Rīga +1°C 
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Panikas lēkmes sākas tad, kad cilvēks izjūt spēcīgas bailes. Tik stipras baiļu emocijas jebkurš cilvēks izjustu, ja viņam, piemēram, uzbruktu lācis vai laupītājs, ja viņš kristu no liela augstuma… Gadās, ka cilvēks, kurš krīt no liela augstuma, no bailēm nomirst, vēl nesasniedzis zemi.
Šajās situācijās panika ir tikpat spēcīga kā panikas lēkmju laikā, tikai tai ir redzams iemesls.
Taču nereti panikas lēkmes sākas bez redzama iemesla, bet to izpausmes ir tādas pašas, kā bēgot no lāča, arī fiziskie simptomi tie paši: drebuļi, sirdsklauves, sviedri u. c. Kamēr šo lēkmju palaidējmehānismus cilvēks neapzinās, viņš domā, ka tās rodas bez iemesla, taču iemesli ir gan. Kā cīnīties ar panikas lēkmēm? Kādu palīdzību meklēt?
Psihoterapija
Pirmā izvēles metode ārstēšanā ir psihoterapija, bet ne jebkura. Visvairāk pētījumu ir par kognitīvi biheiviorālās terapijas (KBT) efektivitāti panikas lēkmju ārstēšanā, pietiekami daudz arī par psihodinamiskās psihoterapijas efektivitāti. Ja nav citu sarežģījumu, reizēm var palīdzēt trīs mēnešu, pusgadu vai gadu ilgs psihoterapijas kurss.
Kāpēc ārsti kā pirmo iesaka psihoterapiju nevis farmakoterapiju jeb medikamentus (ko izraksta psihiatrs vai ģimenes ārsts), kas ir otrā pamatmetode panikas lēkmju ārstēšanā?
Pats pirmais, kas cilvēkam, kuru moka panikas lēkmes, jāiemācās, ir relaksācijas vingrinājumi, no kuriem populārākais ir diafragmālā elpošana.
Tā jāapgūst un jāpilda, tikko jūtams, ka var sākties panikas lēkme. Katru reizi, līdz mūža galam. Jo neviena ārstēšanas metode negarantē, ka panikas lēkmes pilnīgi nekad neatkārtosies. Visticamāk, KBT speciālists ar to arī sāks ārstēšanu, ka palīdzēs pārformulēt cilvēka domas par savām panikas lēkmēm, piemēram, liekot trauksmaino ideju vietā šādu: štrunts, ja man sāksies panikas lēkme, es vienkārši veikšu diafragmālās elpošanas vingrinājumu un pagaidīšu, kamēr lēkme pāriet. Nu būs grūti kādas minūtes, bet pēc tam viss beigsies. Varbūt atkārtosies tikai pēc mēneša.
Taču ar to vien psihoterapija nebeigsies vis. Ir speciāli smadzeņu treniņi, kas attīsta nervu šūnu ceļus prefrontālajā garozā.
Izmantojot mūsdienu tehnoloģiju piedāvātās neirovizualizācijas iespējas, pieradīts, ka, speciāli trenējot smadzeņu darbību, pieres daivas smadzeņu garoza kļūst biezāka, mainās neironu tīklojums. Turklāt tā notiek gan tad, ja iet psihoterapijā, gan tad, ja regulāri meditē. Katram ir iespējams iemācīties kontrolēt savas emocijas un lēmumus pieņemt apzinātāk.
Tālākie psihoterapijas mērķi saistās ar labas sajūtas par dzīvi gūšanu.
Dažnedažādu problēmu – ģimenes, alkohola, parādu utt. – risināšana.
Cilvēkam jāatrod, kur rast labas dzīves sajūtu. To var gūt darbā, ja tas rada apmierinātību, cilvēks var tur pašrealizēties. Labu sajūtu var gūt romantiskās attiecībās, arī atjaunojot attiecības ar saviem bērniem un/vai vecākiem. Dzīvesprieku un baudījumu var dot draugi un hobiji. Labo sajūtu var atrast, arī pievēršoties garīguma izkopšanai, reliģijai, kas nav destruktīva.
Medikamenti jeb farmakoterapija
Vislabāk, lai piemērotu medikamentu izraksta psihiatrs. Lēkmei sākoties, parasti iesaka lietot kādu no trankvilizatoriem, reizēm tos iesaka lietot kursa veidā. Tie patiešām palīdz novērst paniku, un, ja psihoterapijā neizdodas panākt, ka panikas lēkmes kļūst ievērojami retākas, daudz nekas cits no palīdzības veidiem neatliek.
Taču šiem medikamentiem ir blaknes – trankvilizatori tikai dzēš paniku, tie neārstē iemeslus, turklāt šie medikamenti var radīt atkarību.
Kāpēc zāles neārstē panikas lēkmes? Medikamenti, līdzīgi kā alkohols, iedarbojas tikmēr, kamēr tie ir asinīs. Ja zemapziņā rosās tās pašas trauksmainās domas, tiklīdz medikamenti vairs netiek lietoti, panikas lēkmes atkal atkārtojas. Protams, ir gadījumi, kad, pārtraucot lietot medikamentu (trankvilizatoru un/vai antidepresantu vai arī neiroleptiķu) kursu, lēkmes vairs neatkārtojas. Tas parasti notiek, ja panikas lēkmju stāžs ir neliels, piemēram, tikai gadu. Vēl tā mēdz notikt, ja panikas lēkmju sākšanās bijusi saistīta ar kādu grūtu situāciju dzīvē. Ja šie sarežģījumi atrisinās, kamēr cilvēks lieto zāles, panikas lēkmes neatkārtojas. Bet, ja kāda līdzīga grūta situācija gadīsies atkal, prasmju to atrisināt joprojām nebūs, lēkmes var atsākties.
Nereti gadās tā, ka cilvēks jau kļuvis atkarīgs no trankvilizatoriem, kad saprot, ka viņam vajadzīga psihoterapija.
Tad mēģināt atradināties no zālēm traucē neapzinātās, dažreiz arī apzinātās domas: tagad esmu bez zālēm, ka tik nesākas panikas lēkme, ko tad iesākšu. Vēl, izvēloties farmakoterapiju, jāizprot, ka, ja pirmais nozīmētais preparāts nepalīdz, tas nenozīmē, ka man zāles nepalīdz. Psihiatriem nākas mainīt pat vairākus preparātus, mēģināt kombinēt trankvilizatorus un antidepresantus, lai atrastu kombināciju, kas pacientam mazina trauksmi. Psihiatri daudziem iesaka psihoterapiju, un tāpēc var paiet diezgan ilgs laiks, pat vairāki gadi, iekams cilvēks iemācās dzīvot bez panikas lēkmēm un kontrolēt tās, ja kāda tomēr sākas.
Citas metodes
Dzīvē vienmēr noder, ja cilvēks ir apguvis kādu no prāta treniņiem, relaksācijas tehnikām. Jau minēju diafragmālo elpošanu, kas tiem, kurus nomoka panikas lēkmes, ir zāles numur viens.
Labi ir apgūt kādu no meditācijām, kādu vizualizācijas metodi, pašhipnozi.
Par hipnozi varu teikt tā: citiem tā būs efektīva, citiem – nebūs. Iepriekš to pateikt nevar. Hipnotiskais stāvoklis ir līdzīgs relaksācijas stāvoklim, kuru var panākt, veicot autogēno treniņu vai praktizējot meditāciju. Šādi iemācoties sevi nomierināt, piemēram, izvēloties hipnotizētāja balss ierakstu kādā no viedtālruņa lietotnēm vai arī ejot uz seansiem pie hipnotizētāja, cilvēks gūst pārliecību, ka tad, kad sajūt trauksmi, ir kāds veids, kas viņu spēj nomierināt. Tas rada lielāku drošības izjūtu dzīvē. Hipnotizētāji izmanto arī hipnotisko suģestiju: piemēram, hipnozes seansu laikā iedveš pārliecību, ka panikas lēkmes cilvēkam vairs nedraud. Vai arī: ka panikas lēkmes nav tik briesmīgas, cilvēks no bailēm nenomirs.
Cilvēkam, kas ticis suģestēts, hipnotizētāja balss var skanēt galvā un tiešām palīdzēt īstajos brīžos.
Ir svarīgi apzināties, ka panikas lēkmju ārstēšanā ir divas pamatmetodes: psihoterapija un farmakoterapija. Un ir citas palīgmetodes. Kad jūt, ka tuvojas lēkme, cilvēks var sākt atspiesties ar rokām vai skriet. Kādam arī tas palīdzēs izvairīties no panikas. Papildmetodes ir visi paņēmieni, kas palīdz pārslēgt smadzenes uz ko citu, kad tuvojas panika. Tās nenovērš iemeslus, bet palīdz sadzīvot ar lēkmēm. Tādas ir arī hipnoze, pašhipnoze, adatu terapija, homeopātija, masāžas, jogas nodarbības u. c.
Diafragmālā elpošana ikdienā
Diafragmālā elpošana palīdz nomierināties ne tikai panikas lēkmju laikā, bet ikreiz, kad piezogas satraukums un nepieciešams miers. Turklāt, ilgāk praktizēta un kļuvusi par ikdienas relaksācijas daļu, tā var palīdzēt novērst panikas lēkmes, vēl pirms tās sākušās.
Šādu elpošanas vingrinājumu katram iesaka apgūt Sandra Vestermane, neiroloģe, sertificēta biofeedback un neurofeedback metodes speciāliste.
- Atgulies uz muguras un pulksteni noliec tā, lai to redzi, negrozot galvu. Vienu roku uzliec uz vēdera, otru – uz krūtīm. Elpo normālā ritmā, neelpo dziļāk kā parasti un pamazām sajūti, ka tu elpo ar vēderu: roka, kas guļ uz vēdera, ieelpojot paceļas vairāk nekā otra, kas guļ uz krūtīm.
- Mēģini veikt 12 ieelpas minūtes laikā. Tas ir normāls elpošanas biežums, kādam vajadzētu būt, kad tu veic dažādas mierīgas darbības, piemēram, sēdi un lasi. Bet atceries: vingrinoties neelpo dziļāk kā parasti. Skaties pulkstenī, lai vari kontrolēt ieelpu biežumu. Kad tu jau elpo šādā ritmā bez piepūles, aizver acis un turpini elpot, ritmu nemainot. Ik pa laikam acis atver un, skatoties pulkstenī, pārliecinies, ka iekļaujies ritmā.
Ja tu veiksi šo vingrinājumu divas reizes dienā, katru reizi vismaz piecas minūtes, tad pēc pāris mēnešiem automātiski iemācīsies pārslēgties uz šādu elpošanas ritmu.
Kad labi pazīsti sajūtu, kā tas ir – ieelpot un izelpot 12 reizes minūtē –, izvieto atgādinājumus vietās, kur tu bieži mēdz sēdēt. Katru reizi, ieraugot zīmīti, pievērs uzmanību, vai tobrīd elpo ar vēderu apmēram 12 reizes minūtē.
- Kad bez pūlēm ievēro elpošanas ciklu biežumu 12 reizes minūtē, sāc atkal mācīties ko jaunu un mēģini veikt ieelpas/izelpas ciklu ik pa 7,5 sekundēm (tas atbilst elpošanas biežumam 8 reizes minūtē). Šādu elpošanu izmanto, kad vajadzīga lielāka atslābināšanās. Nevajag elpot dziļāk kā parasti, citādi sareibs galva.
