Rīga -2°C 
Novērtē rakstu
-
4
-
0
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
Intervija publicēta žurnāla Ievas Veselība 2020. gada 17. aprīļa numurā.
Anamnēze
- Infektoloģe ar vairāk nekā 25 gadu pieredzi, autoritāte HIV/AIDS vīrusa ārstēšanā Latvijā.
- Asociētā profesore Rīgas Stradiņa universitātes Medicīnas fakultātē.
- Eiropas AIDS klīniskās asociācijas (European AIDS Clinical Society) biedre.
- Vairāku zinātnisko darbu autore.
- Par savu vājību uzskata saldumus, sevišķi kūkas.
- Dievina dzeltenus ziedus – frēzijas un narcises.
- Mīl dzīvniekus – ir suns, kāmis un melns kaķis
- Daiļliteratūrā nesmādē ne Remarka, ne Džeka Londona darbus. Īpaši atzīmē Džeimsa Heriota darbu nozīmi.
– Baidīties nav nepieciešams. Mēs esam poliklīnikā. Šobrīd tā ir tīrā, klusā zona. Šeit netiek pieņemts neviens ar koronavīrusu. Mums ir kontroles mehānisms, kurš sargā mediķus, zāļu un procedūru māsas. Tagad katram, kurš šeit ienāk, reģistratūrā jāaizpilda anketa – jāatskaitās, vai bijis ārvalstīs, vai slimojis ar vīrusam līdzīgām pazīmēm. Visi koronavīrusa pacienti atrodas palātās stacionārā. Savukārt testēšana ir novirzīta slēgtā zonā. To mēs tūdaļ redzēsim pa mana kabineta logu.
Citi lasa
– Jūsu uzvārds mani vedina uzdot jautājumu – kā šobrīd tiek vadīti procesi ar vīrusa inficētajiem?
– Mēs jau visu martu strādājam ar koronavīrusa pacientiem. Nodaļa ir pārstrukturēta. Šobrīd vairs nenodarbojamies ar drudža un HIV/AIDS pacientiem. Sākotnēji viņi bija tepat klīnikā – citās nodaļās –, taču tagad nosūtīti uz Gaiļezeru un Biķernieku slimnīcu. Tagad viss šis centrs atvēlēts koronavīrusa pacientiem vai slimniekiem, kuriem ir aizdomas par vīrusa infekciju un kuri kaut kādu iemeslu dēļ nav testēti ambulatorajā etapā un ar sūdzībām nonāk uzreiz pie mums. Šeit nonāk arī tie, kuriem tests bijis pozitīvs un uzturēšanās mājās nav pieļaujama.
Man gan jāteic, ka starp šiem pacientiem ir daži tādi, kuri inficēšanos uztver ar paniku un bailēm, tāpēc atrašanās šeit viņiem ļauj atslābt, jo vismaz kāds viņu veselības stāvokli pieskata.
– Cik gultas šobrīd ir aizņemtas ar koronavīrusa pacientiem?
– Ap trīsdesmit. Un pieci līdz septiņi cilvēki gaida rezultātus. Šis skaitlis ir dinamisks un nepārtraukti mainās. Ja pacienta veselības stāvoklis ir stabils un turpmāko karantīnu iespējams nodrošināt mājās, viņš nonāk mājas aprūpē. Šie slimnieki saņem tālākos norādījumus, kā rīkoties. Darbs tiešām ir dinamisks.
Ja iepriekš ar drudža pacientiem strādājām ilgstoši, tagad slimnieki mainās ļoti intensīvi.
– Cik no pacientiem ir smagā stāvoklī?
– Patlaban intensīvajā terapijā ir trīs pacienti. Tie ir gados vecāki cilvēki un cilvēki brieduma gados.
– Šiem cilvēkiem ir kādas hroniskas kaites?
– Galvenokārt adipozitāte jeb virssvars, kā tagad to smuki sauc. Mums patīk labi paēst un maz kustēties. Tā bieži notiek, ka cilvēkam ar lieko svaru ātrāk kaut kas pieķeras.
– Vai man būtu jāsāk uztraukties?
– Domāju, ka nē. Šodien, braucot mašīnā, klausījos radio Skonto. Tur izskanēja jociņš, ka, sēžot karantīnā un staigājot pidžamā, vēlams ik pa brīdim uzvilkt arī džinsus, jo pidžamas bikses ir uz gumijas… Karantīnas un pašizolācijas laiki ir tikai sākušies, bet ir cilvēki, kas stresu, kuru nevar pārvarēt, nomāc ar ēšanu.
– Redzat, ka cilvēki šajās dienās krīt izmisumā arvien biežāk?
– Cilvēki ir panikā. Viņiem ir bail. Man grūti teikt, vai nepārtrauktā informācijas plūsma par situāciju valstī cilvēkiem nāk par labu. Dažus tā tikai lieki satrauc.
Pie mums ir stacionēts cilvēks, kuram šķiet, ka viņš ir inficējies ar vīrusu brīdī, kad veikalā maksājis par pirkumiem, jo kasiere nošķaudījusies.
No piedzīvotā viņš sāka just elpas trūkumu un smagumu krūtīs. Tas nekas, ka viņam nav pat temperatūras!
Protams, ir grūti arī tāpēc, ka šobrīd liela nozīme ir distancei. Tā ir jāievēro. Mēs nevaram aiziet pie kaimiņiem vienkārši izkratīt sirdi kā līdz šim. Arī pie ārsta plānveida konsultācijas notiek attālināti. Šī situācija ir unikāla mums visiem, katru dienu jāpieņem jauni, vēl nepieredzēti lēmumi. Kaut vai – ko darīt ar pacientu, kurš jūtas stabili? Vai sūtīt viņu mājās? Kur viņš uzturēsies karantīnas laikā, kurš viņu kontrolēs un ko darīt, ja viņam pēkšņi kļūst sliktāk – vai zvanīt uz ātro palīdzību vai speciālu konsultatīvo tālruni?
– Un kā jums sokas ar lēmumu pieņemšanu?
– Man ir laba iepriekšējā pieredze. Vēsturiski sāku strādāt ar HIV/AIDS pacientiem, kad tie Latvijā tikai sāka parādīties. Tolaik bija līdzīga situācija kā šobrīd ar koronavīrusu. Tagad Latvijā ir vairāk nekā 8000 HIV pozitīvu pacientu. Mans pirmais pacients bija piecdesmit ceturtais. Esmu piedzīvojusi gan pirmos narkotiku lietotājus, gan pirmās inficētās grūtnieces un pirmos inficētos bērnus. Protams, HIV neizplatās gaisa pilienu ceļā kā koronavīruss, bet fobija ir tāda pati. Daži mediķi tagad atsakās iet pie pacientiem. Man tas nav nekas jauns. Esam to piedzīvojuši arī agrāk. Kad HIV infekcija strauji izplatījās narkotiku lietotāju vidū, gandrīz katru dienu mums zvanīja no kādas medicīnas iestādes, teju bļaujot klausulē, lai savācam savējo. Līdzko kāds analīzēs ierauga šos trīs maģiskos burtus – HIV –, tā loģika atslēdzas. Tagad notiek tas pats.
– Jums pašai nav bail inficēties?
– Nē, jo ne velti pēc studiju beigšanas nācu strādāt uz infekciju slimnīcu. Tas bija tas, ko gribēju un vēlējos. Pa visiem šiem gadiem šo lēmumu ne reizi neesmu nožēlojusi. Esmu pieradusi pie katra pacienta iet ar apziņu, ka viņš ir lipīgs. Mums ir visi aizsarglīdzekļi, un, ja zini, kā tos lietot, nekas nevar notikt.
Pašlaik darbā varu justies drošāk nekā uz ielas.
Mēs kritiski izvērtējam, cik bieži pie katra no pacientiem pieiet, ko darīt, ko nedarīt. Šķiet, šajā īsajā laika posmā jau esmu paguvusi izskaust visas liekās kustības, lai lieki sevi neapdraudētu. Atceros mācības, kad bija Ebolas vīrusa uzliesmojums. Mēs mācījāmies vilkt aizsargtērpus, kuri ir ļoti sarežģīti. Kad pirmo reizi novilku tērpu, sapratu, ka izdarīju to kļūdaini un esmu inficēta.
– Kā runājat ar tiem pacientiem, kuriem slimību pārciest ir psiholoģiski grūti?
– Pacientiem ir iespējams attālināti sazināties ar psihologu, kapelānu vai sociālo darbinieku, ja šāda vajadzības rodas. Cepuri nost manu meiteņu priekšā. Viņas visu laiku strādājušas ar sensitīvām diagnozēm. Stress, emocijas un bailes koronavīrusa slimniekiem ir tādi paši kā tiem, kuri tikko uzzinājuši, ka inficējušies ar HIV. Līdz ar to katra no māsām un katrs no māsu palīgiem darbojas kā sava veida psihologs, atbalsta slimniekus un zina, kā to darīt, kā runāt.
– Skaidrs. Kā vērtējat politiķu šī brīža veikumu? Vai tas ir profesionāls?
– Domāju, šī brīža lēmumi ierobežot socializēšanos ir adekvāti. Pašreiz tos nevajadzētu ne stingrākus, ne vaļīgākus. Protams, jāskatās, kā saslimstība mainīsies un kad cilvēkiem atkal varētu atdot lielāku brīvību. Šim solim būs liela atbildības nasta.
– Kādas ir jūsu aptuvenās prognozes, kad tas varētu notikt?
– Skaidrs ir viens: 14. aprīlī viss vēl nebeigsies (Intervija notiek pirms Lieldienām. – red.). Brīnumi nenotiks, jo saslimušo skaits arvien palielinās. Ļoti labi, ka skaits pieaug lēzeni. Tas nozīmē, ka ar šo pacientu plūsmu mēs spējam tikt galā kā vienīgā slimnīca. Šobrīd neesam iesaistījuši otro etapu –Tuberkulozes un plaušu slimību centru, un nav iesaistīts arī lielais Gaiļezers.
Esam pašpietiekami ar saviem resursiem un kapacitāti.
Sākumā visiem pacientiem saslimšana bija viegla, tad nāca vidēji smagie, un tagad trīs saslimušie ir intensīvajā terapijā. Bet tas ir normāli. Tā ir jābūt pie jebkuras infekcijas slimības, jo visi neslimo vienādi.
– Sekojat līdzi tam, ko domā jūsu amata brāļi un māsas pasaulē?
– Protams. Varētu teikt, ka šajā pandēmijā esam atpalikuši. Mēs varam mācīties no citiem gan kā aizsargāties, gan kā kontrolēt, kā izolēties un tā tālāk. Šī slimība patlaban visā pasaulē ir izaicinājums. Lai veiktu pētījumus, bijis pārāk īss laika sprīdis, tāpēc nevar pateikt, kurš medikaments būs panaceja, kas glābs slimniekus. Tas pats attiecas uz vakcīnu. Infekcija ir jauna. Vienīgais, kas tagad vajadzīgs, ir laiks, lai izstrādātu vakcīnu. Pat ja tā tiks atrasta, paies laiks, līdz to saražos un izplatīs.
– Kādas ir jūsu prognozes, kad vīrusa vara mazināsies?
– Mana iekšējā pārliecība ir tā, ka trīs mēnešos būsim tikuši galā. Šī pārliecība balstās Ķīnas pieredzē.
– Ja vien viņiem var ticēt…
– Vajadzētu ticēt, jo doma par to, ka imunitāte neveidojas, nešķiet loģiska. Pretējā gadījumā tie, kuri saslima vienreiz, būtu saslimuši vēl un vēl.
Jebkurai infekcijas slimībai ir raksturīgi, ka zināma daļa cilvēku ar slimību neinficējas, bet pārējie pārslimo un turpmāk ir imūni.
Man ļoti gribas ticēt, ka arī koronavīruss norimsies – tāpat kā tas notika ar pirmo SARS un MERS vīrusu. Kad uzliesmojums būs pārgājis un mēs atgriezīsimies savās ierastajās dienas gaitās, zināmu piesardzību un distanci vēl vajadzētu turpināt ievērot.
– Un kāds būtu negatīvais scenārijs?
– Negatīvais scenārijs varētu būt tāds, ka šie uzliesmojumi atkārtojas ik gadu no jauna. Vīruss ir maz pētīts. Vēl nav zināms, vai tas spēj mutēties kā gripa. Kāpēc mums katru gadu jāvakcinējas pret gripu? Ne jau tādēļ, ka mums nav imunitātes. Gluži vienkārši katru gadu aktivizējas cits vīrusa apakštips, pret kuru varam būt uzņēmīgi.
– Kad parādījās pirmās ziņas par koronavīrusu Uhaņā, ko jūs tobrīd nodomājāt?
– Ka būs kā ar SARS un MERS – līdz mums neatnāks. Tad man vēl bija ilūzija, ka vīruss paliks tikai Āzijas reģiona ietvaros. Es gan nedomāju, ka pēc tam, kad pasaule atlabs, cilvēki mazāk ceļos. Tādas lietas ātri aizmirst – atkal no jauna ziemā gribēsies baudīt siltos laikapstākļus. Varu vien vilkt paralēles ar saviem HIV pacientiem. Gadās tādi, kuriem AIDS ir pēdējā stadijā, viņu stāvoklis ir smags, mēs esam cīnījušies, lai viņu dabūtu uz pekām, tad izrakstījuši un palaiduši dzīvē, piekodinot, ka ik dienu jālieto medikamenti. Taču paiet laiks, un pacients aizmirst, ka viņam tas jādara. Tad man jājautā – vai tiešām gribi atgriezties, kur biji, kad problēmu diagnosticējām, un vai tiešām to vienu tableti dienā iedzert ir tik grūti?
– Precizēsim vēl vienu lietu, jo daudzi, manuprāt, neizprot, kam un kāpēc jāsargājas no saslimšanas!
– Mūsu distancēšanās motīvs ir kontrolēt pieaugumu, lai tas nebūtu eksplozīvs, un, protams, mēs sargājam arī riska grupas. Mums vajadzētu palikt pie scenārija, ka pacientu pieaugums ir lēzens un pakāpenisks. Situācija Itālijā un Spānijā kļuva nekontrolējama brīdī, kad saslimušo bija tik daudz, ka visiem palīdzēt nebija iespējams, jo slimnīcā nepietika ne gultu, ne skābekļa balonu, ne reanimatologu, ne māsiņu. Tas ir drausmīgs izaicinājums. Lēmumi, kuri jāpieņem ārstiem, bija neapskaužami: pie gados vecākiem cilvēkiem gāja kā pie pēdējiem, jo slimnieku bija tik daudz, ka mediķu palīdzību vispirms saņēma jaunie, perspektīvie.
– Arī jums ir sajūta, ka sen cilvēks nav bijis tik svarīgs kā tagad?
– Piekrītu. Turklāt mūsu jau tā ir ļoti maz. Pat pilni divi miljoni nesanāk.
Mēs nevaram pieļaut, ka mūsu nevērīgās attieksmes dēļ tiek ziedota kāda cilvēka dzīvība.
Daudz esmu runājusi par to, kāpēc cilvēki nevakcinējas pret gripu. Ik gadu nomirst vairāki desmiti cilvēku. Viņi varēja nenomirt, jo gripa ir ierobežojama ar vakcīnu. Varbūt kādam tas izklausās formāli, ka no gripas miris 91 cilvēks. Bet tas ir pavisam citādi, ja runa ir par jūsu tuviniekiem.
Ja mēs šodien neievērosim noteikumus, blēdīsimies un slēpsim patiesību, kāds var mirt. Vakar Gaiļezera uzņemšanas brigāde stāstīja atgadījumu ar kārtējo repatriācijas reisu, kurā uz Latviju atveda mūsu pilsoņus. Šiem cilvēkiem pēc atgriešanās būtu jāievēro 14 dienu pašizolācija, taču kāds vīrietis no šī reisa Gaiļezerā nonāca četru promiļu alkohola reibumā. Protams, viņš klusēja par to, ka tikko atgriezies, bet ar savu rīcību viņš pakļāva inficēšanās riskam visu personālu!
– Būt infektologam – tas nozīmē būt arī detektīvam?
– Manā specialitātē ļoti būtiska ir epidemioloģiskās anamnēzes savākšana. To var nosaukt par izmeklētāja darbu. Ir jāuzzina, no kurienes cilvēks infekciju ieguvis, kam viņš šo infekciju nodevis tālāk un ko darīt, lai slimība neizplatītos vēl tālāk. Reizēm slimniekam nākas uzdot ļoti daudz nepatīkamu un intīmu jautājumu.
– Sakiet, jūs ticat tādam lozungam kā imunitātes stiprināšana?
– Labas domas ir pirmās, kas stiprina imunitāti. Pilnīgi droši. Galvenais ir pārliecība, jo viss ir galvā. Izstāstīšu piemēru par sevi, kuram nav ne mazākā zinātniskā pamatojuma. Ja jūtu pirmos saaukstēšanās simptomus, lietoju medu ar propolisu. Un man kļūst labi. Ja ticat, ka jums palīdzēs ingvers vai citrons, lietojiet to. Sliktāk nebūs. Bet, ja jums ir panika vai trauksme, tomēr imunitāti cenšaties stiprināt ar citronu, jo tā iesaka rīkoties balss televizorā, labāk nekļūs, jo galvā jums ir bardaks. Augot stresa līmenim, imūnsistēma pavājinās, mainās kortizola līmenis. Daži mani kolēģi izvairās no ziņām, jo tās viņus satrauc. Tā vietā viņi izvēlas viegla rakstura filmas.
Vēl ir svarīgi saprast, ka distancēšanās nenozīmē sēdēšanu mājās. Nav jāsēž telpās bez vēdināšanas! Šodien ir burvīga diena, un būs arī citas – dodamies uz mežu, dabā, ievērojam distanci un kustamies!
– Kā jūs pati kārtojat galvu?
– Līdz šim mans iecienītākais un iedarbīgākais galvas kārtošanas mehānisms bija ūdens – baseinā, jūrā un upē. Diemžēl tagad šis palīglīdzeklis no dzīves uz laiku ir izsvītrots. Baseini ir slēgti, bet dabīgajās ūdenstilpnēs ūdens vēl par aukstu.
– Ūdens jūs nomierina?
– Jā, bet šis jautājums ir jāskatās dziļāk. Domāju, ka netradicionālās medicīnas pārstāvji to varētu pamatot zinātniski. Skaidrs ir viens – tekošs ūdens attīra. Kad peldu, es baudu. Es izbaudu to, kā izslīdu caur ūdeni. Peldēšana fantastiski sakārto galvu. Tagad kā alternatīvu baseinam var izmantot dušu. Stāvi dušā, galva tukša, un ļauj ūdenim tecēt, lai tas visu slikto aiznes prom.
Ir vēl viens elements, kurš fantastiski sakārto galvu. Tas ir kaķis. Kaķis nomierina.
Manai meitai savulaik bija teorija, ka kaķis savāc negatīvo enerģiju no cilvēka.
Pēc tam, lai pats nesaslimtu, visu slikto izvemj ar spalvu kunkuli (smejas).
Saka jau, ka kaķiem patīk negatīvais strāvojums un aura, tieši tajā virzienā kaķi mūždien iet. Man reiz bija veselības problēma. Pirms plaušu izmeklējuma kaķis uzgūlās man uz krūtīm, skatījās man acīs un murrāja. Tas bija sirreāli. Man ir medicīniskā izglītība un šķiet, zinu, kā un kāpēc organisms saslimst vai atveseļojas, bet reizēm sāku šaubīties.
– Lasīju, ka jums sirdij tuvs ir arī mežs.
– Tā ir. Pirms pievērsos medicīnai, jaunībā gribēju kļūt par mežsardzi. Ir trīs vietas, kurās jūtos ideāli – mājās, mežā un slimnīcā. Mežā esmu bieži. Pat ja nav sēņu, ko lasīt, varu staigāt pa mežu un lasīt čiekurus. Braucu gan sēņot, gan ogot. Varu bradāt pa purvu kaut basām kājām, kazenes lasot. Arī tas mani atbrīvo un sakārto galvu.
– No ērcēm nebaidāties?
– Esmu vakcinēta. Laimas slimības pirmā stadija, kas parādās uz ādas, ir atpazīstama. Ja tā, tad jāizdzer antibiotiķu kurss un atkal var atgriezties mežā.
– Reiz esat izteikusies, ka jums simpatizē veterinārija.
– Ja man tagad būtu jāpamet medicīna, es, iespējams, pievērstos veterinārijai. Mana meita tagad vēlas kļūt par veterināri. Taču es pati joprojām esmu laimīga, darot to, ko daru. Joprojām uz darbu braucu ar prieku. Un arī tas kārto galvu. Ja darbā pavadi astoņas un vairāk stundu, ja tev patīk tas, ko dari, vide un kolēģi tev apkārt, tad arī imunitāte ir laba. Man nodaļā ir fantastiskas meitenes. Varu vien apbrīnot māsu palīdzes un to, ar kādu mīlestību un rūpēm viņas iet pie pacientiem. Turklāt šīs darbinieces nav tā augstāk atalgotā darbinieku grupa. Viņas pret visiem izturas kā pret radiniekiem vai pat prominencēm. Vienalga, vai esi bosiks, narkomāns, deputāts vai bomzis. Samīļoti tiek visi.
– Jūsu kolektīvs ir kā veselīgs organisms.
– Iespējams, tā ir tāpēc, ka slimnīca nav liela, un neviens šeit nav bezpersonisks. Šeit visi cits citu pazīst.
– Vai varētu būt tā, ka dzīvē neejat tur, kur jums nepatīk?
– Reizēm dzīvē nekas cits neatliek, kā būt tur, kur nepatīk. No tā izvairīties nav iespējams. Kaut vai tas, ka man katru gadu automašīnai jāiet tehniskā apskate. Man šis process ļoti nepatīk. Es arī nesaprotu, kāpēc uz šo pārbaudi dodos ar tādām bailēm un stresu.
– Cik gados ieguvāt autovadītāja apliecību?
– Beidzu 25. vidusskolu, kur ieguvu profesionālās tiesības. Vēl ilgi pēc vidusskolas zināju, kāds ir ZIL-130 benzīnbākas tilpums. Tagad gan to esmu piemirsusi (smejas).
– Iepriekš teicāt, ka citos apstākļos, ja vajadzētu, varētu arī kļūt par veterinārārsti.
– Jā, bet man būtu ļoti žēl visu to dzīvnieciņu! Tad gan man galva nebūtu kārtībā. Es raudātu rītā, vakarā. Jūtu, ka, gadiem ejot, kļūstu arvien emocionālāka. To novērojis arī mans dēls. Kad skatos kādu emocionālu filmu vai raidījumu Ķepa uz sirds, viņš man saka – tu atkal raudi. Man žēl visu to pamesto lopiņu. Žēl arī to nelaimīgo kaķu, kas skrien pāri ceļam un pakļūst zem riteņiem. Skatoties dzīvnieku acīs, es varētu raudāt no rīta līdz vakaram.
– Arī cilvēks ar savu stāstu jūs spēj aizkustināt?
– Spēj gan.
Nevar strādāt par ārstu, ja ir žēl.
Jāsaglabā vēss prāts un emocijas jānoliek malā. Es nerunāju par empātiju – tai gan ir jābūt. Kāpēc saka, ka nedrīkst ārstēt savus radiniekus? Jo, ārstējot savus tuvos, ārsts nedomā kritiski. Vai nu tu nodarbojies ar hiperdiagnostiku, vai arī pietiekami nenovērtē slimības smagumu.
– Jums atmiņā ir kāds pacients, kuram esat jutusi līdzi no sirds?
– Protams. Ja lūgsiet man kaut ko no tā atsaukt atmiņā, es apraudāšos. Nopietni. Šie stāsti ir tiešām traģiski un aizkustinoši – par attiecībām, ģimeni un dzīves situācijām.
– Ja paskatāmies uz sabiedrību kā organismu, kādas infekcijas tai piemīt?
– Pēc šīs pandēmijas infekcija būs daļēji izprasta. Pašreiz cilvēki var pārvērtēt, kas ir vērtīgs, kas ne. Apstāties, pārdomāt un sakārtot savu dzīvi. Saprast prioritātes un to, cik svarīgas ir rūpes par savējiem.
– Ko pati šajā laikā pārdomājat?
– Mašīnā, klausoties Skonto, dzirdēju, ka patlaban jāpieraksta sapņi, kurus gribēsies piepildīt, kad tas viss beigsies. To dzirdot, es noteicu – ha, es gulēšu! Pašreiz mēs esam pirmajās rindās, strādājam, dežurējam, darbojamies, kamēr citi izolējas vai atrodas dīkstāvē.
– Pēc kā jūs pati šajā sociālās distances laikā visvairāk ilgojaties?
– Pēc kultūras dzīves. Protams, var jau skatīties koncertu vai teātra izrāžu ierakstus, bet tas tomēr nav tas. Tāpat kā attālinātais darbs pidžamā ar kartupeļu bļodu pie kājām. Uz darbu iet, izpildot rituālu. Celies, iedzer kafiju, apģērbies, brauc, strādā. Man patīk tikties klātienē, tāpēc neesmu videokonferenču piekritēja. Man patīk just atmosfēru. To nevar ne ar ko aizvietot. Es arī nedomāju, ka attālinātais ģimenes ārstu darbs ir dabisks. Kā tu vari novērtēt pacienta veselību, runājot skaipā? Joprojām uzskatu, ka ārstam jāvadās ne vien pēc sūdzībām un analīzēm, bet svarīga ir arī slimnieka izmeklēšana un galu galā – pieskāriens.
