Ginekoloģe Agnija Caunīte: tās ir divas atšķirīgas lietas – dzemdēt pašai vai atbildēt par dzemdētāju

– Jūs tikko no operācijas… Kad tikāmies pirms sešiem gadiem, teicāt, ka gaidāt pensijas gadus. Ka gribat apsēsties atzveltnes krēslā un visu dienu saules gaismā mierīgi lasīt grāmatu – ne tikai īsajos mirkļos pirms miega vai starp citiem darbiem.
­– Tas sapnītis nekur nav zudis, tikai mazliet atlikts. Nav tik viegli visu pārcirst, atstāt un aiziet. Jā, neslēpšu, arī naudas dēļ. Ja saņem vairāk, ir vieglāk dzīvot. Tagad strādāju pusslodzi – tā teikt, cik veselība atļauj. Divas dienas pieņemu pacientes poliklīnikā, vienu dienu operēju.

Uzņemos tikai tos darbus, kurus ar garantiju varu veikt labi. Daru, ko protu un kas dod labu rezultātu. Esmu pietiekami paškritiska, lai novērtētu savas spējas. Piemēram, laparoskopisko histerektomiju es neveicu. Tā ir operācija, kuras laikā izņem dzemdi caur nelieliem ādas griezieniem vēdera priekšējā sienā. Apzinos, ka īsti labi to nemāku. Katrā gadījumā man tas iet ilgāk nekā jaunajām kolēģēm un pašai rada lielāku stresu – kā jau darbs, kurā nav iegūtas iemaņas. 

Tagad nekādus dižos nākotnes plānus nekaldinu. Priecājos par katru dienu, ko esmu veiksmīgi pavadījusi. Mans moto ir – necepties, uz visu raudzīties pozitīvi, pieņemt cilvēkus, kādi viņi ir, un necensties pāraudzināt. Jau tas vien, ka cilvēks ir vesels, ka viņu nemoka dažādas kaites, ir priecāšanās vērts.

– Viedums, kas nāk līdz ar gadiem?
– Varētu teikt arī tā.

– Operējat viena vai kopā ar kolēģēm?
– Kā kuru reizi vajag. Lēmumu pieņemam pirms operācijas. Man patīk strādāt vienai, bet varu arī ar kādu no kolēģēm – ar mūsu nodaļas vadītāju Sandu Reiniku, dakteri Ievu Dauzi, Kristīni Strazdiņu, Austru Ašitoku. Pirms grūtākām operācijām vienmēr sanākam kopā un apspriežamies – ko darīt, kā darīt, vai vispār darīt. Ne jau vienmēr operācija ir labākais risinājums. Ir reizes, kad kolēģēm noder mana pieredze, bet nereti gadās, ka prasu padomu jaunajām ārstēm. Ar saviem padomiem cenšos neuzbāzties – ja vaicā, pasaku. Vai mazums redzēti večuki, kas vienmēr visu zina labāk! (Smejas.)

Nevaru runāt par visu Latvijas medicīnu, bet mūsu nodaļā strādā lieliskas, profesionālas operāciju māsas. Operācijas laikā man pat nevajag prasīt: «Padodiet, lūdzu, to un to!» – māsa pati lieliski zina, kas man tajā mirklī vajadzīgs.

Mūsu nodaļas specifika ir mazās ginekoloģiskās operācijas. Es no tām veicu tikai sēdošās – tieši dzemdes dobumā. Pa šiem garajiem gadiem esmu iedzīvojusies ķirurgu profesionālajās kaitēs – sāp rokas, bet īpaši mugura, ilgi nespēju nostāvēt kājās, saliekusies pār operāciju galdu.

Beidzamajā laikā mani īpaši iecienījušas gadiem bagātas pacientes. Laikam jau viņas vairāk uzticas sava vecuma ārstiem.

Taču nāk arī jaunās, uz grūtniecības aprūpi.  

– Kad izlēmāt specializēties ķirurģijā, par ķirurgu profesionālajām kaitēm droši vien pat dzirdējusi nebijāt?
– Patiesībā ķirurģija nebija mans sapņu darbs, tai es pievērsos vajadzības

spiesta. Nezin kāpēc, jau mācoties pirmajās pamatskolas klasēs, nolēmu kļūt par ārsti. Nav ne jausmas, kāpēc tāds lēmums. Ne manā ģimenē, ne starp tuvākajiem radiem mediķu nebija. Toties manā klasē mācījās kādreiz slavenā emeritētā profesora otorinolaringologa Ernesta Gaudiņa dēls, vēlāk Dailes teātra aktieris, Pēteris Gaudiņš.

Protams, ka viņš toreiz gribēja iet sava tēva pēdās, un es – līdz ar viņu. Pēterim, redz, neizdevās, bet es bērnības solījumu turēju. Tas bija 20. gadsimta septiņdesmito gadu pats sākums, un, iespējams, studēt medicīnu tolaik pat bija modē. Vismaz no manas Rīgas 49. vidusskolas tā gada izlaiduma Medicīnas institūtā iestājāmies septiņi.

Bet pats neparastākais, ka visi septiņi studijas beidzām un vairākums joprojām darbojas medicīnā. Neiroķirurgs Kārlis Bicāns, terapeite Vita Švarcberga, anestezioloģe Ausma Strautmane, reanimatoloģe Irēna Leite, mana labākā draudzene kopš studiju laikiem… 

– Bet kādēļ izvēlējāties specializēties tieši ginekoloģijā?
– Kurš to tagad pateiks! Jo kopš tā brīža pagājuši tieši četrdesmit pieci gadi. Atšķirībā no citiem kursa biedriem, savu izvēli veicu jau studiju pirmajā gadā: iestājos institūta ginekoloģijas pulciņā un uz karstām pēdām devos uz dzemdību nodaļu, lai pati savām acīm redzētu, kā dzimst bērni.

Dīvaini, bet kursā bija daži studenti, kuri šo skatu nespēja redzēt – krita ģībonī. Mani gan pārņēma gluži citas emocijas – pacilātība, laime. Kāda no slimnīcas ginekoloģēm, redzot manas emocijas, teica: «Viss kārtībā, tu esi izvēlējusies īsto specializāciju!» 

– Tātad sieviešu slimību ārste pēc pārliecības. Vai nekad neesat strādājusi ar pacientiem – vīriešiem? 
– Tieši tā. Terapeitiskās prakses laikā gan daži gadījās, bet veiksmīgi iekārtojos tā, lai ar viņiem strādā mana grupas biedrene un draudzene Irēna Leite. Tikai, lūdzu, nepārprotiet! Man nav nekādu panisku baiļu no vīriešu dzimuma. Man bija ļoti mīļš tētis, diemžēl viņš mira ļoti agri, jo tolaik mūsu mediķi vēl īsti nemācēja glābt infarkta slimniekus. Turklāt esmu precējusies, man ir dēls. Bet strādāt ar pacientiem vīriešiem tiešām izvairījos. Manuprāt, sieviešu psiholoģiju pārzinu daudz labāk, spēju izprast viņu emocijas, izjūtas. Nu, iespējams, ka tā ir mana uts, dīvainība, bet tādas taču ir vairumam cilvēku, vai tad ne? (Smaida.)

– Ja reiz pieminējām vīriešus… Kā jums izdevās izvilkt laimīgo lozi – atrast īsto savas dzīves vīrieti?
– Tas notika vasarā pēc pirmā kursa. Institūta sportiskākos studentus nosūtīja uz vasaras nometni Taurenē, Vecpiebalgā. Dzīvojām teltīs, mazgājāmies Gaujā, bet dzīve šķita lieliska. Kopš bērnības nodarbojos ar vieglatlētiku – skrēju, lēcu augstu un tālu. Jānis institūta izlasē spēlēja badmintonu. Viņam vispār patīk rakešu lietas – vēlāk spēlēja arī lielo un galda tenisu. Jānis bija gadu vecāks, jau beidzis otro kursu. Tieši nometnē viss arī sākās.

Pēc tam tikāmies ballītēs, sacensībās, kamēr nonācām līdz kāzām. Manas jaunības laikos kāzas parasti nevajadzēja ilgi gaidīt. Arī precības starp mediķiem, topošiem vai esošiem, ir normāla parādība.

Studiju laikā mediķiem daudz jāmācās, nav laika apkārt skraidīt, partneri meklējot.

Vēlāk tas pats: darba daudz, visapkārt pacienti, uz kuriem tu skaties kā uz slimniekiem, nevis kā uz iespējamiem partneriem. Arī sarunas mums specifiskas, kas cilvēkiem no citām jomām nešķiet aizraujošas. 

Tomēr baidos, ka nevarēšu jaunkundzēm dot ieteikumu, kur atrast savējo. Vienu gan droši zinu: cilvēkam atrast īsto otru pusīti ir ļoti svarīgi. Visus šos vairāk nekā četrdesmit gadus Jānis ir bijis mans labākais draugs, nespēju iedomāties dzīvi bez viņa. Jānis ir kā labs vīns – jo vecāks, jo labāks. Kad viņa darbavietu likvidēja, viņš aizgāja pensijā. Tagad esam mainītās lomās: Jānis veic mājas soli, es dodu finansiālo pienesumu.

– Jūs esat dzimusi veiksminiece. Labs vīrs, labs darbs tepat galvaspilsētas centrā, desmit minūšu gājienā no mājām… Jūsu studiju laikos absolventus vispirms sūtīja darbā uz tāliem laukiem.
– Nekur tālu mani nevarēja aizsūtīt, jo vīrs strādāja Rīgā. 1978. gada pavasarī beidzu institūtu un sāku rezidentūru Rīgas 1. slimnīcā. Sagadījās, ka daži ārsti aizgāja pensijā. Toreizējā Ginekoloģijas nodaļas vadītāja Velta Āboliņa redzēja, cik dūšīgi strādāju, un jau 1. augustā piedāvāja man dežūrārsta vietu Dzemdniecības nodaļā. Biju tiešām čakla, apzinīga, mans darbs man ļoti patika.

Visiem jaunajiem kolēģiem, ja vien iespējams, iesaku vispirms nodarboties ar dzemdniecību, jo šis darbs ārstam sniedz vislielāko gandarījumu.

Vēlāk būs bail pārkvalificēties: kamēr jauns, tu uzdrīksties vairāk, bet, uzkrājis pieredzi, vari sākt baidīties no milzu atbildības. Dzemdniecības ārsts taču atbild uzreiz par divu cilvēku veselību un dzīvību – par māti un bērnu. Kad ierados uz savu pirmo dežūru, nodaļā visas gultas bija aizņemtas – apmēram divdesmit sievietes gaidīja Lielo Sākumu. Man bija tikai divdesmit pieci gadi. Biju pārbijusies kā diegs. Lūdzu vecmātei Laimai, lai viņa vada dzemdības, lai neatstāj mani vienu.

Tagad dzemdniecībā var izmantot jaunās tehnoloģijas augļa stāvokļa novērtēšanai, var lietot sāpju remdētājus, ir epidurālā anestēzija… Septiņdesmitajos mums galvenie darbarīki bija tikai galva un rokas. Aparatūra ir liels atbalsts. Tomēr, pieņemot dzemdības, risks pastāv vienmēr. Pat vismodernākā aparatūra nedos garantiju, ka bērniņš piedzims vesels un attīstīts. 

– Jums taču jau bija pašai sava pieredze: teicāt, ka Kārlis, jūsu vecākais, piedzima 4. kursā, kad vēl studējāt.
– Tās ir divas atšķirīgas lietas – dzemdēt pašai vai atbildēt par dzemdētāju. 

– Vai esat saskaitījusi bērniņus, kuriem palīdzējāt nākt pasaulē?
– Kur nu! Tas bija kā garš konveijers. Turklāt tas notika jau sen. Pēc piecpadsmit darba gadiem situācija mainījās: uzcēla Dzemdību namu, mūsu nodaļa vairs nenodarbojās ar dzemdniecību. Man bija izvēle: manīt darbavietu vai palikt tepat un apgūt citu specialitāti. Paliku un kļuvu par operatīvo ginekoloģi. Nespēju šķirties no mūsu slimnīcas, no kolēģiem.

Mūsu nodaļā vienmēr valdījusi pozitīva, jauka atmosfēra. Tā ir bijis, ir un, ceru, vienmēr būs. Nekādu kašķu ieņemamo amatu dēļ, nav ietekmes zonu dalīšanas.

Lasu par plēšanos citos kolektīvos un brīnos: kā tādā gaisotnē var strādāt?!

Mana mamma bija cilvēks ar pozitīvu attieksmi pret dzīvi un tāpat audzināja arī mani. Labi, ka esmu nokļuvusi starp citām sev līdzīgām. Ļoti priecājos par mūsu jauno ārstu maiņu. Cik man nācies saskarties, Latvijas ārstu četrdesmitgadnieku paaudze ir lieliski sagatavoti, viņi spēj visu. 

– Sieviete – ķirurģe. Vai tas tomēr nav darbs, kas vairāk piemērots stiprajam dzimumam?
– Pilnīgi piekrītu. Agrāk operēju miomas, cistas, ārpusdzemdes grūtniecības. Vidēji trīs operācijas dienā – vai nu pati operēju, asistēju kolēģei vai apmācīju jaunos ārstus. Mūžīgais iekšējais nemiers, stress pirms katras operācijas. Sievietei, īpaši ja viņai ir emocionāla daba, tas neder. Arī fiziski tas nav viegli. Mana sāpošā mugura un rokas ir tam apliecinājums. Mūsu ģimenei Saulkrastos ir maza mājiņa ar dārzu. Man tik ļoti patīk puķes, sastādījām tur pilnu dārzu. Bet puķes prasa kopšanu! Beidzamajos gados jūtu, ka ravēšana mani vairs nevelk, mugura un rokas tam pretojas. 

– Vai savā laikā bijāt stingra nodaļas vadītāja? No tām, kuras atrunā savas padotās no iešanas bērna kopšanas atvaļinājumā? – To nu gan nedarīju! Lepojos, ka mūsu nodaļas ārstēm ir tik daudz bērnu: vienai trīs, otrai trīs, nodaļas vadītājai – divi. Kad studēju, mediķu sabiedrībā valdīja uzskats, ka, paliekot uz gadu mājās ar bērnu, ārste zaudēs kvalifikāciju. Kad studiju laikā piedzima mūsu Kārlītis, nedēļu pēc dzemdībām jau gāju uz lekcijām. Negribēju ņemt akadēmisko gadu, zaudēt laiku.

Elīna dzima, kad jau strādāju 1. slimnīcā. Atceros, ka divas nedēļas pēc tam man piezvanīja daktere Velta Āboliņa un skubināja: «Nāc uz darbu, mums tu esi ļoti vajadzīga!» Un es gāju, kaut tik ļoti gribējās palikt ar saviem bērniem, redzēt, kā viņi aug.

Labi, ka bija mana auklīte Antonija. Savā laikā viņa palīdzēja mammai audzināt mani un vēlāk – abus mūsu bērnus. Ļoti daudz izdarīja arī mana mamma. Tieši viņa izvadāja dēlu uz sarīkojumu dejām, Elīnu – uz sporta pulciņiem. Jānis, mans vīrs, man vienmēr teica: «Tev ir zelta mamma!» Jā, tāda viņa patiesi bija.

Lūk, tāda bēdīga bija mana bērnkopības pieredze. Tāpēc nodaļas ārstēm vienmēr esmu teikusi: «Palieciet mājās pie sava bērna! Pa to gadu vai pusotru nekas nemainīsies. Jūs atgriezīsieties vēl varošākas, pilnvērtīgākas un zaudēto ātri atgūsiet. Bet to, ko pazaudēsiet, darba dēļ uzticot audzināšanu citiem, to jūs nekad neatgūsiet.» 

– Jūs piederat tai mediķu paaudzei, kas bija spiesta visu mācīties gandrīz no jauna.
– Tieši tā. Ginekologi jaunos vējus sajuta vieni no pirmajiem. Gadsimta sākumā daudzi vīri pēkšņi sagribēja piedalīties dzemdībās, nāca modē dzemdības ūdenī, arvien vairāk kļuva ķeizargriezienu… Varējām kaut uz galvas staigāt – ja kāda bija izlēmusi bērnu laist pasaulē ar ķeizaru, tad viņu vairs neatrunāsi! Cik reizes neesmu atkārtojusi: dzemdības vispirms notiek sievietes galvā, viss pārējais – pēc tam. 

Otrs, ārstiem daudz būtiskāks, bums notika deviņdesmito gadu beigās: pēkšņi Latvijā ienāca jaunās tehnoloģijas, aparatūra, no ierastajiem atšķirīgi šujamie materiāli. Atklātās ķirurģijas vietā pārgājām uz endoskopisko. Dzemdes dobuma apskati iemācījāmies veikt ar operatīvo histeroskopiju jeb histerorezektoskopiju. Agrāk par tādu ārstniecisko procedūru pat dzirdējusi netiku. Apguvām darbu ar laparoskopu.

Nācu mājās un žēlojos vīram, ka viss, ko apguvu institūtā, kļuvis lieks, nevajadzīgs.

Tiesa, pēc tā pirmā lielā tehnoloģiju buma iestājās relatīvs miers. Attīstība gan turpinās, taču lēnāk, pakāpeniskāk. Pasaulē tiek radīti arvien jauni, ērtāki instrumenti, taču princips nemainās. Nevaram sūdzēties, ka mūsu Ginekoloģijas nodaļa būtu slikti aprīkota, ka mums kaut kā trūktu. Sākumā bijām vieni no pirmajiem Latvijā, kas apguva jaunās metodes. Tagad, cik zinu, endoskopiskās operācijas labi veic arī Liepājā, Ventspilī, Valmierā, Talsos… Un tā arī jābūt. 

– Pa šo laiku piedzīvojāt arī 1. slimnīcas lielās pārvērtības – te lejā, te atkal augšā.
– Droši vien daudzi atceras tos krīzes laikus, kad mūsu slimnīcai draudēja slēgšana. Likvidēt vairāk nekā divsimt gadu vecu slimnīcu ar senām tradīcijām, ar tik labiem ārstiem, visu plašo pakalpojumu spektru – tas šķita tik netaisnīgi, aplami, pat kaitnieciski. Tas bija pats grūtākais laiks manā darba biogrāfijā.

Jaunie ārsti meklēja darbu citur; vecie, kas bija uz pensionēšanās robežas, kārtoja pensijas lietas. Es nolēmu palikt līdz pašām beigām – lai notiek kas notikdams. Dažus mēnešus strādāju bez algas, tomēr sagaidīju, ka Veselības ministrija nāca pie prāta. Pēc tam, kopš 2011. gada, sākās mūsu slimnīcas atdzimšana, pārbūves, remonti. Arī mūsu nodaļu šūpoja kā lielos viļņos, pārvācāmies trīs reizes. Tagad telpas ir izremontētas, gaišas, skaistas. Prieks strādāt!

– Bet kā pa šiem gadiem, kopš strādājat ginekoloģijā, mainījušās jūsu pacientes? – Izmaiņas tiešām var manīt. Mūsdienu sievietes ir informētākas, izglītotākas, zina savas tiesības. (Nu, droši vien zina arī pienākumus, bet tos pildīt dažkārt piemirstas…)

Kaut vai veselības profilakse. Nesen man vajadzēja ieskatīties dokumentos par valsts organizēto dzemdes kakla vēža skrīningu. Droši vien zināt: šo programmu Latvijā īsteno kopš 2009. gada. Sievietēm no 25 līdz 70 gadiem reizi trīs gados izsūta uzaicinājuma vēstuli apmeklēt ginekologu un veikt valsts apmaksātu citoloģiskās uztriepes pārbaudi. Piezvanīt, vienoties par pieņemšanas laiku, ierasties un pēc tam uzzināt rezultātus, lai trīs gadus dzīvotu mierīgi, – tik vien tā darba! Taču apzinības līmenis vienmēr bijis zems. Tagad pēkšņi uzzināju, ka ierašanās procenti arvien pieaug. Tātad sievietes ir sākušas apzināties profilakses nozīmi.

– Un kā tagad ir ar abortiem? Vai sievietes jau ir gana gudras, lai nebūtu nepieciešama mākslīga grūtniecības pārtraukšana?
– Par laimi, vismaz mūsu nodaļā aborti jātaisa arvien retāk un retāk. Taču par to es negribu runāt. Atstāsim šo tēmu politiķiem un teologiem!

– Jūsu bērni medicīnu nav izvēlējušies par savu nodarbi. Diemžēl vai par laimi?
– Nenoliegšu, ka medicīna man ir sniegusi lielu gandarījumu, un tomēr – tas ir ļoti grūts darbs. Laikam balsotu par otro variantu, jo saviem bērniem māte vēl to labāko.

Mana meita Elīna uzreiz pateica, ka manās pēdās neiešot. Naktīs viņa gribot gulēt mājās, savā gultā, ne tā kā es. Deviņdesmito gadu sākumā, kad maniem bērniem pienāca profesijas izvēlēšanās laiks, Latvijai piešķīra Sorosa fonda stipendijas mācībām ārzemēs. Kārlis studēja banku zinības Zviedrijā, Elīna – starptautiskās attiecības ASV. Abi tur nodibināja ģimenes un mājās vairs neatgriezās.

Kārlis ir tepat aiz dīķa, Helsinkos. Precējies ar Amerikas latvieti Dārtu, viņu dēlam Krišjānim jau ir desmit gadu. Ģimenē viņi runā galvenokārt latviski, tāpēc Krišjānis mūsu valodu zina. Protams, arī angļu un somu, turklāt dejo balles dejas tāpat kā savulaik Kārlis. Vasarās viņš brauc pie mums uz Latviju.

Mūsu znots Metjū ir amerikānis, strādā par karjeras diplomātu, tāpēc viņi ar Elīnu, mazo Emīliju un Henriju bieži maina mītnes zemes. Kādu laiku dzīvoja Bulgārijā, pēc tam Apvienotajos Arābu Emirātos, bet šobrīd pārcēlušies uz Vjetnamu. Neciešu lidostas un lidmašīnas, tāpēc no pasaules apceļošanas izvairos. Diemžēl ceļš līdz Vjetnamai ir tāls un grūts. Tomēr vismaz reizi gadā abi ar vīru braucam viņus apraudzīt. Pēc Vjetnamas Metjū būs jāatgriežas ASV, un arī tas ir tāls ceļš.

Uzskatu par savu pienākumu arī meitas bērniem iemācīt latviešu valodu.

Labi, ka Emīlija un Henrijs ir dzimuši Rīgā un viņiem ir divas – Latvijas un ASV – pilsonības. Tas ļauj viņiem vasarās bez vecāku uzraudzības padzīvot pie mums ar Jāni Latvijā. 

– Saulkrastu mājiņa jūs gaida…
– Jā, mēs ar Jāni mēdzam pasapņot. Kā brauksim prom no Rīgas un pārcelsimies uz Saulkrastu laukiem. Kā tur lasīsim grāmatas, peldēsimies, audzēsim puķes, audzināsim mazbērnus, staigāsim pa mežu ar sunīti… Ai, par suni piemirsu jums pastāstīt! Tas ir mūsu Bagzī. Kad meitas ģimene pārcēlās no ASV uz Bulgāriju, viņi atveda līdzi arī savu suni. Taču Emirātos viņu mītnes vietā suņus turēt nebija atļauts, un tā Bagzī nokļuva pie mums. Kad bērni jau lieli un aizgājuši pasaulē, visiem iesaku iegādāties suni. Tad māja nešķitīs tik klusa un tukša.