Rīga +13°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Māras Melderes ģimenes ārstes praksē pirmais mūs sagaida Reinis Melderis, Māras vīrs. Viņš te ir brīvprātīgais palīgs. «Vienai būtu sarežģīti tikt galā ar tehnisko pusi, birokrātiju un atskaitēm. Sākumā pacienti, zvanot uz praksi, lika nost klausuli, jo telefonu pacēla vīrietis,» ar smaidu atceras daktere. Rojā atrast ārsta palīgu par valsts noteikto atalgojumu ir teju neiespējamā misija, un Māra savu palīgu dala ar vēl vienu dakteri.
Kad valsts paziņoja, ka paredzētais algu pielikums atkal ir mazāks par solīto un vairs nefinansēs otru palīgu ģimenes ārstu praksē, dakterei apskrējās dūša – viņa uzrakstīja atklātu stāstu par savu ikdienu. Par granulu maisiem, kas jāstaipa pašai, par izmaksām, kas pieaug, bet valsts uzskata, ka pietiek ar 2,85 eiro par mājas vizīti, uz kuru ģimenes ārsts brauc ar personisko auto, degvielu pērkot par savu naudu.
– Rezidentūru izgājāt Vācijā – vai toreiz mēģinājāt aizbēgt no sistēmas bardaka?
– Spēru šo soli tāpēc, lai iegūtu kvalitatīvāku izglītību. Piemēram, Latvijā joprojām ģimenes ārsti neapgūst ultrasonogrāfiju. Man bija piedzīvojumu gars un vēlme paskatīties, kā ļauži citur dzīvo, kā tur slimnīcās strādā. Un, protams, neliegšos, svarīgs bija arī finansiālais aspekts.
Lai izietu rezidentūru Latvijā, ir jāstājas universitātē. Vācijā tu sadarbojies ar Ārstu kameru. Lai kļūtu par ģimenes ārstu, jāiziet dažādi posmi – divi gadi iekšķīgās slimības, pusgads ķirurģija, vienu gadu brīvā izvēle un pusotra gada darbs ģimenes ārsta praksē. Mācības var apgūt jauktā secībā, un labi, ka arī nepilna laika slodzē, jo tad to var apvienot ar normālu dzīvi, ar ģimeni un bērniem.
Taču atšķirībā no rezidentūras Latvijā – Vācijā tu uzreiz tiec iemests reālajā dzīvē, praktiskā darbā ar pacientiem.
Neviens ar tevi neauklējas, rociņu netur, blakus nestāv. Slimnīcas nodaļā tev ir pacienti, par kuriem esi atbildīgs. Ne tikai par ārstēšanas izvēli un tālāko diagnostiku, bet arī par visiem izrakstiem. Vācijā tu esi tikai pie pacienta, un teorija jāapgūst pašam.
– Kāpēc jūs tomēr pametāt šo leiputriju un pārcēlāties uz Latviju, kur veselības aprūpes sistēma steberē kā vecs kleperis?
– Elzai bija jāsāk iet skolā, un tajā brīdī bija jāizšķiras. Vācijā bruģējām ceļu, lai varētu atgriezties un dzīvot Latvijā.
Man nevienā brīdī nebija šaubu, ka es varētu kļūt par ko citu, kā vien par ārsti. Bērnībā visas mīkstās mantiņas biju piešpricējusi ar ūdeni, un mamma tās lika uz radiatoriem žāvēties. Par profesijas izvēli esmu ļoti priecīga – ja vēlreiz stāvētu tajās krustcelēs, izvēlētos to pašu. Man patīk ārstēt cilvēkus, patīk palīdzēt, patīk, ka es to varu. Nevienā brīdī nenožēloju, tikai ļoti ceru, ka arī valsts ieraudzīs, cik daudz mēs patiesībā darām.
Man ir līgums ar Nacionālo veselības dienestu, bet šābrīža apstākļos nezinu, cik ilgi vēl būs.
Ja turpināsies kā līdz šim, praksi īsti nav iespējams uzturēt. Tagad valsts no 1. aprīļa sola pielikt 5,4 procentus ārstu algām – nesaprotu, vai tas ir aprīļa joks?! (Smejas.)
– Atšķirībā no vairuma prakšu laukos jums ir plašas izmeklējumu iespējas uz vietas.
– Jā, veicam analīzes, skalojam ausis, es tepat taisu ultrasonogrāfiju – varu pārbaudīt vairogdziedzeri, vēdera dobuma orgānus, kādu lielāku asinsvadu, teiksim, paskatīties, vai nav aortas aneirismas, kas ir viens no biežākajiem pēkšņas nāves iemesliem vīriešiem. Pacients sūdzas, ka sāp mugura, uztaisu sonogrāfiju un redzu, ka urīnpūslis ir milzīgs, nevar pačurāt – nieres sastrēgušas. Tepat uz vietas veicam arī katetrizāciju.
Veicu elektrokardiogrāfiju, aprakstu rezultātus, tepat taisām kardiomarķiera troponīna testus I un T. Atnāk kungs gados, sūdzas par sāpēm krūtīs.
Viņš nesauc ātros, bet nāk uz praksi, jo zina – šeit palīdzēs.
Ne vienmēr pēc elektrokardiogrammas ir uzreiz skaidrs, vai nav infarkts – ja tas ir sirds mugurējā sienā, to vienkārši neredz. Kardiogrammā viss bija kārtībā, troponīna testi arī negatīvi, un kungam uzreiz kļuva labāk. (Smaida.)
Vairākus pacientus esmu paglābusi no ielaista vēža, jo diagnostika ir veikta savlaicīgi. Talsos, kas ir vistuvāk, vai Rīgā izmeklējumi par valsts naudu jāgaida garās rindās.
– Kā skarbie kurzemnieki jūs pieņēma?
– Kad pārņēmu praksi, man uz akūto stundu atnāca 60 pacienti! Te bija milzīga drūzma! Viņi nāca ar tādām slimībām, ar kurām paši mājās varētu tikt galā, ja vien zinātu, ko darīt. Bija pieraduši, ka jānāk izklausīt plaušiņas.
Ienākot šeit, jutu, ka pacientiem trūkst elementāru zināšanu, viņiem mājās nebija pat aptieciņas.
Tad sākās izglītojošais darbs divu gadu garumā. Tagad ir jau sapratuši, ka kardiogrammu uztaisīšu šeit, sirsniņu paklausīšu šeit, veikšu visus pamatizmeklējumus un tikai pēc tam, ja būs vajadzība, rakstīšu nosūtījumu pie speciālista.
Vairāk lasi digitālajā žurnālā Santa+!
