Kā diagnosticē cukura diabētu?

– Kādas ir pēdējā laika izmaiņas saslimstībā ar cukura diabētu?

– Saslimstība ar 2. tipa cukura diabētu katru gadu turpina pieaugt. Pacientu kļūst arvien vairāk un arvien jaunāki. Arī ārstēšanas ziņā ir izmaiņas, plašākas iespējas. Parādījies diezgan daudz medikamentu, no kuriem ārsts var izvēlēties, un daļa no tiem iekļauta valsts kompensējamo zāļu sarakstā.

Tagad ārstam it kā ir vieglāk strādāt, taču joprojām aktualitāti nezaudē jautājums par pacienta līdzestību – par to, cik cilvēks pats gatavs kaut ko darīt savas veselības labā.

Citi lasa

Anija Pelūde

Padomi

Manas čuras ir oranžas! Vai jāsauc ātrā palīdzība?

Katrīna Jaunslaviete-Ķipure

Māja

Vai drīkst vākt malku valsts mežā?

Ineta Meimane

Personības

Laura Vizla par pagātni, skaisto dzīvi un Porziņģi: Šo šķiršanos nevērtēju kā zaudējumu

– Ko darīt, ja ārsts paziņo, ka cukura līmenis ir par augstu?

– Ir noteikti kritēriji, pēc kuriem var pateikt – jā, ir diabēts, un pastāv pelēkais posms jeb zona, kurā cukura līmenis vairs nav normāls, bet tas vēl nav tik augsts, lai būtu cukura diabēts. Ja cilvēks atrodas šajā pelēkajā posmā, jācenšas viņu motivēt, lai mazina svaru, un tad attiecīgi uzlabojas vielmaiņa un cukura līmenis varētu ilgāku laiku noturēties esošajā situācijā, līdz tas aiziet līdz diabēta cipariem. Jo tas noteikti uz to pusi virzīsies, ja reiz viss ir sācies.

– Vai cukurslimību šādā situācijā var pavisam novērst?

– Ja cukura līmeņa paaugstināšanās parādījusies, tas liecina, ka cilvēkam vielmaiņa nav vesela. Un vielmaiņa ir komplicēta organisma problēma – tas nav ne plaušu karsonis, ne aklā zarna, kad slima ir viena konkrēta vieta, kuru var izārstēt, izgriezt. Ja slima ir vielmaiņa, tā radīs sekas. Jautājums tikai, vai tas notiks agrāk vai vēlāk.

Biežāka vajadzība čurāt un slāpes ir pirmās cukura diabēta jūtamās izpausmes.

Ja cilvēks gatavs līdzdarboties, tad var kaut ko attālināt, mainīt. Bet ir arī gadījumi, kad vielmaiņa ir tik slikta, ka diemžēl ar visu cilvēka līdzestību un ar ārsta pūlēm nekas labs nesanāk. Taču citiem pacientiem uz to nevajadzētu īpaši koncentrēties un iespaidoties pēc principa «kaimiņam cukuru neizdevās noregulēt un man arī nekas nesanāks». Jo cilvēku organismi ir patiešām dažādi.

Zāļu, ko lieto diabēta ārstēšanai, mūsdienās ir daudz, un to kombinācijas var piemeklēt individuāli katram pacientam – atkarībā no tā, kurš ko panes un kā zāles iedarbojas.

Lielākoties diabēta medikamenti ir tabletēs, bet ir arī injekcijas. Ne insulīns, bet citas grupas medikaments, kuru injicē un kas arī varētu regulēt vielmaiņu un līdz ar to cukura līmeni asinīs. Ir injekcijas, kas jāievada katru dienu, un ir tādas, kas jāievada vienreiz nedēļā, tātad – ļoti parocīgas. Ja situācija ir skaidra, ja diabēts tiek labi kontrolēts, pacients mierīgi var novēroties pie ģimenes ārsta. Problēma rodas tad, ja pacientam vajag endokrinologa konsultāciju, jo tad atbilstoši visām piešķirtajām kvotām izveidojušās visai garas gaidīšanas rindas. Divi, trīs mēneši.

– Kad nepieciešama endokrinologa konsultācija?

– Diabēts diemžēl ir progresējoša slimība, un ārstēšana visu laiku jāpielāgo. Ja sāk ar vienu medikamentu, kādu laiku viss ir labi, bet pēc brīža ar to vien nepietiek, jāpievieno vēl kāds medikaments. Un vēl pēc brīža atkal jāpievieno kādas zāles. Jo situācija mainās! Piemēram, pie aknu vai nieru slimībām kaut ko nedrīkst lietot, un arī pašam savas insulīna rezerves pacientam slimības gaitā izsīkst…

Pie 2. tipa cukura diabēta ļoti liela loma ir ģenētiskajai nosliecei – ja cilvēkam gēnos iekodēti cukura vielmaiņas traucējumi, tie attīstās līdz diabētam.

– Esot tādas zāles, kas palīdz pret diabētu, bet pie reizes mazina svaru?

– Ļoti labi, ja cilvēkam var šo medikamentu izrakstīt. Ir tabletes, kas normalizē gan cukuru, gan svaru, un ir injekcijas, kas rada sāta sajūtu, cilvēks mazāk ēd, un tad, loģiski, krītas svars. Tādā situācijā pacients jūtas gandarīts arī par savām pūlēm un viņš ir gatavs līdzdarboties.

– Vai tās ir valsts kompensējamās zāles diabēta ārstēšanai?

– Jā, ir savi nosacījumi, pie kādiem apstākļiem tās apmaksā valsts.

– Vai svaru samazinošās zāles ir populāra prasība pacientu vidū?

– Pirmkārt, es neapgalvoju, ka noteikti visiem, dzerot šos medikamentus, samazināsies svars. Otrkārt, medikaments ir kompensējams tikai diabēta pacientiem, nevis visiem, kam gribas notievēt.

Treškārt, medikamentu kombinācija, ko ārsts izvēlas katram konkrētam diabēta pacientam, tomēr ir individuāla – atkarīga no tā, kādi ir cukura cipari, kādu medikamentu pacients panes, kādu nepanes, no blakus slimībām. Un, protams, ir situācijas, kad pacientam nevar izrakstīt vienu vai otru medikamentu, jo viņam ir aknu vai nieru, vai vēl kāda cita problēma.

– Ja būtu trīs endokrinologi un viens pacients – vai visi izrakstītu daudzmaz vienādu zāļu kombināciju?

– Domāju, ka pamatvirzienos jā. Varbūt atšķirtos nianses, jo katrā medikamentu grupā ir vai rākas zāles, no kurām izvēlēties. Labi ir tas, ka Latvijā joprojām, lai tiktu pie endokrinologa, nevajag ģimenes ārsta nosūtījumu.

Pacients var pavisam brīvi pierakstīties uz konsultāciju, vienīgā problēma, kā jau sacīju, ir kvotas un rindas. Un otrs – pacientam pie endokrinologa jāierodas ar analīzēm, pēc kurām ārsts varētu izvērtēt situāciju. Jo citādi dakteris neko nevar saprast! Diabēts nav slimība, ko var atpazīt, tikai uz pacientu paskatoties.

Cukura diabēta riska faktori var būt gan ģenētiski, gan atkarīgi no dzīvesveida.

– Kādām analīzēm jābūt, lai sagatavotos konsultācijai pie endokrinologa?

– Pilnai asinsainai, visiem glikozes radītājiem – gan vienkārši glikozes saturs asinīs, gan tā dēvētais glikētais hemoglobīns, kas atspoguļo cukura svārstības pēdējo trīs mēnešu laikā. Jābūt urīna analīzei, aknu un nieru rādītājiem, holesterīna rādītajiem. Viss, kas var dot papildu informāciju par cilvēka veselību un blakus slimībām.

Vēl pacientam jāzina, kuras zāles viņš lieto pašlaik un arī kuras zāles, iespējams, kaut kad agrāk nepanesa, lai nebūtu tā, ka ārsts pa otram lāgam pacientam nozīmē to pašu, pret ko organismam jau bijusi pretreakcija.

– Kādas ir zāļu nepanesamības pazīmes?

– Blakus parādības atkarīgas no medikamenta. Vienas zāles var radīt kuņģa un zarnu trakta traucējumus, parasti tā ir caureja vai nelaba dūša. Cits medikaments var izraisīt sāpes vēderā, vēl kāds cits – diskomfortu čurājot, ir nosliece uz infekcijām apakšējā stāvā.

– Kā cilvēkiem ar diabētu labāk sagatavoties operācijai?

– Kad paredzēta liela plānveida operācija – gūžas vai ceļu locītavas protezēšana vai runa ir par sirds operācijām –, ķirurgs parasti prasa, lai būtu sakoriģēta cukura lieta. Tieši ar šādu lūgumu tad pacients vēršas pie endokrinologa.

Ja cukura līmenis ir ļoti augsts – 20 mmol/l, pastāv risks, ka pēc jebkuras operācijas brūce var strutot.

– Cik ilgā laikā iespējams nostabilizēt cukura līmeni asinīs?

– Ja ļoti, ļoti vajag, pat dažu dienu laikā. Bieži vien tādi pacienti, ja neuzlabojas situācija, dzerot tabletes, pirms operācijas iestājas slimnīcā un tur uzsāk terapiju ar insulīnu, arī operācijas laikā un uzreiz pēc tās viņiem ievada insulīnu, lai viss sadzītu, bet pēc tam var gudrot tālāk, kā rīkoties. Insulīnu lieto īslaicīgi un pēc tam vairs ne, jo ar cukuru var tikt galā arī citādi.

Slikta cukura vielmaiņa nozīmē, ka cilvēka šūnas ir nejūtīgas vai mazjūtīgas pret insulīnu, ko ražo aizkuņģa dziedzeris.

Kāds ir normāls cukura līmenis asinīs?

• Norma: 4–6 mmol/l (tukšā dūšā no rīta)
• Ideāli: līdz 5,6 mmol/l (tukšā dūšā no rīta)
• Pelēkā zona, SOS robeža: no 6 līdz 7 mmol/l (tukšā dūšā no rīta) un 11,1 mmol/l (ja cukurs pārbaudīts dienas laikā, kad jau paēsts)

Kā diagnosticē 2. tipa cukura diabētu?

• cukura līmenis asinīs ≥ 11,1 mmol/l;
• cukura līmenis tukšā dūšā divās atkārtotās pārbaudēs ≥ 7,0 mmol/l;
• cukura līmenis divas stundas pēc cukura slodzes testa ≥ 11,1 mmol/l;
• papildu kritērijs – glikētais hemoglobīns (HbA1c) > 6,5%.

Ārstēšanas mērķis vairumam diabēta pacientu ir HbA1c ≤ 7,0%. Tomēr principā glikētā hemoglobīna līmenis tiek piemērots katram individuāli, ņemot vērā dažādus riskus.