Rīga +4°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Pārsteigti klausījos kādas senas draudzenes, četrdesmitgadnieces, apņemšanos: «Es tā padomāju – cik ilgi par pārdevēju strādāšu, mācīšos par māsu! Studēt medicīnu gribēju jau jaunībā, bet dzima bērni, un tā arī savu sapni nepiepildīju. Tagad viņi izauguši, un es beidzot iešu mācīties! Dzīvoju pavisam tuvu slimnīcai, un tur visu laiku meklē darbiniekus – būs man darbs pie mājām!»
Tikmēr kāda mana radiniece, trīs mazu bērnu māmiņa, izrādās, arī apsver līdzīgu domu, bet pavisam cita iemesla dēļ. Redz, viņa gribot mācīties zināšanu dēļ, jo bērni bieži slimojot un ārstu viedokļi par ārstēšanu esot krasi pretēji. Viņa gribot veidot savu, intuīcijā un izglītībā balstītu viedokli. Izrādās – viss ir iespējams, gadi nav šķērslis. Latvijā par valsts budžeta līdzekļiem pavisam īsā laikā – nieka trijos gados – var iegūt māsas profesiju. Turklāt arī darbs, visticamāk, būs, jo māsu Latvijā, ai, kā trūkst.
Mācās gan darbam, gan sev
«Mūsdienās izglītībai nav vecuma robežu – par māsām sāk mācīties gan 35, gan 60 gados,» saka Latvijas Māsu asociācijas prezidente, māszinību pedagoģe Dita Raiska. «Cik interesanti ir ar šīm sievietēm strādāt! Viņām ir dzīves pieredze, savs viedoklis un redzējums, mums veidojas ļoti dzīvas diskusijas. Bauda strādāt!»
Briedumā mācīties par māsu visbiežāk izvēlas sievietes, kas jau bijušas tuvu medicīnai, bet ir arī tādas, kam ar to nav bijis nekāda saistības, piemēram, skolotājas. Iemesli, kāpēc viņas izvēlējušās studēt tieši medicīnu, mēdz būt ļoti dažādi. Kāda vēlas krasi mainīt dzīvi, kāda – piepildīt savu jaunības sapni. Gadās, ka studēt medicīnu sieviete izlemj pēc smagas laulības šķiršanas – viņa grib sevi piespiest to visu aizmirst un savu sāpi transformēt laba darīšanā un palīdzēšanā citiem.
Gan jaunībā, gan vēlākos gados par māsām mācīties bieži vien izvēlas sievietes, kam ir smagi slims tuvinieks – brālītis, māsiņa, bērns.
Un ir arī sievietes, kuras studē, skaidri zinādamas, ka viņas nekad šajā profesijā nestrādās, – mācās zināšanu dēļ vai ceļam uz kādu citu profesiju. Atšķirība starp studentēm, kas plāno strādāt māsas profesijā, un tām, kuras skaidri zina, ka to nedarīs, esot acīmredzama. Sievietes, kas plāno strādāt māsas profesijā, ir daudz ieinteresētākas studiju procesā, viņas grib visur iesaistīties – ne tikai skatīties, bet arī darīt. Tikmēr tās, kuras mācās tikai zināšanu dēļ, labāk paliek kaut kur maliņā.
Nav nekādu nosacījumu, ka māsai pēc profesijas iegūšanas būtu obligāti, piemēram, noteikts laiks jānostrādā savā profesijā, turklāt valsts sektorā. Diemžēl statistika ir visai nelāga – pēc profesijas iegūšanas tikai trešā daļa reģistrējas Māsu reģistrā (tātad – vismaz plāno strādāt šajā profesijā), bet tikai desmitā daļa sāk strādāt par māsām valsts medicīnas aprūpes sistēmā. Pārējās studentes tātad ir mācījušās zināšanu dēļ vai aiziet strādāt privātajā sektorā, vai dodas uz ārzemēm. Neviens to viņām nevar liegt. Kamēr valsts veselības aprūpes sistēmā māsām būs zems atalgojums, nevar cerēt, ka šī profesija būs prestiža. Jau tagad ir katastrofāls māsu trūkums, un, ja valsts nepaaugstinās atalgojumu, situācija tikai pasliktināsies.
Klupšanas akmeņi mācībās
Māsas profesija ir viena no humānākajām profesijām. Taču sievietēm, kuras plāno iet šo ceļu, Dita Raiska iesaka sev pajautāt: vai man tiešām patīk darbs ar cilvēkiem? Būs daudz jātiekas, daudz jārunā, daudz jāatbild uz jautājumiem. Vai tiešām spēsi diendienā būt līdzās ne tikai veseliem un priecīgiem cilvēkiem, par viņu veselību rūpējoties profilaktiski, bet arī gādāt par tiem, kuriem sāp un ir grūti, kas nevar un nevar atveseļoties gadiem vai kam nelaime ar veselību notikusi pēkšņi? Tev būs jāatbalsta cilvēki sāpēs un ciešanās gan fiziski, gan psiholoģiski.
Māsas profesija prasa lielu vērību pret cilvēkiem, tajā vajadzīga dabiska atsaucība, līdzjūtība un vēlme palīdzēt cilvēkiem, precizitāte darbu izpildē, spēja uzņemties atbildību, izrādīt iniciatīvu un neapjukt ārkārtējās situācijās. Ja tev šķiet – jā, tu deri, tad ej un mācies.
Studiju programma māsām ir plaša – māsas darba ētika un pacientu aprūpes filozofija, pedagoģija, socioloģija, pētniecība un latīņu terminoloģija, arī anatomija, fizioloģija, patoloģija, dažādu pacientu aprūpe, ginekoloģija, neiroloģija, psihiatrija, paliatīvā aprūpe utt. Īsāk izsakoties – māsa iegūst vispārējas un daudzpusīgas zināšanas medicīnā. Protams, pēc katra kursa ir prakse un studiju noslēgumā – kvalifikācijas darbs un eksāmens.
Kā stāsta Dita Raiska, viņa savā māszinību pedagoģes darbā ievērojusi, ka studiju laikā mēdz būt trīs visbiežākie klupšanas akmeņi. Pirmais – farmakoloģija. Šajā studiju kursā jāapgūst gan visu medikamentu nosaukumi, gan to iedarbība, gan blaknes – mācību apjoms ir patiešām liels.
Vēl topošajām māsām ir pagrūti tikt galā ar kursu anatomijā – īpaši sadaļā par skeletu un kauliem. Piemēram, galvaskausā viss ir tik sīks un smalks – tiec nu gudra un visu atceries! Trešais klupšanas akmens ir zāļu administrēšanas kurss, kur jāmācās izmantot matemātiskās darbības, piemēram, lai aprēķinātu noteikto zāļu devu.
Prakse parāda, vai spēsi strādāt
Liels izaicinājums topošajām māsām ir nonākšana klīniskajā vidē. Kursu pēc kursa atbilstoši mācību saturam topošajām māsām ir praktiskās nodarbības – sākumā pacienta grozīšana, transportēšana, tad arī tiešāka iesaistīšanās māsas ikdienas darbā, piemēram, katetra uzlikšana, muskulārās injekcijas utt.
Sievietes, kurām pirms tam ir bijusi saskare ar medicīnu, jau vismaz aptuveni apjauš, ko tas nozīmē.
Reālā vide ir lielāks izaicinājums tām, kuras pacienta aprūpi mediķa acīm ierauga pirmoreiz.
Ne vienmēr var zināt, kā reaģēs organisms, jo tikai sastopoties aci pret aci ar pacientu iespējams izjust medicīnas īsto garšu. Var notikt pat tā, ka, nonākot reālajā vidē, diemžēl nākas secināt: nē, es tomēr šai profesijai nederu. Saskaroties ar medicīniskās aprūpes realitāti vai emocionāli smagām situācijām, topošā māsa saprot, ka tas viņai ir par grūtu. Lai kā sieviete gribējusi iet un darīt, viņa tomēr nolemj: nē, es tur neiešu; nē, es to nedarīšu. Dažāda mēdz būt reakcija, ieraugot asinis.
Zināms krīzes punkts bieži vien ir prakse mentālajā aprūpē – pret cilvēkiem ar psihiskiem traucējumiem studentes mēdz būt ļoti piesardzīgas, un to var saprast, jo viņām nav pieredzes, kā rīkoties un izturēties pret šādiem pacientiem. Arī operāciju zālē organisma fizioloģiskā reakcija var būt ne tāda, kā gribētu prāts: kļūst nelabi, studente noģībst un neko ar sevi nevar padarīt.
«Tas, ka cilvēks nevar strādāt kādā noteiktā veselības aprūpes jomā, nenozīmē, ka viņš vispār nevar strādāt medicīnā,» uzsver Dita Raiska. «Studiju laikā man bija klīniskā prakse slimnīcā pie mirstošiem cilvēkiem. Pārnācu mājās un mammai pateicu, ka esmu sapratusi – es nevaru strādāt par māsu. Man bija psiholoģiski pārāk smagi diendienā saskarties ar nāvi.
Ģimene ilgi mēģināja pierunāt, tomēr man šķita: medicīna nav man – jā, es gribu, bet nevaru. Biju gatava pamest studijas. Par laimi, līdzās bija lieliska prakses vadītāja pediatrijā – stāstīju viņai, cik salauzta jūtos, un viņa ieteica: atnāc pie bērniem! Cik labi, ka viņa deva man šo iespēju! Sapratu, ka tas ir mans, un strādāju ar milzīgu degsmi! Tā jau 30 gadu esmu māsa Bērnu slimnīcā un mēdzu šim darbam iedrošināt arī savas studentes. Bieži vien topošās māsas atbild: nē, nē, ar bērniem es nevarētu strādāt – man ir žēl, ja raud bērns, man ir jāraud līdzi, un ar šīm emocijām tikt galā nevaru. Vienmēr mudinu pamēģināt. Ja tiešām ne tikai domās, bet arī praksē izrādās, ka konkrētā veselības aprūpes nozare tomēr neder, – tas ir jārespektē, ar varu neko panākt neizdosies. Bet ir gadījumi, kad sieviete domā – nē, šajā vietā es strādāt nevarēšu, bet pamēģina, un izrādās, ka var, pat ļoti labi var!»
Cik nopelna māsa?
Šis mūsu valstī, kā zināms, ir smags jautājums. Patlaban minimālā maksa stacionārā par slodzi – 40 stundām nedēļā – reģistrētai māsai bez specializācijas ir 692 eiro, bet sertificētai māsai – 785 eiro mēnesī (pirms nodokļu nomaksas). Tomēr samaksa par māsas darbu slimnīcās atšķiras – jo smagāks darbs, jo lielāka samaksa.
Pieredze
EDĪTE PĀVELE, sertificēta māsa: Mācīties par māsu ir ļoti vērtīgi
«Man bija gandrīz 40 gadu, kad sāku mācīties par māsu. Man bija deviņi bērni, bet nebija darba. Piedalījos šovā Drosmīgās pārvērtības, un pēc tā man piedāvāja strādāt par aprūpētāju pansionātā. Tā arī sāku mācīties par māsu palīdzi, mani mēģināja pierunāt mācīties arī par māsu. Domāju: nu nē, kur nu es – tik veca! Tomēr divas dienas pirms termiņa beigām iesniedzu dokumentus Sarkanā Krusta medicīnas koledžā un sāku mācīties. Biju pārsteigta, ka nemaz nebiju vecākā kursā. Gāja gan diezgan grūti – kopš vidusskolas laikiem viss bija aizmirsies. Domāju, kā tikšu galā: farmakoloģija, angļu valoda, organiskā ķīmija! Bet mācījos pat labāk nekā meitenes, kas tikko bija beigušas vidusskolu.
Tas tāpēc, ka man bija stiprāka motivācija – es zināju, kāpēc mācos.
Cik zinu, no visas grupas par māsām strādājam vien dažas – jaunās meitenes pēc koledžas bieži vien apprecas, dzimst bērni, bet tās, kurām vairāk gadu, gan iet un strādā. Uzskatu, ka mācīties par māsu ir ļoti vērtīgi – ieguvu ļoti daudz zināšanu.
Strādāju ar garīgi slimiem cilvēkiem. Darba ir ļoti daudz, un tas ir smags morāli. Reizēm saprotu, ka no mana darba grūtuma cieš arī mājinieki, jo mēdz būt, ka mani tracina katrs sīkums. Tomēr ir milzīgs gandarījums, kad darbā pacienti priecīgi nāk pretī, saukdami: mūsu mīļā māsiņa! Es gan esmu viena no stingrākajām māsām – īsti pat nesaprotu, kāpēc pacienti mani tā gaida.
Samaksu par darbu, protams, gribētos lielāku. Ir sajūta, ka valsts mums ar vienu roku dod, bet ar abām ņem atpakaļ. Bet sievietes, kas nolems mācīties ar māsām, var būt drošas, ka darbs būs. Kad nesenajā koronavīrusa krīzē daudzi raudāja, ka nav darba, māsām tā bija pārpārēm.»
ANNA BONDARENKO: Piepildīju savu mūža sapni
«Studēt par māsu sāku 50 gadu vecumā un šogad absolvēju Sarkanā Krusta medicīnas koledžu. Sava kvalifikācijas darba tēmu izvēlējos atbilstošu sava vecuma cilvēku problēmai – Sabiedrības informētība par osteoporozes cēloņiem un profilaksi. Darbs bija jāaizstāv virtuāli – programmā ZOOM, jo koronavīrusa krīzes dēļ mācības notika attālināti. Lai studētu, ir jāprot apieties ar mūsdienu tehnoloģijām.
Visu mūžu biju gribējusi studēt par māsu, bet dzīve iegrozījās citādi – 30 gadu nostrādāju betona ražotnē, un, kad 50 gadu vecumā beidzot varēju atļauties studēt, to arī darīju. Viegli nebija, jo vēl padomju gados biju ieguvusi ekonomistes izglītību, bet tagad nācās mācīties kaut ko pilnīgi citu – ģenētiku, anatomiju. Lekcijas bija katru dienu, nācu mājās un turpināju mācīties. Man ļoti patika, un es gribu būt māsa! Tagad meklēšu darbu – būtu muļķīgi ieguldīt tik daudz laika un darba, bet nestrādāt savā profesijā! Ceru, ka atradīšu darbu tuvu dzīvesvietai – Bērnu slimnīcā vai Stradiņos. Zinu, ka māsas profesija ir ļoti pieprasīta, taču apzinos arī, ka tas būs darbs nevis naudas pelnīšanai, bet vairāk kā hobijs. Diemžēl, strādājot vienā darbavietā, māsa var nopelnīt pavisam maz.»
