Rīga +13°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Problēma zināma, risinājums jāmeklē
Neirologs profesors Guntis Karelis saka, ka insulta gadījumā laikam ir galvenā nozīme: «Laiks ir smadzenes! Katru minūti mirst miljoniem neironu! Jo ātrāk un prasmīgāk visi rīkojas, jo ātrāk pacients nonāk slimnīcā (ideāli, ja slimnīcā, kurā ir Insulta vienība), jo labāk mēs spējam palīdzēt un vairāk smadzeņu šūnu izdodas izglābt, jo lielākas iespējas cilvēkam izdzīvot un mazākas iespējas kļūt par invalīdu.
Par insulta atpazīšanu un citām, netradicionālām izpausmēm… Es gan vārdu netradicionāls liktu pēdiņās.
Drīzāk šīs pazīmes ir netipiskas, ne tik bieži apspriesti insulta simptomi.
Jo, ja runā par insulta sākšanos, parasti mēs atpazīstam tādas klīniskās pazīmes kā pēkšņa parēze vai paralīze (muskuļu vājums rokā un/vai kājā, vienā ķermeņa pusē, sejā), vienas ķermeņa puses notirpums vai nejutīgums, pēkšņi runas vai līdzsvara un koordinācijas traucējumi, dubultošanās, reibonis… Bet insulta sākumā ir arī citas klīniskās pazīmes, par kurām mēs ne tik bieži aizdomājamies.
Tas tiešām varētu būt arī apjukums, uzvedības un samaņas traucējumi.
Reizēm ārsti neatpazīst ne tikai apjukumu, bet arī apziņas traucējumus – cilvēks kļūst miegains, kavēts un neadekvāts, var iestāties pat samaņas traucējumi, kas arī saistīti ar insultu. Turklāt apziņas un samaņas traucējumi un apjukums – šīs pazīmes diemžēl veido lielu procentuālo daļu no visiem akūtajiem insulta simptomiem.
Par apjukumu sastopamības biežumu uzreiz precīzus skaitļus nenosaukšu, bet par apziņas traucējumiem un bezsamaņu pasaulē ir bijuši daži pētījumi.
Tajos konstatēts, ka vidēji vismaz trešdaļai vai pat 40 procentiem insulta pacientu ir bijuši apziņas vai samaņas traucējumi kā akūta insulta pirmā izpausme. Tā ir diezgan nozīmīga proporcija.
Tātad šie retākie insulta simptomi būtu akūti jāatpazīst, un, ja izdotos atpazīt, jāuzsāk akūta ārstēšana. Viss šķiet it kā vienkārši, loģiski…
Taču vislielākā problēma, kas atspoguļojas arī pētījumos, ir tā, ka ārsti neaizdomājas par šādu iespējamību.
Vienā no pētījumiem par insultu un apziņas traucējumiem tika konstatēts, ka vismaz 20 procentiem pacientu ar apziņas traucējumiem akūtā situācijā netika atpazīta diagnoze.
Piektajai daļai! Tas ir daudz. Jo biežāk sastopamie insulta simptomi – parēze un kustību traucējumu – nebija izteikti, toties cilvēks šķiet apjucis, kontakts ar pacientu nav labs, un tad izvērtēt situāciju un pieņemt pareizo lēmumu ir grūti.
Proti, ārsts uzreiz neaizdomājas par to, ka pacientam kā viena no iespējamām diagnozēm varētu būt akūts insults.
Ko darīt? Galvenais ir izglītot gan mediķus, gan sabiedrību. Apziņas traucējumi kā insulta pazīme sastopami salīdzinoši bieži. Tāpēc ārstiem – ne tikai neatliekamās medicīniskās palīdzības, bet arī citiem – par to ir vairāk jāstāsta, ka insults var sākties arī ar citiem, netipiskiem simptomiem, nevis tikai ar tiem, par kuriem mēs biežāk runājam. Mēs, Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas neirologi, nesen arī uzrakstījām rakstu ārstu žurnālam par šo tēmu.
Ko vēl var darīt un mēs darām gadījumos, lai palīdzētu insultu akūti atklāt, kad klasisko pazīmju nav?
Pirmkārt, ir dažas skalas, ar kurām ārsti mēģina atpazīt noteiktas slimības, tai skaitā akūtu insultu. Otrs, kas palīdz noteikt diagnozi, ir papildu izmeklējumi, ko iespējams veikt. Bet, neraugoties uz skalu pielietošanu un izmeklējumu veikšanu, reizēm pieņemt lēmumu ir grūti. Ja ir akūts insults, visbiežāk veic datortomogrāfijas izmeklējumu galvai, jo tas atšķirībā no magnētiskās rezonanses pieejams praktiski visās slimnīcās.
Taču problēma tāda, ka akūtajā insulta periodā, tajās dažās stundās, datortomogrāfijas izmeklējumā nekādu izmaiņu galvas smadzenes var nebūt – tās vēl nav saskatāmas.
Tāpēc šajos gadījumos tiek pieņemta varbūtība, ka akūts insults cilvēkam ir, akūtajā periodā veic ārstēšanu (ievada trombus šķīdinošus medikamentus) un tikai vēlāk precizē diagnozi, ja nepieciešams. Vienkārši, lai nezaudētu laiku ārstēšanai.»
Kāpēc insults notiek ar apjukumu?
Dakteris Guntis Karelis:
«Insulta simptomi visiem nav vienādi. Scenāriju nosaka tas, kurā asinsvadā nav asins plūsmas un cik liels smadzeņu reģions ir palicis bez skābekļa apgādes.
Tas nosaka arī insulta smagumu un prognozi.
Visi šie mehānismi līdz galam vēl nav izpētīti, bet tiek uzskatīts, ka apziņas traucējumi un apjukums parādās tad, kad insults notiek smadzeņu zonā, kas atbild par cilvēka diennakts aktivitātes ritmu.
Proti, nenotiek impulsu sūtīšana, lai cilvēks būtu aktīvs un pie apziņas, un viņam parādās apziņas vai samaņas traucējumi, varbūt arī apjukums.
Šos simptomus var noteikt arī insulta plašums. Tā ir viena no galvenajām teorijām, kas šobrīd eksistē un izskaidro šo pacientu stāvokli.
Turklāt tā attiecas uz abiem insultu veidiem – gan uz išēmisko jeb smadzeņu infarktu, kad asinsvada nosprostojuma dēļ galvas smadzeņu noteiktam reģionam tiek pārtraukta asins apgāde, gan uz hemorāģisko insultu, kad, plīstot asinsvada sieniņai, asinis izplūst smadzeņu vielā vai starp smadzeņu apvalkiem.»
