnu ar krūti, un pēcdzemdību periodā ārsti vienmēr veica krūšu pārbaudi. Līdz šim nekas aizdomīgs netika atrasts. Biju pārliecināta – ja arī man būtu kas ļaundabīgs, ārsti taču to būtu atklājuši. Tomēr veidojums, ko sataustīju, man uzreiz šķita aizdomīgs. Biju beigusi barot bērnu ar krūti, tātad piena sastrēgums tas nevarēja būt.»
Pret īpaši agresīvo ar sarkano ķīmiju
Nākamajā dienā Dezirē sazvanījusi savu ārsti, taču viņa varējusi pieņemt tikai pēc vairākām nedēļām. Tāpēc vērsusies pēc palīdzības pie cita ārsta. Nolemts veikt ultrasonogrāfiju, jo vēža risks esot niecīgs. Dezirē tika paskaidrots, ka mamogrāfiju veikt nav jēgas, jo viņas krūtis ir blīvas, tāpēc šis izmeklējums nav piemērots. Taču Dezirē jutusi – nav labi, un pati pierakstījusies uz mamogrāfiju: «Arī tur pirms izmeklējuma tika piesaukts niecīgais risks, tomēr galu galā gan ultrasonogrāfijas, gan mamogrāfijas izmeklējumi apstiprināja ļaundabīgu diagnozi. Tika nolemts veikt biopsiju, un tā uzrādīja, ka audzējs jau skāris limfmezglus.
Dakteri mani mierināja, ka viss būs labi, bet pāris dienu pēc savas dzimšanas dienas uzzināju – man ir īpaši agresīvs audzējs trešajā stadijā.
Ja es pie ārsta būtu vērsusies vēl pēc pāris nedēļām vai mēnešiem, būtu jau par vēlu. Tas strauji auga un varēja izplatīties ļoti ātri.»
Pēc konsilija ārsti Kanādā pieņēmuši lēmumu noņemt vienu krūti, veikt ķīmijterapiju un pēc tam arī tā dēvēto starošanu. «Es biju izlēmusi – ja reiz jānoņem viena krūts, lai ņem nost abas. Pirmkārt, tāpēc, ka nevēlējos pēc pāris gadiem vēlreiz saskarties ar šādu diagnozi. Otrkārt, lai izvairītos no ķermeņa asimetrijas,» atklāj Dezirē. Ārsti mēģinājuši atrunāt, bet viņa bija nelokāma: «Gribēju iegūt pārliecību, ka esmu darījusi visu, lai mani bērni, tāpat kā es savulaik, nezaudētu vienu no svarīgākajiem cilvēkiem dzīvē – savu mammu…» Mēnesi pēc pirmā izmeklējuma Dezirē tika noņemtas abas krūtis, bet pēc tam bija jāiziet ķīmijterapijas kurss. Viņai tika nozīmēta visstiprākā – sarkanā – ķīmija, ko Kanādā dēvē par sarkano velnu.
«Zināju, ka zaudēšu matus.
Tāpēc pirms ķīmijterapijas bērni man palīdzēja noskūt manus garos, biezos, skaistos matus. Tas bija ļoti emocionāls brīdis – asaras, apskāvieni, jā, arī smiekli.
Beigās sarīkojām ballīti, uz kuru bija aicināti arī draugi. Ēdām picu un dažādus kārumus un svinējām to, ka vecais, sliktais paliks aiz muguras. Jā, bija arī asaras, taču neuztvēru to kā skumju dienu, bet kā sākumu savai jaunajai – vesela cilvēka – dzīvei.»
Dezirē uzsver, ka jau no pirmās dienas, kad uzzinājusi par audzēju, savu slimību nav slēpusi no bērniem. Viņasprāt, bērniem ir jāzina par notiekošo, un ģimenei kopā jāpārvar grūtības, kas saistītas ar slimību, – tas ģimeni tikai saliedē. «Kad mana mamma saslima ar vēzi, viņa ar mani par to vispār nerunāja, un es jutos tāda kā apmaldījusies, arī nobijusies. Vēlējos arī, lai bērni saprot, kāpēc kādu dienu, iespējams, būšu bēdīga. Gribēju, lai viņi var ar mani izrunāt arī visas savas izjūtas un emocijas. Zināju, ka viņiem būs bail, un tā arī bija, bet skaidroju, ka baidīties ir normāli.» Viena no meitām arī devusies līdzi Dezirē uz nodarbību pirms ķīmijterapijas, kur izskaidrots, kas un kā notiks.
Bija grūti pieņemt savu jauno ķermeni
«Skaidrs, ka jau abu krūšu zaudējums man bija ļoti sāpīgs. Tās nebija vienkārši krūtis – skaistuma simbols un seksualitātes objekts. Pēc sešu bērnu barošanas manas krūtis nebija pašas skaistākās pasaulē, taču man – ļoti dārgas un īpašas. Ar šīm krūtīm baroju visus savus bērnus. Tās bija viņu dzīvības un spēka avots…
Tad vēl mati. Vēlāk arī olnīcas un dzemde… Arī ķīmijterapija bija ļoti mokoša, bija reizes, kad vannasistabā ilgi, ilgi sēdēju uz grīdas un raudāju, jo nevarēju paiet – tik ļoti sāpēja kājas. Izskatījos drausmīgi, jutos kā Frankenšteina māsa. Man nepatika spogulī skatīties ne uz savu seju, kas ķīmijas dēļ bija uzblīdusi, ne uz savu ķermeni, kas bija klāts daudzām rētām.» Un arī cilvēku reakcija bijuši dažāda.
Viens no stulbākajiem komentāriem, ko Dezirē dzirdējusi: es arī gribētu, lai man ir vēzis, lai varu tikt pie jaunām, skaistām krūtīm…
(Kanādā krūšu rekonstrukciju ar implantiem apmaksā valsts – aut.)
«Operācijas dēļ man bija priekšlaicīga menopauze, un es reāli jutos kā sešdesmitgadīga sieviete. Šā iemesla dēļ arī pamatīgi pieņēmos svarā – par 30 kilogramiem. Daudzi teica – tu taču šos kilogramus viegli vari zaudēt, tu esi jauna. Bet tas nebūt nebija viegli, jo tie nebija ēdiena dēļ uzņemti kilogrami, tā bija reāla menopauze.»
Kādu brīdi Dezirē kaunējusies sava izskata dēļ, taču tad vienkārši mēģinājusi to pieņemt. Pateicoties kursam par ķīmijterapijas blaknēm, arī bērni sapratuši – lai gan mamma izskatās pavisam citāda, nekā pierasts, viņa ir tas pats cilvēks, kas iepriekš. Kopumā ārstēšanās process ildzis deviņus mēnešus. Dezirē, protams, ļoti priecājusies, kad tas beidzās, taču līdz galam laimīga nav jutusies – joprojām viņa nav spējusi pieņemt savu ķermeni, to, ka vairs nav krūšu…
Dezirē atzīstas – tikai pēc tam, kad viņai veikta krūšu rekonstrukcijas operācija un atauguši gari mati, viņa spējusi atkal sevi iemīlēt. «Tagad arī cenšos veltīt vairāk uzmanības sev, ne tikai ziedoties bērniem. Uzsāku veselīgāk ēst, sportot, pēc krūšu rekonstrukcijas, kurai tika izmantoti mana vēdera audi, ieguvu arī glītākas ķermeņa aprises. Un, protams, ļoti svarīgi ir tas, ka man atkal ir krūtis. Turklāt nevis mākslīgas, implanti, bet iespējami dabiskas – no manis pašas ķermeņa audiem,» uzsver Dezirē.
Kāpēc Latvijā, nevis Kanādā?
Dezirē ar krūšu atjaunošanas operāciju nav steigusies: «Pirmkārt – mana āda nebija pietiekami elastīga, lai ieliktu implantus. Un es arī tos negribēju, jo manai māsai skaistuma dēļ veikta šāda operācija, un viņai ar implantiem bijušas problēmas. Otrkārt, lai veiktu operāciju, man bija jāzaudē aptuveni 15–20 kilogrami svara. Un tobrīd es to vienkārši nespēju.»
Kāpēc viņa operāciju izvēlējās veikt Latvijā Mikroķirurģijas centrā, nevis Kanādā? Dezirē vīram darba dēļ uz kādu laiku bija jāpārceļas uz Latviju. «Jau sen biju vēlējusies nokļūt Eiropā. Turklāt mana vīramāte apglabāta Vācijā, tā bija arī iespēja mazbērniem apciemot viņas kapavietu,» stāsta Dezirē. Latvijā viņa konsultējusies ar onkologu un izstāstījusi arī par vēlmi veikt krūšu rekonstrukcijas operāciju. Dakteris viņu iepazīstinājis ar Latvijas Mikroķirurģijas centra ārstiem Kalvi Pastaru un Jāni Zariņu.
«Sākumā viņi šaubījās, jo daudzo grūtniecību dēļ mans vēders bija pamatīgi izstaipīts. Taču pēc vairākiem izmeklējumiem ārsti tomēr nolēma, ka operācija ir iespējama». Jāpiebilst, ka operācija, kuras laikā tika rekonstruētas abas krūtis, ilga 12 stundu, un ir pirmā, kuras laikā veikta abu krūšu atjaunošana.
«Ir daudz cilvēku, kuri uzskata: kas tev kaitēja, tu taču biji vesela! Štrunts par krūtīm! Taču tās emocijas un izjūtas, kādas ir, kad vairs nav krūšu, var saprast tikai sieviete, kas pati to piedzīvojusi. Neslēpšu – pēc operācijas es gluži vai lidoju. Lielā sajūsmā izdarīju arī šo to tādu, ko man nevajadzēja darīt, piemēram, dažas nedēļas pēc operācijas kopā ar ģimeni lidojām uz Vāciju, un es stiepu smagos čemodānus. Sešas nedēļas pēc operācijas devos uz sporta zāli un uzliku sev pārāk lielu slodzi.
Tā saplēsu vienu krūti, un nācās veikt vēl vienu operāciju un ārstēt iekaisumu. Taču ar visu to biju un joprojām esmu bezgala laimīga,»
uzsver Dezirē. Tagad viņa par savu misiju uzskata dalīšanos ar savu stāstu, aicinot sievietes regulāri pārbaudīt savas krūtis. Vislabāk to darīt tūlīt pēc mēnešreizēm, cikla piektajā līdz desmitajā dienā. Bet tām sievietēm, kurām valsts piedāvā veikt bezmaksas skrīningu, noteikti jāizmanto šī iespēja.
«Jā, vēža dēļ man vairs nevar būt bērnu, jo man ne vien noņemtas abas krūtis, bet arī izņemtas olnīcas un dzemde. Nav tā, ka es to ļoti pārdzīvotu, jo mums jau ir diezgan liels bērnu pulciņš, tomēr domāju – varbūt pēc laika kādu bērniņu adoptēsim. Lielākā daļa manu bērnu ir jau lieli un pēc dažiem gadiem aizies savā dzīvē. Bet man patīk, ja apkārt skan bērnu balsis un smiekli. Mums ir arī trīs suņi, līdz ar to mūsu mājā vienmēr ir ļoti enerģiska gaisotne, lai neteiktu – haoss,» smejas Dezirē. «Bet, ja es tovakar nebūtu izlasījusi to stāstu Facebook, kur sieviete dalījās savā pieredzē par vēzi un aicināja visas veikt krūšu pašizmeklēšanu, ja es nebūtu krūtis pārbaudījusi, bērni un vīrs, mani, iespējams, būtu zaudējuši… Regulāri pārbaudot savas krūtis, vēzi iespējams konstatēt jau ļoti agri un tādējādi, iespējams, var izvairīties no ķīmijterapijas un citām ne pārāk patīkamām procedūrām un dzīvot normālu, labu dzīvi.»
*Intervija pirmoreiz publicēta 2020. gada novembrī žurnālā «Ieva».
