Rīga +2°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
– Vai bioritmi eksistē? Varbūt tomēr, kā smejies, ezoterika…
– Eksistē gan. Cilvēkam un jebkurai dzīvai būtnei, pat vienšūņiem. Īstenībā bioritmi ir pielāgošanās, kas izveidojusies simtiem gadu tūkstošos un vēl lielākā laika periodā, lai pēc iespējas sekmīgāk izdzīvotu. Jo izrādās, ka jebkurš organisms nav tik universāls, lai vienlaicīgi varētu izpildīt visdažādākās funkcijas, kas ir saistītas ar tā dzīves vajadzībām. Tas nozīmē, ka brīžiem organisms tiek pārveidots piemērotā instrumentā vienai situācijai, un pēc kāda laika, mainoties vajadzībai, šis pats organisms pārveido, pieskaņo savu darbību tā, lai kļūtu par sekmīgu instrumentu citā situācijā. Lielākā daļa šo maiņu notiek ritmiski. Visizteiktākie ir tā dēvētie cirkadiānie ritmi jeb ritmi aptuveni diennakts garumā, ko evolūcijas gaitā noteikusi Zemes rotācija ap savu asi. Vieni no būtiskākajiem ārējiem faktoriem, kas mainās ap dzīvām būtnēm, ir diena un nakts, gaišs un tumšs, un atbilstoši tam organismā izveidojos pielāgošanās reakcijas.
Eksistē arī īsāki – tā dēvētie ultradiānie – ritmi. Tipisks piemērs ir gremošanas procesi, kas notiek vairākas reizes diennaktī. Arī sirdsdarbība ir bioritmi – tā mainās pēc noteiktām likumsakarībām, pieskaņojoties pārējiem apstākļiem un organisma situācijām. Vēl īsāka cikla bioritmi ir mūsu smadzeņu šūnas neironu darbība, kas var atkārtoties pat līdz 1000 reizēm katru sekundi. Savukārt, ja skatāmies pretējā virzienā, pastāv tā dēvētie infradiānie bioritmi, kuru cikls ir garāks nekā diennakts. Cilvēkiem pazīstami ir mēneša bioritmi. Sievietēm tipiskākais ir menstruālais cikls. Ir arī gada bioritmi, kad organisma funkcijas un to īpatnības nomainās saistībā ar gadalaikiem.
– Piemēram?
– Izmaiņas gada griezumā nav tik izteiktas. Nedaudz mainās arteriālā asinsspiediena līmenis: ziemas laikā tas mēdz būt mazliet augstāks nekā vasarā. Arī miega ilgums mainās: ziemā tas ir garāks, vasarā īsāks.
– Kur atrodas bioloģiskais pulkstenis?
– Cilvēki jau diezgan sen sāka pievērst uzmanību, ka dzīvos organismos cikliski, ar noteiktu ritmu, notiek kādas izmaiņas. Apmēram pirms 300 gadiem kāds franču astronoms eksperimentēja ar mimozu. Šis augs ievērību ieguvis tāpēc, ka, pieskaroties lapām, tās uzreiz sakļaujas kopā un pēc pāris minūtēm atkal atveras vaļā. Viņš šo augu ilgu laiku turēja absolūtā tumsā un konstatēja, ka, neatkarīgi no tā, ka gaismu mimoza nav redzējusi, lapu sakļaušanās un atvēršanās ritms saglabājās: dienas laikā tā lapas tomēr atvēra, bet nakts laikā – aizvēra. Tātad augs to darīja savā nodabā, savā iekšējā ritmā. Apmēram 200 gadu vēlāk eksperimenti ar augiem tika precizēti, bet par cilvēka bioritmu pētījumu pirmsākumiem var uzskatīt eksperimentu, kas notika pagājušā gadsimta 60. gados Vācijā Maksa Planka institūtā.
Pētījums ilga no 1964. līdz 1989. gadam. Brīvprātīgajiem tika piedāvāts dzīvot no apkārtējās pasaules izolētā telpā, bunkurā zem zemes. Tas bija komfortabli iekārtots, tur varēja lasīt, klausīties mūziku, pieveda labu ēdienu, tikai bija pilnīgi liegti kontakti ar ārpasauli, kas kaut kādā veidā varētu signalizēt par laiku. Tas nozīmē, ka telpā bija tumšs, tu varēji pats ieslēgt mākslīgo apgaismojumu un arī izslēgt, cilvēki varēja mosties un iet gulēt, kad gribēja. Bunkurā visu laiku bija konstanta temperatūra. Brīvprātīgie tur dzīvoja vairākas nedēļas, un tika pētīts, kad viņi iet gulēt un kad mostas – vai rodas kaut kāds haoss vai tomēr eksistē likumsakarības. Protams, blakus šai vienkārši saprotamai uzvedībai reģistrēja arī dažādus medicīniskos parametrus, un pierādījās, ka šiem cilvēkiem, dzīvojot bunkurā, saglabājās zināms dzīves ritms. Viņi gāja gulēt un modās nevis haotiski, bet ar aptuveni 24 stundu ritmu, turklāt absolūtam vairākumam cilvēku šis cikls bija nedaudz garāks – apmērām 25 stundas.
Apkopojot eksperimenta novērojumus, tikai secināts, ka acīmredzot cilvēkā slēpjas kaut kāda struktūra, bioloģiskais pulkstenis, kas nosaka šo ritmu.
Pirmais brīvprātīgais bija pats eksperimenta izdomātājs, viņš pārbaudīja, kā cilvēks jūtas šajā situācijā un cik viegli vai grūti tas paveicams. Pirmajā brīdī varbūt liekas, ka eksperiments ir briesmīgs, bet – pilnīgi otrādi – izrādījās, ka brīvprātīgie stāvējuši rindā, lai varētu piedalīties pētījumā. Jo vairums no viņiem jutušies ļoti labi, un daļa, kad paziņots, ka nu jāiet ārā no bunkura, prasījuši, vai nevar tikt atpakaļ uz kādu laiku. Arī pētījuma autors teicis, ka pirmajās dienās viņam bijusi mulsinoša sajūta – gribējies zināt, cik ir pulkstenis, bet tad tā ir pazudusi un parādījies miers, ka viņš ļaujas sava organisma vajadzībām un jūtas labi, jo vairs netiek uzspiestas stresa situācijas. Tāpēc acīmredzot pieteicies arī daudz studentu, kuri tur, bunkurā, vienkārši varējuši mācīties. Savukārt tie, kas klausījušies mūziku, pēc tam stāstījuši, ka mūzika bunkurā skanējusi kā lieliskā koncertā – viņi varējuši to izbaudīt daudz niansētāk nekā ārpasaulē.
Tātad eksperimenta rezultātā tik konstatēts, ka eksistē bioloģiskais pulkstenis. Bet tas acīmredzot nav gluži precīzs – 24 stundu vietā bija apmēram 25 stundas. Tāpēc reālajā dzīvē ir vajadzīgi ārējie sinhronizētāji, kas šo nedaudz neprecīzā bioloģiskā pulksteņa darbību tai pielāgo. Galvenais ārējais sinhronizētājs ir apgaismojuma maiņa: dienā gaišs, naktī tumšs, un cilvēkam, dzīvojot reālajā dzīvē, visu laiku šie apkārtējie signāli – galvenokārt apgaismojums – uztur bioloģisko pulksteni precīzu. Vēl viens, bet daudz mazāk nozīmīgs sinhronizētājs ir temperatūras izmaiņas, kas arī svārstās: dienā ir siltāks, naktī vēsāks. Pēdējā gadu simtā ir nākusi klāt vēl viena grupa ārējo sinhronizētāju – sociālā vide, sociālā ietekme. Proti, darbalaika sākums un beigas, darbs 24 stundas diennaktī, pulksteņrādītāju pagriešana, transporta kustības grafiks, kam cilvēks ir pakļauts. Sociālie sinhronizatori rada arī rindu problēmu, kas saistītas ar dabisko bioritmu eksistēšanu. Nesakritība starp mūsu ārējo vidi un iekšējo bioloģisko pulksteni var radīt paaugstinātu diskomforta un dažādu slimību risku. Visbiežāk tas saistīts ar nemieru, nogurumu, bezmiegu, depresiju, veģetatīvo disfunkciju. Tas ietekmē arī cilvēka iekšējo orgānu stāvokli, var sākties galvassāpes, traucēta gremošana, sirdsdarbība…
– Kur tieši slēpjas bioloģiskais pulkstenis?
– Agrāk domāja, ka tas atrodas kādā orgānā, bet tagad atklāts, ka katrā šūnā ir bioloģiskais pulkstenis. Par to trīs amerikāņu zinātnieki 2017. gadā saņēma Nobela prēmiju. Protams, eksistē arī bioloģiskā pulksteņa diriģents, kas atrodas mūsu galvas smadzenēs, – hipotalāma suprahiazmātiskais kodols. Tā ir neironu jeb nervu šūnu grupa, kuru funkcija lielā mērā saistīta ar diennakts ritma uzturēšanu un regulēšanu. Lai suprahiazmātiskais kodols varētu darboties, tas sinhronizācijas informāciju saņem no mūsu acīm, no tīklenes. Tāpēc ir tik būtiska šī dienas gaisma un nakts tumsa, lai bioloģiskais pulkstenis varētu sinhronizēt savu darbību.
– Jūs ieminējāties par problēmām, ko rada ārējie sinhronizatori…
– Sāksim ar to, ka bioloģiskais pulkstenis visiem nestrādā vienādi. Es tagad runāju nevis par slimībām, bet par veseliem cilvēkiem… Daudziem ir pazīstami jēdzieni cīruļi un pūces. Izrādās, ka cīruļiem bioloģiskais pulkstenis nedaudz steidzas – proti, iekšējais ritmiskais cikls ir nedaudz īsāks, attiecīgi pūcēm nedaudz garāks, tas nedaudz kavējas. Tiek uzskatīts, ka cīruļu un pūces tips ir ģenētiski noteikts, un cilvēkus nevar pārtrenēt, pārmācīt. Viduseiropā apmēram viena sestā daļa iedzīvotāju ir ekstrēmie cīruļi, kuri labprāt vēlākais ap desmitiem vakarā ietu gulēt un ap sešiem no rīta celtos, ja varētu to brīvi izvelēties. Otra sestdaļa ir ekstrēmās pūces, kas labprāt ietu gulēt pat trijos naktī un celtos ap vienpadsmitiem dienā. Pārējie brīvi iekļaujas šajā diapazonā kaut kur pa vidu, tomēr izrādās, ka pūču ir nedaudz vairāk nekā cīruļu – apmēram 60 procenti.
– Tātad teiciens «Rīta stundai zelts mutē!» neattiecas uz visiem.
– Jā, šo teicienu acīmredzot izdomājuši cīruļi. Vēl interesanti, ka bērnībā visi vairāk ir cīruļi, pubertātes laikā notiek migrēšana pūču virzienā, savukārt vecumā migrācija ir vairāk cīruļu virzienā…
Protams, ka šādu individuālu bioritmu funkcionēšana rada problēmas brīdī, kad ārējie sociālie sinhronizatori uzspiež kādu konkrētu darbību. Piemēram, astoņos no rīta sākas mācības skolā vai darbs. Ir rinda pētījumu, kuros pierādījies: ja cīrulim tas ir okei, tad pūcēm pirmā darba stunda paiet mokās un ir sliktāki rezultāti. Runājot par kontroldarbiem, testiem un eksāmeniem, pirmajā stundā pūce dabūs sliktāku atzīmi nekā tad, ja pārbaudījums notiktu nedaudz vēlāk. Protams, ideālākais variants, ko organizatoriski ļoti grūti atrisināt, bet par to vajadzētu domāt, – cilvēkam jābūt iespējai ļauties saviem dabiskajiem, nevis uzspiestajiem bioritmiem. Attiecībā par darba laiku tiek rekomendēts, ka jābūt iespējai fleksibli pieskaņot darbalaika sākumu noteiktās laika robežās.
– Tādā ziņā kovida laiks un attālinātais darbs no mājām ir ļāvis daudziem spert platu soli šajā virzienā.
– Neapšaubāmi, tas ir viens no pozitīvajiem aspektiem, un droši vien nākotnē šīs iestrādnes tiks kultivētas. Attālinātais darbs ieņems lielāku vietu zem saules, un tas dod iespēju pielāgot savu dzīvi sev ērtiem, iedzimtiem bioritmiem.
– Vēl pilsētnieki pārceļas uz dzīvi laukos, un tad arī daudzi konstatē, ka sāk dzīvot pēc sava iekšējā pulksteņa un kļūst mierīgāki, harmoniskāki, mazāk slimību izpaužas, un vispār jūtas apmierinātāki.
– Jūsu teiktais ļoti sasaucas ar bunkura eksperimentu. Pirmajā brīdī likās, ka tas ir kā ieslodzījums cilvēkam, bet īstenībā daudzi šo mieru un ļaušanos saviem bioritmiem saskatīja kā ārkārtīgi pozitīvu knifu. Piekrītu, ka pilsētā ir gūzmām šo sociālo sinhronizatoru, kas traucē. Dabiskos bioritmus izjauc arī visādas citādas ieceres. Piemēram, divreiz gadā cilvēki ir spiesti iespert savam bioloģiskajam pulkstenim, pagriežot pulksteņrādītājus par stundu uz priekšu vai atpakaļ. Nākas brutāli iespert, jo pāreja uz vasaras vai ziemas laiku nenotiek pakāpeniski. Mēs dzīvojam diennakts ritmā visa gada garumā, kad apgaismojuma ilgums rītos un vakaros nomainās pakāpeniski, maigi. Bet tad pēkšņi – par veselu stundu! Vairumam pielāgošanās aizņem divas, līdz pat desmit dienas. Pirmais nogurums varbūt tiek pārvarēts ātrāk, bet nianses bioķīmiskos procesos un regulācija prasa ilgāku laiku.
– Kuru no pulksteņrādītāju pagriešanām panes sliktāk?
– Pāreja uz vasaras laiku ir grūtāka. Dabiskais bioritmu cikls ir nedaudz garāks par 24 stundām – apmēram 25 stundas, tātad, ja mēs rudenī par stundu pagarinām dienu, šis solis ir ļoti pieņemams dabiskajam bioloģiskajam pulkstenim, savukārt ja pavasarī mēs to vienu stundu papildus nozogam, tad tas ir grūtāk panesams.
Visvairāk cieš bērni, veci cilvēki, un arī pūcēm tas ir grūtāk izdarāms nekā cīruļiem. Tiek uzskatīts, ka īsi pēc pavasara pulksteņrādītāju pagriešanas pieaug nelaimes gadījumu biežums.
– Eiropas Savienība, šķiet, jau ceturto gadu gatavojas pielikt punktu pulksteņa pārgrozīšanai divreiz gadā, tikai līdz vienotam skatījumam un lēmuma pieņemšanai kaut kā netiek. Arī šogad 27. martā pulksten trijos naktī Latvijā notika pāreja uz vasaras laiku, savukārt 30. oktobrī pulksten četros naktī būs pāreja atpakaļ uz ziemas laiku, pulksteņrādītājus pagriežot vienu stundu atpakaļ.
– Pirmatnējā iecere bija no laika maiņas ieekonomēt elektrību un citus energoresursus. Tagad konstatēts, ka tā nenotiek, ekonomiskais ieguvums nav nekāds, drīzāk ir ekonomiskie zaudējumi, pārskaņojot grafikus un darbalaikus. Pašreiz notiek diskusija, kuru laiku atstāt – ziemas vai vasaras? Latvijas valdība lēmusi, ka kopumā atbalsta atteikšanos no sezonālās laika maiņas un pēc jaunās direktīvas pieņemšanas gatava pāriet uz vasaras laiku un tajā palikt pastāvīgi.
No speciālista viedokļa, atbilde ir viennozīmīga: jāatstāj ziemas laiks. Jo ziemas laikā šāda apgaismojuma maiņa vislabāk sadarbojas ar cilvēka bioloģisko pulksteni. Savukārt daudziem liekas: «O, vasaras laiks ir ļoti jauks…» Taču viņi nepadomā par to, kā vasaras laikā izskatīsies ziemas mēneši, un izrādās, ka tad ļoti, ļoti ilgi no rīta vēl būs tumšs, un tas draud, piemēram, ar to, ka daudziem būs ārkārtīgi grūti pamosties, būs samazināta koncentrēšanās spēja, uzmanība, būs vairāk kļūdu, pat nelaimes gadījumu skaits varētu pieaugt un arī ar metabolismu saistītas lietas, piemēram, varētu progresēt diabēts un depresijas. Speciālisti saka: jāatstāj ziemas laiks! Un būtu vērtīgi ieklausīties speciālistu viedoklī, nevis tikai pirmā mirkļa sajūtās.
– Pieņemu, ka darbs maiņās ir vēl lielāka agresija pret bioloģisko pulksteni…
– Protams. Ja cilvēkam vienu dienu jāstrādā rīta maiņā un nākamajā dienā vakara maiņā vai pēc tam ir nakts maiņa – šādi viņš visu laiku ir spiests ļoti radikāli cīnīties pret sava bioloģiskā pulksteņa ritmu, un tas ir ārkārtīgi neveselīgi. Ko darīt? Pūces tipa cilvēkiem nevajadzētu pietiekties darbā, kas sākas ļoti agri no rīta. Ja iespējams izvēlēties, viņš varētu strādāt darbu pēcpusdienas maiņā un, ja vien iespējams, saglabāt to pašu maiņu visu laiku. Proti, cīrulis strādā tikai rīta maiņā, savukārt pūces tikai vakara maiņā. Nakts maiņa ir visproblemātiskākā, Bet tad, lai bioritmus pārāk neizjauktu, iesaka dienu ar nakti sagriezt otrādi. Ja ir regulāri jāmaina dienas un nakts darbs, tad pareizāk būtu iet uz priekšu, nevis atpakaļ. Tātad pēc nostrādātās rīta maiņas nākamajai būtu jābūt vakara maiņai, pēc noteikta starplaika nakts maiņai, un tā uz priekšu. Savukārt daudz neveselīgāk ir, ja cilvēks nostrādā vakara maiņu, tad ir pauze, un nākamā viņam ir rīta maiņa.
Kaut kas līdzīgs pulksteņa pārgriešanai ir tālie pārlidojumi pāri vairākām laika joslām. Arī tad, lai bioloģiskais pulkstenis pielāgotos, vajadzīgs laiks. Vieglāk tiek panesti lidojumi rietumu virzienā, bet sliktāk – austrumu virzienā.
– Tagad taču ir lielisks palīglīdzeklis – iedzer melatonīna, miega hormona, tabletīti, un viss ir okei!
– Melatonīns ir viena no bioloģiski aktīvajām vielām, kas iesaistītas miega un nomoda maiņas regulācijā. Tas novada fotoperioda informāciju uz visām ķermeņa šūnām, arī uz neironiem suprahiazmātiskajā kodolā, signalizējot par sezonālajām dienas un nakts cikla izmaiņām. Nakts melatonīna pastiprinātās izdales ilgums un amplitūda palielinās, pieaugot diennakts cikla tumšajai fāzei, jo tuvojas rudens, ziema. Nakts melatonīna daudzuma samazināšanās rāda, ka tuvojas pavasaris, vasara. Līdz ar melatonīna izdales maiņu sezonāli mainās arī garastāvoklis, apetīte, miegs, metabolie procesi un dienas funkcionēšanas aktivitātes…
Tablešu ieteikšanu es atstātu ārstu ziņā, bet no fizioloģijas viedokļa mums ir jābūt visai uzmanīgiem ar vielām, kas mūsu organismā tiek izmantotas kā funkciju regulatori. Vienmēr vajadzētu pārdomāt, cik ļoti tas nepieciešams. Akcents tomēr jāliek uz dabiskām lietām – kaut vai uz miega higiēnu. Izrādās, ka daudzi nemaz neprot gulēt un izgulēties! Savukārt ir dažas pavisam vienkāršas lietas, kuras ievērojot var to izdarīt daudz sekmīgāk.
Lai cik dīvaini tas liktos, miega higiēnas likums saka: jāiet gulēt un jāceļas vienā un tajā pašā laikā. Gan darbdienās, gan brīvdienās.
Nav ieteicams šo laiku ļoti plašās robežās mainīt, jo tad bioritmi tiek nojaukti. Patiesībā daudzi, kas to pamēģina, pēc adaptācijas laika jūtas ievērojami labāk. Bet, protams, ir jācenšas ieklausīties savos bioritmos – jāatrod savs īstais gulētiešanas laiks un īstais celšanās laiks, kas, kā jau teicu, pūcēm un cīruļiem var būt diezgan atšķirīgs. Tātad, ja pūce ies gulēt agrāk, nekā ir šis dabiskais bioritmu laiks, viņa gultā nespēs aizmigt un jutīsies vēl sliktāk, bet, atrodot saskaņu ar saviem bioritmiem, tas ir ļoti efektīvs paņēmiens. Arī temperatūra ir viens no vērā ņemamiem regulatoriem. Izrādās, ka naktī mūsu ķermenī metabolisma intensitāte samazinās un arī ķermeņa temperatūra samazinās, savukārt pēcpusdienā tā ir visaugstākā. Pētījumos pierādījies, ka cilvēks iet gulēt īsi pirms tam, kad ķermeņa temperatūra ir nokritusies samērā zemu. Un tad, ja apkārtējā vide ir pārāk karsta, grūti iemigt. Optimālā temperatūra guļamistabā ir 18 grādi. Pirms gulētiešanas telpā jāierobežo spilgtas gaismas avoti, it īpaši zilās gaismas spektra piedeva. Tipiskākais miega iznīcinātājs ir televizors, dators, viedtālrunis. Cilvēkiem tiek ieteikti rituāli – standarta uzvedība, kas atkārtojas katru vakaru un kas ar laiku palīdzēs iemigt. Vienam tā varbūt ir mierīga grāmatas palasīšana, citam – tēja no mīļākās krūzes.
– Cikos būtu visvieglāk pamosties, ja no rīta kaut kas obligāti jāpaveic? Ir taču atšķirība, vai tu modinātāju uzliec uz trijiem vai četriem, vai pieciem – tās ir pilnīgi citas sajūtas. Pati esmu konstatējusi, ka četros ir vieglāk pamosties nekā trijos vai piecos, jo tad virsnieres jau sākušas ražot kortizolu – aktivitātes hormonu.
– Hormoni ir informāciju nesošas vielas, kuras izdala kāds iekšējās sekrēcijas dziedzeris, hormoni komandē viena vai otra orgāna darbību. Bet – tas nav cēlonis, īstenībā hormoni ir starpnieks bioloģiskā pulksteņa darbībai, tā ietekmē viena vai otra hormona izdalīšanās tiek palielināta vai apspiesta. Jūsu pieminētajam kortizolam, tātad virsnieru garozas glikokortikoīdu grupas vielai, arī raksturīgs diennakts ritms. Kortizola daudzums sāk pieaugt agri no rīta, un dienas pirmajā pusē tas ir sasniedzis samērā augstu līmeni, savukārt vakarā un nakts sākumā glikokortikoīdu līmenis organismā ir viszemākais. Glikokortikoīdiem ir daudzas un dažādas funkcijas mūsu organismā, bet, runājot īsi, tie ir hormoni, kas ļauj izdzīvot relatīvi nelabvēlīgā situācijā, tikt galā ar relatīvi agresīvām ārējās vides ietekmēm. Tāpēc daba iekārtojusi tā, ka tieši rīta pusē, dienas pirmajā pusē šo hormonu līmenis ir pietiekami augsts – tad, kad mums draud dažādas ārējās vides uzspiestas aktivitātes. Tā tas notiek normas variantā. Pūcēm šie procesi būs nobīdīti nedaudz vēlāk, ja skatās uz diennakts pulksteņa laiku, bet cīruļiem – nedaudz agrāk. To būtu ieteicams ņemt vērā profesionālā medicīnā. Tagad tiek pat apspriests, kurā brīdī labāk dot kādu medikamentu, kad kura medikamentu grupa iedarbojas efektīvāk nekā citā diennakts laikā. Bet tas lai paliek ārstu ziņā. Es teiktu: svarīgi ir ieklausīties savos bioritmos un mēģināt savu dzīvi sakārtot tā, lai tu varētu ar savu dzīves ritmu ļauties saviem dabiskajiem bioritmiem. Tad daudzas lietas varētu sakārtoties un veselība varētu būt krietni labāka, nekā cīnoties pret savu bioloģisko pulksteni.
– Kā jūs komentētu ieteikumus, kad labāk iet pie zobārsta, lai mazāk sāpētu?
– Eksistē tā dēvētais zobu sāpju slieksnis – tātad, cik vājš vai cik stiprs kairinātājs vajadzīgs, lai parādītos sāpes. Ja zobu sāpju slieksnis šajā brīdī ir zems, tātad vajadzīgs vājš kairinātājs, lai izraisītu sāpes, jo cilvēks tobrīd kļūst jutīgāks pret sāpēm. Un, ja slieksnis ir augsts, tas nozīmē, ka vajadzīgs relatīvi liels kairinātājs, un tikai tad tas izraisīs sāpes, jo cilvēks tajā brīdī ir relatīvi nejutīgs pret sāpēm… Raksturīgi, ka zobu sāpju slieksnis ir zems vēlu vakarā un nakts pirmajā pusē, savukārt visaugstākais slieksnis, kad cilvēks ir vismazāk jūtīgs pret zobu sāpēm, ir starp pulksten 12.00 un 18.00 dienā. Tātad šajā laika periodā droši vien būtu ieteicams apmeklēt zobārstu. Bet ļoti iespējams, ka cīruļiem augstais slieksnis sākas nedaudz agrāk, un viņi droši varētu doties pie zobārsta arī vēlākās rīta stundās, pirms pusdienas. Toties tipiskai pūcei, visticamāk, tas sākas nedaudz vēlāk, pēcpusdienā. Protams, mūsu profesionālie zobārsti prot iedot anestēziju un nesāpēs tāpat, taču, ja mēs varam sev piepalīdzēt arī ar sāpju sliekšņa vērā ņemšanu, tad varbūt sanāk vēl labāks rezultāts.
– Kā vēl ķermenis, atbilstoši bioritmiem, mainās? Piemēram, kad mērīt asinsspiedienu? Ģimenes ārsti iesaka agri no rīta un vakarā.
– Bioloģiskais pulkstenis nav vienīgais faktors, kas liek mainīties arteriālajam asinsspiedienam. Parādās arī visādi knifi, kas ir saistīti ar vienas vai otras patoloģijas attīstību. Tāpēc vajadzīgs nevis viens mērījuma, bet vairāki dažādos diennakts laikos, un tad konstatē, kā asinsspiediens mainās.
Asinsspiediens arī normāli ir svārstīgs. No rīta tas vienmēr būs augstāks – dažādu faktoru ietekmē. Arī dienas ritms, kurā mainās veģetatīvas nervu sistēmas daļa, izmaina asinsspiedienu. Tāpat miegs nav viendabīgs, tam ir vairākas fāzes, un katrā asinsspiediens ir atšķirīgs.
– Zinu cilvēku, kas modinātāju principā neliek, bet atstāj logus bez biezajiem aizkariem, lai no rīta guļamistabā iespīd saules gaisma. Tiklīdz saulīte uzlēkusi, viņam acis ir vaļā, un diena var sākties! Jūtas lieliski.
– Jūs tikko aprakstījāt to, ko es mēģinu ik pa brīdim uzsvērt: ieklausieties savos bioritmos! Šie cilvēki, par kuriem stāstāt, dzīvo saskaņā ar saviem bioritmiem. Un tagad iedomājieties citu situāciju… Ir brīvdiena, un cilvēks pamostas – ļoti ticami, ka savu dabisko bioritmu ietekmē, bet tad viņš konstatē: «Ir taču brīvdiena… Pagulēšu vēl…» Viņš varbūt pat aizmieg. Kāda būs viņa sajūta, kad pamodīsies krietni vēlāk? Domāju, daudzi šādā situācijā pateiks, ka īstenībā nevar lāga pamosties un viņi jūtas neizgulējušies. Pašsajūta ir daudz sliktāka nekā tad, ja būtu piecēlušies pēc dabiskajiem bioritmiem, īstajā brīdī. Viņš būs miegains vēl vairākas stundas pēc piecelšanās. Tātad ir svarīgi ieklausīties savos bioritmos un tiem paklausīt.
– Tas ir kā tagad, kad modē ir gan gari svārki, gan īsi, gan bikškostīmi, gan kleitas un tev vienkārši jāatrod savs stils.
– Jā, sev piemērotais stils. Varbūt, ka kādam patiktos būt citādam, bet viņam ir nedaudz jāpieņem tas, kas viņš ir pēc bioloģiskā pulksteņa. Viņam tikai jāatrod tas savs bioloģiskais pulkstenis. Jo, pakļaujoties pārāk daudziem ārējiem apstākļiem, tie traucē labi saskatīt procesu, kas notiek tevī pašā. Un jāmēģina to kaut kādā veidā tomēr izdarīt.
– Vasara plus atvaļinājums ir brīnišķīgs laiks, lai noskaidrotu, atrastu savu bioloģisko pulksteni!
– Es ar abām rokām par to parakstītos! Un vēl novēlētu: tad, kad esat atraduši savu bioloģisko pulksteni, lūdzu, nepazaudējiet to arī rudenī, kad atgriezīsieties darbā. Iespēju robežās mēģiniet dzīvot saskaņā ar bioloģisko pulksteni. Tad daudzas lietas varētu notikt labi.
Dažas, ļoti aptuvenas bioritmu izpausmes
Ap pulksten 4. Tavs ķermenis saņem stresa hormona kortizola porciju, kas tam būs nepieciešama, lai kļūtu darba spējīgs, kad pamodīsies. Tomēr tas var būt arī bīstami, jo aktivizējas dažas slimības. Piemēram, mēdz notikt infarkts. Astmas slimniekiem var būt ļoti sašaurināti bronhi.
Ap pulksten 5–6. Pakāpeniski paaugstinās ķermeņa temperatūra, samazinās melatonīna līmenis, palielinās par aktivitāti atbildīgo hormonu ražošana: kortizols, adrenalīns utt. Kortizols sāk darboties kā iekšējais modinātājs. Mostas vielmaiņa, asinīs paaugstinās cukura un aminoskābju daudzums. Tā tiek sagatavota darba dienai nepieciešamā enerģija.
Cilvēks sāk elpot daudz dziļāk, spiediens paaugstinās. Visas orgānu sistēmas nonāk pilnā kaujas gatavībā, tam seko pirmais mundrums. Viss ķermenis ir gatavs. Asinsritē nonāk vislielākais dzimumhormonu daudzums.
Ap pulksten 7. Piemērots laiks brokastīm. Sākas maksimālā kuņģa darbība. Gremošanas orgāni pēc sava iekšējā pulksteņa ogļhidrātus pārveido enerģijā, bet vakarā – vairāk taukos.
Ap pulksten 9. Vērojama neliela aktivitātes samazināšanās. Vislabāk šajās stundās risināt vieglus uzdevumus, kas neprasa lielu koncentrēšanos.
Ap pulksten 10. Piemērots laiks gan intensīvam garīgam darbam, gan fiziskai slodzei. Visas orgānu sistēmas ir aktīvas, organisms strādā maksimālā līmenī. Imūnsistēma šajās stundās tiek aktivizēta. Palielinās darbaspējas, augstā līmenī strādā īslaicīgā atmiņa.
Ap pulksten 12. Efektivitāte pakāpeniski samazinās, glikoze nonāk asinīs arvien mazāk. Šis ir labākais laiks, lai pārslēgtu uzmanību, atpūstos.
Ap pulksten 13. Pienācis laiks pusdienām – kuņģī veidojas liels daudzums kuņģa sulas. Aknas izstrādā lielu daudzumu žults.
Ap pulksten 14. Asinsspiediens un hormonu līmenis cilvēka organismā samazinās. Šai laika periodā īpaši samanāms nogurums. Divdesmit minūšu ilga atpūta ir pietiekama, lai pārvarētu noguruma fāzi. Sāpīgu medicīnas procedūru laikā vietējā narkoze darbojas ilgstošāk un tiek pārciesta vieglāk.
Ap pulksten 15. Cilvēka organismam rodas jauna vēlēšanās pastrādāt – neatkarīgi no tā, vai viņš ir atpūties vai ne. Sākas otra aktīvā fāze organisma darba spējām. Labi kaut ko iemācīties, atcerēties, jo ilgtermiņa atmiņa aktīvi darbojas.
Ap pulksten 16–17. Ļoti labs laiks fiziskām aktivitātēm. Garīgā aktivitāte arī ir augstā līmenī, bet pakāpeniski samazinās.
Ap pulksten 18. Pienācis laiks sātīgai maltītei. Nav ieteicams ēst pēc 18 stundām, jo fermentatīvā aktivitāte samazinās, un ēdiens gandrīz netiek sagremots.
Ap pulksten 19. Ķermenis atrodas atveseļošanās režīmā. Šajā laikā ir emocionālās spriedzes maksimums. Paaugstinās asinsspiediens, pastiprinās nervozitāte.
Ap pulksten 20. Emocionālais fons normalizējas, pieaug intelektuālā darbība. Labs laiks sarežģītu problēmu risināšanai, kas prasa daudz enerģijas un augstu smadzeņu veiktspēju.
Ap pulksten 21. Ķermeņa temperatūra lēnām pazeminās, elpošana palēninās, ķermenis sāk gatavoties miegam.
Ap pulksten 23. Labs laiks gulētiešanai.
Ap pusnakti. Organismā darbojas atveseļošanās maksimums, šūnas aktīvi atjaunojas, ķermenim nepieciešama atpūta.
Pulksten 2–4. Šajā laikā ir maksimāla visu ķermeņa sistēmu atslābināšanās, garīgās aktivitātes samazināšanās, muskuļu spēka samazināšanās. Sirdsdarbība ir palēnināta, elpošana ir sekla, mierīga, ķermeņa temperatūra ir pazemināta. Autovadītāji palēnināti reaģē uz optiskiem kairinātājiem, avāriju skaits krasi palielinās. Aktīvi strādā aknas – šajā laikā tiek attīrīts viss organisms, atjaunotas tā šūnas.
