Rīga +3°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
(..)
– Kā šobrīd jūtas tavi klienti? Man šķiet, cilvēki tomēr ir ļoti nervozi.
– Es teikšu godīgi, labi? Es uzskatu, ka valdības noteiktie ierobežojumi ir vajadzīga un laba rīcība. Es nepārstāvu uzskatu, ka tas ir brīvības ierobežojums. Tiešām ticu gan vakcīnai, gan karantīnai, un šādi, sadodoties rokās, mēs uzvarēsim. Saprotu, ko tu saki, es arī iepriekšējā ziemā jutu, kā Rīgā gaiss sabiezē. Man te, Kurmenē, fons ir labs, tāpēc varu būt tāda ideāliste.
Nervozitāte ir saistīta ar to, ka, ja tu pārkāp noteikumus, tad būs sods. Ja tas būtu tikai ieteikuma līmenī – lūdzu, divus metrus, mazgāt rokas, nepulcēties –, tad tas nav tik satraucoši. Bet tas vairs nedarbojas, redzot, cik slikta ir saslimstības statistika Latvijā.
– Drusku kā ar bērniem, ne? Sākumā es laipni aicinu: mīļie, lūdzu, ģērbieties! Piekto reizi es saku skaļi, bet pie desmitās jau auroju un draudu, ka mēs vispār nekur neiesim!
– Tieši tā! Diemžēl liela daļa sabiedrības citu valodu nesaprot, bet, tā kā dzīvojam mēs visi kopā, ierobežojumi attiecas uz visiem, arī vakcinētajiem. Tāpēc tagad ir tā, ka Kariņpaps (visas manas simpātijas viņam!) atnāk un saka: «Tagad būs šitā – astoņos jāiet gulēt! Tiem, kas neies, – naudas sods.» Un mēs kļūstam tādi sapūtušies.
Un turpinot par nervozitāti, – tie cilvēki, kuri bērnībā pieredzējuši vai bijuši liecinieki fiziskai vai emocionālai vardarbībai, situācijas, kur tiek ierobežoti, pārdzīvo hiperjūtīgi. Viņiem uzreiz sākas iekšējā panika.
Daudzi, kuri komentāros lieto apzīmējumus totalitārais režīms, militāra valsts, Staļina režīms, ir piedzīvojuši šo traumatisko pieredzi, kas izpaužas kā nekontrolējamas bailes pilnīgi vēdera līmenī. Un šīs bailes transformējas agresijā.
Lai gan apdraudējums nav reāls, sajūta par to ir īsta un bailes ir drausmīgas. Te būtu jāpieslēdz tā racionālā, jaunākā smadzeņu daļa, kas spēj analizēt un nolasīt to informācijas daļu, ka ierobežojumi nav briesmas. Briesmas būs, ja šo slimību neapturēs.
Man tikko mamma un patēvs izslimoja, es redzēju kovidu tuvplānā. Nevienam to nenovēlu. Esmu ļoti pacietīgs un mierīgs cilvēks, bet šobrīd arī man ir ļoti grūti tolerēt, ja kāds apgalvo, ka kovida nav vai tā ir sazvērestība, vai vakcīnas ir radītas, lai kāds ar tām krietni nopelnītu. Tādos brīžos man vajag ļoti lielu pacietību un mīlestību, lai ieraudzītu, ka aiz šīs agresijas slēpjas bailes un trauslums. Es redzu šo cilvēku acīs bailes, man viņu ir žēl, bet man ir grūti.
– Kā šos cilvēkus nomierināt?
– Diemžēl nezinu. Pamazām, ar pieredzi, stāstiem varbūt. Es ceru, ka mēs tiksim galā. Citās valstīs tomēr ir labie piemēri, kur pat 90 procenti iedzīvotāju ir vakcinēti, un tagad tur cilvēki dzīvo gandrīz bez ierobežojumiem.
– Tev ir kāds ieteikums, kā vieglāk pārdzīvot šo laiku sievietēm, kuras tagad dzīve baksta no visām pusēm: skolēni mācās mājās, pašām jāstrādā attālināti, trīs reizes dienā jāgatavo ēst, varbūt kāds radinieks ir slims.
– No daudziem saviem klientiem dzirdu, ka ir grūti. Pirmais – mēģināt mest nost perfekcionismu. Ne vienmēr tas ir vienkārši, reizēm tieši trauksmes dēļ cilvēki kļūst vēl prasīgāki pret sevi un citiem. Dzen sevi kokā, nedod atpūtu pat tad, kad varētu. Mums katram jāatrod savas miera saliņas. Man palīdz fiziskās aktivitātes – vingroju, man ir adatu paklājiņš, eju staigāt ar suni. Man palīdz daba. Kaut vai tas brīdis, kad man ir jāpāriet pāri pagalmam uz labierīcībām, un es sajūtu vēju, kurš mani appūš tāds, kāds nu tobrīd ir. Es glaudu kaķus – man ir divi mazi kaķēni, paņemti no viena metiena, brālītis un māsiņa, guļ man klēpī, un uz to brīdi man ir laime pilnīga.
Tas palīdz man, bet, kas palīdz citiem, – jāatrod. Varbūt tā – nenoteikt sev milzīgus mērķus, piemēram, trīs reizes nedēļā pa stundai vingrot. Pietiks pa drusciņai. Es ticu, ka lielākais dakteris sev esam katrs pats. Vēro sevi, iesaki un vērtē, kas tev der.
Šī – nu jau trešā – mājsēde jeb, kā teiktu senie latvieši, lokdauns man dod nevis nervozitāti, bet mieru. Esmu daudz vairāk šim gatava. Mēs zinām, kas tas ir, mēs mākam iepirkties internetā, protam pieslēgties video konferencēm. Šajā ziņā nekas briesmīgs nav noticis. Galvenais ir veselība. Piemēram, manai mammītei pēc kovidšausmām ir spēcīgi saasinājušās hronisku slimību sekas, un es domāju – kaut medicīna to izturētu. Jo bez kovida taču vēl ir simtiem un tūkstošiem cilvēku, kam vajadzīga medicīniska palīdzība. Viss būs labi. Pāries tās globālās mēnešreizes, tiešām, tiešām pāries.
Visu interviju var lasīt žurnālā Ieva vai Santa+.
