Rīga +7°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
1. Analīzes. Lai būtu informēta par to, vai organismā viss funkcionē, kā nākas, un laikus pamanītu izmaiņas, katram cilvēkam, īpaši pēc 45 gadu vecuma, kad līdz ar novecošanas procesiem organismā ir lielāka iespēja attīstīties dažādām kaitēm, reizi gadā būtu labi nodot asins, urīna un fēču analīzes.
Ko pārbaudīt asinīs?
* Pilnu asinsainu. Tā parāda, kāds ir hemoglobīns, vai nav paaugstināti iekaisuma rādītāji. Ferritīnu jeb dzelzs rezerves organismā. Ja jau iestājusies menopauze, dažkārt dzelzs līmenis organismā vairs nešķiet būtisks, jo nav ikmēneša asiņošanas, kas dzelzi varētu nozagt, taču tas ir maldīgi. Pēc 50 gadu vecuma biežākie dzelzs zagļi ir uzsūkšanās traucējumi kādu kuņģa vai zarnu trakta vainu dēļ. Pārbaudīt vajadzētu arī B12 vitamīnu, kura trūkums arī var būt viens no mazasinības iemesliem.
* Holesterīnu. Ja nav citu sirds un asinsvadu slimību riska faktoru (ja nesmēķē, ir normāls svars un asinsspiediens, neēd treknu pārtiku, nodarbojies ar fiziskām aktivitātēm), pieļaujamais zema blīvuma lipīdu holesterīns jeb ZBL var būt ap 3 mmol/l. Ja riski ir augsti, ZBL jābūt zem 1,8 mmol/l. Ja cipari ir augstāki, sākumā jācenšas tos samazināt ar dzīvesveida un diētas maiņu.
* Glikozes jeb cukura līmeni. No 40 gadu vecuma vismaz vienreiz jānosaka cukura līmenis asinīs, bet no 45 gadu vecuma – analīze jāveic reizi trijos gados. Vēlamais rādītājs – līdz 6 mmol/l tukšā dūšā. Ja rādītājs ir 6–7 mmol/l, to jau sauc par robežglikēmiju, un tad būs jāveic papildu analīzes un jāizvērtē dzīvesveida, paradumu un diētas maiņa.
* Bioķīmiskos rādītājus. Tie ietver aknu, žultspūšļa, nieru marķierus; ja ir sūdzības par locītavām, jāpārbauda arī reimatoīdais faktors jeb specifiska antivielu grupa, kuru esamība var liecināt par artrītu vai citām reimatoloģiskām slimībām.
* D vitamīna līmeni. Būtiski, lai tā līmenis būtu pietiekams, – tas var palīdzēt izvairīties gan no trausliem kauliem, gan citām kaitēm.
2. Zini savu asinsspiedienu!
Pat ja tas allaž bijis normāls, svarīgi noķert brīdi, kad tas sāk paaugstināties, un laikus to novērst, jo augsts asinsspiediens rada asinsvadu iekšējā slānīša mikrobojājumus, kur veiklāk var uzsēsties holesterīna daļiņas. Tāpēc laiku pa laikam spiedienu ir labi pakontrolēt. Ņem vērā, ka spiediens nedrīkst pārsniegt 140/90 mmHg. Ja tas ir augstāks, konsultējies ar ģimenes ārstu vai kardiologu.
3. Trīs valsts apmaksāti skrīningi
* Dzemdes kakla vēža pārbaude. Lielisks izmeklējums, jo palīdz atklāt izmaiņas dzemdes kakla gļotādā, vēl pirms tās pārvērtušās par audzēju. Ja esi vecumā no 25 līdz 70 gadiem, reizi trijos gados uz tavu deklarēto adresi nosūta vēstuli ar aicinājumu ierasties uz dzemdes kakla vēža profilaktisko izmeklējumu. Analīzes var veikt pie ginekologa, kam ir līgums ar Nacionālo veselības dienestu. Ja apmeklē ārstu privātpraksē, vēstuli tik un tā paņem līdzi, jo pati uztriepe ir valsts apmaksāta, jāmaksā būs tikai par vizīti.
* Mamogrāfija. Ja esi vecumā no 50 līdz 69 gadiem, reizi divos gados tev nosūta uzaicinājumu uz valsts apmaksātu krūts vēža profilaktisko pārbaudi. Mamogrāfija krūšu izmeklējumos ir zelta standarts, jo tai ir zemas intensitātes rentgenstarojums, kas ļauj konstatēt izmaiņas krūtīs, kamēr tās vēl nav sataustāmas. Tas nozīmē – audzēju var atklāt, kamēr tas vēl ir ļoti, ļoti mazs un pilnībā izārstējams. Izmeklējumu var veikt lielākajās Latvijas slimnīcās un medicīnas centros. Uzaicinājuma vēstule kalpo par nosūtījumu, tāpēc ņem to līdzi.
* Zarnu vēža pārbaude. Sākotnēji zarnu vēzis norit bez īpašiem simptomiem, līdz ar to vairāk nekā pusi saslimšanas gadījumu Latvijā atklāj novēloti. Valsts apmaksātu zarnu vēža profilaktisko pārbaudi pie ģimenes ārsta katru gadu var veikt, ja esi vecumā no 50 līdz 74 gadiem. Ārsts izsniegs īpašu testu, kas būs jāveic mājās un jāaiznes atpakaļ uz praksi, lai nolasītu rezultātus. Tests parādīs, vai fēcēs sastopamas slēptās asinis, kas var liecināt par zarnu vēzi.
Uzmani sirdi!
Pēc 50 gadu vecuma, lēnām noskaņojoties menopauzei vai tai iestājoties, organismā dabīgi samazinās sievišķo hormonu estrogēnu daudzums, kas provocē dažādas izmaiņas organismā, tostarp sirds asinsvados. Sievietēm šādās situācijās pazīmes var nebūt tipiskas sirds slimībām (piemēram, sirdsklauves, sāpes sirds rajonā), tāpēc nereti vainas pašus pirmsākumus mēdz palaist garām un attapties jau tad, kad sākusies nopietnāka problēma. Viens no veidiem, kā to novērst menopauzes vecumā, ir laikus pievērsties veselīgam dzīvesveidam – regulārām fiziskām aktivitātēm, pareizai ēšanai, atmest kaitīgos ieradumus. Iespējams, arī lietot hormonaizvietotājterapiju.
Ko un kad pārbaudīt?
* Ehokardiogramma jeb sirds izmeklēšana ar ultrasonogrāfiju – ar to var noteikt strukturālas izmaiņas sirdī, piemēram, novērtēt sirds vārstuļus un to funkciju, sirds muskuli. Pēc 45 gadu vecuma tā būtu jāveic katrai sievietei, jo dažkārt izmeklējumā mēdz atrast defektiņus, ar kuriem visu dzīvi veiksmīgi sadzīvots, par tiem pat nenojaušot, bet šajā vecumā tie var jau radīt nepatikšanas. Ja viss kārtībā un laika gaitā jaunu sūdzību nav, izmeklējums nav jāatkārto. Ja kaut kas nav īsti, kā vajag, iespējams, izmeklējums pēc kāda laika būs jāatkārto pēc ārstēšanas kursa – to noteiks ārsts.
* Kardiogramma. Jāveic, ja ir sūdzības par sāpēm sirds apvidū vai sirds ritma traucējumiem, liekas, ka sirds skrien. Arī tad, ja holesterīna un cukura līmeņa rādītāji nav spīdoši.
* Veloergometrija jeb slodzes tests. Izmeklējums būtībā ir tā pati kardiogramma, tikai slodzes laikā – jāminas ar riteni, kāpinot slodzi, bet ierīce fiksē, kā šajā laikā uzvedas asinsspiediens, pulss un vai kardiogrammā neparādās izmaiņas, kas varētu liecināt par problēmu sirds asinsvados, kā dēļ sirds muskulim var pietrūkt skābekļa. To vajadzētu veikt, ja asinsanalīžu, holesterīna vai glikozes līmeņa rādītājos viss nav gluži normas robežās vai ir arī sūdzības, piemēram, par elpas trūkumu, sāpēm sirds apvidū, sirds ritma traucējumiem, sajūtu, it kā sirds lec pa muti laukā. Tiesa, sievietēm slodzes tests dažkārt izrādās viltus pozitīvs, tādēļ ārstam tas ir pareizi jāinterpretē. Ja tests izrādīsies pozitīvs, iespējams, būs nepieciešama tālāka rīcība un papildu asinsvadu izmeklējumi – kompjūterangiogrāfija sirds asinsvadiem vai koronarogrāfija.
* Holtera monitorēšana jeb diennakts kardiogramma. Ja jūt jebkādus sirds ritma traucējumus, pārsitienus, galvas reiboņus, šis izmeklējums palīdzēs atšķirt, kuri ritma traucējumi ir saistīti ar stresu, bet kuri ir slodzes izraisīti un liecina par sirds vainu, kas prasa ārstēšanu. Izmeklējums ir vienkāršs un nesāpīgs: krūškurvja rajonā pie miesas tiek piestiprināti elektrodi, bet pie jostas – mazs aparātiņš, kurā ieraksta sirds ritmu. Parasti holteris tiek uzlikts uz vienu vai divām diennaktīm, un šajā laikā tu drīksti (un pat vajag!) dzīvot ierasto dzīvi – sportot, rosīties pa māju, jā, arī mīlēties, ar noteikumu, ka visi aparāta vadiņi paliek savās vietās.
* Diennakts asinsspiediena mērīšana jeb ABPM. Uz rokas uzliek manšeti un pie jostas piestiprina nelielu aparātiņu, kas, līdzīgi kā Holtera monitors, visas diennakts garumā katru pusstundu mēra asinsspiedienu. Tas ir būtiski, lai izslēgtu baltā halāta sindromu, kad asinsspiediens stresa iespaidā paaugstinās tikai ārsta kabinetā. Arī tad, ja ir cita veida asinsspiediena svārstības – te lejā, te augšā –, ko vēlams precizēt.
Ādas pārbaude
Saslimstība ar ādas audzējiem pieaug ne tikai Latvijā, bet Eiropā kopumā, īpaši riska grupā ir cilvēki pēc 40 gadu vecuma. Ja visādi citādi esi vesela, bet tev ir vairāk nekā 20 jebkādu ādas veidojumu jebkur uz ķermeņa, dodies pie onkologa, dermatologa vai dermatoonkologa. Ārstam jāapskata viss ķermenis, arī plaukstas un pēdas. Ja speciālists piešķir novērtējumu: saules bojāta āda, uz kontroles vizītēm jādodas aptuveni reizi gadā, lai aizdomīgos veidojumus regulāri pārbaudītu ar dermatoskopu.
Ja veidojums rada aizdomas, ka varētu būt ādas audzējs, tiks veikta biopsija jeb paņemts neliels audu gabaliņš, ko sūtīs histoloģiskajai izmeklēšanai uz laboratoriju. Tālākais scenārijs atkarīgs no analīžu rezultātiem, kas parasti ir gatavi aptuveni divu nedēļu laikā. Tiesa, ļoti bieži vizuāli veidojums izskatās ļoti aizdomīgs, bet analīzes neko nepatīkamu nekonstatē, tāpēc tiešām nebaidies doties pie ārsta!
Ja ārsts apskatē neko aizdomīgu nekonstatē un vizuāli uz ādas nekas nemainās, turpmāk var pārbaudīties reizi 2–3 gados. Ja veidojumu uz ādas ir daudz un ģimenē kādam bijis ādas audzējs vai cita onkoloģiska kaite, drošāk pārbaudīties katru gadu.
Ja pašai ārstēts ādas vai kāds cits audzējs un uz ādas ir daudz dzimumzīmīšu un citu veidojumu, pirmo gadu pēc izārstēšanās jādodas uz kontroli ik pēc trim mēnešiem, vēlāk – katru gadu turpmākos piecus gadus. Pēc tam uz pārbaudi var doties retāk, jo risks, ka onkoloģiskā kaite varētu atgriezties, piecu gadu laikā samazinās.
Ādas veidojumus, kas varētu liecināt par ādas vēzis, var mēģināt atšifrēt pēc triju pazīmju likuma: veidojums ir piepacelts; veidojums ir cietāks par ādu; veidojums aug, palielinās.
Rentgens plaušām
Pat tad, ja nestrādā ciešā kontaktā ar bērniem, piemēram, bērnudārzā, skolā vai medicīnas iestādē, un tev nav reizi gadā jāiziet obligātā veselības pārbaude, reizi divos gados vērts uztaisīt plaušu rentgenu, jo tā var laikus noķert izmaiņas plaušās. Ja esi tuberkulozes riska grupā (piemēram, ikdienā satiec daudz cilvēku, lieto imūnsupresējošas zāles), plaušu rentgens jāveic vienu reizi gadā. Tāpat tas nepieciešams, ja parādās sūdzības par ieilgušu klepu un elpas trūkumu.
Daži izņēmumi
Ja vari saukt sevi par smēķētāju ar stāžu (medicīniski tā definē cilvēkus, kas 30 gadu smēķējuši pa paciņai dienā), rentgenu profilaktiski vajadzētu veikt reizi gadā. Ja slimo ar sistēmiskām slimībām, piemēram, reimatoloģiskām kaitēm, jāņem vērā, ka arī tās var provocēt izmaiņas plaušās, tāpēc sirdsmieram reizi gadā veic rentgenu. Arī tad, ja ārstēta kāda onkoloģiska kaite, rentgenu vēlams veikt reizi gadā vai biežāk, ja tā noteicis ārsts.
Aktuāli šobrīd – ģimenes ārstam vajadzētu tevi nosūtīt uz plaušu rentgenu, ja esi pārslimojusi Covid-19. Ja pēc pārslimošanas palikušas sūdzības par elpas trūkumu, vēl labāk veikt datortomogrāfiju ar kontrastvielu, jo samērā bieža komplikācija pēc šī vīrusa ir plaušu artērijas trombembolija, ko citos izmeklējumos neredzēs.
Kārtība vēderā
* Ultrasonogrāfija. Zelta standarts, lai pamanītu izmaiņas orgānos, kas par sevi neliek manīt, pirms nav sākušās nopietnas ķibeles. Visbiežāk nepatikšanas var radīt aizkuņģa dziedzeris un žultspūslis. Sievietēm raksturīgs pankreatīts jeb aizkuņģa dziedzera iekaisums, ko var provocēt nesmuku holesterīna skaitļu, smēķēšanas un alkohola kombinācija. Viltīgs ir arī aizkuņģa dziedzera audzējs, kas kļūst arvien biežāk sastopams, bet ko ir grūti atrast, jo tas viltīgi maskējas. Sievietēm biežāk ir arī akmeņi žultspūslī, un arī par to klātbūtni var uzzināt ultrasonogrāfijā. Ja viss ir kārtībā, ultrasonogrāfiju var atkārtot reizi gadā vai divos, taču, ja atrastas kādas izmaiņas, piemēram, aizkuņģa dziedzerī, iespējams, ārsts var ieteikt veikt arī datortomogrāfiju vai magnētisko rezonansi, lai ainu precizētu.
* Kolonoskopija. Tas, kas uztrauc ārstus visā Eiropā, – arvien jaunākiem cilvēkiem atklāj resnās zarnas jeb kolorektālo audzēju. Labā ziņa: laikus noķerts, šis audzējs ir veiksmīgi un samērā vienkārši ārstējams. Tāpēc jau no 45 gadu vecuma vismaz vienu reizi iesaka veikt kolonoskopiju jeb resnās zarnas izmeklējumu, ko sauc arī par apakšējo endoskopiju. Šī izmeklējuma laikā labi var izvērtēt, kāda ir zarnu gļotāda, un noņemt nelielus polipus, ko vēlāk nosūta histoloģiskajai izmeklēšanai laboratorijā. Mūsdienās šī procedūra notiek vispārējā anestēzijā, tāpēc no tās nav jābaidās. Ja nekādas novirzes no normas izmeklējums neatklāj, sirdsmieram to var atkārtot pēc 5–7 gadiem.
* Asins analīzes. Ik gadu nododot asins analīzes, būtu svarīgi pakontrolēt arī, kas notiek ar gremošanas orgāniem. Par tiem atbildīgi šādi rādītāji: bilirubīns – pastāsta, kā strādā žultspūslis; GGT – netieši liecina par situāciju žultsvados; ALAT un ASAT – palīdz novērtēt, kā jūtas aknas.
Pārbaudi kaulu blīvumu!
Pēc 50 gadu vecuma, kad mazāk izstrādājas sievišķie hormoni, estrogēna trūkuma dēļ samazinās kaulu blīvums un kauli var kļūt trausli. Turklāt osteoporoze ir kaite, kas klusē un var nelikt par sevi manīt ilgu laiku, līdz notiek trauslo kaulu lūzums. Tipiskās kaulu lūzumu vietas ir plaukstas locītava, mugurkaula skriemeļi un augšstilba kaula kakliņš. Ja ir ļoti smaga osteoporoze, pēkšņs kaulu lūzums var notikt, pat veicot tik ikdienišķu darbību kā gultas klāšana. Zinot, ka kaulu blīvums ir samazinājies, iespējams laikus rīkoties, lai izvairītos no nopietnākām ķibelēm.
Ko un kur pārbaudīt?
Osteoporozes vadlīnijās noteikts, ka kaulu blīvuma pārbaude jeb osteodensitometrija obligāti jāveic sievietēm pēc 65 gadu vecuma, taču patiesībā uzzināt savu kaulu blīvumu būtu labi krietni agrāk. Vēlams, jau pirms menopauzes. Jo, ja izrādās, ka jau ir sākusies osteopēnija jeb kaulu stiprums sācis samazināties, kas ir situācija pirms osteoporozes, jau laikus var rīkoties, lai novērstu pašas osteoporozes attīstību. Izmeklēties, negaidot 65 gadu vecumu, vajadzētu arī tad, ja ir citi riska faktori, kas veicina osteoporozes attīstību. Piemēram, ja lieto glikokortikoīdus, ja ir endokrīnas slimības, reimatoīdais artrīts vai citas reimatoloģiskas kaites, hroniskas iekaisīgas zarnu slimības, celiakija, malabsorbcija, hematoloģiskas slimības un nieru kaites. Izmeklējumu noteikti vajadzētu veikt, ja kādam no vecākiem ir bijis trauslo kaulu lūzums, īpaši ciskas kaula kakliņa lūzums. Nevajadzētu bez ievērības atstāt faktu, ja augums salīdzinājumā ar jaunību ir samazinājies par vairākiem centimetriem. Tas var norādīt uz jau notikušiem skriemeļu kompresijas lūzumiem.
Kaulu minerālo blīvumu mēra L1-L4 jostas daļas skriemeļiem un ciskas kauliem. Izmeklējums ilgst 15–20 minūtes un nav sāpīgs. Uz osteodensitometriju var nosūtīt ģimenes ārsts, tad izmeklējums būs par valsts naudu, jāmaksā tikai līdzmaksājums. Osteodensitometriju veic vairākās vietās visā Latvijā. Atkārtoti doties uz kaulu blīvuma pārbaudi vajadzētu tajā pašā kabinetā, kur izmeklējums veikts iepriekš, jo tad speciālists precīzāk varēs aprēķināt kaulu blīvuma izmaiņu dinamiku.
Izmeklē miega artēriju!
Veselu asinsvadu iekšējās sieniņas ir gludas, bet, ja uz tām izgulsnējas tauki un taukskābes, rodas iekaisums, kam seko sašaurinājums vai pat asinsvadu nosprostojums. Pārsvarā tas notiek lēni, gadu gaitā, un izmaiņas kakla artērijās sākotnēji diemžēl sūdzības nerada. Taču, kad miega artērija aizaug, var pasliktināties vai tikt pārtraukta smadzeņu apasiņošana, kas var kļūt par iemeslu insultam.
Lielāki riski, ka veidosies izmaiņas miega artērijā, – ja vecākiem un citiem tuviem radiniekiem ir bijis paaugstināts holesterīna līmenis vai sirds un asinsvadu slimības. Pierādīts arī: ja smēķēšanas stāžs mērāms gadu desmitos, pieaug risks, ka pēc 50 gadu vecuma var parādīties asinsvadu problēmas, īpaši, ja tādas bijušas iepriekšējām paaudzēm. Arī tad, ja tev ir paaugstināts holesterīna līmenis, asinsspiediens, atklāta sirds slimība vai cukura diabēts, miega artērijas sašaurināšanās risks ir augstāks.
Ko un kur pārbaudīt?
Miega artērijas sākotnēji izmeklē ar ultrasonogrāfijas metodi, ko sauc par brahiocefālo asinsvadu dupleksa doplerogrāfiju. To parasti veic radiologs, kas apguvis neirosonogrāfiju. Izmeklējumā redzams, vai un cik liels ir miega artērijas sašaurinājums. Ja sašaurinājums ir mazāks par 50 procentiem, tā var būt viela pārdomām par dzīvesveida un ēšanas paradumu maiņu – mazāk ēst treknu pārtiku, vairāk kustēties, sekot līdzi holesterīna un cukura rādītājiem asinīs. Iespējams, vajadzēs lietot arī holesterīna līmeni mazinošas zāles. Pēc 1–2 gadiem izmeklējumu var atkārtot. Tiesa, sašaurinājums miega artērijā nepazudīs, bet svarīgi ir situāciju stabilizēt, lai asinsvada aizaugšana neprogresētu.
Ja sašaurinājums pirmreizējā izmeklējumā ir virs 70 procentiem, tā jau ir taisnvirziena biļete pie asinsvadu ķirurga, kurš ar operācijas palīdzību artēriju var iztīrīt, lai tās sieniņa atkal būtu gluda.
