Ar zāģi vai ultimātu?
Ko medijos iesaka sievietēm? Nezāģēt savu vīrieti! Kad sieva pajautā, vai vīrs ir pārbaudījis savu PSA, vai tas nozīmē, ka viņa viņu zāģē? It kā ne. Taču vīrs droši vien to tā uztvers – kā zāģēšanu. Tāpēc neticu, ka sieva spēj motivēt vīru veikt PSA testu un aiziet pie urologa, ja vien viņam pašam tas nešķiet svarīgi.
Varbūt viņu aizdabūt pie ārsta ar šantāžas palīdzību?… Negatavošu tavu mīļāko ēdienu, necepšu tavas iecienītās kotletītes, iekams neveiksi PSA testu! Bet nedomāju, ka arī šantāža, lai cik sievišķīgi pasniegta, te palīdzēs. Katrā ziņā ne ilgtermiņā.
Patiesība ir vienkārša. To, kas visu laiku ir mājās acu priekšā, vīrietis bieži vien ne dzird, ne redz. Lielai daļai vīru sieva, lai cik stipri viņš viņu mīl, lai cik labi pret viņu izturas, tomēr nav autoritāte.
Falliskais stāv visam pāri
Labāk motivēšana varētu izdoties kādam no malas – kādam, kurš vīrietim ir paraugs. Parasti tas ir cits vīrietis, kurā daudzi ieklausās un kurš spēj runāt droši un atklāti. Jo vīrieša domāšanu pavērst citādi var tikai caur falliskiem simboliem: Ja katru gadu iešu pārbaudīt PSA, tikai tad ilgi stāvēs! Vēža pacientu nometnēs vīriešiem, kuri piedalījās mākslas terapijas nodarbībās, no jebkā vienmēr sanāca bāka, kalns, raķete vai kāds cits falliskais simbols. (Protams, ir vīrieši, kuri paši rūpējas par savu veselību, bet tādu diemžēl nav daudz un par viņiem mēs šoreiz nerunājam.)
Prostatas vēža slimnieku, aprūpes darbinieku un veselības aprūpes speciālistu Eiropas mēroga aptaujas dati liecina, ka 54 procenti vīriešu vairāk raizējas par problēmām ar potenci nekā par nāvi.
Kāds tam skaidrojums? Bioloģiski noteikts, ka vīrieti vada vairošanās dziņa. Pilnīgi neapzināti vīrietim svarīgākais patiešām ir – maksimāli ilgi noturēt savu vīrišķo kvalitāti zem jostasvietas. Tāpēc no nāves vīrieši baidās mazāk nekā no impotences, jo neapzinātā vairošanās dziņa diktē: ja nestāvēs, tad viss, vairs nekas šai dzīvē nav darāms! Iespējams, tādēļ viņi nav gatavi akceptēt faktu, ka pēc 40–45 gadu vecuma regulāri jāiet pārbaudīt prostatas veselību. Jo – ja nu tur ko sliktu atklāj… Iespējams, viņi ir pa ausu galam dzirdējuši, ka prostatas vēzis ir biežākais ļaundabīgais audzējs vīriešiem, un ko tādu viņi nevēlas piedzīvot.
Ko darīt tev?
Ja vien tas būtu iespējams… Vīrietim vajadzētu kaut kādā veidā darīt zināmu, ka – patiesībā liela daļa vīriešu ar prostatas vēzi dzīvo ilgi. Ja vīrietis ir pārliecināts un apgalvo, ka viņam vajadzīga erekcija līdz sirmam vecumam, tad prostatas vēža skrīningā viņam jāiesaistās no 40–45 gadu vecuma. Jo atbrīvot no vēža un saglabāt potenci pēc ārstēšanas ārsti var tikai tad, ja audzējs atklāts agrīnā stadijā, un tas var notikt, tikai rūpējoties par sevi. Valsts nespēj nodrošināt apmaksātu skrīningu, bet vīrieši, kuri saprot, kāpēc tas vajadzīgs, paši dodas pie ģimenes ārsta un regulāri veic prostatas specifiskā antigēna (PSA) testu. Tad, atkarībā no PSA līmeņa vai pieauguma straujuma, ārsts var domāt, vai vajadzīgi papildu izmeklējumi, lai iespējams agrīni atklātu prostatas vēzi, kad var palīdzēt gan no tā tikt vaļā, gan saglabāt potenci.
Urologa skatījums
Potence un prostatas vēzis
Dr. MĀRIS JAKUBOVSKIS – Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Uroloģijas un onkoloģiskās uroloģijas klīnikas virsārsts onkoloģiskajā uroloģijā.
– Veicot prostatas vēža operāciju, mums jārēķinās ar vīrieša anatomiskajām īpatnībām. Nervi, kas nodrošina erekciju, iet pa pašu prostatas kapsulu. Operācijas laikā tie precīzi jāatgriež nost, lai trauma būtu minimāla un viss pēc tam spētu funkcionēt. Ja vienojamies, ka vīrietis vēlas, lai pēc operācijas atjaunotos erekcija, viņam jāakceptē, ka vienlaikus palielinās risks – kaut kur var palikt ļaundabīgās šūnas. Statistika liecina, ka klīnikās, kur lielāku uzmanību pievērš potences saglabāšanai, biežāk konstatē recidīvus jeb slimības atkārtošanos.
Agrāk, kad par pacienta turpmāko dzīves kvalitāti un potenci ķirurgi tik daudz nedomāja, recidīvu bija ļoti maz. Tagad statistika ir citāda, jo operējam audzējus lielākās stadijās, un, ja iespējams, ņemam vērā pacienta vēlmi par potences saglabāšanu.
No vienas puses – radikālākas operācijas būtu drošākas, bet, no otras, – attēldiagnostika ir tik tālu attīstījusies, ka lokālos recidīvus varam pamanīt agrīni. Un, ja pirmā ārstēšana bijusi ķirurģiska, šos ļaundabīgo šūnu perēkļus varam precīzi, fokusēti apstarot ar mūsdienīgām, jaudīgām staru ierīcēm, panākot labu ārstēšanas rezultātu.
Ja ar prostatas vēzi saslimst astoņdesmitgadīgs vīrs, lielākoties ārstēšana nav vajadzīga, tikai novērošana. Šajā vecumā prostatas audzējs reti ir agresīvs. Tāpēc dažreiz šos kungus nākas atrunāt no ārstēšanās. Bieži vien operāciju nevar veikt arī, piemēram, sirds asinsvadu stāvokļa dēļ. Ir pētījumi, kas apliecina, ka arī uzturošā terapija vecākiem kungiem neder, jo tās blakus parādības var būt smagas, un cilvēks var nomirt tieši to dēļ. Es to visu pacientam izstāstu, viņš piekrīt, ka neoperēsies, bet, kad aiziet mājās, tuvinieki sāk pārmest, ka – opis atsakās ārstēties. Tā vietā, lai atbalstītu savu radinieku, viņi ceļ paniku un nepainteresējas par konkrēto situāciju sīkāk.
Esmu ievērojis, ka ir arī baigie varoņi, kuri, piemēram, sievu nemaz neinformē par savu slimību, slēpj to līdz pēdējam brīdim.
Tad pie manis ierodas sieva un prasa, kas ar vīru noticis. Es bez pacienta piekrišanas nedrīkstu stāstīt, bet mudinu abus izrunāties. Stāstu pacientam, ka sieva uztraucas, grib zināt, ko viņš jūt, grib palīdzēt, bet viņai trūkst informācijas.
Ja vīrietim tiek veikta starošana kopā ar hormonterapiju, sākumā potence vēl saglabājas, bet pēc tam zūd, jo tiek bloķēta vīrišķā hormona testosterona izdalīšanās. Ko tas nozīmē vīrietim? Viņš ne tikai zaudē erekciju, bet arī straujāk noveco – sliktāk jūtas, viņam ir karstuma viļņi, nespēks. Viņš vairs nevar uzrakt trīs dobes, tika vienu… Bet rakt vajag! Un vajag sportot. Jo – ja testosterons vairs neizdalās, muskuļu un kaulu masa sarūk. Loģiski, ka jācenšas šo procesu maksimāli attālināt, un to var panākt, nodarbojoties ar fiziskajām aktivitātēm.
Bet – neviens vīrietis nekustēsies, ja sieva viņu bikstīs un lamās. Labākais, ja abi palēnām sāk sportot kopā. Vispār ir ļoti svarīgi, ka arī ārstēšanās laikā un pēc tam abi kaut ko dara kopā. Vistrakākais maniem pacientiem ir vientulība, atbalsta trūkums. Fiziskā tuvība jau nav tikai sekss. Kad sieva uzliek galvu uz pleca, kad paņem roku, apkampj, arī tā ir fiziska tuvība, kas vīrietim ļoti vajadzīga.
Savukārt, lai sieviete vēlētos savam vīrietim pieskarties, viņš nedrīkst kļūt nejauks, nedrīkst staigāt nesakopies. Realitātē ļoti daudzi, kad uzzina par diagnozi, pagrimst un pārstāj rūpēties par sevi. No tāda vīrieša sievietei instinktīvi gribas attālināties.
Savukārt, ja vīrietis spēj parūpēties par sevi, cenšas parūpēties arī par sievieti, viņš saņems atbalstu un piedzīvos jaukus brīžus. Jo dzīve turpinās. Pat tad, ja vīrietim atklāj prostatas vēzi, kas jau izplatījies, tas tiek ārstēts un vīrietis – dzīvo. Jā, hormonterapija nepagarina dzīves ilgumu, taču pagarina laiku, kad neizpaužas prostatas vēža simptomi – urinācijas traucējumi, sāpes.
Agrāk, kad hormonterapija vairs nepalīdzēja, nebija iespēju turpināt stabilizēt stāvokli, bet tagad zinātne attīstījusies un ir izgudroti medikamenti, kuri dod efektu arī šādā situācijā. Par jaunākajām zālēm ir pierādījumi, ka tās var pagarināt dzīves ilgumu. Un atkal – daļai dzīve turpinās. Bet ir svarīgi, lai visu šo dzīves laiku, kas vīrietim dots, viņš nodzīvotu cieņpilni un iespējami kvalitatīvi. Sievietes atbalsts te ļoti var palīdzēt.
Kas ir PSA?
Prostatas specifiskais antigēns (PSA) ir viela, ko ražo priekšdziedzeris. PSA visvairāk atrodams spermā, neliels daudzums – arī asinīs. Lielākajai daļai veselu vīriešu PSA līmenis asinīs ir zem 4 ng/ml (nanogrami mililitrā). Ja PSA līmenis asinīs paaugstinās, pieaug arī iespēja, ka ir prostatas vēzis. Proti, ja PSA līmenis asinīs ir starp 4 ng/ml un 10 ng/ml, varbūtība, ka ir prostatas vēzis, ir viena no četrām. Ja PSA līmenis ir virs 10 ng/ml, tad šī iespēja pieaug par 50 procentiem. Tomēr dažiem vīriešiem, kam ir prostatas vēzis, PSA līmenis asinīs ir zem 4 ng/ml.