Rīga +6°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Konsultē:
Ansis Opmanis, Dabas retumu krātuves redaktors, aktīvs dabas pieminekļu un retumu apkopotājs
Dainis Ozols, ģeologs, Dabas aizsardzības pārvaldes vecākais eksperts
Olga Valciņa, Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskā institūtā BIOR direktora vietniece laboratoriju jautājumos
Jānis Šīre, Latvijas Vides ģeoloģijas un meteoroloģijas centra Informācijas analīzes daļas Iekšzemes ūdeņu nodaļas vadītājs
Novērtē ar aci!
Jau ar aci var redzēt – jo avota ūdens zaļāks un ap izteces vietu aug aļģes, jo lielāka iespēja, ka tas piesārņots. Izgāztuvju tuvumā avota ūdenim ir jau piegarša, pat smaka.
Vairāku gadu laikā Ansis Opmanis izpētījis aptuveni divus tūkstošus Latvijas avotu. Galvenokārt tāpēc, lai noskaidrotu, cik avotu vispār ir Latvijā, kādi ir lielākie, slavenākie, kādas teiksmas par tiem saglabātas.
Arī ģeologs Dainis Ozols apstiprina, ka avota izteces vietu jo īpaši svarīgi novērtēt ar aci – ja redzams, ka vieta ap avotu ir piedrazota, skaidrs, ka ūdeni dzeršanai tur ņemt labāk nevajag, lai arī garšā nekādu piesārņojumu sajust nevar. «Ja avots atrodas mežā vai pļavā, kuru nemēslo ar ķīmiju, ar ūdens kvalitāti visam vajadzētu būt kārtībā, bet, ja avots ir apdzīvotā vietā, tad gan jāpadomā, no kurienes ūdens ir nācis,» iesaka Dainis Ozols.
Arī dabas pētnieks Ansis Opmanis aicina pievērst uzmanību apkārtnei, no kuras savācas ūdens: «Ja tuvumā ir mājas, neizbēgami ir arī atkritumi, kas sūcas zemē un nonāk līdz avotam. Īpaši, ja apdzīvota vieta atrodas kalnā, bet avots lejā, ir visai liela iespēja, ka ūdens būs slikts. Protams, ja ūdens iztek no dziļas pazemes, arī pilsētas tuvumā tas diezgan labi izfiltrēsies, tomēr lielāko daļu avotu veido nevi dziļie, artēziskie ūdeņi, bet gan gruntsūdeņi.»
Savukārt Valsts veselības inspekcijas Sabiedrības veselības nodaļas vadītāja Solvita Muceniece uzsver, ka lielākais drauds veselībai visbiežāk izrādās nevis pats pazemes ūdens, bet tā izplūdes vieta. Ja avots nav kārtīgi uzturēts, ja rezervuārs ar stāvošo ūdeni ir atvērts, tajā var nokļūt gan piesārņoti virszemes ūdeņi, gan dzīvnieku izkārnījumi un līdz ar tiem arī dažādas patogēnās zarnu baktērijas, vīrusi, tārpu oliņas. Vēl vieglāk tie iekļūst izplūdes vietā, ja avots vispār nav aprīkots ne ar krānu, ne cauruli un ūdens no zemē izveidotās bedrītes jāpasmeļ ar trauku. Tādā izplūdes vietā viegli var savākties arī virszemes ūdeņi ar lauksaimniecības zemes piesārņojumu un citas ķīmiskas vielas. «Svarīgi, lai ūdeni var paņemt bez liekas piepūles, pēc iespējas mazāk saskaroties ar izplūdes vietu,» uzsver Solvita Muceniece. «Proti, avotam jābūt aprīkotam ar cauruli vai krānu, bet rezervuāram, kur krājas avota ūdens, jābūt labi nosegtam.»
Jo dziļāks, jo labāks?
No dziļākiem slāņiem artēziskie ūdeņi iztek, piemēram, lielo upju tuvumā – pie Gaujas, Salacas, Abavas. Jo dziļāk kāda upe iegrauzusies pamatiežos, jo lielāka iespēja, ka arī avots izplūst no liela dziļuma. Loģiski būtu domāt tā: jo ūdens iztek no dziļākas pazemes, jo ilgāk tas filtrējies un attīrījies. Taču arī zemes slāņi var būt dažādi.
Avotu pētnieks Ansis Opmanis stāsta, ka tīrs un dzeršanai labs ūdens var iztecēt arī, piemēram, no divu metru dziļuma.
Tāds esot tautā labi zināmais Bolēnu Acu avots, kas atrodas 2 km no Gaiziņkalna Bērzaunē. Virszemes ūdeņi šeit sūcas cauri labi filtrējošām ledāja nogulsnētajām mālsmiltīm un grants slāņiem. Bet, ja virzemes ūdeņi sūcas cauri, piemēram, dolomīta slāņiem, ūdens nemaz tik labi neizfiltrējas, jo viss, kas virzemē ieplūst pa dolomīta plaisām, nokļūst arī pazemes ūdeņos. Tomēr šādi gadījumi vairāk uzskatāmi par izņēmumiem, jo kopumā artēziskie ūdeņi, kas iztek no dziļākiem zemes slāņiem, pat pilsētu tuvumā ir tīrāki no apkārtējās vides piesārņojuma nekā daudz seklākie gruntsūdeņu avoti.
Taču ar dziļajiem, artēziskajiem ūdeņiem ir saistīta kāda cita problēma – tieši tajos var būt paaugstināts dažādu sāļu un minerāļu saturs, tāpēc ūdens var būt pārāk dzelžains, kaļķains vai bagātināts ar sēru un ar citu sāļu saturu. Jo dziļāk, jo vairāk dažādu izšķīdušu sāļu. Un – kā jebkuru minerālūdeni – arī tādu ūdeni nav ieteicams lietot uzturā regulāri un ilgstoši. Tomēr katra avota ūdens sastāvs jāvērtē atsevišķi, jo ne vienmēr minerālu piejaukums ir tādā daudzumā, lai tas, ilgstoši lietojot, kaitētu veselībai.
Ja ūdenim ir dzelzs piegarša
Metāliska piegarša raksturīga diezgan daudzu Latvijas avotu ūdenim.
Ja ūdens sastāvā dzelzs ir izteikti daudz, izteces vieta iekrāsojas sarkanīgi brūnā krāsā, virs ūdens var veidoties arī tāda kā eļļas kārtiņa.
Vairākos avotos (piemēram, Peņķu veselības avotā, Dāvida dzirnavu avotā, Vecmelderu avotā, Kuldīgas avotā) konstatēta paaugstināta dzelzs koncentrācija, kas raksturīga Latvijas pazemes ūdeņiem. Taču Pasaules Veselības organizācija nav noteikusi vadlīnijas pieļaujamai dzelzs koncentrācijai dzeramajā ūdenī attiecībā uz cilvēka veselību. Ierobežojumi galvenokārt noteikti garšas un estētisko apsvērumu dēļ.
Kā liecina zinātniskā institūta BIOR apkopotie dati, vēl nekur Latvijā dzeramajā vai avota ūdenī dzelzs nav atklāta tik lielā koncentrācijā, lai radītu kādus draudus veselībai. Tomēr jāatceras, ka, ilgstoši turot šādu ūdeni traukā, veidojas sarkanbrūni gļotveida nogulsnējumi, kas ne vien smako, bet arī palielina citu baktēriju vairošanās iespēju.
Ar sēravotiem uzmanīgi!
Latvijā sastopami arī tā sauktie sēravoti – ūdens tajos satur sēra savienojumus: sulfīda jonus un sulfātus. Zināmākie sēravoti ir Baldonē un Ķemeros (daudzi noteikti zina paviljonu ar ķirzaciņu, pa kuru iztek sērūdens, ko katrs garāmgājējs var ērti pagaršot) – sulfīda jonu ietekmes dēļ ūdenim ir īpatnējs aromāts un piegarša. Paaugstināta sulfātu koncentrācija konstatēta arī Bārbeles, Beipartu un Sauriešu avotos.
Lai gan šādus avotus uzskata par dziednieciskiem, ar to ūdens dzeršanu noteikti nevajag aizrauties, jo pārmērīgi liela sulfātu uzņemšana var izraisīt kuņģa un zarnu trakta kairinājuma simptomus, caureju, organisma pakāpenisku atūdeņošanās.
Zini!
Īpaši tīru, gandrīz destilētu avota ūdeni, kurā ir maz minerālvielu, var meklēt vietās, kur virszemes ūdeņi sūcas cauri baltajam smilšakmenim – piemēram, pie Valmieras Kocēnu novadā, kur atrodas Dukuļu avoti, Polbrenču svētais avots, Vaidavas pilskalna avoti.
Avotus piesārņo mēslojumi
Latvijas Vides ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs jau kopš 2004. gada regulāri nosaka dažādus ķīmiskos rādītājus vairākos Latvijas avotos. Šie pētījumi tiek veikti galvenokārt tāpēc, lai konstatētu, cik piesārņoti cilvēka ietekmes rezultātā kļuvuši pazemes ūdeņi. Analīzēs pārbauda galveno jonu, slāpekļa savienojumu un to jonu formu saturu, smago metālu, pesticīdu, kā arī citu piesārņojošo vielu klātbūtni. 2013. gadā šādas analīzes veica 30 Latvijas avotiem. Apkopojot rezultātus, secināts, ka ūdens kvalitāte avotos (tikai ar dažiem izņēmumiem) atbilst dzeramā ūdens prasībām.
Piemēram, daudzu iecienītajā avotā Kuldīgā, Ventas upes krastā netālu no vecā ķieģeļu tilta, Sabiles avotā Talsu ielā, Līdumnieku avotā Inciemā, Tukuma avotā Engures novadā un daudzos citos nekāds cilvēka un lauksaimniecības izraisīts piesārņojums nav atklāts. Paaugstināta nitrātu koncentrācija konstatēta Iecavas un Jaunpagasta avotos, taču tikai nenozīmīgi pārsniedzot dzeramā ūdens nekaitīguma prasības.
Astoņos avotos (Jaunpagasta avots, Rūcamavots, Dukuļu avots, Saltavots, Lielās Ellītes avots, Briņķu saltavots, Kandavas avots, Slieseru avots) analizējot slāpekļa mijiedarbību ar citiem elementiem, piemēram, organisko oglekli, konstatēts, ka slāpeklis pārsniedz normu (pētniecības metode, pēc kuras var spriest par iespējamu piesārņojumu, taču nepieciešami sistemātiski papildu pētījumi). Diemžēl atsevišķos avotos atrasti arī pesticīdi (Briņķu saltavots, Dāvida dzirnavu avots, Lielās Ellītes avots).
Kā pārbaudīt ūdens sastāvu?
Lai avota ūdenim varētu uzticēties, ideāli būtu reizi gadā paņemt paraugu un pārbaudīt kādā no laboratorijām – piemēram, LVĢMC laboratorijās (Rīgā, Jūrmalā) vai Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskajā institūtā Bior, kura laboratorijas atrodas vairākos Rīgā, Liepājā, Siguldā, Valmierā, Daugavpilī. Jautājums, protams, ir: kam tas būtu jādara? Var jau mēģināt apelēt pie tās pašvaldības sirdsapziņas, uz kuras zemes avots atrodas, taču, kā norāda Valsts veselības inspekcijas Sabiedrības veselības nodaļas vadītāja Solvita Muceniece, valsts no savas puses avota ūdeņus neuzrauga, un arī pašvaldībām nav obligāta pienākuma pārbaudīt avotu ūdens kvalitāti, pat ja iedzīvotāji iecienījuši to dzeramā ūdens ieguvei. Tā kā pašvaldībai jārūpējas par iedzīvotāju labklājību, avotu ūdens pārbaudi varētu uzskatīt par pašvaldības labo gribu un iniciatīvu. Vēl viena iespēja – par konkrēto avotu var informēt LVMĢC, kas var iekļaut arī šo avotu pazemes ūdeņu monitoringa programmā.
Taču ikvienam ir iespēja avota ūdeni pašam aiznest uz laboratoriju. Šim nolūkam vajadzīgs pilnīgi sterils trauks (var nopirkt aptiekā), un avota ūdens laboratorijā jānogādā pēc iespējas ātrāk, vislabāk – stundas laikā. Jo ilgāks laiks paiet, jo mazāka jēga ūdeni pārbaudīt, jo dzīvā, stāvošā ūdenī ik brīdi notiek pārmaiņas, vairojas baktērijas.
Cik maksā analīze?
Analīzes maksā, sākot no 10 līdz pat 100 eiro. Cena atkarīga no parametriem, kādus pārbauda. Analīze ar standarta parametriem, pēc kuriem daudzmaz var noteikt ūdens kvalitāti, izmaksās ap 30 eiro (garša, krāsa, smarža, elektrovadītspēja, duļķainība, amonija jonu koncentrācija un indikatorbaktērijas, kas norāda uz svaigu fekālo piesārņojumu un iespēju, ka ūdens satur arī patogēnās baktērijas, piemēram, salmonolozes ierosinātājus).
Taču neviens no rādītājiem pats par sevi nenorāda, ka ūdens ir dzeršanai drošs vai, ja pārsniegtas normas, nedrošs un veselībai bīstams. Visi šie standarta parametri kopumā var norādīt, ka visdrīzāk lielu un nopietnu problēmu nav, taču tie negarantē, ka ūdenī nav kāds toksisks savienojums.
Ja vēlas pārbaudīt vēl citus rādītājus, piemēram, smagos metālus, pesticīdus, minerālvielas (kopumā var būt ap 40–50 rādītāju), kas jau daudz detalizētāk atspoguļotu ūdens kvalitāti, cena pakāpeniski pieaugs.
Traukiem jābūt tīriem!
Pievērs arī uzmanību, kādos traukos iepildi avota ūdeni: cik ilgi jau tos lieto, un vai trauki tiešām ir tīri?
Avota ūdens nav pilnībā sterils – tā ir dzīva vide, kurā mīt baktērijas.
Jau pēc dažām dienām ap trauka malām var veidoties apglumējums jeb tā sauktā bioplēve, kas raksturīga dabas ūdeņiem. Un tā var piesaistīt citus – jau daudz kaitīgākus – elementus. Protams, katru reizi jaunus traukus nepirksi, bet tie pirms lietošanas jānovērtē – ja izveidojusies plēve, labāk tādus neizmantot. Baltijas Vides foruma vides eksperts Valters Toropovs iesaka plastmasas pieclitrīgās pudeles neturpināt izmantot, ja tajās bijis ieliets piens vai skābi šķidrumi, kā arī tad, ja pudeles ir bojātas – saņurkātas, saskrambātas, jo pa bojājuma vietām ūdenī var iekļūt kaitīgi savienojumi.
Daži populārākie avoti
Saltavots Siguldā
Viens no lielākajiem Latvijas avotiem. Populāra ūdens smelšanas vieta. Ūdens uzkrājas baseiniņā aiz izveidotas akmeņu barjeras, noplūstot Lorupē. Par Saltavotu iesaukts vēsā ūdens dēļ – pat vasarā tā temperatūra ir tikai 5 grādi. Apkārtne labiekārtota: izveidotas kāpnes un laipas, avota izteka izbetonēta. Taču šobrīd nevar pilnīgi noteikti apgalvot, ka ūdens ir ideāls, jo VMĢC veiktajās analīzēs 2013. gadā Saltavotā atklāta paaugstināta slāpekļa koncentrācija attiecībā pret organisko oglekli, un tas nozīmē, ka ūdenī iespējams laukaimniecības zemju mēslojama izraisīts piesārņojums, Bet tikai iespējams – lai izdarītu precīzākus secinājumus, nepieciešami papildus pētījumi.
Cieceres avots Skrundas novadā Ciecerē (pie Cieceres upes zem tilta)
ir tik iecienīts, ka uz šejieni pēc ūdens brauc pat no Liepājas. Vieta labiekārtota – avota ūdens iztek pa cauruli, izteces vieta izbūvēta laukakmeņiem, ierīkotas kāpnes ar margām, ir apgaismojums. Pēc iedzīvotāju lūguma novada pašvaldība 2012. gadā pasūtīja analīzes avota ūdenim. Tajā netika konstatēta patogēno baktēriju klātbūtne, un smaržas, garšas, duļķainības, dzelzs, kalcijs, magnijs, pH, amonija un ūdeņraža joni atbilda dzeramā ūdens normai.
Rūcamavots Cēsīs
Gaujas Nacionālā parka teritorijā, iztek no Sarkanajām klintīm jeb Raiskuma ieža… Jābrauc no Cēsīm Limbažu virzienā, tad pāri tiltam pār Gauju, aptuveni pēc viena kilometra jānogriež pa labi un jāturpina braukt pa meža ceļu, skatoties pēc norādes un cilvēku kustības, kas te ir aktīva, jo pastāvīgi kāds ierodas pēc ūdens. Avota ūdens izslavēts kā izcili garšīgs, vieta ir labiekārtota – kāpnītes, norādes, ūdens iztek no caurules. VMĢC veiktajās analīzēs 2013. gadā arī Rūcamavotā atklāta paaugstināta slāpekļa slāpekļa koncentrācija attiecībā pret organisko oglekli, kas nozīmē, ka ir iespējams laukaimniecības zemju mēslojama izraisīts piesārņojums, bet, lai to noteiktu, vajadzīgi papildu pētījumi.
Lielbātas avots Vaiņodē
Viens no lielākajiem tā sauktajiem Latvijas dzidravotiem, atrodas netālu no Vaiņodes centra (no Vaiņodes braucot Skrundas virzienā, pēc aptuveni 800 metriem jānogriežas pa kreisi, vēl pēc 800 metriem ir neliela auto stāvvieta, no kuras līdz avotam jāiet aptuveni 300 metru). Avots atrodas uz privātas zemes, taču ikvienam ir brīvi pieejams. Cilvēki to iecienījuši un slavē kā labāko avotu Latvijā.
«Vedam no avota ūdeni arī uz Vaiņodes skolu un internātskolu. Ūdens ir ļoti garšīgs, dzidrs, traukos stāv ilgi, neveidojot nekādus nosēdumus,» avotu atzinīgi vērtē Vaiņodes novada domes priekšsēdētājs Visvaldis Jansons. Avota pievienotā vērtība ir īpašais dizains – avots šļācas no liela laukakmens mutes un pa speciāli izveidotu kaskādi ietek dīķī, kurā var aplūkot dekoratīvās zivis. SIA Bātas avots direktors Jānis Meniķis apgalvo, ka mikrobioloģijas analīzes avota ūdenim tiek veiktas katru nedēļu, bet lielākas analīzes – vairākas reizes gadā, un pagaidām viss vienmēr atbildis noteiktajām normām.
Ķekavas avots
Avotu iecienījuši ne tikai vietējie iedzīvotāji, bet arī rīdzinieki. Ilgus gadus par to rūpējās Doles-Ķekavas evaņģēliski luteriskā draudze – ne tikai uzturēja kārtībā avota apkārtni, bet arī regulāri pasūtīja dzeramā ūdens analīzes, lai pārliecinātos, ka kvalitāte atbilst visiem normatīviem. «Pērn, veicot gājēju celiņa izbūvi, satiksmes drošības dēļ tika likvidēta iespēja garām braucošajām mašīnām te apstāties,» stāsta Ķekavas novada pašvaldības Vides un labiekārtošanas daļas vadītāja Sigrita Varika. «Turklāt baznīca pārdeva savu zemesgabalu kādai privātpersonai, pārtraucot avotiņa uzturēšanu un ūdens kvalitātes kontroli. Jaunais īpašnieks neiebilst, ka cilvēki viņa īpašumā smeļ ūdeni, taču viņam arī nav nekāda pienākuma veikt ūdens analīzes, jo samaksa par avota ūdeni netiek prasīta, un tā jau arī nav oficiāla ūdens ņemšanas vieta.»
Pašlaik Ķekavas avots izskatās bēdīgi – kāpnes nesakārtotas, cilvēki kāpelē pa stāvo ceļa nogāzi. Ūdens ņemšanas vietā ir divi nosegti rezervuāri, no kuriem avota ūdens iztek pa cauruli. No viena tas šļācas ar lielāku strūklu, taču ūdens esot aļģaināks, zemaināks. No otra rezervuāra ūdens tek lēnāk, taču ir dzidrs un bez piegaršas.
