Rīga +2°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Invalīdu un viņu draugu apvienības Apeirons vadītājs Ivars Balodis situāciju ar nodarbinātību vērtē skarbi:
«Latvijā labprāt maksā pabalstus un sniedz pakalpojumus, bet nodarbināt cilvēku ar invaliditāti nav sistēmas mērķis – mums nav vai ir ļoti maz pakalpojumu, kas vērsti uz to, lai šie cilvēki atrastu darbu un strādātu.
Jā, cilvēki ar 3. invaliditātes grupu pārsvarā strādā, jo viņiem nav izteiktas invaliditātes.
Arī cilvēkiem ar kustību traucējumiem darbs ir biežāk, bet tiem, kam ir redzes, dzirdes problēmas un jo sevišķi intelektuālās attīstības traucējumi – viņiem vispār darba nav. Tātad lielākā problēma ir tā, ka mūsu sistēma nedarbojas uz to, lai veicinātu šo cilvēku nodarbinātību.
Otrkārt, sabiedrībā ir daudz dažādu aizspriedumu: kas tie tādi ir, ko no viņiem var sagaidīt, viņi taču ir traki…
Tādēļ daudzi cilvēki ar invaliditāti neko nedara. Mums ir gana daudz dienas centru un grupu dzīvokļu, kur darba tikums netiek kultivēts un, ja arī kaut ko viņiem iemāca, nevar samaksāt, jo viņi taču saņem sociālo pakalpojumu. Tas nav populārs viedoklis, bet uzskatu, ka šī sistēma ir mazliet greiza.
Cik zinu, Vācijā, tiklīdz cilvēkam piešķir invaliditāti, pie viņa durvīm klauvē apdrošināšanas aģenti un prasa, kāpēc nemaksā nodokli.
Kāpēc tu nestrādā? Viņi ir ļoti ieinteresēti, lai katrs strādātu, un tāpēc rūpējas, lai vajadzības gadījumā cilvēks pārkvalificētos, lai dabūtu labu ratiņkrēslu un lai viņam būtu atbilstoši darba apstākļi. Pasaulē ir dažādas sistēmas, kā nodarbināt cilvēkus ar invaliditāti, piemēram, kvotu sistēma, subsidētās darbavietas.
Tāpat būtu svarīgas nodokļa atlaides darba devējiem, lai viņi būtu ieinteresēti ņemt darbā cilvēkus ar invaliditāti.
Situāciju varētu mainīt arī sociālā nodarbinātība. Jāatzīst, ka mēs cenšamies, bet pagaidām mums iet grūti.»
Pārāk daudz aizspriedumu
Tiesībsarga Diskriminācijas novēršanas nodaļas vadītāja Anete Ilves stāsta, ka savā laikā Darba likumā bija ierakstīta norma, ko darba devēji mēdza interpretēt kā absolūtu aizliegumu atlaist cilvēkus ar invaliditāti.
«Bet tā nebija taisnība, šī norma neko tādu nenoteica! Vēlāk likumu pamainīja, un sāka domāt, ka tagad visas problēmas atrisināsies.
Labklājības ministrijas jaunākie dati liecina, ka rādītāji ir mazliet uzlabojušies, bet jebkurā gadījumā cilvēku ar invaliditāti nodarbināšana lielā mērā saistīta ar sabiedrības aizspriedumiem.
Pēdējās aptaujas liecina, ka pret cilvēkiem ar kustību traucējumiem ir vismazākais aizspriedumu loks.
Aptuveni pa vidu ir cilvēki ar redzes un dzirdes traucējumiem, bet vislielākie aizspriedumi ir pret cilvēkiem ar psihiskajiem un intelektuālajiem traucējumiem. Un tieši šiem cilvēkiem ir vissarežģītāk atrast darbu.
Turklāt jāņem vērā, ka pie psihiskajiem traucējumiem skaitās arī tādas mūsdienās populāras lietas kā izdegšana, depresija.
Līdz ar to tam visam ir plašas variācijas iespējas, jo vienā galā ir izdegšana, bet otrā – šizofrēnija, kas ir pavisam cita slimība.
Tāpēc viņiem atrast darbu ir visizaicinošāk. Pārējiem atliek saprast, ko viņi vēlas darīt, vai ir pietiekama izglītība un prasmes, un tad sarunās ar darba devēju varēs saprast, kā var nodrošināt saprātīgu pielāgojumu darba vidē, lai viņš varētu strādāt.
Piekrītu arī, ka cilvēki ar invaliditāti ir dažādi.
Daļa ir pieņēmusi: esmu slims, man ir pensija, un es nevaru un negribu strādāt, un otra daļa, kas grib strādāt, bet saskaras ar problēmām. Šī realitāte savā ziņā arī veido darba devēju ne vienmēr pozitīvo attieksmi pret cilvēkiem ar invaliditāti.
Jo tiem, kuri grib darīt, sevi jāpierāda dubultā.
Gan par sevi, gan par tiem, kas vairāk ir padevušies. Mūsu novērojumi rāda, ka lielākoties jaunieši ar invaliditāti ir tie, kas iet un dara, un nepadodas, un tas ir ļoti jauki.»
Adīt un tamborēt? Nē, darīt to, kas patīk!
Bieži pastāv uzskats, ka cilvēki ar invaliditāti var darīt mierīgus, pamatā sēdošus darbus, piemēram, liet sveces, gatavot rokdarbus un tos pārdot.
Taču Anete Ilves uzsver: «Noteikti nevajag likt cilvēkus kaut kādās kastītēs – ja viņam ir konkrēts traucējums, tad viņš var darīt tikai vienu konkrētu darbību.
Mums ir zināmi labās prakses piemēri – atceros sievieti ratiņkrēslā, kurai piedāvāja nodarboties ar rokdarbiem un vērt pērlītes.
Viņa atteicās, un tagad viņa pārstāv Latviju Eiropas Savienības līmenī.
Līdz ar to parasti aicinu: neliekam cilvēku kastītē, bet ļaujam pašam izdomāt, ko viņš grib! Un tad vērtējam, kā pielāgot vidi, lai viņš var darboties jomā, kurā vēlas. Tas gan attiecas uz jebkuru – ir daudz stāstu, ka cilvēks aiziet strādāt uz vietu, ko viņam uzspiež radinieki vai draugi, bet pats cilvēks tur jūtas nelaimīgs.
Tāpēc invaliditāte nespēlē nekādu lomu – labāk, lai cilvēks pats izdomā, ko vēlas, un, lai ejot uz darbu, viņam mirdz acis.
Pārējais ir vides pielāgojuma jautājums, un te liels pluss ir kovidam, kas mūsu ikdienā ieviesa attālināto darbu un ļāva attīstīties dažādiem tehnoloģiskajiem uzlabojumiem, kurus pašlaik viegli izmantot arī cilvēkiem ar invaliditāti.
Piemēram, Microsoft ir speciāla nodaļa, kas strādā, lai viņu produkti – Word, Excel, PowerPoint un citi – būtu pielāgoti cilvēkiem ar dažādu veidu invaliditāti.
Viena no iespējām – gatavojot prezentāciju, var uzlikt funkciju, ka es runāju un vienlaikus iet subtitri, līdz ar to cilvēks ar dzirdes traucējumiem lasa subtitrus un viņam ir pieeja informācijai. Un tamlīdzīgu funkciju ir daudz, šī nav vienīgā.»
Darba intervija un CV
Reizēm cilvēki ļoti pārcenšas, savā CV norādot pēc iespējas plašāku un detalizētu informāciju par sevi.
Tiesībsargs ir sagatavojis pamācību, cik daudz un ko rakstīt savā CV, un galvenais uzsvars ir – nestāsti citiem par sevi lieku!
Savā CV jāraksta vārds, uzvārds, kontaktinformācija, kā sazināties ar cilvēku, un šeit pilnīgi pietiek ar telefona numuru un e-pastu, nav jānorāda ne deklarētā, ne nedeklarētā adrese. Tālāk jāuzskaita izglītība, darba pieredze, var pievienot savas papildu prasmes, kas var noderēt konkrētajā darbā.
Cita informācija CV nav jānorāda!
Ne vecums, ne reliģija un seksuālā orientācija, ne invaliditāte, nav jāpievieno sava fotogrāfija – tikai informācija, kas darba devējam nepieciešama, lai viņš varētu izvērtēt, vai konkrētais darbinieks var veikt šo darbu.
Dažreiz cilvēks norāda, ka viņam ir invaliditāte, taču tas uzreiz ir potenciāls risks, lai notiktu izslēgšana pat no darba intervijas.
Tāpēc nav nepieciešams stāstīt par sevi lieku un personisku, jo tā ir darbavieta!
Jā, bet darba devējs vēlāk var teikt, ka ticis maldināts… Kā atzīst Anete Ilves, Tiesībsargam ir nācies vērtēt iesniegumus par to, ka cilvēks darbā nav pieņemts invaliditātes dēļ: «Tad mēs darba devējam prasām darba intervijas procesa gaitu, lai viņš atsūta arī informāciju par kandidātu, kas darbā ir pieņemts.
Godīgi sakot, esam pārliecinājušies, ka diskriminācija nav notikusi un ir izvēlēts kandidāts ar labākām profesionālajām prasmēm.
Patiesībā darba devējam savs lēmums jāpieņem, balstoties tikai uz diviem kritērijiem – vai cilvēkam ir atbilstoša izglītība un konkrētas prasmes attiecīgajam darbam.
Savukārt to, ko nedrīkst vaicāt darba intervijā, nosaka Darba likuma 33. pants – nav pieļaujami tieši vai netieši diskriminējoši jautājumi, īpaši par grūtniecību, ģimenes vai laulību stāvokli, iepriekšēju sodāmību (izņemot, ja tam ir nozīme saistībā ar veicamo darbu), reliģisko pārliecību, piederību kādai politiskajai partijai, nacionālo vai etnisko izcelsmi.»
Labi nav, tomēr kļūst labāk
«Vai cilvēku ar invaliditāti nodarbinātībā viss ir jauki un rožaini? Nē, nav. Vai ir veiktas darbības, lai situāciju uzlabotu? Jā, ir veiktas! Vai vēl aizvien ir personu ar invaliditāti diskriminācija darba tirgū?
Pilnīgi noteikti, bet tai pašā laikā ir sperti soļi, lai mēs nevarētu teikt, ka viss ir slikti.
Mēs cenšamies kārpīties ārā no krēslas zonas. Jāsaprot, ka cilvēki ar invaliditāti ir bijusi sabiedrības atstumtā grupa vismaz divtūkstoš gadu garumā.
Rietumeiropas valstis var stāstīt, cik lieliski viņi izturas pret cilvēkiem ar invaliditāti, bet, aizbraucot uz kādu no valstīm, redzi, ka cilvēkam nav iespējas nokļūt lejā metro, jo tur ir tikai kāpnes.
Viņi labi sevi reklamē, bet tas nenozīmē, ka tāda ir realitāte.
Mūsu pagātne ar okupācijas laiku, ar mājām, kas celtas Padomju Savienības laikā un liftiem, kas apstājas starp stāviem, ierobežo cilvēka ar invaliditāti iespēju vispār izkļūt no mājas. Tad par kādu darba tirgu mēs runājam?
Līdz ar to mums vispirms jāstrādā ar attieksmes maiņu, ko arī soli pa solim cenšamies darīt.
Viss nav labi, bet es gribu būt cerīga, jo redzu, ka valsts institūcijas pie šī jautājuma strādā un nevalstisko organizāciju viedokli ņem vērā,» saka Anete Ilves.
Kas ir saprātīgs pielāgojums?
Saskaņā ar Darba likumu darba devējam ir pienākums nodrošināt darbiniekam ar invaliditāti saprātīgu pielāgojumu.
Tas nozīmē – lai cilvēks varētu veikt savus darba pienākumus, viņam ir vajadzīgi kādi papildu pieejamības elementi, kas darba devējam jāizvērtē un jānodrošina. Piemēram, varbūt cilvēkam nepieciešams garāks pārtraukums vai elastīgāks darba laiks, vai regulējams galds, kas patiesībā būtu vajadzīgs ikvienam.
