Ciets ūdens, kas satur daudz minerālvielu, piemēram, kalcija un magnija karbonātu, rada kaļķakmens nosēdumus tējkannās un citās ierīcēs. Cieta ūdens dzeršanu parasti neuzskata par kaitīgu veselībai, tomēr ilgstoša liela minerālvielu daudzuma uzņemšana var izraisīt veselības problēmas, piemēram, nierakmeņus vai minerālvielu uzkrāšanos locītavās.
Daudz kas atkarīgs no cilvēka vecuma, vispārējās veselības un uztura paradumiem.
Piemēram, ja cilvēkam stipri gados ir slimas nieres, tām, iespējams, ir grūtības pārstrādāt lielu minerālvielu daudzumu, un tāpēc var palielināties nierakmeņu risks. Taču jaunam, veselam cilvēkam nieres ar to spēs tikt galā.
Par laimi, lielākā daļa minerālvielu no dzeramā ūdens neuzkrājas organismā. Veselības problēmas no cieta ūdens rodas tikai tad, ja minerālvielu saturs tajā ir ievērojami augsts. Pasaules Veselības organizācija noteikusi drošus ūdens cietības līmeņus:
- mīksts ūdens: mazāks par 60 mg/l;
- vidēji ciets ūdens: 60–120 mg/l;
- ciets ūdens: 120–180 mg/l;
- ļoti ciets ūdens: virs 180 mg/l (šādu ūdeni būtu vēlams attīrīt).
Savukārt Ministru kabineta 2017. gada noteikumos Nr. 671 Dzeramā ūdens obligātās nekaitīguma un kvalitātes prasības, monitoringa un kontroles kārtība kritēriji ūdens cietībai nav noteikti.
Lai pārbaudītu ūdens kvalitāti, ieteicams veikt ķīmisko analīzi. Vienkāršs un lēts variants ir izmantot ūdens cietības testa strēmeles. Tādas var iegādāties internetveikalos, piemēram, coffeeguru.lv, kafijasdraugs.lv, ksenukai.lv u. c.
Ūdens cietību var arī pārbaudīt institūtā BIOR vai citā akreditētā laboratorijā – tām jau būs lielāka precizitāte.
Cietu ūdeni iespējams mīkstināt, izmantojot speciālas ūdens mīkstināšanas iekārtas jeb jonapmaiņas filtrus – tie kalcija un magnija jonus aizvieto ar nātrija joniem. Akas ūdeni dzeršanai var arī attīrīt ar ūdens filtra krūzi, piemēram, Brita. Protams, ūdens cietība samazinās, arī ūdeni vārot, taču speciālie filtri ar šo uzdevumu tiek galā krietni efektīvāk.