Rīga +1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Kad diagnoze tika apstiprināta, Inesei sākās ķīmijterapija, kas ilga septiņus mēnešus. Reiz, saņemot sarkano ķīmiju, pašu niknāko, tā aizgāja mazliet garām vēnai. Sākās audu nekroze. «Vienu dienu darbā skatos, ka uz apakšdelma parādījusies tāda kā vaga un roku vairs nevaru iztaisnot – tā ir savilkta kā krampī. Un ko es daru?! Nevis konsultējos ar ārstiem, bet izlasu gūglē, ka asinsvadā varētu būt trombs.
Tad es domāju: viss, tagad es mirstu nost!
Man nākamajā dienā tieši bija ķīmijterapija, un mana daktere – onkoloģe ķīmijterapeite Linda Jurginauska – norāja gan māsiņu, gan mani par to, ka negāju uzreiz pie ārsta! Daktere nosūtīja pie citas onkoloģes un vēl uz fizioterapiju.
Es nevainoju māsiņu, kas bija laidusi vēnā zāles, – ķīmijterapija tomēr nav nekāds cukurūdens, un viņa nevar izkontrolēt, kas notiek man zem ādas. Visādi gadās!»
It kā ar to vēl nebūtu gana, pēc ķīmijterapijas kursa noslēguma magnētiskās rezonanses izmeklējumā atklājās, ka Inesei ir nevis pirmās, bet otrās stadijas vēzis. Pētot pirmos magnētiskās rezonanses rezultātus, kaut kas bija ticis palaists garām, un audzējs patiesībā bija par centimetru lielāks, nekā tika domāts sākumā, – nevis 1,2 cm, bet 2,2 cm.
«Manā gadījumā sākotnēji kļūdaini noteikta vēža stadija neko daudz nemaina, un es arī negribu nevienam neko pārmest.
Sākumā gan bija iekšējs cepiens, un biju nejauka pret dakteri Ložu. To es ļoti nožēloju.
Prasīju: «Vai kāds jums ir nomiris uz operāciju galda?» Dakteris teica, ka nav gan. Atcirtu: «Tad es būšu pirmā!» (Smejas.)
Jā, varbūt ārsts varēja nozīmēt vēl kādu magnētisko rezonansi pa starpu, jo viena bija novembrī, bet otra tikai nākamā gada aprīlī. Pirmā bija tā, kas netika rūpīgi apskatīta. Taču es neapvainojos un joprojām saku, ka ārstējos Dieva ausī, jo tā uzmanība, ko esmu saņēmusi no ārstiem, māsām un sanitāriem, ir neaptverama.
Esmu pateicīga dakterim Ložam par viņa izturību, iznesot visas manas garastāvokļa maiņas.
Ārstam arī nebija viegli, jo tieši dakteris Loža bija tas, kurš man paziņoja visas sliktās ziņas.»
Inese ir pateicīga arī savai ķīmijterapeitei dakterei Lindai Jurginauskai, kura katru ķīmijas reizi nāca pie viņas un pārējiem saviem pacientiem, interesējās, kā klājas, visu izstāstīja. Un, protams, arī savai ģimenes ārstei Vitai Berliņai, motivējošai, iedrošinošai, brīnišķīgai ārstei:
«Bija brīdis, kad jutos nogurusi no ķīmijterapijas, aizgāju pie viņas, jo vajadzēja kādu nosūtījumu, un kabinetā apraudājos. Daktere atnesa šokolādīti, nomierināja mani. Tik sirsnīgi!»
Visu sarunu ar Inesi Supi lasi žurnālā «IEVAS Veselība» un digitālajā žurnālā Santa+!
17
