Rīga +6°C 
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Kāpēc? Jo ik pa laikam, izmeklējot sievietes, pārliecinos, ka viens no biežākajiem olvadu sašaurināšanās un necaurlaidības iemesliem, kas noved pie neauglības, ir tieši hlamīdijas. Baktērijas dzimumorgānu gļotādā iekļūst intīmā ceļā – mīlējoties ar partneri, kurš ar tām jau inficējies, taču pats par savu slimību parasti nezina, jo tā neizpaužas, vai arī simptomi ir vāji izteikti. Inficēšanās notiek līdzīgā veidā, kā organisms savās šūnās uzņem mikroelementus un citas vērtīgas vielas, jo hlamīdijām sava sīkā izmēra dēļ laimējas aizbēgt no interferona un citām imūnvielām, kas parasti šādus nelūgtus viesus nokauj.
Nav nekāds brīnums, ka hlamīdijas atklāj arī tad, ja tev un tavam vīram, vīrietim nav nekādu gadījuma sakaru. Iespējams, hlamīdijas esat dabūjuši iepriekšējās attiecībās pirms vairākiem gadiem un līdz šim ar tām sadzīvojāt, tikai tavā organismā tās ir klusi darījušas savus ļaunos darbus.
Hlamīdiju vizītkarte
Ar hlamīdijām vienlīdz bieži slimo gan sievietes, gan vīrieši. Vienīgi vīriešiem anatomisko īpatnību dēļ šīs baktērijas nespēj iekļūt tik dziļi organismā, tāpēc slimība parasti norit ļoti viegli, bez simptomiem. Lai gan reizēm arī viņiem ir biežāka čurāšana, dedzināšanas sajūta vai nieze… Savukārt sievietēm infekcija liek par sevi manīt vairāk. Taču arī var gadīties, ka nekādu pazīmju nav. Atsevišķi dati liecina, ka hlamīdijas nerada simptomus pat septiņdesmit procentos gadījumu, vai arī tie ir vāji izteikti.
Klasiski hlamīdijas izpaužas ar pastiprinātiem pelēcīgiem vai dzelteniem izdalījumiem no dzimumorgāniem, kas var būt arī kā neskaidra smērēšanās cikla vidū, kad mēnešreizēm nevajadzētu būt. Raksturīga pastāvīga velkoša sajūta mazajā iegurnī, kas nav saistīta ar mēnešreizēm, un sāpīgas mēnešreizes. Ja līdz šim menstruācijas bijušas mierīgas un līdz ar jaunām seksuālajām attiecībām bez prezervatīva kļuvušas sāpīgas, noteikti vajadzētu aiziet pie ginekologa. Iespējama arī nieze, sāpīguma un dedzināšanas sajūta čurāšanas un seksa laikā. Jo lielāka baktēriju koncentrācija, jo izteiktāki būs simptomi. Klasiski slimības pazīmes parādās 3–7 dienas pēc inficēšanās.
Bieži vien hlamīdijas darbojas kopā ar bakteriālo vaginozi, kā arī sastopamas tandēmā ar baktēriju ureaplazmu, un šādā komplektā tās nevēlami izmaina maksts pH vidi, kas izpaužas ar nepatīkamiem izdalījumiem un diskomfortu. Ja tev atkal un atkal atkārtojas bakteriālā vaginoze, ieteicams pārbaudīt, vai nav dabūtas hlamīdijas, kas uztur šai slimībai labvēlīgu fonu.
Rūgtās sekas
Pētījumi liecina, ka apmēram divdesmit procentiem sieviešu pēc hlamīdiju infekcijas attīstās iegurņa iekaisuma slimība, kas var noritēt ar vai bez simptomiem. Svaigus infekcijas perēkļus atklāj galvenokārt jaunām, 20–24 gadus vecām, sievietēm. Iegurņa iekaisuma slimība var izpausties ar neskaidru smaguma un sāpju sajūtu mazajā iegurnī. Iekaisums attīstās galvenokārt tajā olvadu daļā, kas atrodas tuvāk olnīcām. Diemžēl apmēram 3–5 procentiem šo sieviešu rodas olvadu necaurlaidība, kas rada šķēršļus grūtniecībai un ir viens no biežākajiem iemesliem, kāpēc sievietes apmeklē neauglības speciālistu. Diemžēl hlamīdiju izraisītās sekas pilnībā nav iespējams novērst – olvadus mēģina ārstēt un atjaunot, taču veiksmes stāstu nav daudz.
Un tas vēl nav viss! Hlamidioze rada biežāku priekšlaicīgu dzemdību risku. Turklāt saaugumi var rasties ne tikai olvados, bet jebkur citur mazajā iegurnī, piemēram, starp dzemdi un taisno zarnu, dzemdi un urīnpūsli – tie vēderā izskatās kā zirnekļa veidots tīmeklis no viena orgāna uz otru. Ja saaugumi rada sāpes, tos var likvidēt ķirurģiski. Taču no tā visa varētu izvairīties, ja, mīlējoties ar nepazīstamu partneri, lietotu prezervatīvu.
Īpašs stāsts ir par hlamīdiju infekciju grūtniecības laikā, jo caur dzemdību ceļiem var inficēties arī bērniņš. Mazulim visbiežāk attīstās konjunktivīts, jo hlamīdijas labprāt parazitē arī acs gļotādā, bet mazliet vēlāk, piemēram, trešajā dzīves dienā, var izpausties pneimonija. Sekas atkarīgas no baktēriju daudzuma un aktivitātes. Ja tās laikus neatklāj un neizārstē, problēmas mēdz rasties vēlāk. Piemēram, hlamīdijām piemīt spēja radīt arī autoimūnu reakciju organismā. Var attīstīties tā sauktais Reitera sindroms – locītavu bojājums, kas kombinējas ar acu gļotādas iekaisumu, vīriešiem urīnizvadkanāla un sievietēm dzemdes kakla iekaisumu.
Kā atklāj
Tā kā hlamīdiju vairošanās epicentrs ir dzemdes kakla epitēlijs sievietēm un urīnizvadkanāla epitēlijs vīriešiem, vislabāk materiālu izmeklēšanai ņemt no šejienes. Zelta standarts ir tā dēvētais polimerāzes ķēdes reakcijas tests (PCR).
Akūtas infekcijas gadījumā, kad savairojies ļoti daudz baktēriju, hlamīdijas var atrast arī urīna analīzē. Tātad – ja urda nemiers un pie ārsta uzreiz nevari tikt, iespējams jebkurā laboratorijā nodot urīna analīzi, lai pārbaudītu, vai neesi inficējusies ar seksuāli transmisīvu slimību. Tikai jāatceras, ka hlamīdijas urīnā parādīsies ne ātrāk kā 72 stundas pēc nedroša seksa. Savukārt, ja urīna analīzē hlamīdijas neatrod, tas nenozīmē, ka hlamīdijas neatklās polimerāzes ķēdes reakcijas testā. Līdzīgi, kā tagad notiek ar kovida testēšanu: dažiem siekalu tests ir negatīvs, bet deguna izdalījumu polimerāzes ķēdes reakcijas tests – pozitīvs… Tātad – ja gadās, ka partnerim urīna analīze ir negatīva, bet tev tests no dzemdes kakla pozitīvs, viņam jādodas pie urologa, lai pārbaudītu uztriepi no urīnizvadkanāla.
Vai tavs organisms kādreiz ir saticies ar hlamīdijām, var noteikt, veicot asins analīzes, taču diagnostikā tās neizmanto. Pēc antivielu titriem nav iespējams spriest, vai tu slimo šobrīd vai esi slimojusi agrāk. Antivielas mēdz parādīties arī tad, ja hlamīdijas kādreiz veiksmīgi izārstētas, taču tev būtu jāzina, ka imunitāte pret šīm baktērijām neveidojas.
Kā ārstē
Nekas traģisks! Parasti pret hlamīdijām lieto azitromicīna grupas antibiotikas vienā lielā devā. Turklāt, ja infekcija ir vienam partnerim, jāpārbaudās arī otram un jāārstējas abiem. Grūtnieces var ārstēties arī ar eritromicīnu, ko lieto kursa veidā septiņas dienas. Hlamīdiju infekcija mazulim var radīt lielākas komplikācijas nekā medikaments.
Kad pagājušas divas, trīs nedēļas pēc ārstēšanas, noteikti vēlreiz jāveic polimerāzes ķēdes reakcijas tests. Ja simptomi ir pazuduši un tests negatīvs, uzskatām, ka infekcija ir izārstēta. Un tomēr – lai gan hlamīdijas pret šīm antibiotikām ir jutīgas, nedrīkst piemirst par tādu nopietnu problēmu kā antibakteriālo rezistenci. Lietojot antibiotikas bieži un daudz, baktērijas nākotnē pret tām var kļūt nejutīgas, jo ir gudras un apgūst dažādus paņēmienus, kā tomēr izdzīvot.
Vēl viens būtisks noteikums… Ārstēšanās laikā noteikti vajadzētu atturēties no dzimumdzīves vai arī, ja pārņem neatturama vēlme, izmantot prezervatīvu.
Bet diemžēl, diemžēl… Ja pēc ārstēšanās hlamīdijas analīzēs vairs neatrod, tas vēl nenozīmē, ka par šo dzīves epizodi varēsi pilnībā aizmirst. Nē, un it īpaši, ja vēlies radīt bērniņus. Jo, nepārbaudot olvadu caurlaidību, nav iespējams droši pateikt, ka hlamīdijas jau nebūs atstājušas sekas.
Pārbaudies, vai tev nav hlamīdijas, ja…
*esi gados jauna, vēl meklē savu īsto vīrieti un tev bijuši vairāki seksa partneri;
*uzsāc intīmas attiecības ar jaunu partneri;
*plāno grūtniecību;
*tev bijis gadījuma sekss bez prezervatīva.
Re, kā!
Pasaulē ir izstrādāta arī hlamīdiju vakcīna, taču pagaidām tikai pētījumu līmenī. Zinātnieki konstatējuši, ka hlamīdiju antigēns BD584 ir potenciāla vakcīna pret visplašāk zināmo hlamīdiju – Chlamydia trachomatis. Tā kā inficēšanās ar Chlamydia trachomatis vairumā gadījumu norit asimptomātiski, bieži vien tā netiek savlaicīgi likvidēta, kas savukārt var ierosināt iegurņa iekaisuma slimību un neauglību.
