Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
3
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Atzīšos, iejaukšanās novecošanā – plastiskā ķirurģija un smukuma injekcijas – mani nekad nav interesējusi. Par to paldies mammas un vecmāmiņas gēniem, viņām sirmie mati parādījās tikai pēc septiņdesmitās jubilejas. Paldies arī maniem bērniem, jo tie mani ir atjaunojuši. Grūtniecība un dzemdības organismā saražojot vielas, kas ļoti līdzīgas tām, ko špricē gludai sejai, – apgalvo mana ginekoloģe. Tomēr dzemdības ne tikai dod, bet arī ņem…
Ilgas pēc vecā labā
Sekss man ir svarīgs. Tas man patīk un sniedz baudu. Šajā sfērā man nav traumatiskas pieredzes, paldies jāsaka arī visiem partneriem, kas man bijuši, – esam viens otru papildinājuši. Arī tagad, kad laulībā esmu jau divdesmit gadu, nevienu brīdi sekss man nav bijis pienākums, noticis mīļā miera dēļ vai labprātīgi piespiedu kārtā.
Taču, pirms skaužat, man jāatzīst, ka viss nav tik rožaini, kā gribētos.
Ikgadējā vizītē pie ginekoloģes pasūrojos, ka pēc trim dzemdībām ir kļuvis grūtāk sasniegt baudas virsotnes. Pirms dzemdībām orgasmus varēju savākt kā ķiršogas, kad zars ieliecies pa logu, bet ar katru nākamo bērnu šis process pārvērtās par kāpšanu Everestā. Reizēm, pēc seksuālas pauzes, vīrs mani nemaz nesagaidīja un es paliku bešā. Man, kura bija pieradusi pie ātras un ilgstošas baudas, tas nepavisam nepatika. Tas bija gluži kā kamambēra un prošuto vietā saņemt lētos cīsiņus un siera izstrādājumu. Paēdis it kā esi, bet prieka nekāda.
Atvainojos par nedaiļo salīdzinājumu, bet pats mīlēšanās process man lika domāt par caurvēju tramvajā.
Un diemžēl tās durvis, ko nevar aizvērt, ir mana maksts. Tā vairs nespēja locekli noķert un maigi aptvert, sagādājot patīkamas sajūtas mums abiem. To apstiprināja arī mana ginekoloģe: «Pēc tik lieliem bērniem, kādi ir tev, tas nav pārsteigums.»
Jā, visi mani mazuļi dzima lielāki par četriem kilogramiem, visus dzemdēju pati, bet maksts, kas it kā spēj ieņemt iepriekšējo formu un izmēru, pēc šādiem izaicinājumiem tomēr padevās. Gluži kā apspīlēta trikotāžas kleita, kas pārvēršas par oversize paltraku pēc intensīvas valkāšanas un mazgāšanas.
Kad nu vaina noskaidrota, gribēju zināt, vai vispār varu ko darīt lietas labā un vai jelkad būs kā agrāk.
Daktere atklāti pateica – ja gribas kā pirms dzemdībām, tad jāsāk krāt naudu plastiskajai operācijai, bet, ja man nav citu sūdzību kā tikai lēni nākoši orgasmi, varbūt vērts izmēģināt maksts fillerus.
«Maksts… ko?» lūdzu paskaidrot vairāk. Vienkāršoti runājot, tā esot tā pati hialuronskābe, ko izmanto skaistuma injekcijām, lai aizpildītu krunciņas, bet šoreiz tā tiek špricēta lejā – maksts sieniņās, kaunuma lūpās, klitorā, G punktā.
Injekcija garantē maksts kanāla tvirtuma atjaunošanu un sašaurināšanu.
Šīs injekcijas iesaka izvēlēties arī menopauzes laikā, lai papildus mitrinātu maksti, un noteiktos gadījumos, ja ir urīna nesaturēšana. Taču mani interesē pirmais – visu sašaurināt. Pirmais efekts būšot pēc desmit dienām, bet kulminācija pēc trim četrām nedēļām, kas noturēsies līdz pat gadam. Cenas līdzīgas kā citām hialuronskābes injekcijām – 300 līdz 500 eiro.
Baudpilns noslēpums
Solītais efekts šķita tik salds, ka atteikties nespēju un procedūrai piekritu. Nekā īpaši gatavoties nevajadzēja, aizgāju vien uz vaksāciju, lai pati justos ērtāk. Pirms injekcijas ārste uzklāja anestezējošu gelu – tādu pašu kā pie zobārsta.
Gaidot, līdz anestēzija iedarbosies, nervozi ķiķināju, bet, ieraugot šļirci, nobijos – adata izskatījās sāpīgi liela.
Centos neveikli jokot, tad kaut ko lasīt telefonā, bet, par laimi, pašas injekcijas, šķiet, bija četri dūrieni, kas aizņēma vien divas minūtes. Tomēr atzīšos – sajūta, ka makstī ir adata, lai arī ar anestēziju, nav no patīkamajām. Pirms došanās prom saņēmu instrukcijas, ko drīkst, ko ne, – no seksa atturēties pāris dienu, nejāt ar zirgu (veiksmīgā kārtā man nav ne staļļa, ne zirga), arī ar velo lielus attālumus nevajadzētu veikt (viss kārtībā – ir ziema!). Faktiski nopietnu aizliegumu nav, atliek tikai gaidīt efektu.
Ejot pa ielu, esot darbā birojā, pie sevis klusiņām smaidīju. Man ir noslēpums.
Kā jau daktere solīja – tūlītēja efekta nav. Jāteic, ka ar savu nepacietību drusciņ pabojāju mūsu seksuālo dzīvi. Pēc katras mīlēšanās vīram jautāju: «Nu, kā bija? Juti atšķirību? Bija citādi?» Uz to viņš vienā reizē atrūca, lai es labāk izliekos, ka man sāp galva, nevis nositu iekāri šādā veidā. Bet dzīve visu salika pa plauktiņiem. Bērni no mācību iestādēm atnesa vīrusu – slimojām visi pēc kārtas, par seksu nebija ne spēka, ne laika domāt, tāpēc mēnesis, kad pacietīgi bija jāgaida solītais efekts, pagāja nemanot.
Kad Everests atnāk pats
Bija? Patiešām bija! Varētu domāt, ka piespiedu slimības pauzes laikā mana maksts sarāvusies vai, hm, vīram loceklis izaudzis. Bet patiesi – viss bija kā pirms bērniem. Sākumā abi nolēmām šo norakstīt uz pauzi gultas priekos un pārbaudīt nākamajā dienā atkal. Ha! Panākumi neatpalika. Nekādā Everestā man vairs nebija jākāpj, Everests nokāpa pie manis.
Iesaistītā persona, tas ir, mans vīrs, spēja tikai apstiprināt: «Bet nu patiešām ir atšķirība!»
Vai pēc gada, kad efekts būs mazinājies, atkārtošu šo procedūru? Man ir pamatīgas aizdomas, ka tā būs gan. Abi ar vīru esam vienisprātis, ka šis nu reiz ir tā vērts.
