Rīga +7°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Pēc īsas pastaigas raudāja
«Gada sākumu pavadīju pilnīgā sāpju agonijā, līdz beidzot nolēmu aiziet pie ārsta,» PDz stāsta pasniedzēja un YouTube raidījuma Dž. Spot vadītāja Ieva Adamss, kura piedzīvojusi nopietnu mugurkaula operāciju.
Ar sāpēm mugurā un kājā viņa mocījusies gadiem. «Ir bijis tā, ka, ejot pa ielu, pēkšņi saprotu – tālāk paiet vairs nevaru, jo nežēlīgi sāp. Tādēļ visas iešanas pēc iespējas sāku atlikt, un vismaz šajā ziņā kovidlaiks noderēja,» ironizē Ieva. «Tā es arī 10 minūšu attālumu līdz Dž. Spot ieraksta vietai sāku mērot ar taksi… Nevarēju atcelt rīta iziešanas ar Bendžaminu – manu mīļsunīti.
Tādēļ ātri centos tikt līdz parkam, lai tur, neviena nepamanīta, varētu raudāt, jo citas izejas nebija,» atceras Ieva.
Viņa atzīst – par nelaimi, no vecākiem esot pārņēmusi padomju laika principu – jāiet, līdz krīt. «Lai gan sāpju dēļ brīžiem šķita, ka labāk būtu nolēkt no balkona, sev teicu – ai, nu kas tur liels! Es taču nemirstu.»
Mājiniekiem šķita smieklīgi, ka stāvu pie plīts vieglā pusšpagatā – ar vienu taisnu kāju, kuru kā balerīna uzcēlu uz plīts malas… Uz ielas satiktiem draugiem savukārt likās jauki, ka sarunas laikā mazdrusciņ piedejoju seksīgu sambu… Tikai caur šo pieredzi esmu aptvērusi, cik nenormāli grūti ir izprast otra cilvēka sāpi – gan fizisko, gan psiholoģisko. Īpaši, ja tu pats centies ļoti turēties. Piemēram, mājās un cilvēkos, kad man sāpēja, es skaļi smējos. Jo vairāk sāpēja, jo skaļāk smējos,» stāsta Ieva.
Sāpju cēlonis, iespējams, meklējams bērnībā, kad viņa piedzīvojusi tādu kritienu no šūpolēm, ka aizsitusies elpa. «Sekas tika pamanītas tikai pēc vairākiem gadiem, kad ģimenes dakteris pēkšņi piefiksēja – tas bērns taču ir šķībs! Man atklāja smagu skoliozi un sāka ārstēt muguru, lai gan tagad saprotu, ka patiesībā ārstēt vajadzētu emocijas,» spriež Ieva.
Viņasprāt, arī muguras sāpes nākot «no galvas». Tādēļ Ieva aicina paraudzīties uz ķermeni, prātu un jūtām kā vienu veselumu un tic, ka, atbrīvojoties no destruktīvām pārliecībām, var tikt vaļā arī no slimošanas.
«Ticu, ka mugurkaula izliekums ir no izjūtas – es nejūtos droša šajā dzīvē, man nav tuvinieku morālā atbalsta, un jāizliecas zem pasaules smaguma, lai nesalūztu. Šādas izjūtas raksturo gan manu bērnību, gan laiku, kurā šobrīd dzīvojam un kas saucas – tolerance pret visu.
It kā dzīvojam vislabākajā iespējamajā laikmetā, tomēr esam emocionālā diskomfortā.
Šis laiks mums ik uz soļa liek teikt jā brīžos, kad gribas skaļi kliegt nē. Tas sākas jau bērnībā, kad sakām jā tam, ko vēlas mūsu vecāki un skolotāji. Pēc tam sakām jā nemīlētam darbam, attiecībām, kuras liek izliekties, tad apkārtējo viedoklim, kuram jāatbilst. Katram savs iemesls, bet rezultāts viens – ķibeles ar mugurkaulu kļuvušas par globālu problēmu. Jo vienā brīdī ķermenis saka – pag, man pietiek,» brīdina Ieva.
Apsolījusi sev rūpēties par veselību
«Četru stundu ilgās operācijas laikā ķirurgi atbrīvoja iespiesto muguras nervu un izņēma daļu diska, kas no pufīga zefīriņa šo gadu laikā bija pārvērties melnā pankūkā,» saka Ieva. Pēc operācijas vēl nedēļu viņu mocījušas šausmīgas sāpes, kas pamazām atslābstot.
«Tagad lielākoties esmu gulošs nekustamais īpašums, tomēr cenšos gultā vingrot pēc fizioterapeita norādījumiem. Šausmas, bet mēnesi nedrīkstu sēdēt – tikai gulēt, stāvēt un staigāt! Vakar bija pirmā diena, kad pēkšņi jutu – dzīvība sāk atgriezties! Neizkāpjot no gultas, novadīju lekciju saviem studentiem un jutos patiešām laimīga,» stāsta Ieva.
«Šobrīd izbaudu audiočatu Clubhouse un Stereo piedāvātās iespējas – lai tur piedalītos, nav vajadzīgs labs izskats, kādu šobrīd nu nekādi nevarētu nodrošināt,» pasmejas viņa, kura līdz šim Instagram savus sekotājus vakaros priecēja ar pikantām videosarunām. Tās viņa pārtraukusi līdz brīdim, kad atkal varēs apsēsties pie sava iemīļotā spoguļgaldiņa. Patlaban Ievas prātu nodarbina domas par to, kā stiprināt veselību.
«Vēl nesen man šķita, ka dzīvē ir daudz kas svarīgāks par veselību, jo tā taču nāk defoltā – mīlestība, kaisle, pašrealizācija, nauda, piedzīvojumi, ceļojumi, skaistas mantas, galu galā!
Ak, cik nevērtīgs tagad viss šis šķiet, kad sagrīļojušies pamatu pamati – veselība,» vaļsirdīga ir Ieva.
«Esmu apņēmusies vingrot – kaut homeopātiskās devās – katru mīļu dienu, tiklīdz to atkal varēšu. Pareizi elpot, izelpināt visas ķermeņa vietas, kam nepieciešama lielāka uzmanība. Neaizturēt un neapspiest emocijas, kuras pēc tam rezultējas ķermeniskās sāpēs.»
