Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
10
-
1
-
0
-
3
-
0
-
10
-
0
-
Pirmā svara vērotāja
«Kopš pašas bērnības esmu bijusi apaļš bērns, nekad neesmu bijusi smalciņa un maziņa, lai gan mamma saka – no visām meitiņām es viņai piedzimu visvieglākā… Pati sevi atceros kā apaļīgu meiteni, bet, par laimi, nekad svara dēļ neesmu izjutusi nepatiku, pazemojumus no skolas biedriem – man nav nācies tādēļ raudāt. Man vienmēr apkārt bijis ļoti daudz draugu, jau bērnībā esmu bijusi uzmanības centrā.
Vairāk par savu izskatu sāku pārdzīvot pusaudžu gados, laikā, kad parādījās pirmā interese par puišiem, biežākas ballītes – apmēram četrpadsmit, piecpadsmit gados… Tad gribējās dzīties pēc sabiedrības standartiem un ideāliem, un uzmācās kompleksi, ka tiem gluži neatbilstu. Gribējās labi izskatīties, bet apzinājos, ka neesmu tāda, kā manas draudzenes vai citas meitenes. Tad arī sākās pirmās diētas.
Esmu ļoti daudz ko darījusi, lai nomestu svaru. Tolaik, kad biju pusaudze un mācījos 8. klasē, parādījās Svara vērotāju programma, un es tajā iestājos. Papildus diētai, kas bija jāievēro, varēja lietot arī tā saucamo melno putru – tāds kā ogļu pulveris, kas bija jāsajauc ar ūdeni un jādzer. Kā šodien atceros – varēju ogļu putru izdzert, tikai stāvot pie izlietnes un katram malkam uzdzerot ūdeni. Tas bija kaut kas briesmīgs!
Citi lasa
Šķiet, ka nekad tā neesmu darījusi sev pāri kā toreiz – rīstoties, mēģinot dabūt lejā ogļu pulveri. Bet – rezultāti bija!
Toreiz no astoņdesmit kilogramiem novājēju līdz piecdesmit deviņiem. Jutos ļoti gandarīta un apmierināta ar sevi. Bet, tiklīdz pie stingrajiem noteikumiem vairs nepieturējos, svars nāca klāt, turklāt – ar uzviju.
Tā nebija mana vienīgā reize svara vērotājos, tam sekoja vēl vairākas reizes. Vienmēr bija rezultāts, bet, kamēr to nepieņem par savu ikdienu un dzīvesveidu, panākumi vējā. Tiklīdz atlaid vaļā bremzes un atļaujies kaut ko vairāk apēst, svars nāk atpakaļ. Ļoti daudz ko ietekmē psiholoģiskais faktors. Sākumā šķiet – šodien atļaušos kaut ko apēst, bet rīt vairs ne. Tāpat tu domā rīt un parīt, un faktiski tā rītdiena, kad kaut ko mainīšu, nekad nepienāk…
Mans svars visu laiku atgriezās un turējās ap simts kilogramiem. Bet mani tuvie cilvēki vienmēr ir teikuši: «Nevar būt, ka tev ir tik liels svars, tu tik labi izskaties!»
Savējie pierod pie tā, jo pieņem tevi tādu, kāda esi. Arī mamma man ir teikusi: «Tu proti savu svaru nest.»
Jā, vienmēr esmu centusies labi izskatīties un vienmēr cilvēki pirmo pamanījuši manu personību, nevis kilogramus. (Smejas.)»
Sapnis par bērniņu
«Aptuveni divdesmit gadu vecumā, kad sākās dzimumdzīve un organisms piedzīvoja dažādas pārvērtības, man sākās veselības problēmas… Ārsti noteica diagnozi – olnīcu policistoze. Un patiesībā šai kaitei var likt vienādības zīmi ar lieko svaru, jo aptaukošanās ietekmē izmainās arī hormonu darbība.
Tajā laikā sāku vērsties pēc palīdzības pie dietologiem un uztura speciālistiem, ievēroju visu, ko man lika, bet diemžēl – nekādu lielo panākumu nebija. Ko tik neesmu darījusi, lai sevi disciplinētu un svaru ierobežotu! Ir bijusi olu diēta, kefīra diēta, septiņu dienu diēta, Mēness fāžu skaitīšana, badošanās, Herbalife pulveru diēta, Lida tievēšanas tabletes, esmu izmēģinājusi adatu terapiju… Šķiet, esmu izmēģinājusi visu! Bet vismaz labi, ka svars nenāca klāt, spēju to noturēt rāmjos.
Vēlāk atklājās, ka olnīcu policistozes dēļ nepalieku stāvoklī. Ārsti toreiz deva cerību, ka, izmantojot hormonu terapiju, varētu mēģināt tikt pie bērniņa. Toreiz ļoti daudz par to domāju, jo sapratu, ka hormonu lietošana ļoti bieži arī nozīmē svara pieaugumu… Sapratu – pie esošā svara būs vēl klāt!
Tomēr ar vīru izlēmām, ka mēģināsim. Sāku lietot hormonus, un pirmā gada laikā man nāca klāt piecdesmit kilogrami.
Es neēdu, ļoti domāju, ko lieku mutē, bet svars zāļu ietekmē vienkārši palielinājās pa dienām, un psiholoģiski biju pilnīgi sagrauta!
Diemžēl ar tikšanu pie bērniņa nekas nesanāca, bija jāņem talkā vēl smagāka artilērija un jālieto hormonu injekcijas. Un tas vēl uzdāvināja papildu kilogramus. Rezultātā mans svars bija milzīgs – 172 kilogrami!
Bērniņš kā nenāca, tā nenāca, man tika veiktas arī divas mākslīgās apaugļošanas, kas diemžēl bija neveiksmīgas… Arī no malas bija milzīgs spiediens un apkārtējo jautājumi: «Kāpēc jums nav?» Bet, cilvēki mīļie, visai pasaulei jau neizstāstīsi, kāpēc nav.
Sanāca tā, ka pie mazulīša tikām pašu spēkiem brīdī, kad vienkārši atmetām visam ar roku un sākām dzīvot sev.
Arī ārsti ieteica mest mieru un atpūtināt galvu no uzmācīgajām domām par tikšanu pie mazuļa. Un mūsu Ivariņš pieteicās.
Grūtniecība nebija viegla, man bija gestācijas diabēts, bija ļoti smagi nest savu un vēl mazulīša svaru, nenormāli pampa kājas, bija vasara, karsts… Bērniņš piedzima priekšlaikus ar ķeizargriezienu, arī viņam bija veselības problēmas, bet nu viss ir kārtībā, un manam dēlam ir jau vienpadsmit gadu. Foršs čalis, kas mammu tagad var uz rokām nēsāt! (Smejas.) Ceļš ir bijis ērkšķiem pilns, bet brīdī, kad jau gaidīju Ivaru, sapratu, ka neko nenožēloju. Biju gatava ziedot sevi, lai tikai dēliņš man būtu.»
«Domāju, ka nomiršu…»
«Bet, protams, cīņai ar lieko svaru bija jāturpinās, un tā kļuva arvien smagāka… Kā jau jebkuram cilvēkam, kuram ir tik liels liekais svars, arī man bija aptaukojušies iekšējie orgāni, palielinātas aknas, paaugstināts asinsspiediens, sāpošas locītavas, bija problēmas ar vēnām, čūla uz kājas… Kad man bija trīsdesmit pieci gadi, es, jauna sieviete, jau sēdēju uz asinsspiediena zālēm.
Domāju, ja pārbaudītu, cik vecs patiesībā ir mans organisms, rādītāji būtu kā tantei gados.
Ļoti spilgti atceros kādu dienu, kad man reāli šķita: ja viss tā turpināsies, es nomiršu… Man bija uzlēcis ļoti augsts asinsspiediens, biju mājās viena ar dēlu, kuram tolaik bija astoņi gadi, un man bija tik slikti, ka pat nevarēju izsaukt ātro palīdzību… Kaut kā ar pēdējiem spēkiem tomēr izdevās izsaukt ātros, mediķi atbrauca, un tajā brīdī mans asinsspiediens bija jau 260/200. Jutu, kā manā galvā riņķo asinis – dzirdēju tādu kā šalti… Biju ne pa jokam nobijusies.
Ātrās palīdzības brigādes mediķi, konstatējot nopietno situāciju, sazinājās ar citiem mediķiem Rīgā, jo tādā stāvoklī mani nedrīkstēja kustināt. Situāciju stabilizēja ar zālēm turpat mājās, uzlika sistēmas. Mediķi bija tik jauki, ka sazvanīja manu mammu, kas atbrauca pie dēla, kuru vienu nevarēja atstāt, bet mani aizveda uz slimnīcu.
Atmiņas par šo brīdi ir šausmīgas… Kad mani veda uz slimnīcu, domās jau atvadījos no puikas uz visiem laikiem… Ķermenī bija milzīga tūska, galva fiziski piepampusi divreiz lielāka…
Mamma toreiz atnāca uz slimnīcu, bet, ieraugot mani, viņas acīs redzēju paniku.
Nejauši dzirdēju, ka mamma ārstiem prasa: «Kāpēc viņai ir tāda galva?!» Lūk, tajā brīdī nolēmu: viss! Es gribu dzīvot, jo es mīlu dzīvi! Tāpēc neticu sievietēm, kuras arī ir apaļīgas un saka: «Es tāpat jūtos labi un esmu laimīga.» Jā, es arī tā runāju, bet tā ir sevis mānīšana. Iespējams, es vienkārši nezināju, kā ir justies patiešām labi. Un tik liels svars ir milzīgs risks veselībai!
Tā es nolēmu reizi par visām reizēm savu svara problēmu atrisināt.»
Diēta, kas atļauj kūkas
«Pēdējais, ko pamēģināju, bija un joprojām ir Dikāna diēta. Ikdienā strādāju ne tikai Radio, bet arī par pedagoģi un satieku ļoti daudz bērnu vecāku. Reiz pēc vasaras brīvlaika ievēroju, ka viena audzēkņa mamma ir ļoti mainījusies. Uzrunāju, lai pastāsta, ko darījusi, lai notievētu. Tas bija tieši pirms trim gadiem, un tā es iepazinos ar Dikāna diētu.
Jā, daudzi ārsti saka – īsti veselīga šī diēta neesot, ka olbaltumu uzņemšana, ko diēta paredz, organismam ir par lielu…
Tomēr es izlasīju grāmatu par šo diētu un sapratu, ka tas varētu man derēt. Man ir ļoti grūti atturēties no saldumiem – ja jāizvēlas gaļa vai kūka, mana roka noteikti stiepsies pēc kūkas, un Dikāna diēta atļauj ēst kūkas, šokolādes, cepumus, konfektes, našķus… Bet var ēst arī gaļu.
Tas, ko Dikāna diēta izslēdz – augļus un ogas. Jā, ar to man sākumā bija grūti. Sievietēm, kam arī ir liekais svars un kas ir dažādu diētu izmēģināšanas procesā, ieteiktu saprast, kuras ir tās lietas, ko savā uzturā noteikti gribas atstāt – kas ļoti garšo un no kā negribas atteikties. Jo, ja atņemam sev ko tādu, kas sagādā baudu, no tievēšanas nav nekāda prieka, un varu likt roku ķīlā – pie tās nesanāks ilgi noturēties. Tāpēc arī es izvēlējos tieši Dikāna diētu, kura man neaizliedz to, kas man tik ļoti garšo.
Negribu neko reklamēt, bet pusgada laikā, ieturot Dikāna diētu, es zaudēju pirmos trīsdesmit piecus kilogramus. Jā, tas ir diezgan strauji. Bija brīdis, kad kāja atkal gribēja paslīdēt, bet sasniegums bija tik pamatīgs, ka nevēlējos to sabojāt, tāpēc sāku meklēt iespējas, kas man varētu palīdzēt šo sasniegumu noturēt.
Tā internetā uzzināju par bariatrisko ķirurģiju jeb kuņģa samazināšanas operāciju. Kā uzzināju, ar šīs operācijas palīdzību tiek normalizēti vielmaiņas procesi, jo tiek ne tikai samazināts kuņģa tilpums, bet arī izoperēta tā kuņģa daļa, kas producē izsalkuma hormonu. Izrādās, kuņģa samazināšanu Latvijā var veikt vairākās vietās, bet es uzticējos savam ārstam Egonam Liepiņam, Jūrmalas slimnīcas Ķirurģijas nodaļas vadītājam, kurš iepriekš man bija veicis arī astes kaula operāciju.»
Domāju, ka dakteris Liepiņš man ir devis otru dzimšanas dienu.
Burvju skalpelītis
«Sākumā ideja par tik kardinālu soli dzīvoja tikai manā galvā, sarunājoties pašai ar sevi. (Smejas.) Neko par šo ideju nestāstīju ne mammai, ne vīram, nevienam… Daudzi joprojām nezina, ko esmu izdarījusi, jo es ar to pārāk nelielos.
Sākumā pat nebiju pārliecināta, vai man viss izdosies, tādēļ nevēlējos to afišēt. Iesākumā aizbraucu pie daktera uz konsultāciju, izrunājos, un pirmais, ko dakteris man lika saprast – ka šāda iejaukšanās nav gluži kā pavicināt burvju nūjiņu, skalpelīti un piedzīvot brīnumainas pārvērtības. Viņš mani noskaņoja uz to, ka tā ir nopietna lieta un būs vajadzīgs ļoti liels psiholoģiskais darbs pašai ar sevi, būs jāsakārto sava galva un būs jādisciplinē sevi ēšanas ziņā.
Tas, ka tiek veikta šāda operācija, nebūt nenozīmē, ka turpmāk drīkst ēst visu pēc kārtas, ieguvums ir vienīgi tas, ka nav jācīnās ar bada sajūtu.
Operācijas mērķis ir tikai palīdzēt, viss pārējais jebkurā gadījumā ir mans darbs ar sevi.
Pirms operācijas ārsta ieteikums bija atbrīvoties vismaz no desmit kilogramiem, lai gan pēc papīriem pirms šādas operācijas būtu jāatbrīvojas no desmit procentiem sava svara. Man tie būtu septiņpadsmit kilogrami. Bet, tā kā jau biju nometusi trīsdesmit piecus, dakteris iedeva man atlaides. Vēl pirms operācijas bija jāpārbauda sirds, kuņģis, aknas, jānodod dažādas analīzes, jātiekas ar anesteziologu – riktīga tehniskā apskate.
No tā saucamās kobras jeb gastroskopijas man bija vairāk bail nekā no pašas operācijas.
To man veica tādā mazliet apdullinātā stāvoklī, ar sedāciju. Tikai tad, kad pārbaudes apstiprināja, ka esmu gatava operācijai, tā varēja notikt. Šajā laikā visu izdzīvoju viena, jo vīrs bija komandējumā. Zinu, ka viņš mani noteikti būtu atbalstījis, bet es nevēlējos viņu satraukt, izjaukt viņa plānus, tāpēc biju nolēmusi par operāciju viņam neko neteikt. Atzinos tikai tad, ka biju to jau izdarījusi. (Smaida.)
Operācijas dienā gan man bija ļoti bail, neliegšos… Man pašai savām kājām bija jāaiziet uz operāciju zāli, pašai jāuzguļas uz operāciju galda, trīcēju no bailēm… Biju tak arī salasījusies visādus briesmu stāstus, kas satraukuma brīdi uzausa atmiņā. Bet vienmēr esmu teikusi: «Labāk lai mirstu tieva nekā smaga.» Tā sevi mierināju. (Smejas.)
Operācija ilga trīs vai četras stundas, bet jau tās pašas dienas vakarā atrados savā palātā un pati ar nelielu personāla palīdzību varēju aiziet uz labierīcībām. Nākamajā rītā jau smaidīju un dzēru ūdeni un olbaltumvielu kokteili, kas turpmāk bija jālieto mēnesi.
Priekšstatam – kuņģis pirms operācijas bija bumbas izmērā, bet pēc – kā oliņa. Tas nozīmē, ka vienā ēdienreizē drīkstu apēst tikai dūres izmēra porciju.
Bet man pietiek! Pēc operācijas slimnīcā pavadīju četras dienas, un, kad izrakstījos, bija nost jau pirmie desmit kilogrami, un es ar pacilātību pati ar mašīnu aizbraucu mājās. Man bija sajūta, ka lidoju! Rētas pēc operācijas bija niecīgas, jo tā bija laparoskopiska – pa maziem caurumiņiem vēderā. Tagad rētas gandrīz nemaz nav redzamas.»
B vitamīns špricītē
«Protams, arvien ir ierobežojumi uzturā… Jāizvēlas, vai brokastīs izdzert kafiju vai apēst olu. Abus nedrīkst, jo tam vienkārši kuņģī vairs nav vietas. Bijušas pāris reizes, kad tomēr esmu apēdusi par daudz un par strauju, un to vairs nevēlos piedzīvot. Ir ļoti slikti, sāpes vēderā, un pat vemt nav vienkārši…
Pareizi būtu ēst ik pēc divām stundām, bet jāatzīstas, ka tā gluži man nesanāk. Pēc operācijas ļoti mainījušās garšas sajūtas – ja pirms operācijas neēdu zivis, tagad man tās mazliet gribas. Toties nespēju paskatīties uz trekniem ēdieniem – no tiem man uzmetas zosāda. Ziemassvētkos biju pie mammas, bija bagātīgi klāts galds, un tas man uzjundīja atmiņas par šķovēto kāpostu un kotlešu garšu, tāpēc pa mazumiņam no visa atļāvos pagaršot. Un ar to arī mani Ziemassvētki beidzās, jo kļuva ļoti slikti!
Tās bija manas atvadas no šķovētiem kāpostiem.
Joprojām ieturu Dikāna diētu, jo esmu izdomājusi, ka vēlos svērt sešdesmit piecus kilogramus. Pašlaik sveru pāri septiņdesmit – svars lēnām, bet joprojām turpina kristies. Cenšos ēst vieglus ēdienus, piemēram, mājās vienmēr ir biezpiens, olas, kāds jogurts… Arī ģimene nebrāķē manis gatavotos ēdienus. Vāru zupas, gatavoju dārzeņu ēdienus, sacepumus, kam pievienoju vieglos jeb Light sierus.
Ģimene bieži pat nezina, ka tie ir diētiski ēdieni, bet slavē, ka ļoti garšīgi!
Maizes vietā ēdu dažādas sausmaizītes un galetes. Pat mans puika jau tās ir iecienījis, viņš saka: «Kliju sausmaizīte ar krēmsieru – tie ir tavi garšīgie čipsi.» Ēdu arī īstu maizi, bet – ļoti reti, un jāteic, ka veselu rupjmaizes šķēli nemaz nevaru apēst. Vienīgais, ko nedrīkstu kategoriski – neko gāzētu. Nedzeru ne šampanieti, ne limonādes, ne gāzētu ūdeni, jo burbulīši kuņģī rada spazmu sajūtu.
Vēl viens mīnuss ir izmainīta ķermeņa termoregulācija, jo svara zaudējums bijis diezgan straujš – man daudz biežāk salst, tāpēc tuntulējos, bet domāju, ka ar laiku tas pāries. Lai būtu lietas kursā par to, vai organismam nekā netrūkst, regulāri nododu asinsanalīzes, uzmanu dzelzs un B grupas vitamīnu līmeni asinīs. Tā kā tā kuņģa daļa, kas ir atbildīga par B vitamīnu uzsūkšanos, ir izoperēta un tas var uzsūkties gausāk, regulāri pie pazīstamas māsiņas špricēju muskulī B vitamīnus.
Zinu ļoti daudz slavenību, kas arī veikušas šo operāciju, bet man nepatīk, ka panākumi svara nomešanā tiek novelti uz dažādām mistiskām diētām un cilvēki tādā veidā tiek maldināti. No tā rodas ilūzija par brīnumdiētām, un beigās ir milzu vilšanās, ka nekas no iecerētā nav īstenots, ka nav gaidīto rezultātu. Tāpēc priecāšos, ja mans stāsts kādai palīdzēs apzināties savu problēmu un saprast, kāpēc nekas nedod cerēto rezultātu. Bet, protams, zinu, ka būs arī tādi, kas nosodīs, jo šāda veida izvēli tulko kā gribasspēka trūkumu.»
Taču patiesībā nomest vairāk nekā simts kilogramus tikai ar diētu palīdzību – tā nav joka lieta un patiesībā nemaz nav iespējams.
Kad acis smaida
«Sāku savas pārvērtības pirms trim gadiem, un kopš viskardinālākā soļa – operācijas – 9. maijā apritēs divi gadi. Ļoti simboliski – citi tajā dienā svin Uzvaras dienu, bet es – uzvaru pār saviem taukiem. Nekautrējos šo vārdu! Vienmēr esmu uzskatījusi, ka ir veselīgi prast pašai par sevi pasmieties.
Kopš esmu atbrīvojusies no liekajiem kilogramiem, man ir ļoti augusi pašapziņa, starot liek arī apkārtējo cilvēku komplimenti. Iekšēji ir sajūta, ka acis visu laiku smaida. Patiesībā man ir sajūta, ka es tikai tagad, trīsdesmit deviņu gadu vecumā, esmu sākusi pa īstam dzīvot.
Man vienmēr ir paticis pucēties, bet tagad – kā es to izbaudu!
Varu ieiet veikalā un pamērīt jebkuras drēbes, man vairs nav jāmeklē īpašas, XXL izmēra, nodaļas. Beidzot varu uzvilkt to, kas man patiešām patīk, nevis tikai der!
Esmu pievērsusies arī sportam, lai pēc tik liela svara nomešanas nostiprinātu muskuļus un lieko ādu. Trīs reizes nedēļā eju uz zumbas treniņiem pie treneres Amandas Šteinas Tukumā un gūstu no tā patiesu baudu. Jūtu, ka ķermenis tiešām ir izturīgāks un stingrāks, un jaunās figūras aprises kļūst izteiktākas.
Divreiz nedēļā pēc zumbošanas veicam arī tā saucamos plank vingrinājumus, kas ir domāti vēderpreses un citu muskuļu grupu nostiprināšanai.
Tagad gribu savu slodzi mazliet palielināt un iet uz zumba strong nodarbībām, kas ir intensīvākas – kardiotreniņš tiek apvienots ar dziļo muskuļu nostiprināšanu.
Vēl katru savu brīvo brīdi izmantoju nūjošanai. Man ļoti patīk to darīt vakaros, pēc darba, vai brīvdienu rītos – burvīgs rituāls. Vienā reizē nonūjoju 6–8 kilometrus. Nevaru savu dzīvi iedomāties bez šīm aktivitātēm!
Mans otrs darbs ir skolā, un, man šķiet, esot kopā ar bērniem, nekad nenovecoju, bet kļūstu tikai jaunāka. Vienmēr esmu vēlējusies būt par skolotāju. Jau no bērnības atceros, ka esmu mācījusi savas lelles un, spēlējoties ar pagalma bērniem, vienmēr esmu bijusi skolotāja, bet viņi – skolēni.
Esmu ļoti laimīga, jo abus savus darbus mīlu un daru ar prieku. Radio varu izpausties kā personība un sagādāt citiem prieku, bet skolā – varu būt radoša, organizēt… Pašlaik strādāju pirmsskolas izglītības iestādē Tukumā un gatavoju mazos bērniņus skolai. Tas ir sirdsdarbs, jo nevar strādāt ar domu tikai par algu. Un, ja šo darbu dara ar visu sirdi, jūtama arī bērnu attieksme – cik patīkami, ka ap kaklu apķeras mazas rociņas vai pasaka: «Skolotāj, es tevi tik ļoti mīlu.»
Domāju, ka esmu ļoti stipra. Dzīvē bijis daudz pārdzīvojumu un uzdevumu, kas jāpaveic, un esmu ar visu lieliski tikusi galā. Esmu pārliecināta, ka mums katram dzīve uzliek tik, cik spējam panest. Acīmredzot mani pleci ir plati. Mana lielākā dzīves balva ir mana ģimene – vīrs, dēls, mamma, māsas, vecmāmiņa, kas man bija ļoti tuva…
Esam kā viens liels kodols – ceļamies un krītam cits par citu. Jau no attāluma jūtu, ka kaut kas varētu nebūt kārtībā, ka jāpiezvana mammai vai māsai. Mana mamma dzīvo Jūrmalā, un katru reizi, kad braucu no Radio Rīgā uz mājām Tukumā, apciemoju mammu. Kaut vai uz desmit minūtēm. Nevaru viņai pabraukt garām. Mamma vienmēr ir teikusi: «Man nevajag daudz draugu, man ir mani bērni.» Mums ar mammu vispār ir ļoti tuvas attiecības, daudzi pat domā, ka esam māsas, jo es mammai pieteicos ļoti agri, kad viņai bija tikai sešpadsmit gadu. Mamma vienmēr mani ir atbalstījusi.
Tagad esmu ļoti laimīga! Jūtos labi un – par desmit gadiem jaunāka.»
Ivonna iesaka
- Grāmata, kas iedvesmo.
Ārsta Pjēra Dikāna grāmata Dikāna diēta. Tajā saprotami aprakstītas diētas fāzes – uzbrukuma fāze, kruīza fāze un nostiprinošā fāze, kam patiesībā būtu jāilgst visu dzīvi, lai saglabātu rezultātu. Arī Dikāna diētas recepšu grāmatas palīdz pieturēties pie uzņemtā kursa. - Vieglā omlete.
Tajā lieku olas, divprocentīgo pienu, kas vienādās daļās atšķaidīts ar ūdeni, un Anneles garšvielas bez sāls –pikantumiņam. Ja gribas, mazliet pievienoju arī šķiņķi, kas apcepts bez eļļas, jo gaļā pašā jau ir taukumiņš. - Mazāk eļļas.
Ja kaut ko cepu, esmu iemācījusies eļļu uz pannas uzliet tikai vienu lāsīti un ar konditorejas otiņu izsmērēt pa visu pannu. Katrs produkts pats dod savu sulu un labi tajā pagatavojas. - Vājpiena piena pulveris.
Tas minēts daudzās Dikāna diētas receptēs. Pērku Rīgas Centrāltirgū uz svara. - Cukura vietā.
Lietoju ķīmiskos cukura aizvietotājus, jo dabīgajam saldinātājam stēvijai piemīt rūgtena garša, kas man ne visai patīk. Ja gatavoju kūkas vai desertus, cukura aizvietotāja tabletītes izkausēju karsta ūdens peldē. - Kukurūzas ciete.
To desertos lietoju kartupeļu cietes vietā. - Diētiskās brokastu maizītes.
Ņemu olu, piejaucu biezpienu, ķimenes un masu kārtīgi sajaucu. Lieku kā pankūkas uz pannas un cepu mazā daudzumā eļļas. Sanāk kā galetītes! - Veselīgie čipsi.
Pēdējā laika atklājums man ir Dobeles dzirnavnieka kukurūzas čipsi un Ādažu pilngraudu čipsi. Ļoti garšīgi! - Grūtnieču vitamīni.
Tā kā mana ēdienkarte tomēr ir ierobežota, lai organisms saņemtu visus vajadzīgos vitamīnus un minerālvielas, periodiski lietoju vitamīnus. Kāpēc tieši grūtnieču? Jo, kā teica dakteris Liepiņš, tajos nekā nav ne par daudz, ne par maz.
