Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
- Vienkāršība ēdienā – bērnības garša. Neskatoties uz dažādiem padomiem, jau kopš bērnības es ik dienu dzeru pienu, lai gan vērtos gados pienu iesaka lietot mazāk. No rītiem ēdu biezpienu ar krējumu un kefīru.
Un vēl – jau kopš bērnības esmu pieradis pie speķa.
Man vislabāk patīk tāds ar ķiplociņu – parasti speķi pērku Centrāltirgū Lēdurgas stendā. Man garšo arī kartupeļu biezputra, dažādas zupas, ļoti patīk pankūkas – gan plānās, gan biezās, gan pildītās ar gaļu vai biezpienu. Velga ir ļoti laba saimniece.
- No sākuma paēd un tad padzeries. Jau kopš skolas laikiem man ir ieradums – padzerties tikai pēc ēšanas, ne maltītes laikā. Daudzi par to smaida. Taču to man iemācīja Birzgales skolas direktors Edvīns Lejasmeijers – kad no rīta internāta kopgaldā brokastojām, viņš skatījās, lai mēs ēdam, bet nepiedzeram klāt, jo tādā veidā tiek attīstīti siekalu dziedzeri. Šis paradums man iet cauri visai dzīvei.
- Esot pie galda, iededzu sveci. Jau daudzus gadus man ir tradīcija – jebkurā ēdienreizē es aizdedzu svecīti, lai nebūtu jāsteidzas: skaties sveces liesmiņā un mierīgi ieturi ikdienišķo maltīti.
Tā ir arī cieņas izpausme maizītei – maizītei plašākā nozīmē jeb visam, ko mēs baudām.
Maizīte ir svētums. Es esmu tā sevi pieradinājis. Un jau kopš bērnības ēdu nesteidzīgi, nepārkraujot šķīvi (uzliec tik, cik vari apēst!), un runāju tikai tad, kad mute ir tukša. To man iemācīja mamma.
- Pastaiga uz Centrāltirgu. Interesanti, ka vislabāk un visautonomāk es jūtos tieši cilvēku biežņā. Joprojām un vienmēr mani ir magnetizējis Rīgas Centrāltirgus – tā ir mana pastaigu zona, jo ir vispilnākā cilvēkiem.
Tirgū visi iepērkas, katrs aizņemts ar kaut ko savu, bet es jūtos ļoti labi, jo esmu cilvēkos, varu vērot viņus.
Arī tagad gandrīz katru dienu izeju cauri tirgum, pat ja man neko nevajag pirkt. Bieži vien no Pārdaugavas uz tirgu eju kājām, nevis braucu ar tramvaju. Lai gan man patīk arī Āgenskalna klusās ieliņas, mani vilktin velk uz centru, uz biežņu, uz cilvēku daudzumu.
