Rīga +6°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Tipiska dakteru kaite
«Man jau kopš studiju laikiem ir ārstiem raksturīga vaina – hronisks gastroduodenīts jeb kuņģa un divpadsmitpirkstu zarnas iekaisums. Proti, hroniska gastrīta forma, kad iekaisums izplatās arī divpadsmitpirkstu zarnā. Nereti ir tā: ja cilvēks izvēlas ārsta profesiju, tad tai atdod sevi pilnībā. Taču tas nozīmē blaknes – stresu un neregulāru ēšanu.
Ko tur slēpt – ceturtdaļgadsimtu strādājot bērnu paliatīvajā aprūpē un 35 gadus medicīnā kopumā, es rīkojos tieši tāpat.
Hronisko iekaisumu lielākoties izdodas kontrolēt, bet pavasaros un rudeņos piedzīvoju saasinājumus – sāp kuņģis, dedzina. Pērn pati sev diagnosticēju diafragmas trūci, un tad mērķtiecīgi ķēros pie izmeklējumiem. Sapratu – lai normāli justos un turpinātu strādāt, beidzot pienācis laiks parūpēties par savu veselību.
Trūce pati no sevis nepazudīs, un ārsts teica, ka vajag operēt. Bet operāciju nācās pārcelt, jo rudenī vēdervainas pamatīgi atgādināja par sevi – sāpēja tā, ka divus mēnešus lāgā pat ēst nevarēju. Man paveicās, ka ir labi kolēģi, kuriem vaicāt padomu un palīdzību piektdienā vēlu naktī, sestdienā un svētdienā, kad sēdi un nesaproti, kā rīkoties – saukt ātros un braukt uz slimnīcu vai tomēr mēģināt tikt galā pašas spēkiem. Domājot par braukšanu uz slimnīcu, tu nezini, uz kuru tevi aizvedīs un cik zinoši kolēģi būs pretī.
Kad ārsts nonāk pacienta lomā, tad tāpat izjūt stresu un piedzīvo tos pašus pārbaudījumus, ko jebkurš cilvēks.
Padomi ir laba lieta, bet par vienu vai otru rīcību šā vai tā jāizšķiras pašai. Arī savu pacientu vecākiem saku, ka ir jāatrod savs ārsts, kuram uzticies, bet – jo vairāk iesi un meklēsi, jo vairāk saskarsies ar to, ka katram speciālistam ir savs viedoklis. Taču lēmums būs jāpieņem tev.»
Zobratiņi jāieeļļo
«Stress un nogurums kaitē veselībai un pstīk slimībām. Kad biju jauna ārste, vairākus gadus strādāju uzņemšanā, infekciju nodaļā un vēl lasīju lekcijas pediatrijā medicīnas koledžas studentiem.
Bieži sanāca tā, ka nodežurēju diennakti, nākamo dienu strādāju nodaļā un mājās devos tikai pēc 36 stundām.
Pēc tam vēl domāju, lasīju, pārdzīvoju, vakaros zvanīju uz slimnīcu, lai noskaidrotu, kā klājas maniem pacientiem, bet ar gadiem iemācījos neņemt darbu uz mājām un radās pārliecība par to, ko daru. Kad vari vecākiem piedāvāt konkrētu rīcības plānu, kļūst vieglāk. Jāsaka, ka daudzi mūsu neizārstējami slimo bērnu mammas un tēti ir sava bērna slimības eksperti un mierīgi var mācīt citiem bērna aprūpi.
Paliatīvā aprūpe ir komandas darbs, un mēs ar kolēģiem esam kā zobratiņi, cits citu saprotam no pusvārda.
Bet zobratiņi ir arī jāieeļļo, tāpēc ņemu vērā katra cilvēka situāciju. Ja ir sajūta, ka gribas iet uz darbu, viss ir kārtībā. Un man tā ir. Skaidrs, ka, strādājot medicīnā, saskaros ar ciešanām – tā ir neizbēgama ārsta darba sastāvdaļa. Bērnu ciešanās cilvēkiem parasti ir grūtāk noskatīties, tās skar visu ģimeni un ir ne tikai fiziskas, bet arī psiholoģiskas, bet, manuprāt, nav jānodala bērnu un pieaugušo ciešanas. Ja vari palīdzēt, ja redzi, ka ir rezultāts, tam ir jēga un rodas gandarījums.
Dienas, kad varu būt tikai ārste, ir mani svētki.
Tomēr pārāk lielu garīgu un psiholoģisku spēku prasa fakts, ka vēl joprojām pēc 25 gadiem mums ir jāpamato bērnu paliatīvās aprūpes pakalpojumu nepieciešamība, nozare nav sakārtota sistēmiski, joprojām nav normatīvu, kas skaidri pateiktu, kas tas vispār ir, kas to nodrošina, kādi ir kvalitātes kritēriji, kā plānots attīstīties. Ik pa četriem gadiem virpuļojam turpat, kur reiz jau bijām, jo atkal ir jauna valdība, jauni ministri, jauni ierēdņi. Atkal tu raksti, pierādi, ej uz Saeimas Sociālo un darba lietu komisiju.»
Ar atvērtām acīm un sirdi
«Bērnībā biju diezgan veselīgs bērns un slimnīcā ārstējos tikai vienu reizi, kad man bija meningīts. Mamma vēlāk stāstīja, ka slimnīcā man esot ļoti paticis. Tā kā esmu vienīgais bērns ģimenē, uzskatīju, ka tiem, kam ir brāļi un māsas, ir sabiedrotie. Domāju, slimnīcā bija interesanti, jo tur bija arī citi bērni.
Vienmēr esmu labi sapratusies ar bērniem, un, šķiet, jau pēc astotās klases zināju, ka saistīšu savu dzīvi ar viņiem – būšu jaunāko klašu skolotāja vai bērnu ārste.
Vienu vasaru strādāju par auklīti Zvejniekciema bērnudārzā. Kad atceros, ka manā pārziņā bija sešgadnieki, kas skrēja uz visām pusēm, šķiet – ārprāts, cik pārgalvīgi! Bet es tiku galā.
Vasarās pēc 10. un 11. klases biju sanitāre Saulkrastu slimnīcā, mācījos arī Jauno mediķu skolā. Ieskats medicīnā radās, toties man diezgan ātri kļuva skaidrs, ka ar pieaugušajiem noteikti negribu strādāt, jo viņiem ir daudz sūdzību un diagnožu, turklāt pieaugušie mēdz būt nepaklausīgi. To es zinu arī no savas pieredzes, jo nesen man viens ārsts ļoti mīļi aizrādīja, ka neievēroju daktera noteiktās rekomendācijas. (Smejas.)
Lai gan strādāju paliatīvajā aprūpē ar neizārstējami slimiem bērniem, no kuriem daudzi nekad neskries, nerunās, nevarēs iet skolā un vienmēr būs atkarīgi no citiem, darbs ar bērniem un viņu vecākiem man ļoti patīk.
Bērni ir patiesi un atklāti – ja viņi priecājas, tad no sirds, un, ja dusmojas, tad arī pa īstam. Jāatrod tikai īstā atslēdziņa uz mazā pacienta sirdi.
Reizēm kolēģi, pieaugušo ārsti, saka: «Ai, tie pediatri jau ir tādi dīvaini, un tad vēl visas zāļu devas jārēķina miligramos uz kilogramu un uz gadiem…» (Smejas.) Brīnās, kā mēs, bērnu dakteri, varam saprast, kas bērnam kaiš, bet arī no jaundzimuša bērna vai bērniņa, kas veselības stāvokļa dēļ nevar parunāt, tu visu saproti un redzi, tikai jātur vaļā acis un sirds.»
Mīlestība pret savējiem un darbu
«Manā dzīvē ļoti liela nozīme ir tuviniekiem, ģimenei. Viņi ir mans spēka avots. Pirmie svarīgākie cilvēki manā dzīvē, protams, bija vecāki – un tādi viņi ir bijuši arī maniem bērniem, jo meita Elīna piedzima, kad vēl mācījos piektajā kursā. Atceros, profesore Dace Gardovska, Pediatrijas katedras vadītāja, teica, ka laikam dzemdēšu augstskolā uz kāpnēm vai auditorijā, jo apmeklēju lekcijas līdz pēdējam brīdim.
Dzemdību dienā noskatījos filmu, ielokoju matus un devos uz slimnīcu dzemdēt, bet, protams, pēc tam no frizūras nekas daudz nebija palicis. (Smejas.)
Lai gan saviem vecākiem esmu vienīgais bērns, netiku īpaši lutināta – mani audzināja diezgan stingri.
Biju apzinīga un ļoti kārtīga. Mamma Ausma strādāja par vecāko laboranti Iekšķīgo slimību katedrā, bet tēvs profesors Arnolds Valtneris bija bioloģijas zinātņu doktors un vadīja Normālās fizioloģijas katedru Rīgas Medicīnas institūtā (tagad – Rīgas Stradiņa universitāte). Viņš bija ievērojams cilvēks, no mana tēta grāmatām mācās joprojām, bet es nekad neesmu gājusi ar tēva vārdu pa priekšu – man šķiet nepieņemami tādā veidā nogludināt savu ceļu, visu vēlos izdarīt un sasniegt pati.
Kad mācījos augstskolā, man fizioloģijas kursu lasīja cita pasniedzēja, bet, kad biju vēl skolniece, tētis man ar draudzeni atļāva sēdēt anatomikuma auditorijas pēdējā rindā un klausīties viņa lekcijas.
Aizgājis pensijā, tētis turpināja rosīties, jo bez darba neprata dzīvot – lasīja lekcijas, izveidoja Latvijā pirmo fizioloģijas laboratoriju, kurā zināšanas papildināja skolēni un bioloģijas un veselības mācības skolotāji no visas Latvijas, iedibināja skolēnu konkursu Pazīsti savu organismu, un tas notiek joprojām. Nesen man vajadzēja palīdzēt kolēģei, kurai bija jāpilda uzdevumi par fizioloģiju – ņēmu tēva sarakstīto grāmatu un skatījos, kā tad īsti ir.
Vecāki man iemācīja darba mīlestību, un, ja daru, tad cenšos izdarīt labi. Jā, varbūt tas ir zināms perfekcionisms.
Es nebaidos no izaicinājumiem – man tie patīk, tāpēc uzņemos arī to, ko neprotu. Zinu, ka visu var iemācīties.
Kad pēc otrā bērna piedzimšanas atgriezos Bērnu slimnīcā, man bija divi piedāvājumi – vadīt Infekciju kontroles dienestu vai veidot paliatīvās aprūpes dienestu. Izvēlējos nezināmo.
Bet – mamma un tētis centās mani atrunāt no dzīves saistīšanas ar medicīnu. Domāju, tāpēc, ka saprata, cik tas ir grūti. Ja nu tik ļoti gribas, lai tad labāk mācoties par stomatoloģi. Es domāju – ak šausmas, visu mūžu citiem mutē skatīties?! Tagad mana mazmeitiņa Maja saka, ka būs ārste.
Priecājos, ka darba mīlestību esmu spējusi nodot arī saviem bērniem Elīnai un Tomam.
Viņi paši ir atraduši savu ceļu un vietu dzīvē. Elīna ieguvusi divus maģistra grādus uzņēmējdarbības vadībā – vienu Latvijā, otru Anglijā, tagad ar ģimeni dzīvo Zviedrijā un strādā par projektu vadītāju informāciju tehnoloģiju uzņēmumā. Tomam ir vairākas augstākās izglītības: divi bakalaura grādi – muitas un nodokļu administrēšanā un inženiera kvalifikācija būvniecībā, maģistra grāds siltuma, gāzes un ūdens inženieristēmās, un tagad viņš studē maģistrantūrā būvuzņēmējdarbību un nekustamā īpašuma vadīšanu. Un ir arī kvalificēts fitnesa un džiudžitsa treneris!
Man ļoti tuvs un nozīmīgs cilvēks ir arī krustmāte Dzidra.
Kad bērnībā un pusaudža gados tika organizētas dzimšanas dienas, vienmēr viesu sarakstā bija ne tikai skolasbiedri, bet arī viņa. Neskatoties uz gadu starpību, krustmāte allaž ir spējusi būt uz viena viļņa ar bērniem un pusaudžiem, vienmēr ir uzklausījusi un sapratusi. Mēs bijām līdzvērtīgas, tāpēc varēju mierīgi dalīties savos pārdzīvojumos un domās.
Novembrī krustmātei nosvinējām 90 gadu dzimšanas dienu, viņai pieklibo veselība, un cenšos par viņu rūpēties. Nesen brīvdienās zvanīju un teicu, ka drīz būšu klāt, un viņa teica: «Es tevi ļoti gaidu!» Krustmātes vārdi mani riktīgi aizķēra un lika aizdomāties. Par to, cik svarīgi, ka esi otram vajadzīga, vari būt blakus un palīdzēt.»
Truša raudzības
«Ar Elīnas un Toma tēvu nodzīvojām kopā gandrīz divdesmit gadus, bet, kā jau dzīvē mēdz gadīties, izšķīrāmies. Mēs apprecējāmies ļoti jauni, man bija tikai 18 gadu. Bet ar Valdi, tagadējo dzīvesbiedru, satikāmies, pateicoties… trusim! Manas draudzenes dēls bija nopircis trusīti, un es devos viņa raudzībās, bet promejot uz sliekšņa satiku Valdi. Tā nebija mīlestība no pirmā acu skatiena, bet tikāmies arī vēlāk – draugu jubileju svinībās, un tā pamazām sadraudzējamies. Joprojām šad un tad pasmejamies, ka mūs kopā saveda truša raudzības.
Man šķiet, ka Valdis ir ļoti pacietīgs cilvēks. Ja nu galīgi par daudz iekrītu darbā, tad varbūt aizrāda, bet dara to mierīgi.
Vislielāko prieku man sagādā manas četras mazmeitas: Elīnas meitas Freja (6), Maja (4) un Toma meitas Dārta (4) un Grēta (2). Ja braucu uz kādu konferenci vai kongresu un ir brīvais laiks, tad mani kolēģi jau zina – ja ielaidīs mani bērnu apģērbu veikalā, pazudīšu vismaz uz divām stundām. Man ir liels prieks pucēt savas mazmeitiņas – viņām patīk kuplas princešu kleitas!
Savus atvaļinājumus pieskaņoju mazmeitu dzimšanas dienām.
Maijā un oktobrī braucu uz Zviedriju. Meita jau kopš dzimšanas ar Freju un Maju runā latviski, viņas visu saprot un, ja kaut ko ļoti grib, tad prot arī paprasīt latviešu valodā. Freja latviešu valodu šogad mācās arī skolā. Brīvdienās pie manis ciemojās Dārtiņa, un tad vienmēr mums ir grāmatu lasīšana.
Dārtas mīļākā grāmata ir Trīs sivēntiņi un vilks. Sākumu viņa vārds vārdā reizēm nostāsta pati, bet šoreiz mazmeita izvēlējās citu grāmatu. Izrādās, tai uz iekšvāka viņas tētis, mans dēls, bija ierakstījis: 1.a klase, Toms, un tas sagādāja man jaukas atmiņas. Tā nu lasījām aizkustinošu un mazliet smieklīgu stāstu par sunīti, kurš ir pazaudējis vienu savu rūtiņu.»
Ar skalpeli mežā
«Viens no maniem mīļākajiem hobijiem ir sēņošana – esmu īsts sēņu maniaks! Rudenī man vienmēr mašīnā ir līdzi nazītis, spainis vai groziņš. Atceros, reiz, kad vēl nevadāju līdzi nazi un grozu, kopā ar paliatīvās aprūpes māsu Sofju un kapelānu Vari mums bija vizīte mājās Alūksnē. Atpakaļceļā prasīju, lai kolēģi piestāj un izlaiž mani mežā. Labi, ka Sofjai bija līdzi skalpelis un viņa bija ar mieru man to iedot. Kad ar skalpeli rokā biju izmetusi dažus riņķus pa mežu, laimīga varēju braukt mājās uz Rīgu. (Smejas.)
Septembrī abi ar Valdi dodamies pie mūsu draugiem Lailas un Aivara, kas vasarās dzīvo Jaunjelgavā, un tad kopā dodamies sēņu medībās.
Ieslēdzu savu īpašo sēņu aci, un tad tiek salasīts tik daudz, ka vakara cēliens jāpavada, draudzīgi apstrādājot savākto – kamēr vieni tīra, citi jau cep, un parasti sēņu apstrāde ilgst līdz diviem trijiem naktī. Taču, kad ir pilns galds ar skaistām baravikām un apšubekām un, tās skaitot, pie trīssimtās rēķini nojūk, sajūsma ir neaprakstāma!»
Augšāmcelšanās prieks
«Neesmu cītīga baznīcā gājēja, bet manī ir ticība Dievam. Patiesībā tādu mazu augšāmcelšanos mēs katrs piedzīvojam dienu no dienas, pārvarot grūtības, izejot pārbaudījumus, nesalūstot ciešanās un turklāt no tā visa kaut ko vēl iemācoties un saprotot. Un, ja jau ir augšāmcelšanās, tad ir arī prieks.
Būšana kopā ar ģimenēm, kurās aug neizārstējami slimi bērni, ir likusi pārvērtēt to, kas manā dzīvē ir tiešām svarīgs. Reizēm brīnos, par kādiem niekiem cilvēki ikdienā strīdas. Tas taču vispār nav kašķu vērts!
Esmu neglābjama optimiste, un labs humors vienmēr uzlabo omu un attiecības.
Ir jābūt laimīgai un priecīgai par to, kas tev ir dots, par to, ka vari būt kopā ar saviem mīļajiem, par to, ka jūties labi un vari vēl palīdzēt citiem – tas ir ļoti, ļoti daudz!»
