Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
– Šķiet, šī saruna ļoti atšķirsies tos tās, kad tikāmies pirms pieciem gadiem… Toreiz galvenā infektologu rūpe un sāpe bija – zāles.
– Pirms pieciem gadiem mūsu rīcībā vēl nebija valsts apmaksātie jaunie efektīvie medikamenti, pacienti bija jāārstē ar vecās paaudzes zālēm, turklāt valsts kompensēja tikai 75 procentus no cenas, atlikusī daļa palika uz cilvēka pleciem. Tā nebija maza summa. Daudzi tāpēc attiecās no ārstēšanās. Turklāt vecās zāles bija grūti panesamas, ar zemu efektu un injekcijās.
Ar šausmām atceros, kā bija agrāk, kad mēs ārstējām gadu – 48 nedēļas, bija daudz izteiktu blakņu, cilvēki reāli mocījās. Kad paiet gads, mēs pārbaudām analīzes, kas ar vīrusu noticis, un daudziem tās ir pozitīvas. Pēc sešiem mēnešiem pārbaudām otrreiz – vīruss joprojām ir! Raud pacients, raud ārsts, jo ārsta misija ir izārstēt, bet esi pilnīgi bezspēcīgs! Cilvēks izgājis cauri grūtajam periodam, bet rezultāta nav.
Tikai no 2016. gada, pateicoties tā laika veselības ministram, kurš sadzirdēja mūs un izprata problēmas būtību, C hepatīta ārstēšanā ieviesa izmaiņas. Togad medikamentu kompensācijas sistēmā tika iekļauti pirmie jaunākās paaudzes efektīvie pretvīrusa preparāti C hepatīta ārstēšanai, turklāt ar simtprocentīgu kompensāciju.
Piešķirtais finansējums vēl bija salīdzinoši neliels, bet jau kopš 2017. gada mums izdodas ārstēt arvien vairāk un vairāk pacientu. Vispirms mēs sākām ar tiem, kam slimība bija nopietnā stadijā. Pagājušajā gadā jau ārstējām tuvu trim tūkstošiem C hepatīta pacientu.
Ar jaunajiem medikamentiem, kas ir gandrīz simtprocentīgi efektīvi, izārstējas 95–97 procenti. Tā ka ir notikusi milzīga revolūcija.
– Tātad, ja es kā donore šodien nododu asinis un pēc tam uzzinu, ka man ir C hepatīts, lai gan ikdienā jūtos brīnišķīgi, vai mani arī uzreiz sāksiet ārstēt?
– Būs jāveic papildu izmeklējumi, bet – jā, varam ārstēt.
Te būtu vietā atgādināt, ka lielākajai daļai C hepatīta slimnieku infekcija nekādi neizpaužas, tāpēc viņi pat nezina, ka ir inficējušies.
C hepatīts var klusi, klusi, lēni, lēni novest līdz cirozei un aknu vēzim.
No tā mēs, hepatologi, gribam savus pacientus pasargāt. Kad parādās jau, kā mēs sakām, klīniskie simptomi, tad ar šo slimību cīnīties ir jau gaužām grūti.
– Tas varbūt nav korekti, ko sacīšu, un tomēr, ja paskatās ciparus, no aknu vēža Latvijā aiziet salīdzinoši maz cilvēku… Kā tas viss korelē ar lielo inficētību? Jo tiek piesaukti milzīgi skaitļi: Latvijā esot 40 tūkstoši C hepatīta slimnieku, ja nemaldos.
– Saskaņā ar epidemioloģiskajiem pētījumiem, inficētība tagad ir aptuveni 20 tūkstoši. Kas attiecas uz aknu vēzi… Šie cipari pēdējos gados pieaug, ja skatās statistiku, cik jaunu gadījumu atklāts. Turklāt vēl pastāv jautājums, kā tiek dokumentēts pats aiziešanas fakts – vai kā iemesls tiek norādīta ciroze vai aknu vēzis, vai cita kaite, jo ne jau vienmēr fiksējam aknu vēzi kā pirmo diagnozi, līdz ar to tas ne vienmēr parādās statistikā.
Mēs, hepatologi, domājam, ka lielākais inficēšanās vilnis ar C hepatītu notika pagājušā gadsimta 90. gadu beigās. Tātad tagad ir pagājuši 20 gadi – laiks, kad visbiežāk pēc inficēšanās sāk veidoties ciroze un aknu vēzis. Protams, tas var notikt arī ātrāk – pēc desmit un piecpadsmit gadiem, bet aknu vēzis nekad neattīstās divu, piecu gadu laikā pēc inficēšanās.
– Kāpēc tieši deviņdesmitie gadi? Kas tad notika? Vai C hepatīta vīrusu uz Latviju atveda no ārzemēm – līdzīgi kā tagad jauno koronavīrusu? Latvijas brīvvalstī tādas slimības kā C hepatīts taču nebija!
– Nezinu, kurā brīdī C hepatīta vīruss pie mums ienāca, bet kādreiz, padomju laikos, bija tāds – ne A, ne B – hepatīts. Pašu C hepatīta vīrusu atklāja tikai 1989. gadā, bet vēl pagāja kāds laiks, līdz sāka pārbaudīt visus donorus, vai viņi nav šī vīrusa nēsātāji.
Tagad es teiktu, ka inficēties ar C hepatītu vispār nav iespējams, pārlejot asinis, jo visas donoru asinis tiek pārbaudītas.
Un tomēr, ņemot vērā, ka mums joprojām ir augsta inficētība ar C hepatītu, šis vīruss turpina izplatīties. Vispirms jau narkotiku lietotāju vidū, arī skaistuma nozarē – manikīrs, pedikīrs, tetovēšana, pīrsings…
Diemžēl arī medicīnā ir savas vājās vietas, kur šis vīruss var izplatīties. Jā, tiek ieviesti dažādi drošības pasākumi, noteikumi, un ar katru dienu situācija uzlabojas, tomēr – tāpat kā dzīvē viss nav perfekti, arī medicīnā tā nav.
Vairumā gadījumu mēs sastopam pacientus, kuriem C hepatīts ir jau hroniskā stadijā, līdz ar to nezinām, cik sen viņš inficējies – pirms desmit gadiem, divdesmit, varbūt pirms pieciem… Prātojumi, ka tas varēja notikt tur vai citur, ir spekulācijas. Cita lieta, ja tiek noķerts akūts C hepatīts, tad mēs zinām, ka cilvēks inficējies pēdējo mēnešu laikā un, tinot filmu atpakaļ, var mēģināt saprast, kur viņš inficējies.
– Arī nostādnes par inficēšanās ceļiem pēdējā laikā ir mainījušās. Agrāk kā vienu no tipiskākajiem veidiem minēja seksuālās attiecības – tagad šo ceļu daudzi ārsti apšauba.
– Jo pierādīts: ja ir ilgstošas monogāmas attiecības ar vienu partneri, inficēšanās risks ir ļoti, ļoti zems. Pat uzskata, ka tad mīlēšanās laikā nav jālieto prezervatīvs, jo tam tāpat nav simtprocentīgas aizsardzības.
Agrāk mums bija pāri, kas gadiem dzīvoja kopā – viens C hepatīta vīrusa pozitīvs, otrs – negatīvs, un viņš tā arī no sava partnera neinficējās.
Toties situācijā, kad notiek bieža partneru maiņa, risks, ka mīlēšanās laikā var dabūt C hepatīta vīrusu, palielinās.
– Kāpēc partneru maiņa spēlē tik būtisku lomu? Kāda atšķirība? Vai intīmās vietiņas gļotādas pie savējā pierod?
– Galvenais iemesls ir cits. Mainot partnerus, palielinās risks inficēties ar citām seksuāli transmisīvajām slimībām un ka būs gļotādu bojājumi. Un – tiklīdz ir gļotādas bojājums, tā seksa laikā notiek asinskontakts un šādā ceļā var notikt inficēšanās arī ar C hepatītu. Tāpēc jālieto prezervatīvs.
– Kā tagad ārstē C hepatītu? Cilvēks, kurš ar to agrāk nav saskāries, grib zināt, kā viņam jāuzvedas, kādi būs ierobežojumi, kā viņš jutīsies, cik ilgi ārstēšana notiks?
– Šobrīd ārstēšana pacientam ir ļoti, ļoti draudzīga. Ja salīdzina ar to, kā bija vēl pirms pieciem gadiem, tā ir diena pret nakti! Tagad ārstēšana notiek ar vienu vai pāris tabletēm dienā, zāles ir labi panesamas, vairākumam tās nerada nopietnas blaknes. Nekas nav jāšpricē! Cilvēks lieto tabletes, iet uz darbu, veic ikdienas pienākumus. Nav nekādu īpašu ierobežojumu, izņemot to, ka ārstam jāzina, kādus vēl medikamentus pacients regulāri lieto, jo dažreiz starp tiem var būt mijiedarbība. Tad varbūt kādas zāļu devas jāpamaina.
Ārstēšanās ilgst astoņas līdz divpadsmit nedēļas, retos gadījumos 24 nedēļas.
No visiem pacientiem, kas lieto jaunos medikamentus, 97 procenti izārstējas.
Tiem dažiem pacientiem, kurus neizārstē ar pirmo reizi, var dot citu zāļu kursu otrreiz. Ļoti, ļoti retos gadījumos – vēl trešo reizi, un arī viņi atbrīvojas no C hepatīta vīrusa.
– Dodat tos pašus medikamentus, tikai citās kombinācijās?
– Jā, faktiski tie ir pretvīrusa medikamenti, kuri darbojas uz dažādām vīrusa ražošanas fāzēm. Proti, vīruss cilvēka organismā vairojas, veidojas atkal jauni vīrusi, bet šie preparāti, kas var būt vienā vai divās tabletēs, ir ar atšķirīgu iedarbība uz dažādām vīrusa vairošanās fāzēm. Līdz ar to šiem preparātiem efektivitāte ir ļoti augsta, jo vienlaicīgi darbojas gan uz vīrusa iekļūšanu šūnās, gan uz nukleīnskābes nokopēšanu, gan uz iziešanu no šūnas, gan uz dažādu fermentu sintezēšanu…
Pozitīvi arī tas, ka tagad ir nodrošināts pietiekami daudz naudas C hepatīta pacientu ārstēšanai. Kādu brīdi viss bija apstājies saistībā ar Covid-19, līdz ar to pēdējos mēnešos ārstējām mazāk pacientu, bet tagad atkal esam atsākuši darboties un patiešām varam ārstēt visus, kurus diagnosticējam.
Šobrīd svarīgākais jautājums ir – kā atrast C hepatīta pacientus? Mēs sekojam Pasaules Veselības organizācijas izvirzītajām mērķim līdz 2030. gadam izskaust C vīrushepatītu kā nopietnu draudu veselībai. Tas nozīmē: maksimāli daudzus izārstēt, maksimāli samazināt cirožu un aknu vēža gadījumu skaitu. Lai to sasniegtu, gada laikā tiešām būtu jāārstē ap 3000 pacientu. Tos, kuri jau diagnosticēti, varam ārstēt. Tādu mums pūrā no iepriekšējiem gadiem ir diezgan. Bet ir vēl liela daļa pacientu, kuri nezina, ka ir inficēti.
Kā viņus atrast, kā uzsākt viņu ārstēšanu, ja cilvēkam nav nekādu sūdzību par veselību?
Tāpēc mēs aicinām ikvienu, kurš nekad dzīvē nav veicis C vīrushepatīta analīzes, tās tomēr uztaisīt.
Ja atbilde būs apstiprinoša, mēs ārstēsim. Ja C hepatīta tests ir veikts sen, pirms pieciem, desmit gadiem, arī tad ir vērts analīzes atkārtot. Bet reizi gadā vai pusgadā tas gan nav jādara, noteikti ne!
– Kur var pārbaudīties?
– Ceļi ir dažādi. Vienu jau minējāt: ja cilvēks nodod asinis kā donors, bez maksas tiek veiktas analīzes, vai viņš nav inficējies ar C vai B hepatītu un HIV. Viņam par to arī paziņo, ja ko atrod.
– Tagad zvana no donoru centra, nevis pašam par saviem analīžu rezultātiem jāinteresējas?
– Cik zinu, situācija ir mainījusies, no donoru centra piezvana tiem, kam ir atrastas pozitīvas analīzes. Šo jautājumu vairs neatstāj pašplūsmā. Jo bija taču pat tiesu darbi…
Otrs variants, kā uzzināt, vai neesi inficējies, ir – vizīte pie ģimenes ārsta. Viņš var izsniegt nosūtījumu uz laboratoriju, lai uztaisa asins analīzes.
– Vai ģimenes ārsts drīkst atteikt nosūtījumu? Cilvēks grib pārbaudīties, bet ģimenes ārsts saka: «Nē, nav pamata!»
– Parasti tā nedara. Zinu, ka ģimenes ārstam budžets ir tik, cik ir, un līdz ar to viņš nevar pilnīgi katram no saviem 2000 pacientiem noteikt antivielas uz C hepatītu, ja neredz tam pamatotu iemeslu. Taču, ja cilvēks palūgs, domāju, ka neatteiks.
Trešais variants – cilvēks var doties uz jebkuru sertificētu laboratoriju pats un nodot šīs analīzes par maksu. Tās nav astronomiski dārgas, ap seši eiro.
Ceturtais variants – visā Latvijā darbojas divdesmit HIV profilakses punkti, konkrētās adreses var atrast Slimību profilakses un kontroles centra mājaslapā. Tur anonīmi un bez maksas var veikt eksprestestus HIV infekcijai, B un C hepatītam. Ja tests izrādās pozitīvs, jāsaprot, ka tas ir tikai skrīnings. Jāvēršas pie ģimenes ārsta vai infektologa, lai izmeklētos ar jutīgākām metodēm un noskaidrotu, vai aizdomas par C hepatītu apstiprinās vai ne.
– Vai ģimenes ārsts uzreiz sūta nevis uz skrīninga, bet uz īstajām analīzēm?
– Nē. Arī tas ir skrīninga tests uz antivielām, tikai citas jutības. Eksprestesti, kurus veic HIV profilakses punktos, paņemot asins pilienu no pirksta, protams, nav tik precīzi. Specifiskums ir nedaudz zemāks, taču pietiekams, lai veiktu primāro skrīningu.
Savukārt laboratorijās, kur analīzēm ņem asinis no vēnas, šie skrīninga testi ir ar augstāku specifiskumu un jutīgumu. Tik un tā jāsaprot, ka tas ir tikai antivielu tests. Pēc tam ģimenes ārsts cilvēku nosūtīs uz apstiprinošo testu, kur pierāda paša vīrusa eksistenci. Proti, analīzes nosaka vīrusa nukleīnskābi.
Tā ka atrastās antivielas vēl nenozīmē, ka cilvēkam ir C hepatīts, bet tās pasaka priekšā, ka jāizmeklē tālāk.
– Ārstēšanu uzsāk infektologs vai to drīkst darīt arī ģimenes ārsts?
– Nē, šobrīd ārstēšana ir infektologu ziņā. Iespējams, nākotnē būs citādi, bet tagad mēs esam izveidojuši ģimenes ārstiem algoritmu. Vadoties pēc tā, var izdarīt maksimāli daudz, kamēr pacients gaida vizīti pie infektologa. Pārsvarā tie ir dažādi izmeklējumi. Kad pacients jau ierodas pie infektologa, papildus jāveic vēl daži specifiski izmeklējumi, kas nepieciešami diagnozes precizēšanai.
Tiklīdz mēs zinām, kā cilvēku ārstēt, varam uzreiz (!) rakstīt valsts kompensējamo zāļu recepti, cilvēks aptiekā tās uzreiz (!) var saņemt un uzreiz (!) ārstēties. Jo no šī gada 1. jūlija ir atcelti ārstu konsiliji, kad satrauktajam pacientam un mums bija jāgaida mēnesis vai pat ilgāk, lai saņemtu Nacionālā veselības dienesta apstiprinājumu, ka mēs drīkstam izrakstīt valsts apmaksātās zāles. Tagad viss notiek ātri un loģiski, bez neskaitāmām formalitātēm!
– Cik ilgi jāgaida pirmā vizīte pie infektologa?
– Pēc kovida ārkārtas situācijas vienu brīdi rinda bija pavisam īsa, bet šobrīd atkal tie ir pat divi mēneši. Taču man gribas cilvēkus arī nomierināt. Šo divu mēnešu laikā viņi var uztaisīt pārējos izmeklējumus, kas nepieciešami, tai skaitā vēdera un aknu ultrasonogrāfiju, var noteikt C hepatīta vīrusa tipu.
Turklāt hroniskai slimībai viens vai divi mēneši nav tik ļoti nozīmīgi kā akūtā situācijā, te nekas traģisks nenotiks.
Tā ka cilvēkam, kuram tikko atklāts C hepatīts, vienkārši jāpierakstās pie infektologa, jāgaida sava rinda, un viss būs.
– Nu jau jebkurš zina, ka aknas bojā alkohols un trekns ēdiens. Vai no tā visa jāatsakās?
– Alkohols kopā ar C hepatītu ir gaužām slikta kombinācija. Jo tad līdz cirozei var nonākt daudz ātrāk nekā piecpadsmit, divdesmit gados – kādreiz pietiek ar pieciem. Līdz ar to tiem, kam ir C hepatīts, es iesaku no alkohola atturēties, izmeklēt aknas un saprast, kādā stāvoklī tās ir. Pēc tam, kad C hepatīts būs izārstēts, ārsts pateiks, vai drīkst saprātīgā daudzumā lietot alkoholu vai ne.
– Simtiem un tūkstošiem cilvēku agrāk ir ārstēti ar vecajiem interferona preparātiem. Vai viņiem no tiem tagad varētu būs sekas, un – kā rīkoties?
– Viņiem varētu būt blakusparādības, kuras paliek arī pēc tam, kad zāles vairs nelieto. Problēmas ar vairogdziedzeri, ar ādu… Bet fakts, ka cilvēks agrāk ārstēts ar vecajiem interferona preparātiem, absolūti nav šķērslis – mēs tagad viņu ārstējam ar jaunajām zālēm un beidzot izārstējam.
Tā ka, ja agrāk kāds ir ārstējies, neizārstējies un visam atmetis ar roku, gribu atgādināt – ir daudz, daudz efektīvākas zāles un mēs tagad varam izārstēt.
Rīgā infektologi pacientus ar C hepatītu pieņem un ārstē Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā – gan Latvijas Infektoloģijas centrā, gan klīnikā Gaiļezers –, un Stradiņa slimnīcā, rajonos – Liepājas un Daugavpils slimnīcās. Pieļauju, ka būs vēl vairāk šādu vietu Latvijā, jo, kā jau sacīju, no 1. jūlija mums vairs neprasa konsilija slēdzienu, lai pacients saņemtu zāles. Līdz ar to katrs infektologs, kurš noslēdzis līgumu ar Nacionālo veselības dienestu, drīkstēs izrakstīt C hepatīta zāles ar simtprocentīgu atlaidi.
– Ir cilvēki, kas joprojām izvēlas meklēt privāti praktizējošu infektologu… Jo pastāv viedoklis, ka valsts medicīna ir slikta.
– Ir daļa pacientu, kas principiāli neiet uz valsts medicīnas iestādēm. Tik tiešām jāatzīst, ka privātās klīnikās vai privātpraksēs vairāk piestrādā pie attieksmes un arī, ja maksā pats, rindā jāgaida mazāk. Lai gan tagad arī valsts iestādēs jau domā par augstas kvalitātes apkalpošanu, vismaz cenšas to uzlabot… Bet rindas gan tur ir un, kā izskatās, arī būs, taču diemžēl citas iespējas, kā tikt pie valsts apmaksātajiem medikamentiem, nav.
Ja cilvēks dodas pie infektologa privātā medicīnas iestādē, kuram nav līguma ar Nacionālo veselības dienestu, šis speciālists nav arī tiesīgs izrakstīt C hepatīta medikamentus ar simtprocentīgo atlaidi.
Tad var pirkt zāles par savu naudu, bet… Pirmkārt, šie medikamenti maksā pietiekami dārgi. Otrkārt, pat ja cilvēks ir turīgs, manuprāt, ja viņš reiz maksā šai valstij nodokļus un ir Latvijas pilsonis, viņam ir tiesības saņemt arī valsts apmaksātus medikamentus. Tāpēc labāk divus mēnešus pagaidīt rindā pie valsts iestādē strādājoša infektologa… Lai gan, protams, tā ir katra pacienta brīva izvēle.
– Kāds režīms jāievēro mājās, ja viens no ģimenes ārstējas, bet pārējiem C hepatīta nav? Stigma, ka sadzīvē var aplipt ar šo vīrusu, vēl joprojām eksistē?
– Droši vien. Tāpēc vēlreiz gribu atgādināt, ka sadzīvē C hepatīts netiek nodots. Drīkstam ar C hepatīta slimnieku sarokoties, apkampties. Tiesa, apkampties tagad nav labi kovida dēļ…
Mēs varam slaucīties ar vienu dvieli, varam ēst no viena šķīvja, padzerties no vienas krūzītes, jo tādā veidā C hepatīta infekcija netiek nodota tālāk.
Līdz ar to ikdienā, mājās, darbā, tirgū, restorānā, autobusā nav iespējams inficēties.
Ģimenei gan būtu jāatceras – kamēr C hepatīta slimnieks nav izārstējies, viņam jābūt pašam saviem manikīra piederumiem, savām žiletēm, savai zobu birstei un tas viss jāglabā atsevišķi no pārējiem piederošā.
– Ko mēs tagad zinām par pašu vīrusu?
– Vispār C hepatīta vīruss ir gaužām interesants, to neviens nav redzējis!
– Kā tad tā?!
– Zinātniskajās publikācijās vīruss uzzīmēts, pamatojoties uz analīzēs atrastajām nukleīnskābēm un antigēniem, ko šis vīruss dod, bet kopumā mikroskopā C heptīta vīrusu neviens nav redzējis. Jo tas ir ļoti, ļoti mazs, toties ārkārtīgi mainīgs – vienas dienas laikā veidojas triljoniem jaunu vīrusa daļiņu, un vīrusa pusdzīves laiks ir 2,7 stundas.
Tas nozīmē, ka veidojas ļoti daudz šo jauno vīrusu, bet pēc 2,7 stundām puse no tiem jau gājusi bojā. C hepatīta vīrusam ir strauja aprite.
– Tas strauji dzīvo!
– Ļoti. Mainās strauji. Un šajā straujajā ražošanas un bojāejas procesā var notikt kļūdas, un veidojas mutanti. Savukārt mutantie vīrusi ir tie, kurus antivielas vairs neatpazīst. Normālas infekcijas gadījumā ir tā, ka organismā pret infekcijas izraisītāju izveidojas antivielas, kuras to neitralizē.
Šis princips ir arī vakcinācijas pamatā: vakcīna palīdz organismā izstrādāt antivielas, lai gadījumā, kad mūsu organisms satiekas ar konkrētās infekcijas izraisītāju, antivielas to neitralizētu. Bet C hepatīta gadījumā organismā vienlaikus var būt gan antivielas, gan pats vīruss, jo vīruss jau tik daudz reižu ir mainījies, ka antivielas to vairs neatpazīst! Tas arī ir iemesls, kāpēc vēl joprojām nav radīta vakcīna pret C hepatītu.
Ārējā vidē vīruss ir visai noturīgs. Agrākos laikos šķita, ka tas diezgan ātri iet bojā, bet ne – pieradīts, ka vīruss uz virsmām un šķidrumos spēj saglabāties pat vairākus mēnešus.
Proti, antigēnā struktūra tam ir vēl pietiekami aktīva, lai ar to cilvēks varētu inficēties.
– Kas ir vairākums jūsu C hepatīta pacientu?
– Mana kolēģe, kad viņai reiz žurnālists lūdza raksturot, kāds izskatās tipisks C hepatīta pacients, atbildējusi: «Pieejiet pie spoguļa un apskatieties.» Tas var būt pilnīgi jebkurš cilvēks! Vienalga – jauna, skaista sieviete, inteliģents vīrietis, profesors, auklīte, jauka kundze – visiem var būt C hepatīts.
– Jautāšu citādi – kā savu slimību atklāja tie trīs tūkstoši C hepatīta pacientu, ko jūs pērn ārstējāt?
– Ļoti dažādi. Ir, kam paaugstināts ALAT un tāpēc, meklējot iemeslu, ģimenes ārsts nosūtīja uz analīzēm. Ir, kas paši bija devušies uz laboratoriju. Ir tādi, kas ir kādā riska grupā. Vairāki bija nonākuši slimnīcā cita iemesla dēļ, paņemtas asinis, konstatēts, ka ALAT ir paaugstināts… Vai kā donori gājuši nodot asinis. Grūtnieces obligāti pārbauda. Grūtniecības laikā mēs C hepatītu neārstējam, jo jaunās zāles šādā situācijā nav pārbaudītas, bet mēs rekomendējam visām sievietēm, ja viņas plāno bērniņu, pārbaudīties jau pirms tam un, ja atklājas C hepatīts, vispirms izārstēties. Pārbauda visas sievietes, kurām plānota mākslīgā apaugļošana, un, ja analīzes izrādās pozitīvas, ārstējam.
Un vēl! Nevajag domāt, ka kundzei ir astoņdesmit gadi un tāpēc viņai vairs nav ko uztraukties par vīrusu. Nē, cilvēki gados bieži vien nonāk potenciāli bīstamā situācijās.
Kundzītes dodas taisīt manikīru, ir seniori, kas nonāk stacionāros un, kamēr viņš ir C vīrusa pozitīvs, viņš ir infekciozs citiem. Tāpēc mums ir ļoti svarīgi izārstēt katru pacientu. Jo tas, kurš izārstēts, no tā vairs nevar dabūt C hepatītu!
– Tagad, kad iet uz plānveida operāciju, C hepatīta analīzes nav obligāti jāveic. Kāpēc? Man tas nešķiet loģiski.
– Jā, pirms operācijām tagad diemžēl neprasa veikt C hepatīta analīzes. Jo būtībā jebkuram mediķim ar katru pacientu esot jāstrādā tā, it kā viņš būtu infekciozs.
– Kā var iznīcināt C hepatīta vīrusu uz virsmām? Vai ar vismaz 70 grādus stipru spirtotu šķīdumu, ar kuru dezinficē rokas un virsmas kovida dēļ? Kā dezinficēt manikīra piederumus, nagu šķērītes, lai tās būtu tīras, drošas?
– Tur jaut tā lieta – te ar dezinfekciju nepietiek, ir vajadzīga sterilizācija. Dezinfekcija ir pasākums, kad mēs ar kādu dezinficējošu līdzekli uz rokām vai virsmas nogalinām lielāko daļu mikroorganismu, bet ne visus. Sterilizācija nogalē visus mikroorganismus! Un instrumenti būtu jāsterilizē speciālā aparātā. Šī ir ļoti aktuāla problēma manikīru un citu skaitumprocedūru laikā: ja netiek veikta sterilizācija, tad uz instrumentiem varētu palikt C hepatīta vīruss.
Zinām arī, ka manikīra meistari strādā mājās, un man rodas jautājums: vai viņiem visiem mājās patiešām ir arī sterilizācijas aparāti?
– Pieminējāt C hepatīta akūto formu. To jau gan cilvēks droši vien pamana!
– Visiem ir akūtā forma, tikai lielāka daļa to nepamana, jo cilvēks nekļūst dzeltens. Dažas dienas varētu būt slikta dūša, varbūt pat vemšana, sagurums, bet ne jau vienmēr mēs skrienam pie ģimenes ārsta, ja pāris dienas sliktāk jūtamies!
– Nē, mēs iedzeram tēju, paguļam.
– Tieši tā! Un, ja cilvēkam āda vai acāboli neiekrāsojas dzelteni, viņš pie ārsta neaiziet, pašsajūta drīz vien uzlabojas, un viņam nerodas pat mazāko aizdomu, ka tikko pārslimojis akūtu C hepatītu, un tas var pāriet hroniskā formā. Tā notiek apmēram 80–85 procentos gadījumu. Līdz ar to mēs šos pacientus nediagnosticējam. Savukārt ir kādi 15–20 procenti laimīgo, kuri paši atbrīvojas no C hepatīta vīrusa – antivielas tiek ar to galā, un akūtais C hepatīts nepāriet hroniskajā.
– Kur vīruss, nonācis cilvēka organismā, konkrēti dzīvo?
– Tas ar asinīm nonāk aknās, iekļūst aknu šūniņās, tur vairojas un met ārā lielos daudzumos jaunos vīrusus. C hepatīta vīruss var bojāt arī citus orgānus – nieres un limfoīdos orgānus, ādu, arī vairogdziedzeri, bet, jā, pārsvarā cieš aknas.
Te es gribu aicināt jaunos cilvēkus uzņemties mazliet tādu kā šefību par saviem vecākiem un vecvecākiem…
Kāpēc? Pieņemsim, omei 70 gadu vecumā tiek diagnosticēts C hepatīts, bet viņa klusībā pie sevis nodomā: «Nu ko es tagad vēl ārstēšos?!» Bet vai vajag sagaidīt septiņdesmit piecus gadus vai astoņdesmit, kad būs aknu vēzis?!
Es ļoti labi atceros kādu savu pacientu – kungu, kuram septiņdesmit piecu gadu vecumā atklāja aknu vēzi. Tas notika vēl tad, kad nebija labo medikamentu, un viņš teica: «Mēs ar sievu vēl tik labi dzīvojam kopā… Eh, man tomēr vajadzēja pirms tiem desmit gadiem mēģināt to C hepatītu ārstēt! Bet zāles bija tik sliktas, un es nobijos…» Nu viņam ir aknu vēzis, bet ļoti gribas dzīvot, viņiem ar sievu ir bērni, mazbērni, aktīva dzīve…
– Iedomājos, vecumā cilvēkam jau tā jālieto daudz zāļu – asinsspiedienam, holesterīnam, cukuram, nierēm… un vēl C hepatītam?!
– Tas, protams, ir arguments. Bet labā ziņa ir tā, ka C hepatīta zāles vairumā gadījumu jālieto tikai astoņas nedēļas, un viss, cilvēks ir izārstēts. Tas nav kā ar asinsspiediena vai holesterīna medikamentiem, kuri būs jālieto līdz mūža galam. C hepatīts ir vienīgā vai viena no retajām hroniskajām slimībām, kuru mēs patiešām varam izārstēt. Kāpēc šo iespēju neizmantot?
