Rīga +2°C 
Novērtē rakstu
-
3
-
0
-
0
-
0
-
0
-
1
-
1
-
Skaidrs, ka, izlasot šo, ikviena vecāka sirds bailēs nodreb. Vai arī ieslēdzas pretreakcija – mēs esam laba ģimene, ar mūsu bērnu tā nevar notikt. Var notikt. Gan ar labām, gan ne tik labām ģimenēm, ar teicamniekiem un divnieku karaļiem, ar klusētājiem un tusētājiem. Tas var notikt ar pilnīgi visiem.
Konsultē pusaudžu psihoterapeits Nils Konstantinovs
Pieaugšanas sastāvdaļa
Vienalga, cik viņam gadu, savu bērnu gribētos vest cauri dzīvei kā tādu pāvestu necauršaujamā stikla kastē. Diemžēl vai par laimi, tas nav iespējams, jo jaunajam cilvēkam jāpieaug. Un pieaugšana nozīmē tostarp arī iepriekš aizliegtu vielu un lietu izmēģināšanu. Vairums vecāku jau kopš bērna piedzimšanas domā par to, kā viņu pasargāt no nelabvēlīgas ietekmes, no alkohola, narkotiku pamēģināšanas. Taču tas īsti nav iespējams. Lielākā daļa pusaudžu, jauniešu vai nu izmēģinās alkoholu vai uzpīpēs zālīti, varbūt noprovēs arī kādas citas narkotikas, un – tas viņiem neizraisīs ne atkarību, ne kādas problēmas. Nereti vecāki pat neuzzina, ka viņu lolojums ko tādu mēģinājis. Vai uzzina pēc daudziem gadiem, kad tas vairs nav aktuāli.
Citi lasa
Skaidrs, ka tas nav nekas tāds, ar ko lepoties, bet arī mēs (vismaz lielākā daļa) pusaudža vecumā nogaršojām alkoholu un izpīpējām kādu cigareti. Tāda gluži vienkārši ir pusaudža daba – pieaugot pretoties aizliegtajam. Vai marihuāna ir mūsdienu šņabis? «Nē, tā gan nevar teikt. Alkohols joprojām ir numur viens narkotika. Pirmkārt, tas ir pieejamāks un salīdzinoši lēts. Tomēr arī marihuāna vēsturiski bijusi īpaši populāra narkotika gan pieejamības, gan tās radītā efekta dēļ. Atcerēsimies sešdesmitos gadus Amerikā – tā bija hipiju laika neatņemama sastāvdaļa. Līdzīgs vilnis laiku pa laikam atkārtojas. Savukārt deviņdesmitajos gados populāri bija opiāti, heroīns. Tagad var redzēt psihofarmakoloģijas un halucinogēnu vilni,» skaidro Nils Konstantinovs.
Izrādās, šobrīd kulta lieta jauniešiem ir nomierinošs medikaments Xanax (medikaments panikas un nemiera traucējumiem).
«Kad mēs augām, pieaugušie apreibinājās ar šņabi. Un mēs darījām to pašu. Šobrīd vairums sabiedrības, ja ir problēmas ar noskaņojumu, ja ir nomāktība, vairs nedzer šņabi, bet dodas pie ārsta un lieto tabletes. Jaunā paaudze dara precīzi to pašu – lai risinātu savas problēmas, lieto psihotropās vielas.»
Kādi ir iespējamie iemesli, kāpēc pusaudzis izmēģina narkotikas? Dažnedažādi. Viņš nejūtas labi ģimenē – ir konflikts ar vecākiem vai konflikts pašu vecāku starpā, varbūt kādas ilgstošas problēmas ģimenē. Vēl viens iemesls – narkotikas ir viegli pieejamas, nopērkamas. Nereti zāli uzpīpē tāpēc, ka vidē, kur jaunietis uzturas, jau kāds vai vairāki lieto narkotikas. Un pusaudzim iederēties un piederēt kādai grupai ir vissvarīgākais. Viņš lieto to, ko viņa draugi. Daudz ko nosaka tas, kā pret narkotiku lietošanu izturas sabiedrība. Kā uz to reaģē skola, policija. Ko par narkotiku lietošanu domā pats pusaudzis, kāda viņam ir veselība utt. «Faktoru ir tik daudz, ka nevar atšķetināt vienu,» saka Nils Konstantinovs.
Palīgā, viņš ir lietojis!
Kā rīkoties, ja konstatē, ka tavs bērns ož pēc marihuānas salkanajiem dūmiem, vai redzams, ka apdullinājies ar kādām citām narkotikām? «Svarīgi nekrist uzreiz panikā – viena lietošanas reize nenozīmē, ka viņa dzīve ir neatgriezeniski sabojāta. Vecākiem ir nepatīkami to redzēt, bet tā ir normāla attīstības daļa. To, protams, nedrīkst atstāt bez ievērības. Par to ar jaunieti ir ļoti stingri jārunā. Bet, lai situāciju nedramatizētu, nebūtu pareizi viņu intensīvi sākt ārstēt. Lamāt, pārmest, sodīt,» norāda psihoterapeits. Iespējams, jaunietis grib vecākiem parādīt, ka viņš to dara, un it kā pārbaudīt robežas, paskatīties, kā vecāki reaģēs.
Pētot labākos, efektīvākos rīcības modeļus, izkristalizējies – šādā brīdī vislabāk palīdz aukstasinība un savaldība. Tāpēc ar bērnu svarīgi runāt nevis tieši tai brīdī, kad vecāki faktu konstatē un viņu emocijas sit augstu vilni, bet tad, kad vecāki nedaudz nomierinājušies un apsvēruši, ko un kā teikt.
«Vislabāk jau bērnam laikus, no mazām dienām, noteikt konkrētas robežas – jāizpilda mājasdarbi, pie datora vai telefona drīkst pavadīt tik un tik ilgu laiku, mājās jābūt tikos un tikos. Svarīgi noteikt arī gulētiešanas laiku. Jo skaidrākas būs robežas, jo vieglāk būs atrisināt situāciju tad, kad tās tiks pārkāptas,» iesaka Nils Konstantinovs. Viņš piebilst – bieži vecāki baidās noteikt stingras robežas, jo domā – tādējādi sabojās attiecības ar bērnu, radīs bērnā dusmas.
Taču tieši vecākam ir jābūt tam, kurš norāda robežas.
Un bērnam jādod iespēja uz vecākiem par šīm robežām dusmoties, jo tas ir veids, kā pusaudzis pieaug. «No pieredzes varu teikt – vislielākie konflikti parasti ir par celšanās un gulētiešanas laiku. Psihoterapeitu vidū pazīstama doma – pusaudzis dusmosies uz vecākiem neatkarīgi no tā, vai viņu izvelk no gultas tad, kad viņam jāceļas, vai atstāj guļam. Bet daudz labāk, lai viņš dusmojas par to, ka viņu izrauj no gultas un sūta uz skolu, nevis vēlāk psihoterapeita kabinetā stāsta – vecāki par viņu nerūpējās.»
Tātad – ja līdz šim robežas netika noteiktas vai tās bija diezgan vaļīgas, brīdis, kad lietotas narkotikas, ir īstais brīdis, kad robežas padarīt stingrākas. «Visefektīvāk darbojas skaidra nostāja. Sarunā, kurā ideālā gadījumā piedalās abi vecāki, jāpasaka, ka alkohola, narkotiku lietošana šajās mājās nav un nekad netiks akceptēta. Kā soda metode var darboties gan tā dēvētais mājas arests, gan arī kabatas naudas ierobežošana, atcelšana uz konkrētu laiku.
Tai pašā laikā, nosakot sodu, jāspēj saglabāt emocionāli siltas attiecības, nepiemērojot milzīgus, nežēlīgus sodus,» iesaka Nils Konstantinovs.
Tieši silta, normāla saruna jaunietim liks pārdomāt savu rīcību vai attieksmi pret vecākiem, bet kliegšana, neadekvāti sodi tikai raisīs pretreakciju. Varbūt radīs vēlmi vecākus sodīt, varbūt izlikties par mazo nabadziņu draugu acīs, un tas var novest pie atkārtotas lietošanas. Starp citu, nereti adekvātu soda mēru sev pašiem spējīgi noteikt paši jaunieši, jo tas it kā palīdz izpirkt viņa vainas sajūtu, kas neapšaubāmi ir klātesoša.
Turpmāk, ja arī jaunietis vēl kaut ko lietos, tas notiks ārpus mājām, slepus, ļoti piesardzīgi, un vecāki par to nekad neuzzinās. Un pēc laika jaunietis vienkārši to atmetīs kā kaut ko nevajadzīgu, varbūt pat muļķīgu,» uzsver psihoterapeits. Ap divdesmit gadu vecumu lielākā daļa jauniešu jau ir atdalījušies no vecākiem un viņus vairs neinteresē robežu pārkāpšana attiecībās ar vecākiem.
Bet ja nu bērns ir riska grupā?
Lielākā daļa jauniešu pamēģinās vienreiz, otrreiz un tiks sveikā cauri. Taču zināmai daļai zāles pīpēšana vai marku, tablešu rīšana tomēr var kļūt par nopietnu atkarību un (reizēm neatgriezeniski) sabojāt viņu dzīvi. Bet kā zināt, vai tieši mans bērns ir riska grupā, vai tieši viņš varbūt būs tas, kuram viena vai vairākas zāles uzpīpēšanas reizes var beigties ar traģēdiju mūža garumā?
Noteicošais faktors ir tas, kā viņam klājas pusaudža vecumā svarīgākajās dzīves jomās, piemēram, skolā (gan sekmju ziņā, gan tajā, kā viņu pieņem klasesbiedri), vai viņam ir hobiji, vai viņam ir draugi, kā viņš tiek galā ar mājas dzīvi un personīgo higiēnu. «Vissvarīgākā sfēra pusaudža vecumā ir tieši skolas dzīve.
Vecāku uzdevums ir sekot līdzi un just, ja tur kaut kas sāk iet šķērsām. Un, protams, arī nodrošināt, lai pusaudzis veiksmīgi šīm problēmām tiek cauri. Ja nepieciešams (un šis bieži izrādās pats efektīvākais veids), jāmaina skola,» iesaka Nils Konstantinovs.
Kā saprast, ir vai nav pusaudzim skolā kādas problēmas? «Visbiežāk pusaudži, kuriem tās parādās, ir vientuļi – viņiem nav draugu, un tāpēc viņi visu laiku sēž internetā. Vai arī satiekas ar kādu ļoti specifisku draugu grupu. Vai varbūt viņam pēkšņi vairs nav nekādu interešu. Tie visi ir signāli, kam vecākiem jāpievērš uzmanība,» uzsver psihoterapeits.
Jāpiebilst, ka jau kopš bērnības vecāku pienākums būtu nodrošināt, lai bērnam būtu kāds hobijs, vaļasprieks ārpus skolas, – vai tas būtu futbols, robotikas pulciņš, dalība jaunsardzē vai kur citur. «Kāpēc tas tik svarīgi? Ja skolā pusaudzim nav nekādas motivācijas, svarīgi, lai vismaz ārpusskolas nodarbības būtu tādas, kas viņam gan patīk, gan labi padodas, kur viņš var gan pašapliecināties, gan izveidot savu pašapziņu. Pusaudža vecumā ar pašapziņu ir ļoti lielas problēmas. Ja tā netiek celta kādās nodarbēs, kas jaunietim patīk un padodas, viņš to hiperkompensēs, sēžot pieturā un atrodot draugus, kuru vidū var izcelties. Varbūt pat ar narkotiku lietošanu vai pārdošanu.»
Riska grupā ir arī jaunieši, kuri ir depresīvi, pārlieku trauksmaini, graizās, kuriem ir agresīva uzvedība. Lielāks narkotiku lietošanas risks ir arī tiem pusaudžiem, kuri bērnībā bijuši hiperaktīvi.
«Labākais, ko vecāki var darīt, lai riska grupas jaunieši neieslīgtu narkotiku varā, – rūpēties par to, lai aizlāpītu caurumus tajās jomās, kurās pusaudzim tie radušies, – vai tā būtu skolas dzīve, trauksme vai pašapziņas trūkums. Ja nepieciešams, vērts parunāt arī ar speciālistiem, kas varēs ieteikt, kā rīkoties tieši attiecīgajā situācijā. Šobrīd visaktuālākā problēma ir mobings. Šādā gadījumā, lai mobingu novērstu, labākais risinājums ir mainīt skolu. Milzīga riska grupa ir arī jaunieši ar citādu seksuālo orientāciju. Diemžēl jārēķinās, ka tie jaunieši, kam problēmas ir vienā jomā, cīnās ar veselu problēmu buķeti. Viņam būs panikas lēkmes, depresija, viņš, iespējams, graizīsies plus vēl sāks lietot kādas vielas. Šādā gadījumā bez speciālista palīdzības neiztikt,» uzsver psihoterapeits.
Laikus atrast uzticības personu
Tas ir vispārzināms fakts – pusaudžiem motivācija uzvesties vēlamā veidā ir tikai attiecībā pret tiem cilvēkiem, kuriem viņu acīs ir kāda vērtība. Ja vecākiem izdodas noturēt cieņpilnas attiecības, par spīti konfliktiem, ideāli. Diemžēl dabiskā vēlme atdalīties no vecākiem nereti liek pret tiem izturēties diezgan nihilistiski. Tāpēc ir labi, ja bērnam jau kopš bērnības, izņemot vecākus, ir vēl kādi tuvi cilvēki ģimenes vai vecāku draugu lokā. Krustmāte, tante, vecāka māsīca, varbūt mammas vai tēva draugs. Cilvēki, kuriem viņš var izstāstīt savas problēmas, runāt par trauksmi, depresiju, mobingu u. c. Nereti pusaudži kā uzticības personas izvēlas savu draugu vecākus, un arī tas nav nekas slikts. Tev kā mammai par to nav jājūtas vainīgai, gluži otrādi – jāpriecājas, ka pusaudzis vispār runā un tādējādi rada iespēju viņam palīdzēt.
«Vecākiem vajadzētu atcerēties – ja bērns ir paēdis un viņam ir emocionāla saikne ar vecākiem, vecāki savu darbu ir padarījuši, un nav pamata notikušajā vainot sevi. Daudz svarīgāk meklēt un atrast situācijai risinājumu,» saka Nils Konstantinovs.
Pieredze
Inese, Kārļa (27) mamma
Viss sākās ar vienu marihuānas cigareti
«Narkotikas pamēģina ļoti daudzi. Bet lietot parasti turpina tie, kuriem jau ir kādas iekšējas problēmas. Un diemžēl visbiežāk problēmas nāk no ģimenes. Nav nozīmes, cik laba šķiet ģimene, mums katram ir lietas, kuras izgaismojas tikai tad, ja sākas problēmas ar bērniem. Domāju, ka mēs esam ļoti jauka ģimene, un mūsu bērns aug mīlestības pilnā gaisotnē. Tātad ar viņu nekas slikts nevar notikt. Var. Diemžēl es par to pārliecinājos pati uz savas ādas… Kad dēls jau bija atveseļojies no atkarības, pavaicāju, ar ko tas viss sākās. Viņš atbildēja – ar vienu marihuānas cigareti.
Viņš esot pamēģinājis un sapratis – tā ir viņa lieta.
Vecāki mani jaunībā neierobežoja, ļoti uzticējās, tieši tāpat izturējos pret savu tobrīd divdesmit vienu gadu veco dēlu. Man šķita – tas, ka viņš regulāri tiekas ar draugiem, vēlu nāk mājās vai neatnāk vispār, vienkārši piederas jaunībai. Līdz kādā brīdī tomēr sāka šķist, ka nu jau ir par traku, ka viņam ir alkohola problēmas. Biju šokā, kad, izsakot savas bažas dēla draugam, viņš man atbildēja: «Viss jau būtu labi, ja tikai viņš nebūtu aizrāvies ar zāli.» Zāli, kādu zāli?! Pēkšņi man no pagātnes notikumiem salikās vesela puzle. Marihuānai ir ļoti specifiska smaka. Izrādās, lietotāju pulciņam bija vesela shēma, kā rīkoties, lai vecāki to nepamanītu. Viena no tām – dēls sāka lietot jiftīgu dezodorantu, kas nomāca citas smakas. Kad sāku tam pievērst uzmanību, konstatēju – mans dēls kļuvis citāds, noslēgtāks. Viņa āda bija kļuvusi bāla, neveselīga, sausa, plankumaina. Bija arī dažādas psihes izmaiņas – šaudīgs acu skatiens, viņš runāja ātrāk nekā parasti, visu laiku bija uzbudināts. Vēlāk atklājās, ka dēls lieto arī tabletes un to lētākas alternatīvas. Un ka tas notiek katru dienu.
Tiklīdz sapratu – ir ziepes, pieslēdzu visu iespējamo arsenālu. Bet… Viens ir uzzināt faktus, pavisam kas cits – tos akceptēt. Man rozā brilles attiecībā uz dēlu turējās vēl ilgi.
Pagāja diezgan ilgs laiks, līdz mana psihe pārkārtojās, pieņēma, ka ir nepatikšanas un ka dēls var aiziet bojā.
Sākumā ļoti vainoju arī viņa draugus, taču tā ir tikai un vienīgi cilvēka paša atbildība. Varu teikt, ka pilnībā situāciju akceptēju tikai pēc gada. Tikmēr mēģinājām ar dēlu runāt, aizsūtīt viņu uz svētvietām, uz ārzemēm, ceļojumā. Mēģinājām viņu ieinteresēt dažādās sportiskajās aktivitātēs, taču viņu īsti nekas neinteresēja. Dēls pameta arī studijas. Kad sapratu, ka nekas nedarbojas, es nevaru tā vienkārši izglābt savu bērnu, pieslēdzu visu iespējamo arsenālu – psihoterapeitus, narkologu un citus. Un paralēli pie psihoterapeita aizgāju gan es pati, gan arī mans vīrs. Citādi ieskatīties acīs realitātei nav iespējams. Man paveicās – uz ielas ieraudzīju plakātu, ka pusaudžu problēmu gadījumā iespējams saņemt bezmaksas psihoterapeita palīdzību. Šobrīd šāda bezmaksas palīdzība diemžēl nav iespējama. Tieši tur nokrita manas rozā brilles. Tur sapratu, ka jārīkojas radikāli. Tas nāca ļoti grūti, smagi, bet gadījumā, ja viņš neuzsāks ārstēšanos un nepieņems mūsu noteikumus, biju gatava aizslēgt savas durvis. Teicu – no manas puses būs maksimāls atbalsts, ja ārstēsies. Ja ne, atsakos no viņa, lai dzīvo, kā vēlas. Atsakos būt līdzatkarīga. Dēls šos noteikumus pieņēma un sāka apmeklēt Minesotas programmu. Ārstēšanās tajā, manuprāt, bija efektīva, tiesa, pēc laika lietošana atsākās. Un jāsaprot, ka pēc lietošanas atsākšanas vajadzīgi arvien stiprāki stimulatori (vairāk un stiprākas tabletes). Pēc tam dēls daudzus mēnešus pavadīja atkarīgo kopienā Bruknā. Tieši tur notika īstās izmaiņas. Taču arī pēc ārstēšanās redzēju, ka dēla psihe vēl kādu laiku bija ļoti nestabila. Viss notika ļoti pakāpeniski.
Pēc atgriešanās no kopienas dēla balsts bija arī baznīcas draudzē, kuru viņš apmeklēja. Un arī es esmu bezgala pateicīga Visaugstākajam.
Paralēli dēla ārstēšanas procesam notika arī mans. Sākumā psihoterapijā gāju, lai saprastu, kā varu palīdzēt dēlam. Bet izrādījās, ka palīdzība bija nepieciešama man pašai.
Man prieks, ka dēls spēja tam visam iziet cauri un tagad dzīvo normālu dzīvi. Mūsu attiecības gan nav tādas, kā bija kādreiz, tās nav ideālas. Taču man ir pilnīgi vienalga, kādas ir mūsu attiecības, – galvenais, ka mans bērns ir vesels un dzīvo normālu dzīvi.»
Ineses ieteikumi vecākiem, kuru bērni lieto narkotikas
- Piefiksēt šo faktu un neakceptēt. Daudzi sabiedrībā ir ļoti toleranti pret alkoholu un zālīti, arī ķīmiskajām vielām. Tā skaitās laba pieaugušo izklaide nakts klubos u. c. Cilvēki nespēj atzīt, ka nevainīgā zālīte iedarbojas uz smadzenēm, maina personību, tikai tas notiek tik nemanāmi, ka paiet vairāki gadi, līdz pamanāmas pirmās izmaiņas. Jauniešiem un bērniem šie procesi notiek daudz ātrāk.
- Meklēt profesionālu palīdzību, pašam aiziet pie laba atkarību terapeita. Lai spētu patiesi palīdzēt dēlam, man visu laiku bija svarīgi būt sasaistē ar speciālistiem.
- Būt gataviem aizslēgt savas durvis, ja neārstēsies. Atteikties būt līdzatkarīgiem. Jo narkomānija ir slimība, kas jāārstē. Pretējā gadījumā jaunietis sola, vēlas pārtraukt lietot, bet nevar to apturēt.
- Būt jaunieša atbalsta komandai. Palīdzēt visā (terapija nav lēts prieks), bet tikai tad, ja pats ārstējies.
- Ārstēties var dažādi. Sākumā vecāki izvēlas it kā vieglākos veidus. Tas var būt narkologs, kas izraksta zāles, bet paralēli tam ir obligāti atkarību psihoterapeita apmeklējumi (jo atkarība nav tikai ķīmiska slimība, bet arī psihiska). Var iziet Minesotas programmu, dzīvot narkomānu vai citu atkarīgo kopienās, klosterī Jelgavā vai Jēkabpilī.
- Mans silts ieteikums – abiem vecākiem pašiem iet terapijā. Tikai tas mainīs visu ilgtermiņā. Nav stilīgi runāt par Dievu, bet visos šajos procesos bez Viņa palīdzības būs grūti iztikt. Katrā ziņā svarīgi ieraudzīt savus uzvedības modeļus ģimenē un tos mainīt (visbiežāk problēma ir bērna hiperaprūpe, patiesu garīgu vērtību trūkums utt.). Tas liekas neticami, bet tieši šis, manuprāt, palīdz vislabāk.
