Rīga +2°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
1. Kāpēc cilvēkam vispār gribas pasapņot?
Cilvēki sapņo tāpēc, ka viņiem gribas aiziet no šīs realitātes labākā pasaulē. Pasapņo kādu laiku, lai atgūtu spēkus un ticību sev, lai sakārtotu domas un pasaule vairs nešķistu tik traģiska, un tad atkal sāk ķepuroties ārā, atpakaļ realitātē. Savukārt, ja sieviete sapņo kļūt, teiksim, tieva, tā ir absurda sapņošana, jo to taču var izvirzīt par mērķi un vienkārši būt tieva!
2. Kāpēc dažiem ir lielāka tieksme uz sapņošanu nekā citiem?
Citi lasa
Biežāk sapņo radošas personas – rakstnieki, mākslinieki un citi. Veiksmīgā variantā viņi sapņo, tad savieno savus sapņus ar realitāti un tādējādi savu sapņošanu izmanto radošam darbam. Bet ir cilvēki, kas nav tik radoši, – viņi sāk sapņot brīžos, kad vienkārši netiek galā ar dzīvi. Piemēram, ja sieviete nevar atrast sev vīrieti, viņa var sapņot par vīrieti. Ja cilvēks nevar atrast darbu, par ko viņam labi maksā, par to var sapņot. Ja gribas iegūt izglītību, bet raksturs traucē pabeigt augstskolu, par to var vienkārši pasapņot!
3. Vai bez sapņa cilvēkam nav arī mērķa?
Ne visi mērķi ir ļoti veselīgi. Pieņemsim, es sapņoju par automašīnu. Bet kādu? Par Toyota vai Bentley? Tie ir dažādi sapņi. Pirmajā gadījumā es gribu mašīnu, man ir mērķis to iegūt. Otrajā – man ir mērķis, lai visi pamanītu, cik vērtīgs es esmu. Bet, ja cilvēkam nav nedz mērķu, nedz sapņu, kas tuvojas mērķiem, tad dzīve ir bezjēdzīga.
4. Kāpēc nereti ir tā, ka mērķis ir, bet netiek īstenots?
Iedomājieties – cilvēks sapņo par regulārām fiziskām aktivitātēm. Viņš apzinās, ka strādājot pie datora, ir saspringums plecos un vājums mugurā. Turklāt vēl atceras, ka tad, kad sportoja trīsreiz nedēļā, jutās daudz labāk. Bet, ja viņš tagad vairs regulāri nevingro, sanāk, ka mērķis justies labāk tomēr nav aktuāls. Ir ļoti maz cilvēku, kuru mērķis ir vienkārši sportot, vairāk domā, ko viņiem sports dos. Kas traucē īstenot mērķi? Diezin vai tas ir slinkums, jo vai tiešām ir slinkums darīt to, kas patīk? Padomājiet rūpīgāk – kas vēl jūs attur no sportošanas? Visas domas ir laipni lūgtas, un trakas domas ir lūgtas visvairāk. Piemēram, kāpēc es nevaru aiziet uz baseinu papeldēt? Iespējams, biedē, ka varētu pēc tam saaukstēties. Šīs bailes var būt gan pamatotas, gan nepamatotas, bet svarīgākais ir – kas vispār mūs visus mudina sapņot un aiziet sapņu pasaulē? Tās ir tieši bailes no kaut kā reālajā dzīvē!
Psihosomatika beidzamajā laikā vērojama arvien biežāk. Bet ir ļoti vienkārša tehnika, ko var izmantot katrs, – pajautāt sev: kas slikts varētu notikt, ja darīšu to un to?
Un izveidot sev divas anamnēzes: pirmkārt, kad jūs pēdējoreiz saaukstējāties? Otrkārt, kas jūsu dzīvē notika šajā laikā? Ļoti iespējams, ka pamanīsiet sakarības, un tas palīdzēs kaut ko saprast, sākt risināt. Jo neatrisināmi jautājumi mudina cilvēkus sapņot – par pasauli, kur viss ir kārtībā un nekas nav jārisina.
Mēs bieži neapzināmies, cik daudz monstru dzīvo mūsu psihē, neļaujot mums priecāties, sasniegt reālus rezultātus, bet piespiežot mūs tikai… sapņot. Piemēram, cilvēks vēlas par kaut ko kļūt, tomēr to neizdara.
5. Ko iesākt ar domu – varu jau sapņot, bet man tāpat nesanāks?
Tas ir iekšējais soģis, kas to saka, un svarīgi ir saprast: kuram pieder tā balss, kas to saka? Tas var būt gan reāls cilvēks – kāds, kurš to kaut kad ir ieborējis –, gan arī dažādu apstākļu dēļ radusies izjūta. Ja esam daudz kritizēti, īpaši bērnībā, ja baidāmies no kritikas, tad mēs vairāk sapņojam! Tāpēc ka mūsu galvā ir šāda doma: ja es savus sapņus izvirzīšu par mērķi un to īstenošu, tad citi pateiks, ka nav īsti labi. Tad nolemjam, ka labāk neīstenot, bet sapņot! Tikai aizmirstam, ka nevis citi mūs kritizēs, bet gan mēs paši būsim sev soģi. Kritizēšanu mēs vienkārši ieliekam citu galvās, un to mēdz dēvēt par projekciju.
Ja baidāmies no citu kritizēšanas vai skaudības, mēs biežāk izvēlamies sapņot, jo jebkas, kas izvirzīts par mērķi un īstenots, pakļauj mūs uzbrukumam.
Bet ir kaut kas, ko vienmēr varam izdarīt pirms tam, – apsēsties un padomāt, kas gan notiks, ja mans sapnis kļūs par realitāti.
6. Kāpēc reizēm ir tā – kaut arī izdodas sapni piepildīt, tas tomēr nesniedz iztēloto apmierinājumu?
Diezgan bieži sapņi ir tāpēc, lai atspēkotu iekšējās nepatīkamās sajūtas, tomēr jāapzinās, ka sapņi un mērķi nestrādā, kad tie ir vērsti uz šādu iekšējo sāpju atspēkošanu. Pieņemsim, mani kāds aizvainoja, un tad es sāku sapņot, ka būšu liels un spēcīgs un visi sapratīs, cik esmu varens. Tas mazliet palīdz, bet ne pavisam. Kāpēc tik daudz runā par piedošanu? Kamēr tu neesi no sirds piedevis, joprojām esi aizvainots. Turklāt lielākā māksla slēpjas nevis spējā piedot, bet gan vairs nejusties aizvainotam.
7. Ko var spriest par cilvēku, kurš biežāk izvēlas teikt «man ir sapnis», nevis «man ir mērķis»?
Tas ir tā: ja es vienkārši sapņoju par savu grāmatu, neviens no manis negaida, ka šajā virzienā kaut ko darīšu, bet, ja pasaku, ka man ir mērķis uzrakstīt romānu, visi man prasīs – kā tad iet? Ja lietojam vārdu mērķis, mums kaut kas ir jādara; ja sapnis – nekas nav jādara! Taču bez sapņošanas arī nevar dzīvot, jo vajag arī atpūsties, rast mieru no reālās pasaules, iedvesmoties. Reālā pasaule mums nepakļaujas, tā nevar būt tik patīkama, kā mēs to vēlētos… Sapņošanā var atrast mieru un ticību sev. Cilvēkam nepieciešamas vēlmes un dzīves jēga, turklāt jēgai nevajag būt īpašai – dažkārt pilnīgi pietiek ar to, ka gribas mosties, iet uz darbu, gribas jauki pavadīt brīvdienas un satikt savus mīļos.
