Rīga +2°C 
Novērtē rakstu
-
65
-
0
-
1
-
13
-
1
-
9
-
1
-
Kura no mums gan kādreiz nav jutusi: «Viss, enerģijas vairs nav, neko negribu un nevienu negribu redzēt, spēju tikai iekrist savā gultā, un lieciet man mieru!» Tā kādreiz notiek, un viss. Un kur tad vēl garie bezenerģijas posmi, tumšie rudeņi un pelēkie ziemas sākumi, kad cita pēc citas piemetas visādas kaites un šķiet, ka pelēkā svītra nebeigsies nekad, nekad, nekad? Tās nav meiteņu kaprīzes un dāmu iedomas. Dzīvības enerģija pastāv, tā dod spēku dzīvot un var gan pagaist, gan uzrasties no jauna. Bet kas tā ir?
Patiesībā šī enerģija ir kā tāds brīnums, kaut kas dievišķs. Bet tik dziļi to nemaz nav iespējams izskaidrot – jo kas var izskaidrot Dievu?
«Dzīvs cilvēks no nedzīva atšķiras ar to, ka nedzīvajam vienkārši nav dzīvības enerģijas,» tā pavisam vienkārši to ataino ārsts un ciguna skolotājs Igors Kudrjavcevs. «Bet anatomiski un fizioloģiski tā ir asinsrite, nervu tonuss, muskuļu tonuss, veģetatīvās nervu sistēmas darbība, hormoni, kas izdalās ķermenī…»
Dažādās kultūrās to kopš senatnes sauc dažādos vārdos. Ķīniešu medicīnā dēvē par ci, Japānā un Korejā par ki, indiešiem ir prāna un odžas, un tedžas, Grieķijā pneuma – tas viss pēc būtības apzīmē vienu un to pašu vai tā dažādas šķautnes.
Dzīvības spēks patiesībā nozīmē visu – prieku dzīvot un kaut ko darīt, veselību, pašsajūtu, miegu, ēstgribu. Ja šīs enerģijas pietiek, pasaule šķiet skaista, nav lieka stresa, domas ir kārtībā un viegli izvēlēties vajadzīgos vārdus. Un fiziskā spēka pietiek. Nauda, starp citu, arī ir enerģija, un arī saistīta ar dzīvības enerģiju. Tev tiek dots tik, cik tu vari saglabāt un pārstrādāt.
Piedzimstam ar pūriņu
Vispirms šī dzīvības enerģija tiek kā dāvana, cilvēkam piedzimstot. Ķīniešu medicīnā to sauc par juaņ ci – iedzimtais spēks. Tiesa, visiem tā nav vienādi daudz. Bet ar šo pūriņu skaistai dzīvei ir par maz.
«Ar šiem iedzimtajiem krājumiem teorētiski var nodzīvot pat desmitus gadu, taču, ja tu nerūpējies par sevi, neveic ciguna vingrojumus, ēd un dzer, nedomājot par veselību, tas sāk beigties pārāk ātri,» stāsta Igors Kudrjavcevs. Tāpēc šī enerģija ir jāpapildina, vislabāk – visu laiku, katru dienu. Bet, kad dzīvības enerģija beidzas, notiek, kā cilvēka aiziešanu viņsaulē definē Igors, pārslēgšanās uz mūžību.
Nešķied lieki
Kur rodas šī enerģija? «Var teikt, ka tā rodas no sadarbības. Šis spēks mums nāk no debesīm, no saules, no zemes, no dabas tad, ja ķermenis, prāts, dvēsele un gars gatavi to uzņemt. Tur nav nekādas mistikas. Saules fotoni jeb gaismas daļiņas dod spēku – ir izmērīts, ka cilvēka molekulām un atomiem patiešām no tā pieaug enerģijas līmenis. Ne velti senāk pielūdza Sauli.
Turpretī rudens un ziemas tumsa var radīt depresiju, jo cilvēkam vienkārši trūkst enerģijas. Tāpat svarīgas lietas dod zeme, kurai piemīt gravitācija un magnētiskais lauks. Un gaiss – tu ieelpo gaisu, kurā ir skābeklis, slāpeklis un citas svarīgas gāzes un vēl arī enerģijas daļiņas, un elektromagnētiskie viļņi, ko izstaro dzīvie objekti! Tur nav nekā ezoteriska, tikai fizika, taču var teikt, ka koki izstaro dzīvības viļņus. Tāpat to izstaro upes, lielie akmeņi un daudz kas cits,» stāsta Igors Kudrjavcevs.
Tās nav meiteņu kaprīzes un dāmu iedomas – dzīvības enerģija pastāv!
Savā ziņā jau mēs to visu laiku arī darām, pat pašas neapzinoties. Taču daudz vairāk enerģijas var uzņemt, to darot apzināti. To var paveikt dažādi, un liela nozīme ir iztēlei un apzinātībai, noder arī īpaši vingrinājumi.
«Iedomājies, ka tu ieelpo gaisu, kas ir pilns ar kaut ko gaišu un labu. Tad sāk reaģēt nervu sistēma, kas ietekmē saistaudus, un rodas dzīvības spēks,» māca Igors.
Ļoti palīdz apzinātā ēšana – jo ci nāk ne tikai no debesīm un zemes, bet arī no visa, ko mēs apēdam. Un apzināta dzīve kopumā – visu laiku skenējot telpu un izprotot, vai tas, ko tev piedāvā, tev der.
Nedarīt to, kas neder, un savas emocijas tērēt tikai tur, kur tas patiešām vajadzīgs – tuviem cilvēkiem un sev svarīgām lietām.
Un vispār vēlams, lai dzīve ir vidusceļš bez galējībām, uzskata Igors Kudrjavcevs.
Nevajag gaidīt, kamēr enerģija iztukšosies pilnībā. Vislabāk to atjaunot nemitīgi. Daudzām no mums jau ir pašām savi uzlādēšanās ceļi – pie kokiem, pie jūras, dabā. Aizrautīgas dārznieces nepacietīgi gaida, kad pavasarī varēs iegremdēt pirkstus zemē. Igors iezemējas, vienkārši staigājot ar basām kājām pa zemi. Svarīgi ir par to apzināti domāt un ticēt, ka tas patiešām notiek.
Enerģijas sūces
Kur es zaudēju savu dzīvības enerģiju? Ir desmitiem ieradumu, kuri dzīvības enerģiju laiž vējā un iztukšo – kā sūces velosipēda riepas kamerai, pa kurām izplūst gaiss. «Ja tu dari to, kas tev nav jādara. Piemēram, neproti pateikt nē un dari to, ko tev lūdz citi, lai arī jūti, ka tev tas nebūtu jādara. Tu esi šeit uz Zemes, jo tev ir kaut kas jādara. Bet, ja tu dari to, kas tev nav jādara, tad debesis tev pārstāj dot spēku. Intuīcija pateiks, kas jādara, kas ne,» stāsta Igors. Un egoisms, izrādās, nav slikta īpašība – tas māca pieņemt pareizos lēmumus.
«Enerģija zūd, ja tu pārāk daudz domā,» turpina ārsts. Piemērs – sociālajos tīklos cilvēki nepārtraukti spiesti domāt par to, par ko viņiem nav jēgas domāt, risina svešas problēmas, cepas par mākslīgi radītiem vai svešiem konfliktiem, ar savām emocijām tikai barojot citus.
Enerģiju pazaudē nesakārtotās attiecībās. Un to var zaudēt, arī neko nedarot – ja tu nemācies un neattīsties. Prāts un ķermenis jūt, ka netiek izmantoti, tātad spēku tiem nevajag.
Nedari to, kas neder, un savas emocijas tērē tikai tuviem cilvēkiem un svarīgām lietām.
Vai kāds var manu enerģiju izpumpēt ļaunprātīgi? Izrādās, jā. Igors pats ar to saskāries, apgūstot kaujas mākslas. Tur mācīts, kā pirms cīņas no pretinieka izpumpēt enerģiju, un tas tiešām ir iespējams. Praktiski, paldies Dievam, to līdz šim neesot nācies izmantot. Un diez vai kāds to tā apzināti mūsu civilizētajā ikdienā dara!
Lauks ap otru
Jutīgi un trenēti cilvēki var sajust citu dzīvības enerģiju kā lauku, kā starojumu – tā jaudu un lielumu. Vēl astoņdesmitajos gados veikti arī pētījumi, kas apliecina – elektromagnētiskais starojums ap cilvēku tiešām pastāv. Ar magnetometru izmērīts, ka parastam cilvēkam tas plešas aptuveni 2 metru rādiusā ap ķermeni, bet, piemēram, trenētam ciguna meistaram, kad viņš vingro, sasniedz pat 10 metrus.
Elektromagnētiskais starojums pastāv, tas ap cilvēku plešas aptuveni 2 metru rādiusā.
Taču arī bez magnetometra, īpašām spējām un treniņa var sajust otra cilvēka izstaroto ārējo enerģiju. Ne tik daudz tās apjomus, bet to, cik tā tev pievilcīga vai – otrādi – nepatīkama. Cilvēka iekšējais stāvoklis to iekrāso. «Ir jāuzticas intuīcijai,» iesaka Igors. «Tā ir tā saucamā ontoloģiskā komunikācija, kad pirmajā brīdī uztver tikai cilvēka esību. Un pirmais impulss parasti ir pareizs. Tikai ne vienmēr mēs tam uzticamies.
Ja negribas kādam uzticēties, tas nenozīmē, ka viņš ir slikts – vienkārši tev ar viņu nav rezonanses.
Tad arī nevajag ar šo cilvēku kontaktēties. Dzīve ir pārāk īsa, lai komunicētu ar visiem.» Tāpat kā nevaram aiziet uz visiem pasākumiem un koncertiem, un par to itin nemaz nav jāpārdzīvo.
Kā atpazīt īstu dzīvības enerģijas zudumu?
Slikts garastāvoklis, neko negribas darīt, nogurums. Prātā nāk sliktas atmiņas. Cilvēki apkārt šķiet nepatīkami. Kaut kas sāp. Nav spēka. Dzīvot negribas – kā klīniskā depresijas ainā. Veselība neapšaubāmi ir dzīvības spēka izpausme. Slimības rodas, kad dzīvības spēkam ir nepietiekama jauda vai nepareiza plūsma. Nereti arī darbos neiet, plāni nerealizējas.
«Vispirms jāsaprot – apkārt enerģijas ir bezgala daudz. Okeāns! Visiem pietiks. Tu vari iedomāties, ka ņem gaismu no debesīm, stabilitāti no zemes un dzīvinošo skābekli no gaisa. Ieelpo gaismu, iedomājies, kā tevī ienāk dzīvinoša gaisma.
Iedomājies, ka zeme tev dod savu spēku. Tavas kājas stabili stāv uz zemes. Un dzīvinošais skābeklis, visas sīkās daļiņas, vispirms nonāk plaušās, tad izplūst visur ķermenī,» māca Igors Kudrjavcevs.
Daži vingrinājumi ikdienai
- Diafragmālā elpa
Apsēdies, atbalstoties uz elkoņiem tā, lai vēders ir pilnīgi brīvs. Ieelpo, aizver acis un iztēlojies, ka visas tavas domas nonākušas vēderā. Diafragmālā elpa nomierina, uzlabo vielu maiņu un dod labu atpūtu, kas atjauno enerģiju. - Hatjaņguņ vingrinājums
Vienkārši kārtīgi izžāvājies! - Taidzi vingrinājums – rokas kā mākoņi
Stāvi mazliet ieplestām kājām ciguna stājā. Rokas atrodas nabas līmenī aptuveni 30 centimetru attālumā no ķermeņa – labā roka ar delnas centru pret sirdi, kreisā ar delnas centru pret zemi. Svars pārnests uz kreiso ķermeņa pusi. Ieelpo un izelpojot maigi pagriezies uz labo pusi, vienlaikus pārnesot svaru uz labo kāju. Kad svars ir pilnīgi labajā pusē, labā roka laižas uz leju, kreisā ceļas uz augšu. Tas maina enerģijas plūsmas ķermeņa pusēs. Pēc tam tieši tāpat svars pārceļo uz kreiso pusi, labā roka laižas lejup, kreisā ceļas augšup. - Mugura turas taisna kā ass, bet galva un vēders rotē līdzi roku virzienam. Turpini, līdz sajūti patīkamu mieru. Vingrinājums dod mieru un stabilitāti un uzlabo enerģijas plūsmu.
Dzīvības enerģija latviešu mitoloģijā
Aīda Rancāne, folkloriste, LU Filozofijas un socioloģijas institūta pētniece:
«Latviešu mitoloģijā priekšstatam par mūžu un nāvi ir divas pieejas. Viena – ka mūžs ir cilvēka dzīves laiks, kurā tiek pilnībā iztērēta piedzimstot dāvātā dzīvības enerģija. Tā notiek ideālajā variantā. Kad tā iztērēta, cilvēks pāriet senčos. Bet iespējami arī neideālie varianti – nenodzīvots mūžs un pirmslaika nāve. Tad paliek pāri neiztērēta dzīvības enerģija, kas tradicionālajā kultūrā pārvēršas par nešķīstiem, ļauniem spēkiem, kas traucē dzīvajiem dzīvot. Vēl viens variants ir pārdzīvotais mūžs, kad cilvēkam nāve ir aizkavējusies. Tad ir priekšstats, ka šis cilvēks ir savā ziņā aizdzīvojies par ilgu un ēd citu mūžu – sāk tērēt citu cilvēku dzīvības spēku. No tā var secināt, ka pastāv ne vien katra cilvēka dzīvības enerģijas daudzums, bet vēl arī kolektīvais spēks jeb enerģija.
Otrs priekšstats par cilvēka mūžu latviešu mitoloģijā – ka to pārtrauc nāve kā personāžs neatkarīgi no dzīvības enerģijas daudzuma. Nāve no mirušo pasaules vienkārši ienāk dzīvajo pasaulē un to izdara. Iepriekš mūsu pasaulē par to ziņo priekšvēstneši – dzenis kaļ mājā, bezdelīga ielido logā…
Folklorā atspoguļojas, ka dzīves enerģija tiek piešķirta, cilvēkam dzimstot. Tā tiek apzīmēta ar vārdu "tiesa".
Tiesa tiek ņemta no kopējās rezerves, un par to lemj augstākie spēki. Bet daļu no šīs enerģijas piešķir arī māte, bērna saņēmēja vai kāds cits cilvēks. Enerģijas apjoms atkarīgs arī no laika, kad bērns dzimst, – no dienas laika, nedēļas dienas, Mēness fāzes, no tā, vai ir kādu svētku laiks.
Dzīves laikā ir vairākas tādas piedzimšanas, kad var papildināt savus enerģijas krājumus. Katra sociālā statusa maiņa – iniciācija pieaugot, iziešana pie vīra, kļūšana par māti – ir kā jauna piedzimšana, kad atkal saņemt savu tiesu. Arī gadskārtu svētkos var savu tiesu palielināt. Kā? Piemēram, ar svētku rituālo ēdienu, kuru no sanestajiem produktiem gatavo visi kopā un tad atkal sadala visiem – tā piešķirot jaunu daļu.
Par uzlādēšanos no dabas folklora daudz nerunā, jo cilvēks jau skaitās kā dabas daļa. Tradicionālajā kultūrā daba ir dzīva, un enerģiju apmaiņa ar to notiek nepārtraukti – kad cilvēks iet pie sava zirdziņa, pie gotiņas, iet uz birzi vai jūras malu. Arī šī daina parāda, kā cilvēks izlūdzas Laimai savu tiesu: «Laime sēja sudrabiņu/ Celmainā tīrumā. Sēj, Laimiņa, manu tiesu/ Jel celmiņa galiņā!»
