Šīs teorijas pamatprincips – neļaujot strauji lēkāt cukura līmenim asinīs te augšup, te lejup, ne tikai kūst centimetri no vidukļa apkārtmēra, bet zūd arī nogurums, slikta oma un vēlme našķēties.
Uzsvars no tā, ko drīkst vai nedrīkst ēst, tiek pārnests uz secību, kādā mēs produktus apēdam, turklāt par neizstājamu palīgu glikozes līknes savaldīšanai tiek izmantots ābolu etiķis pirms ēdienreizēm. Cik efektīva ir šī metode? To jautājam endokrinoloģei Ilzei Konrādei.
Vai tiešām cukura līmeņa līdzsvarošana ir panākumu atslēga, kas nodrošina rezultātu, uz kuru tik ļoti ceram?
Endokrinologi par zema glikēmiskā indeksa uzturu runā jau ļoti sen, taču tiešām nozīmīgu, pārliecinošu pētījumu par veselības ieguvumiem nav daudz.
Taču ir pierādīts –
fizioloģiskie mehānismi, kādos uzturs, kuru veido ogļhidrāti, kas sašķeļas līdz glikozei un uzsūcas asinīs lēni, var labvēlīgi ietekmēt svaru, insulīna rezistenci, sāta sajūtu un samazināt svaru.
Apēdot ogļhidrātiem bagātu maltīti, ogļhidrāti līdz sīkākajam ķieģelītim glikozei nedaudz šķeļas jau mutes dobumā, bet galvenokārt tas notiek tievajās zarnās, glikoze uzsūcas asinīs, paaugstinot glikozes līmeni.
Normālos apstākļos šis vienkāršais cukurs līdz ar asinsriti tiek aiznests līdz aizkuņģa dziedzerim, kur, atbilstoši uzņemtā cukura daudzumam, proporcionāli izstrādājas insulīns.
Tā darbību var iztēloties kā atslēgu šūnām, kas atslēdz šūnas vārtus līdz glikozei sašķeltajai cietei un cukuriem, ļaujot glikozei iekļūt šūnā un nodrošināt organismu ar enerģijas devu.
It kā vienkārši, bet katrs cilvēks tomēr ir citāds. Ja sieviete ir ļoti slaida, tad tādi produkti kā kartupeļu biezenis vai šķēle baltmaizes strauji kāpinās glikozes un secīgi arī insulīna līmeni. Insulīns strauji visu glikozi ieliks šūnā, un cukura līmenis krasi kritīsies, izraisot vājumu un vēlmi pēc uzkodām.
Savukārt dāmām ar kaut nelielu lieko svaru (ja taukaudi izvietoti galvenokārt vēdera rajonā – tā dēvētais ābola tips) taukaudi ražo nelielu daudzumu īpašu iekaisuma vielu, kuras nepieļauj situāciju, ka vienam atslēgas caurumam ir tikai viena atslēga.
Insulīns piesaistās savai slēdzenei uz muskuļšūnas virsmas, bet iekaisuma vielas neļauj durvīm atvērties.
Tad nu insulīns cenšas to pārvarēt, palielinot koncentrāciju, un rezultātā insulīna ir pārāk daudz. Skaidrs – jo krasāks glikozes kāpums, jo vairāk insulīna. Turklāt insulīns taukaudos kavē tauku šķelšanos, un svaru samazināt ir pat ļoti grūti. Tādejādi jebkuri triki, kas palīdz samazināt glikozes pīķus, ir apsveicami.
Visvairāk zinātnisku un praktisku pierādījumu ir par to, ka
porcija salātu pirms pamatēdienreizes pārliecinoši samazina glikozes uzsūkšanās ātrumu,
mazinot arī insulīna pīķi, tāpat arī, ja, piemēram, rīsi pagatavoti kopā ar pupiņām, tie uzsūksies daudz lēnāk un labāk nodrošinās sāta sajūtu. Jā, arī mundra pastaiga pēc ēšanas samazina glikozes pīķus. Tomēr, ja mērķis ir tieši svara samazināšana, zemas intensitātes, bet ilgstoša slodze (lēna, bet vismaz stundu gara pastaiga) būs noderīgāka.
Un kā ir ar ieteikumu lietot ābolu etiķi pirms ēdienreizes?
Vēl pirms dažiem gadiem populārzinātniskajā vidē uzvaras karogs bija sārmaino uztura stratēģiju pusē (bija pat ieteikumi lietot sodas ūdeni), bet tagad uzvaras lauri tiek piedēvēti etiķim.
Nopietnu pētījumu par sārmainu uzturu un sodas lietošanu nav vispār –
cilvēka ķermeņa dažādo gremošanas sulu, asiņu, urīna pH tiek regulēts tik efektīvi, ka ietekmēt asins pH tikai ar uzturu ir ļoti grūti.
Eiforijai par šīm uztura stratēģijām pamatā ir apjomīgu dārzeņu porciju lietošana, jo dārzeņi ir bagātīgs minerālvielu, vitamīnu un polifenolu avots, – to ietekme uz mūsu labsajūtu un veselību ir milzīga.
Savukārt par etiķskābi pētījumu ir vairāk, noskaidrots, ka, to lietojot, mazinās sūdzības par gremošanu,
pat cilvēkiem, kuriem it kā skābes pat ir par daudz un pēc ēšanas dedzina pakrūtē, tāpat ir labāka sāta sajūta un, kaut minimāli, tomēr mazāks glikozes kāpums pēc maltītes.
Jāsaka, ka man pašai gan roka pēc etiķa nesniedzas, tomēr kā alternatīva varētu būt eļļas un etiķa mērcīte pie salātiem pirms pamatēdienreizes.