Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
ANAMNĒZE
- Ginekoloģe, dzemdību speciāliste P. Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā, Matules un Melkas ginekoloģijas privātklīnikā, Auxilia Prima un Premium Medical aprūpes klīnikā.
- 2015. gadā noskrējusi savu pirmo Rīgas maratonu.
- Mīļākās puķes – sniegpulkstenītes.
- Ziemā ik svētdienu peld āliņģi Daugavā kopā ar biedriem no Lucavsalas ledus lāčiem.
- Vakcinējusies pret Covid-19.
- Garšo šokolāde.
- Dzīves moto: uz priekšu!
– Dzemdību viļņi – nebiju par tādiem dzirdējis.
– Kad mēness fāzes mainās, pāris dienu pirms un pēc tam ir vērojami – kā mēs, nodaļā strādājošie, sakām – dzemdību viļņi. Ir arī citas sakarības, ko var novērot. Piemēram, ir tādas dzemdējamās dienas, kad pasaulē nāk daudz mazuļu, bet strādājot es nenogurstu. Reizēm dienā ir tikai divas dzemdības, bet no situācijām un sievietēm jūtos iztukšota.
Ir dienas, kad dzemdētājas brauc burtiski grupās. Man atliek pajautāt: «Cikos sākās sāpes? Vai četros?» Un sieviete brīnās: «Kā jūs zināt?» Bet es pie sevis pasmaidu: «Jūs jau trešā tāda šodien.»
– Par jums internetā ir ļoti daudz labu atsauksmju. Kāpēc?
– Domāju, jums vajadzēja cītīgāk meklēt. Par katru cilvēku var iegūt dažādus viedokļus.
– Esat par sevi lasījusi ko sliktu?
– Es vairs nelasu. Kad biju rezidente, tad ieguglēju, jo tobrīd sertificētie ginekologi bija izlasījuši sliktus komentārus un tos pārrunāja. Lūk, tad gan es pameklēju par sevi.
Bet, atbildot uz jūsu jautājumu – kāpēc ir labās atsauksmes –, minu, ka, iespējams, pacientes pie manis jūtas mierīgi. Man šķiet, ka protu klausīties. Cilvēkiem patīk runāt.
Dažas pacientes, kas nāk pie manis gadiem, joko, ka lētāk būtu mani uzaicināt uz krogu vīnu dzert, nekā nākt uz vizītēm.
Cilvēkam ir patīkami, ja viņš sēž gaitenī, bet es viņu pasaucu, uzrunājot vārdā, vai arī atceros iepriekšējā reizē runāto un pajautāju: «Kā vīram gāja Santjago ceļā?»
– Vai jūsu attiecības ar grūtniecēm, kuras pie jums ir uzskaitē, varētu dēvēt par īslaicīgām, bet spilgtām?
– Visforšāk, ja viņām trāpās pie manis dzemdēt. Dzemdībās, ieraugot mani, viņas ir priecīgas. Tāpēc dažkārt es savām grūtniecēm dodu savu darba grafiku Stradiņu dzemdību nodaļā. Dzemdības ir galvā! Es tiešām tā domāju. Sieviete, kura ļoti, ļoti baidās dzemdēt, piedzemdēs vai nu grūti, vai nepiedzemdēs, tas ir, viss beigsies ar ķeizargriezienu.
Bailes bloķē oksitocīnu, laimes hormonu, kuram dzemdībās ir liela loma. Tāpēc dzemdētājai jācenšas sevi noskaņot pozitīvi. Lūk, piemērs par dzemdībām, kas ir galvā, – kad nodaļas vadītāja daktere Vītiņa devās izbraucienos, savus līgumus mēdza atstāt man. Bet – nekas nenotiek, neviena nedzemdē! Daktere pārradās, un nākamajā dienā visām grūtniecēm sākās dzemdības.
– Vīri šobrīd drīkst piedalīties dzemdībās? (Saruna notiek februāra sākumā.)
– Stradiņos ne. Es zinu, sievietei vīrieša klātbūtne ir svarīga. Reizēm gan šķiet, ka vīrs nelaimīgs sēž stūrī un spaida telefonu vai aiziet pagulēt, jo ir piespiests atnākt līdzi.
Bet reizēm vīrs tiešām izglābj situāciju, sevišķi, ja gadās histēriska būtne, kas neklausa ārstus, bet labi, ka viņa vismaz dzird sava vīra balsi.
Reizēm es vīriem saku – paldies, jo viņi ir tie, kuri savām sievām saka: «Tagad spied.»
Vēl man ļoti patīk skatīties, kā vīrieši dzemdībās raud. Ir arī tādi, kuri šausmās gatavi mainīties ar sievām. Daži pēc dzemdībām zvana savai mātei un lūdz piedošanu par bērnībā sastrādāto. Un vēl dzemdībās var spilgti redzēt attiecību problēmas.
– Kā vīrieši reaģē, ja gaidījuši dēlu, bet piedzimst meita?
– Ziniet, gadās arī pretēji. Vīrietis zvanīja mājiniekiem, lai paziņotu par dēlu, bet neviens viņam neticēja, jo tuvinieki viņu pazīst kā joku plēsēju.
Atceros arī vīrieti, kurš sonogrāfijā uzzināja, ka gaidāma meita. Viņš bija pārsteigts un uzstāja, ka ir kapteiņa dēls un viņa dzimtā dzimst puikas. Viņam nesa korvalola pilienus, jo vīrietis bija pagalam sašutis.
– Dzemdības jūs vēl mēdz pārsteigt?
– Dzemdībās pārsteigumi ir visu laiku. Patiesībā tas ir ļoti stresains darbs.
Varbūt no malas šķiet – viss ir tā jauki. Bet, lai viss būtu baigi slikti, pietiek ar dažām minūtēm.
Mums bērniņi ne tikai dzimst. Viņi arī mirst. Un dzimst stipri pirms laika. Dzimst arī slimi bērniņi. Reti, bet mirst arī sievietes. Ārstiem ir jāprot ātri reaģēt un vienlaikus jābūt ļoti pacietīgiem. Mums ir katastrofu ķeizargrieziens, kuru realizējam pusstundas laikā no lēmuma pieņemšanas brīža.
– Kas ir jūsu atpūta un terapija?
– Es peldu. Arī ziemā. Agrāk peldēju, kad sanāca, tagad – regulārāk. Vairākus gadus, mēģinot uzsākt ziemas peldēšanu, man viss beidzās septembrī, jo tik ļoti patika nirt jūras viļņos, ka pazuda laika izjūta, un viss beidzās ar ausu vai deguna blakusdobumu iekaisumu. Nu jau otro gadu nomainīju taktiku – jūras vietā izvēloties upi. Tagad esmu Lucavsalas ledus lāču biedrībā.
– Jums katru reizi vajag īpaši saņemties, lai iebristu aukstajā ūdenī?
– Visiem ir auksti, bet sajūta, kas rodas pēc tam, ir forša. Pēc tās mēs tur ejam. Nereti, pirms ielienu āliņģī, man nav enerģijas, esmu nogurusi, nekas nepatīk. Reizēm nav pat iemesla, lai tā justos. Taču, kad iznāku no ūdens, visus mīlu. Tagad, kad viss ir ciet, Daugavu aizslēgt nevar. Starp citu, beidzot esmu atradusi sporta veidu, kurā varētu kāpt pat uz pjedestāla. Proti, ir roņu ziemas peldēšanas sacensības. Posms ir gan Jelgavā, gan Liepājā.
– Šo sacensību mērķis ir pēc iespējas ilgāk noturēties ūdenī?
– Nē, nē. Peldēšana. Ir dažādas distances. Pagājušogad nedēļu pirms Liepājas sacensībām trīs reizes palīdu zem ūdens un pēc tam saslimu. Biju vienīgā sieviete, kas pieteikusies peldēt 100 metrus brasā, sevi jau redzēju stāvam uz pjedestāla. Nekas, nākamgad!
Manā kontā ir arī peldēšanas sacensības Ciecernieks, kurās jāpeld 2,3 kilometri ap Ozolsalu. Pagājušogad no 99 dalībniekiem biju deviņdesmit sestā. Tādai narcistiskai būtnei kā man nav patīkami būt beigās. Bet, no otras puses, – vai daudzi vispār peld tik garas distances?
– Pēc kā jūs ar to visu dzenaties?
– Pēc prieka. Sports ir enerģija un arī izlāde. Pelēkā ziema man ir par garu, tāpēc spēlēju arī pludmales volejbolu. Trešdienās baseins, piektdienās pludmales volejbols ar siltajām smiltīm. Kovids visus ir nogurdinājis. Agrāk, ja mani gribēja sodīt, tad varēja sūtīt iepirkties. Toties tagad es ar prieku eju uz veikalu ar sarakstu rokā.
– Es laikam nebūšu populārs, bet es šajā kovida situācijā jūtos tīri labi.
– Tāpēc, ka esat introverta persona. Tādi kā jūs šobrīd jūtas kā zivs ūdenī.
– Tieši tā. Neilgojos ne pēc restorāniem, ne ceļojumiem.
– Es gan strādāju tikai tāpēc, lai kaut kur aizbrauktu (smejas). Man ļoti gribētos aizdoties uz Argentīnu vai Čīles dienvidu galu. Tur ir brīnišķīgas trekinga takas. Man patīk ceļot divatā ar mašīnu, kad zināma tikai pirmā naktsmītne, bet viss pārējais ir improvizācija.
– Santjago ceļš jūs nevilina?
– Es nekad nedaru to, ko dara visi. Es pagājušogad gāju no Kolkas līdz Dubultiem. 136 kilometri divarpus dienās. Tas man maksāja sešus kāju nagus. Pēc tam mēnesi staigāju ar tēta zāles pļaujamajiem krokšiem un negribēju jūru redzēt nedēļu.
– Jums sevi patīk izdzīt?
– Citi tā domā. Tāds sadomazohista piesitiens.
– Kur vēl tas atspoguļojas?
– Četros darbos. It kā jau vajadzētu kaut ko samazināt, bet man visur patīk, tāpēc grūti izšķirties.
– Kas vēl jums patīk?
– Man patīk strādāt dārzā, man patīk piekust no rakšanas. Man patīk skaistās lietas. Viss, kas zied. Mans dārzs nav liels, tūkstoš kvadrātmetru. Man bija arī siltumnīca un dobes, kurās audzēju burkānus un kolrābjus, tagad – zālīte. Nevar cerēt uz lielu ražu, ja vasaras sākumā divas nedēļas gribas pavadīt kalnos.
– Jums ir cienījama humora izjūta.
– Vieniem šķiet kā jums, bet otri groza galvu un nesaprot.
– Pacientes jūs saprot? Jūs cenšaties pielāgoties?
– Kā kura. Es ar visiem nejokoju. Es jau jūtu, vai cilvēks ir atvērts. Reizēm gan mēle apsteidz smadzenes, man ir gadījies arī iekrist. Piemēram, atnāk paciente, bet viņai ir citāds uzvārds nekā iepriekš, un es priecīgi iesaucos: «O, apsveicu, jūs esat apprecējusies!» Bet viņa atbild: «Es tikko izšķīros.» Un tad es pie sevis domāju – zeme atveries…
Vai arī pacientes grūtniecības tests ir pozitīvs, un es priecīgi paziņoju jaunumus, bet viņa atbild, ka nemaz negrib to bērnu. Tagad esmu gudrāka, prasu: vai pozitīvs rezultāts – tas ir labi?
– Jūsu specialitātes izvēle ir tīšs vai nejaušs solis?
– Mana tēta brālēns bija ārsts. Viņš prata veidot saikni ar bērniem. Turklāt viņš spēlēja klavieres. Ļoti harismātisks cilvēks. Viņa ietekmē arī es nolēmu kļūt par ārsti, lai gan mamma mani centās atrunāt, sakot, ka šis darbs būs ļoti grūts.
Kad beidzu sesto kursu, gribēju stāties internajā medicīnā. Pēc kārtīgas vizināšanās ar ātro palīdzību domāju, ka varētu kļūt par kardioloģi. Iekšķīgajās slimībās manas zināšanas bija gana labas. Terapijas olimpiādē Zelta stetoskops ieguvu pirmo vietu. Stājoties rezidentūrā, pienāca pārrunas, biju ļoti satraukusies. Es paliku ceturtā, pirmā aiz strīpas, jo nebiju izstrādājusi zinātnisko darbu, kas tajā gadā bija brīva izvēle. Bet dzīvē vienmēr ir jābūt variantam B – biju iesniegusi dokumentus arī ginekoloģijā. Par ginekoloģi biju vēlējusies kļūt līdz ceturtajam kursam. Tā nu es nākamajā dienā bēdīga gāju uz pārrunām un tiku ar otro numuru. Tagad esmu priecīga, ka toreiz tā sanāca, jo bez smadzenēm ir jākustina arī rokas.
– Ilustrēsim situāciju. Nodaļā iestājas dzemdētāja, jūs ar viņu komunicējat, tad viņai sākas dzemdības, bet jums beidzas maiņa. Ko jūs darāt?
– Es novēlu labas dzemdības un eju mājās, un darbu pārņem kolēģi. Retu reizi esmu palikusi. Kopš oktobra esam pārgājuši uz 12 stundu maiņu – līdzšinējo 24 stundu vietā.
Strādājot 12 stundas, mēs nezaudējam cilvēcību.
– Kādas dūlas blogā lasīju, ka jūs sievietei ļāvāt dzemdēt pustumsā, jo viņai tā gribējies.
– Tas nav nekas neikdienišķs. Kad sāp, sieviete meklē pozu, kurā jūtas labi. Viena labi jūtas uz lielās vingrošanas bumbas, citai patīk atrasties četrrāpus.
Personīgi es dzemdībās varēju tikai staigāt un pie sevis lamāties.
Man vajadzēja būt kustībā, lai pārciestu sāpes. Stradiņos ir tik brīnišķīgas vecmātes, ka viņas dzemdības var pieņemt arī stāvus vai pat guļus uz grīdas, ka tik sieviete dzemdē. Mēs arī neliedzam izvēlēties savu mūziku fonā. Var darīt visu – izņemot dedzināt sveces un vīraku. Tas varbūt skarbi izklausās, bet pie mums nonāk ļoti dažāda publika, un reizēm ir sajūta, ka mums to bērnu vajag vairāk nekā sievietei. Šajā ziņā apskaužu mājdzemdību vecmātes, jo tur dzemdētājas ir ļoti motivētas dzemdēt.
– Teicāt, ka pēdējā laikā dzemdību skaits sarucis.
– Tā ir. Mēs gaidījām kovida baby boom, bet ne nieka nesagaidījām. Laikam jāatslēdz elektrība.
– Vai apkure…
– Šogad decembrī esot bijusi viszemākā dzimstība pēdējo 20 gadu laikā. Decembrī dzimst martā ieņemtie bērni. It kā vajadzēja būt daudzām dzemdībām, bet – nekā. Jāatzīst, cilvēki mūsdienās kļuvuši arī egoistiskāki. Viņi grib dzīvot sev, jo ar mazu bērnu taču ir grūti. Savukārt citi piedzemdē vienu, bet par otro vēl spriež – vai varēs atļauties. Tikmēr sieviete, kuras vīrs periodiski sēž cietumā, piedzemdē jau ceturto bērnu. Viņai vienalga, valsts kaut kādu pabalstu maksā… Bet tie, kuriem vajadzētu savu genofondu pavairot, to nedara.
Gadās, ka pie manis atnāk četrdesmitgadniece un saka – viņa gribot pārbaudīties, vai var palikt stāvoklī, vai viņai viss labi. Vienlaikus skaidrojot, ka bērnus šobrīd negrib, vien zināt – vai varētu. Tad es atbildu: nepamēģināsiet, neuzzināsiet. Mana meita, kurai ir vienpadsmit gadi, jau sapņo, kā viņa audzinās savus bērnus, viņai ir plāns.
Bet katra sieviete dzemdē, kad viņa var. Viena to dara divdesmit, cita – četrdesmit gadu vecumā.
Mūsdienās, pateicoties mākslīgajai apaugļošanai, limiti vairs nepastāv. Tagad par māmiņu ar donores olšūnām var kļūt arī piecdesmit gados.
– Kā jums šķiet – kā bērni dzims pēc simt gadiem?
– Nekas daudz nebūs mainījies. Dzemdības ir sāpīgas. Tas tāpēc, lai ierobežotu cilvēku skaitu uz zemes (smejas). Patiesībā, jo vairāk zini, kas var noiet greizi, jo vairāk brīnies, ka tik daudz veselu bērnu piedzimst. Tie ir smalki mehānismi, kad šūniņas savienojas un veidojas cilvēks. Katra otrā grūtniecība beidzas, pirms vēl mēnešreizes ir aizkavējušās. Sieviete par to pat neuzzina. Daba ir gudra, tā veido slūžas, lai nekvalitatīvie netiktu pāri. Tikai daži tiek pāri.
Mēs katrs esam savu vecāku labākā versija. Kad kādreiz uznāk domas, ka tu sev nepatīc, jo tev ir resnas kājas vai lielas ausis, tad atceries, ka esi uzvarētājs. Jo piedzimst tikai uzvarētāji.
– Es laikam sāku saprast, kāpēc jums ir dārzs. Arī dārzā ir piedzimšanas moments.
– Stādīt dārzu nozīmē – ticēt nākotnei. Kad rudenī iestādu tulpes, nevaru sagaidīt pavasari, kad tās ziedēs. Dārzā var ielikt rokas zemē, un tad iestājas mieriņš, un tu esi tāds laimīgs.
Es zinu rožu šķirņu nosaukumus. Bet es tos nemācos apzināti. Ieraugu un atceros. Tas laikam, pateicoties anatomijai, kad vajadzēja iekalt visus latīniskos nosaukumus. Man it kā nevajadzētu zināt, kāds ir kadiķa latīniskais nosaukums, bet – zinu.
Es nebrīnos, ka Āris Auders pievērsās dārzniecībai. Par dārzniekiem vecumdienās kļūstot skolotāji, ārsti un juristi.
– Jums ir ļoti plašs interešu loks un savdabīga personība. Vai varat atbildēt uz jautājumu – kādi notikumi, cilvēki vai nejaušības jūs ir veidojuši?
– Jūs pats uz savu jautājumu varat atbildēt?
– Jā, absolūti. Bet pamēģiniet jūs.
– Domāju, ka svarīga ir ģimene, kurā audz, un draugi, ar kuriem satiecies. Un arī raksturam ir nozīme. Ģimene var būt ļoti laba un gādīga, bet spurainais raksturs nospēlē izšķirošu lomu. Es esmu līdzīga savam tētim, bet man gribētos viņam vairāk līdzināties tādā pamatīgumā. Mans tētis ir ģimenes galva – saule. Mēs visi pārējie esam planētas, kas ap viņu griežas.
Tagad man ir nedaudz žēl, ka mana jaunība bijusi salīdzinoši mierīga ar grāmatām rokā. Iespējams, tāpēc tagad mana dzīve ir tik daudzveidīga, un atvaļinājumos cenšos ķert garšas un uzpildīt baterijas. Man patīk kopā ar bērniem ar velosipēdiem nomīties piecdesmit kilometrus ap Burtnieku ezeru, palikt viesnīcā un nākamajā dienā turpināt ar laivām. Līdz astoņdesmit gadu vecumam Turcijas pludmalēm mani neredzēt. Kad vēl, ja ne tagad, es kāpšu kalnos? Kāp, kamēr vari uzkāpt.
