Rīga +1°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
3
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
ANAMNĒZE
- Viens no nedaudzajiem geriatriem – senioru ārstiem – Latvijā.
- Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Gerontoloģijas klīnikas vadītājs.
- Konsultē arī Anti –Aging Institute – par to, kā novecot skaisti un ar jēgu, saglabājot dzīves kvalitāti, par slimību prevenciju un ārstēšanu.
- Rīgas Stradiņa universitātes Medicīnas fakultātes Iekšķīgo slimību katedras un Ģimenes medicīnas katedras profesors.
- 2020. gada 30. oktobrī gadā iecelts par Atzinības krusta virsnieku.
- Mācījies Tautas konservatorijā un absolvējis profesora Viļumaņa vokālo klasi.
- Kad grib uzlabot garastāvokli, spārnos paceļ uvertīra Aragonas hota. Sajūsmina tenora Jonasa Kaufmaņa daiļrade.
- Savu vecumu neatklāj nevienam, jo tas, kā saka pats profesors Zaļkalns, ir šausmīgs noslēpums.
– Kā jums klājas, Zaļkalna kungs?
– Ļoti labi, paldies! Pašsajūta atkarīga no cilvēka paša.
– Tātad – no domāšanas?
– Precīzi! Galvenokārt no domāšanas. Tas ir pats, pats galvenais. Ja runājam par gerontoloģiju, vecuma definīcija skan šādi: vecums ir stāvoklis, kad personai izzūd interese par jaunām lietām un parādās grūtības orientēties tagadnē. Šajā definīcijā nav ne vārda par fizisko ķermeni.
– Tas nozīmē, ka pazīstu gana daudzus, kuri novecojuši jau 30 gados.
– Tieši tāpēc mēs nesakām veci cilvēki, bet – seniori. Ar to saprotot tos, kam pāri 65. Vecs var būt gados jauns, un otrādi.
– Jūs pats visu mūžu esat domājis kā jauns cilvēks?
– Domāju, man tā ir Dieva dāvana. Tas nav mans nopelns. Esmu ļoti pozitīvi orientēts. Ziniet, manī ir tāds iekšējs mehānisms, es dažkārt jūtu – šis nebūs mans cilvēks. Tā notiek, pat ja mēs vēl neesam runājuši. Es vienkārši jūtu. No tiem, kuri, pēc maniem kritērijiem, nav tā vērti, es ātri tieku vaļā.
– Kādi ir šie cilvēki, ar kuriem nevēlaties saistīties?
– Atbildot vispārināti – ar sliktiem cilvēkiem. Ar tādiem, kas neprot priecāties par otru, kuri domā tikai par sevi, ir skaudīgi, nenovīdīgi.
– Ko darīt, ja gadās tāds pacients?
– Kad ārsts uzvelk balto virsvalku, viss mainās. Tad svarīgas kļūst citas lietas. Man, strādājot ar pacientiem, interesē atrast kopīgu valodu un atrast kopīgi ejamo ceļu.
– Sakiet, vai pozitīvu domāšanu cilvēkam var iestatīt?
– Diemžēl pilnībā ne. Mums katram ir savi potenciāli. Ja cilvēkam ir dots iedīglis, ir cerība, ka izdosies to attīstīt. Taču no tukšuma nekas nevar rasties.
– Vai jūs mēdzat uz sevi palūkoties ar kritisku aci?
– Cilvēks ir egoists. Tas nav ne labi, ne slikti. Tas tā vienkārši ir. Publiski sevi ķidāt un izģērbties nevajag. Taču vienatnē sevi pavērtēt kritisku būtu vērtīgi. Pēc intensīvi piepildītas darba dienas, dzerot tēju vai klausoties kanāla Mezzo koncertus, gribot negribot restaurējas dienas notikumi. Var uzplaiksnīt prieka brīži par šodien piedzīvoto. Bet var arī parādīties pretēja izjūta, ka, iespējams, negribot esmu nodarījis kādam pāri. Tad ir vērts par to padomāt – kāpēc tā notika un vai to var labot.
Lai cilvēks dzīvotu harmonisku dzīvi, jāspēj vērtēt savi darbi un rīcība. Tikai tā mēs spējam kļūt labāki.
Domāju, nekļūdīšos, teikdams, ka neviens taču negrib ar katru savu dzīves gadu kļūt sliktāks, ļaunāks un neiecietīgāks. Sevis analizēšana nenotiek gluži tā, ka apsēdies vakarā pie galda un ņemies sevi preparēt. Tas ir treaniņš. Ir jāgrib izvērtēt savu rīcību. Tad šī spēja paskatīties uz sevi atnāks pati – varbūt braucot tramvajā vai ejot pa ielu. Pašam sevi uz to ir jāatver.
– Vai, jūsuprāt, ir vērts klausīties citos? Vai cilvēki par citiem vispār spēj objektīvi izteikties?
– Nekas nav objektīvi. Viss ir subjektīvi. Cilvēki dažkārt spriež par citiem, cik tiem labi, kā viņiem veicas. Bet vislabāk ir pajautāt viņam pašam – kā tu jūties? Nevis izdarīt pieņēmumus par cita laimi vai nelaimi.
Drīzāk šo enerģiju, ko cilvēki tērē, domājot par citiem, es ieteiktu izmantot, domājot par sevi. Es parasti saku, ka Viņš, tur augšā, ir manas dzīves patiesais vērtētājs. Man ir sajūta, ka Dieva priekšā esmu pietiekami tīrs. Mēs visi esam grēcinieki ar sīkām vai lielākām lietām.
– Jūs vienmēr esat bijis ticīgs?
– Laikam jau jā. Bet ne tādā nozīmē, ka piederētu kādai draudzei un regulāri ietu uz dievkalpojumiem. Kā teica mana paziņa: «Starp mani un Dievu nevajag vidutāju. Es varu pats.»
Savos uzskatos esmu absolūti ticīgs un uzskatu, ka cilvēkam jābūt krietnam savā darbā un pienākumi, kuri pie mums atnākuši, jādara atbildīgi.
– Ir kāds bauslis, kuram nepiekrītat?
– Par baušļiem sevišķi neesmu domājis. Bet man vienmēr ir žēl, kad irst ģimenes. Divu cilvēku attiecības – ko mēs saucam par mīlestību, bet būtībā varam arī tulkot kā seksuālu aizraušanos, – var nebūt mūžīgas. Bet tad ir jautājums – kas pēc tā paliek?
Man vienmēr ir žēl bērnu. Ja māte vai tēvs aiziet no ģimenes, tas ir šausmīgi. Šādos gadījumos egoisms izpaužas pārākajā pakāpē, jo te cilvēks atsakās no visiem pienākumiem, ko viņš ir uzņēmies. Par to būs Dieva sods. Obligāti. Un pelnīti.
– Pieminējāt Mezzo kanālu. Esat operas cienītājs?
– Jā! Atzīšos jums, manā biogrāfijā ir šāda bilde. Es mācījos Rīgas 49. vidusskolā ķīmijas novirziena klasē. Mans klasesbiedrs bija Konstantīns Kalnbērzs, akadēmiķa Viktora Kalnbērza dēls.
Ar Konstantīna tēva atļauju mēs, pieci puikas, gājām uz Traumatoloģijas un ortopēdijas institūtu, kā paši toreiz smējāmies, šūt dzērājiem galvas, lai pārbaudītu vai mums ir dūša.
Lūk, tajā pašā laikā, es biju iestājies tā dēvētajā trīsgadīgajā Tautas konservatorijā, kas bija pie tagadējās Mūzikas akadēmijas, bet tolaik Latvijas Konservatorijas. Es mācījos vokālajā klasē pie profesora Aleksandra Viļumaņa – kādreizējā Latvijas Nacionālās operas slavenākā basa. Vismaz četras reizes nedēļā man bija solfedžo un mūzikas teorija, ko pasniedza brīnišķīgā profesore Krasinska. Kā viņa vienā elpas vilcienā lasīja lekcijas! Tā mana uzmanība bija dalīta divās sfērās.
– Medicīnā un mūzikā.
– Profesors Viļumanis kļuva par prorektoru un man teica: «Jāni, tev ir divas iespējas – vai nu ej pie Gurija Antipova, vai apgūsti kordiriģēšanu.» Man ļoti patīk diriģentes Ausmas Derkēvicas dziedošās rokas. Tādas nav nevienam citam Latvijas kordiriģentam, bet sevi šādā ampluā neredzēju.
Bet par Guriju Antipovu gan nogāzu podu, kādu var nogāzt tikai jaunībā, Viļumanim atjautājot: «Ko tad viņš man iemācīs, ja pats tik smagi dzied?» Es biju gatavs abiem ceļiem – gan mūzikai, gan medicīnai. Es neminstinājos, bet paļāvos plūsmai, dzīvojot ar domu – kas būs, tas būs. Visus iestājeksāmenus Medicīnas institūtā nokārtoju uz tolaik augstāko vērtējumu – piecām ballēm.
– Vai esat kādreiz prātojis, kā būtu, ja jūs izvēlētos skatuvi?
– Domāju, Latvijas mūzikas dzīve ir daudz ieguvusi, nepiedzīvojot mani uz skatuves. (Smejas.) Bet – nē, es par to nedomāju. Esmu paklausīgi sekojis tam, kas mani vadījis.
– Ar klasesbiedriem praktizējāties, šujot dzērājiem galvas. Kāpēc nekļuvāt par ķirurgu?
– Būtībā es par šo jautājumu nevēlos runāt. Bet varbūt ir vērts atcerēties… Ziniet, savā dzīves un karjeras ceļā es diezgan agri izbaudīju neaizsargātību, kad sapratu, ka mans liktenis var būt atkarīgs no kāda cita. Šajā gadījumā no kursabiedra, kurš bija desmit gadu vecāks par mums.
Kā students es vadīju vispārējās ķirurģijas pulciņu un, turot āķus, asistēju operācijās kardioķirurgam Jānim Volkolākovam. Tolaik lekcijas bija jāapmeklē obligāti, bet dekāns man iedeva brīvu apmeklējumu.
Kursa vecākais par šo faktu kļuva greizsirdīgs un, teiksim tā, – nolika mani pie vietas. Ar to arī mana potenciālā ķirurga karjera beidzās.
Ņemot vērā totalitāro režīmu, šādu pavērsienu uztvēru absolūti atbilstīgi. Es sapratu, ka mani neviens neaizstāvēs. Taču šis notikums man deva daudz spēka. Man bija skaidrs, ka arī turpmāk profesionālās izaugsmes ceļā, iespējams, saskaršos ar nekrietnībām.
– Šim kursabiedram esat piedevis?
– Pēc šī notikuma es par viņu neesmu domājis. Jāatzīst – piedot nav viegli. Domāju, tā ir ne tikai man.
– Pirmajā brīdī domāju, ka esmu pārlasījies un jūs esat pediatrs jeb bērnu ārsts. Taču jūs esat geriatrs jeb senioru ārsts. Kā jūs nonācāt līdz šādai interesantai specialitātei?
– Augstskolas diploms ar izcilību man pavēra iespēju studēt aspirantūrā un sākt pētniecību. Kādā mirklī mani pie sevis paaicināja rektors un teica, ka studiju programmā vēlas akcentēt ambulatoro daļu, un man piedāvāja vadīt jauno katedru. Es tolaik biju jauns asistents un atbildēju: «Ja uzskatāt, ka tā būtu pareizi, tad es to akceptēju.»
Strādājot ambulatorajā medicīnā, vēl krasāk nekā hospitālī redzēju, ka 80 procenti pacientu ir cilvēki solīdā vecumā.
Tāpat kā bērnus izdala kā atsevišķu grupu, arī senioru ārstēšanā ir sava specifika, jo šiem pacientiem nereti vienlaikus ir vairākas hroniskas slimības, tāpat slimību norise un izpausmes mēdz būt atipiskas.
Gāja laiks, un Latvijā ieplūda pasaules elpa par mūža trešo, noslēdzošo, novecošanas posmu. Tā mūsu leksikā parādījās jēdzieni gerontoloģija un geriatrija. Šobrīd šī nozare ir ļoti svarīga, jo globālās civilizētās pasaules daļas novecošana ir neizbēgama. Taču ir divas ļoti pozitīvas lietas. Lai gan veselīga dzīvesveida paradumi sabiedrībā ienāk lēni, pat grūti, tomēr cilvēki savus paradumus maina.
Otrkārt, uzreiz aiz informācijas tehnoloģijām straujā tempā attīstās medicīnas un farmācijas tehnoloģijas. Mēs varētu uzskaitīt virkni slimību, kuras vēl pirms pārdesmit gadiem tika uzskatītas par fatālām, bet šobrīd cilvēki ar tām dzīvo.
Mūža nogalē cilvēka organisms lieliski parāda savu vienotības ideju.
Novecošanas gaitā visas likumsakarības, kas skar cilvēku no matu galiņiem līdz papēžiem, ir ārkārtīgi vienotas. Ja kaut kas aiziet šķērsām, tas parauj līdzi citus organisma procesus.
Ir vēl viena interesanta lieta. Ja mēs tagad pašķirstītu pagājušā gadsimta sešdesmito gadu žurnālus, sešdesmitgadīga sieviete būtu redzama kā omulīga tantiņa ar lakatiņu ap galvu. Kāda šī dāma ir šodien? Biznesa lēdija, ejoša, varoša, daroša. Mašīnas atslēgas uz pirksta un skrien savās gaitās.
– Vai jūs varat atbildēt uz jautājumu – kāpēc cilvēkam ir jādzīvo?
– Es gribētu teikt – ne tu pats esi atnācis, ne pats aiziesi. Mēs esam ielikti šeit un tagad ar saviem dzīves uzdevumiem. Arī finālu mēs nevaram izvēlēties. Taču mēs varam darīt visu, lai mūsu dzīve būtu pilnvērtīga.
Zināt, es biju ļoti centīgs un paspēju aizstāvēt divas disertācijas. Otrās disertācijas eksperimentālā daļa notika vivārijā ar 600 skaistām, baltām žurciņām. Lai varētu atbildēt par eksperimenta korektumu, pats žurciņām ievadīju zāles un pats viņas arī baroju. Tas notika pusotra gada garumā, pa porcijām.
Strādājot ar žurciņām, man prātā iešāvās doma. Kad pienācu pie krātiņa, viņas ar purniņu taustījās pie redelītēm, jo atpazina manu aromātu. Eksperimentā pienāk brīdis, kad man jāievada reaģents, un viņas no smuki baltām krāsojas zilganpelēkas, bet sarkanās acis kļūst tumši zilas. Un tad es iedomājos – kā tas ir ar mums, cilvēkiem? Arī mūs pārbauda. Visa dzīve ir viens liels pārbaudījums.
– Jūs dzīvē mēdzat nonākt pie atziņas, ka tā ir skaista?
– Dzīve drīzāk ir jēdzīga. Ja spējam noskalot putekļus, ar kuriem ikdienas ceļā klājamies, tad emocionālā līmenī gribētos teikt, ka dzīve tiešām ir skaista. Manuprāt, lielākā daļa cilvēku negrib būt ļauni vai slikti. Kļūdas rodas pārsteidzības, neapdomības, varbūt arī muļķības dēļ.
Jāatgriežas pie gerontoloģijas. Ja cilvēks ir sasniedzis ļoti cienījamus gadus – deviņdesmit un varbūt pāri – un viņam pajautā: «Ko jūs atceraties par savu dzīvi? Kas jums devis piepildījumu?» – atbildes ir ļoti vienkāršas. Cilvēks teic, ka viņam ir palaimējies ar izvēlēto darbu, kurā varējis ielikt sirdi, ka viņam ir sajūta – viņš nav darījis ļaunu, ka viņam veidojusies draudzīga un atbalstoša ģimene.
Mēs nedzirdēsim neko par briljanta rotām, jahtām vai villu pie jūras, pat ja viņam tas viss ir bijis.
– Ir cilvēki, kuri plāno, līdz cik gadiem dzīvos. Arī jūs?
– Par to es nedomāju. Ja man jautā, cik man gadu, atbildu, ka es tos neskaitu, bet gan dzīvoju dzīvi. Protams, pienāks brīdis, kad būs astoņdesmit tortes un viena svecīte… Tad arī ēdīsim astoņdesmit tortes.
– Man, protams, jau sarunas sākumā gribējās pajautāt par jūsu gadiem…
– Lūdzu, nē! Tas ir šausmīgs noslēpums. Es atbildēšu kā jauna meitene: «Un, cik jūs man dosiet?» (Abi smejas.)
Es patiešām uzskatu, ka gadiem nav nozīmes. Atceros Medicīnas institūta galveno grāmatvedi Rozītes kundzi. Es viņu pazinu, jo daudz piedalījos kultūras pasākumu organizēšanā. Pirms dažiem gadiem satiku viņu uz Brīvības ielas. Viņai bija pāri deviņdesmit. Lūpiņas uzkrāsotas, frizūriņa, un viņa skrien. Es saku: «Rozīt, kā jums klājas?» Viņa man: «Jānīti, tik maz laika kā tagad man dzīvē nekad nav bijis.» Vajag dzīvot dzīvi, nevis skaitīt gadus.
– Kas jūs ir veidojis par tādu cilvēku, kāds esat?
– Domāju, galvenokārt gēni. Mana pārliecība ir tāda, ka mēs sevī mainīt varam ārkārtīgi maz. Pamatu pamats ir ielikts. Galvenais – vai nonāc vidē, kur tavs resurss var attīstīties daudzpusīgi.
– Sapratu. Bet no kādas kultūraugsnes esat barojies?
– Te būtu jārunā plašāk – tā ir atvērtība jaunām lietām. Dažkārt cilvēki baidās pat spert vienu solīti, lai pārliecinātos vai jaunie izaicinājumi viņiem der. Bet vajag mēģināt. Un tad jau redzēs.
Taču es varu atbildēt, kuru no kultūras slāņiem patērēju reti. Palasot anotācijas internetā, esmu laimīgs, ka esmu anulējis dažu teātru abonementus. Es negribu iet skatīties uz negācijām un vardarbību.
Man negribas redzēt mākslīgi radītu kroplību šā vārda visietilpīgākajā nozīmē.
Man arī nevajag tingeltangelus un vieglās padarīšanas.
– Vai jūs esat konservatīvs?
– Nekādā gadījumā. Ne modē, ne citur. Starp citu, paaudžu domstarpību pamatā bieži vien ir tas, ka seniori ietiepjas, uzstājot, ka visam jānotiek kā viņu jaunībā. Ir svarīgi pieņemt dažādību. Pat ja tev tas nepatīk, nedzīvo, it kā tev tas traucētu.
– Jūs modei sekojat?
– Īpaši ne. Bet savam izskatam gan – lai nav tā, ka kaklasaite ir uz pleca.
– Spriežot pēc jūsu apjomīgās rokassprādzes, secinu, ka esat zelta cienītājs.
– Es esmu Tīģera gadā dzimis Lauva. Kas var būt briesmīgāks par to? (Smejas.)
Bet pastāstīšu jums, no kurienes ir šī zelta ķēde. Es biju komandējumā Apvienotajos Arābu Emirātos – tas bija sen, vēl latu laikā. Intereses pēc iegāju tā dēvētajā Zelta pasaulē – milzīgā dārglietu tirgū. Nekad nebiju domājis, ka man vajadzētu kādus aksesuārus.
Taču šī rokassprādze ieraudzīja mani un es viņu.
Pēc tam domāju – nekādu grēku, to nopērkot, pastrādājis neesmu, jo maizītei tāpat pietiks, bet mersedesu man tobrīd nevajadzēja.
– Sakiet, kas ir jūsu dzīves lielās vērtības?
– Pavisam nesen man uzdeva šādu jautājumu, jo saņēmu Atzinības krustu. Man ir gandarījums par labi paveiktu darbu. Tas ir mans dzinulis. Man vajag ļoti maz – prieku par padarītu darbu.
– Tas nozīmē, ka strādāsiet, cik ilgi spēsiet?
– Neapšaubāmi. Un turpināšu visās frontēs, kurās jau darbojos.
– Un ko jūs domājat par jēdzienu – pensija?
– Teikšu jums, kā, docējot gerontoloģiju, runāju ar studentiem. Tautā ir teiciens: «Aizies pensijā, tad sabruks.» Un tam ir pamats. Sabrūk tas, kurš pensijā sāk, atskatoties uz savu dzīvi, domāt, kā ar modinātāju cēlās, kā gāja uz briesmīgo darbu, kur priekšniece bija ragana pēdējā, bet pa ceļam vēl sniga, lija, puteņoja. Un vispār visa dzīve bija vienas šausmas.
Kurš mani pažēlos, ja ne es pats, šeit un tagad. Tas ir gala sākums.
Aizejot pensijā, nesabrūk tas, kurš turpina savu tradicionālo, strukturēto dzīvi. Latviešu psiholoģei Skaidrītei Liepiņai ir brīnišķīgs teiciens: «Vecam cilvēkam nav tik svarīgi pielikt gadus dzīvei, kā pielikt dzīvi gadiem.»
