Gastrīts. Bez vainas vainīgais

– Dakter, joka pēc uzjautāju draudzenes meitai, kurai ir deviņi gadi, – kas ir gastrīts? «Kad puncītim slikti,» viņa atbildēja. Pat bērns zina!

– Droši vien dzirdējusi pieaugušos par to runājam… Cilvēki lielāko daļu no nepatīkamajām sajūtām vēdera augšējā daļā piedēvē gastrītam. Arī dedzināšanu kuņģī, lai gan tā ir kuņģa skābes atviļņa slimība – kuņģa saturs, kurā var būt daudz skābes, nedaudz skābes vai pat tikai žults un ļoti maz skābes, iekļūst atpakaļ barības vadā, kairina to…

Tāpat, ja kāda paciente stāsta: «Gastrīts man ir kopš bērnības, paasinājumi notiek divreiz gadā, epizodiski lietoju medikamentus…» – nu nē, visticamāk, viņai ir tā dēvētā funkcionālā dispepsija. Proti, hroniska rakstura gremošanas traucējumi, kas var paasināties pie noteiktiem apstākļiem – no uztura kļūdām, no stresa, no sezonālām izmaiņām. Taču cilvēkiem termins gastrīts ir tik ļoti mīļš, saprotams, un viņi gandrīz vai visas gremošanas problēmas izskaidro ar gastrītu. Es to saucu par lietussarga fenomenu.

Citi lasa

Lauma Lapsa

Skandāls

Eksprezidents Vējonis par Timmas nodevību: Ir žēl, bet…

Dace Rudzīte

Pensija

Kā izmaiņas pensiju likumā skars esošos pensionārus?

Ineta Meimane

Personības

Laura Vizla par pagātni, skaisto dzīvi un Porziņģi: Šo šķiršanos nevērtēju kā zaudējumu

– Kas mums būtu jāzina par kuņģi un īsto gastrītu? Tas ir kuņģa gļotādas iekaisums… Bet kad par to būtu jāsatraucas un kad ne?

– Pēc definīcijas gastrīts, jā, ir iekaisums kuņģa gļotādā. Taču – gastrīta formas mēdz būt ļoti dažādas, un katrai ir sava norises gaita. Arī gastrīta izpausmes atšķiras.

Jāsāk ar to, ka gastrīts var būt akūts un hronisks. Akūtos izraisa ķīmisku kairinošu vielu ietekme uz gļotādu, apstarošana, baktērijas vai vīrusi – tad būs diskomforts vai asas sāpes vēderā, slikta dūša, varbūt pat vemšana. Visbiežāk akūtu neinfekciozu gastrītu izraisa nesteroīdie pretsāpju un pretiekaisuma līdzekļi, piemēram, tik populārais ibumetīns un diklofenaks. Ir cilvēki, kam reizēm akūts kuņģa gļotādas iekaisums rodas no dažām tabletēm.

Bet vispār akūta gastrīta biežākais cēlonis ir helikobaktērijas Helicobacter pylori infekcija.

Kad pirms vairāk nekā 40 gadiem divi Austrālijas zinātnieki Berijs Māršals un Robins Vorens atklāja kuņģa gļotādā helikobaktēriju, sākumā viņiem daudzi neticēja. Toreiz valdīja uzskats, ka kuņģa vide ir sterila un ka tur vispār neviens mikroorganisms nespēj izdzīvot, jo kuņģa skābe taču ir ārkārtīgi spēcīga, tās pH ir 2. Tāpēc, lai pieradītu, ka helikobaktērija kuņģī tomēr mīt un ir atbildīga par gastrītu, Berijs Māršals izdzēra helikobaktērijas tīrkultūru. Vēlāk viņam veica endoskopiju, paņēma gļotādas paraudziņus un pierādīja, ka viņam ir gan gastrīts, gan helikobaktērija. Viņš atzina, ka pēc inficēšanās bijusi slikta dūša, sāpes, vemšana. Bet ko gan zinātnes dēļ neizdarīsi?!

– Parasti cilvēks šo baktēriju dabū agri bērnībā.

– Jā, un tad arī ir bijis akūts gastrīts. Tiesa, vairums šo bērnības epizodi esam gana veiksmīgi aizmirsuši. Varbūt vispār nekādu izpausmju nebija, varbūt bija tikai minimāls diskomforts…

Ko darīt, ja ir akūts gastrīts? Kā profesors Danilāns saka – varonīgi jāpārcieš nepatīkamie simptomi, un viss.

Akūts infekciozs gastrīts lielākoties ir pašlimitējošs, pāries pats, un nekas nav jādara.

– Bet hronisks – kā tas izpaužas?

– Lai cik dīvaini šķistu, hronisks kuņģa gļotādas iekaisums ļoti bieži vispār nerada nekādus traucējošus simptomus, cilvēks to nekādi neizjūt. Piemēram, autoimūnais gastrīts, kas izpaužas ar specifisku B₁₂ vitamīna deficīta anēmiju jeb mazasinību. Tad kuņģis, ja tā drīkst sacīt, ir ļoti slims – organismā veidojas antivielas pret pašu kuņģa gļotādu, ar laiku tā kļūst arvien plānāka un vairs nespēj izdalīt vielas, kas palīdz uzsūkties B₁₂ vitamīnam, taču cilvēkam nebūs ne sāpju, ne vemšanas. Šādā situācijā viņš izjutīs ko citu – nespēku, nogurumu, asins analizēs uzrādīsies zems hemoglobīna līmenis un zema B₁₂ vitamīna koncentrācija asinīs, un tad cilvēks visdrīzāk dosies pie asins daktera, pie hematologa.

Ir, piemēram, arī tāda gastrīta forma kā hronisks hiperplastisks gastrīts jeb gastropātija, kad kuņģa gļotādai piemīt tendence kļūt biezākai. Šādā biezākā gļotādā dažreiz parādās asins izplūdumi jeb hemorāģija. To sauc par hemorāģisko jeb erozīvo gastrītu, visbiežāk šo slimību izraisa medikamenti – nesteroīdie pretiekaisuma līdzekļi, to var veicināt arī žults atvilnis, smēķēšana… Šajā gadījumā ir maziņas čūliņas pāris milimetru lielumā.

Erozīvais gastrīts nav tas pats, kas kuņģa čūla – tas jāsaprot, taču visjocīgākais, ka, par spīti erozijai un nelielajiem asinsizplūdumiem, arī šī veida hronisks gastrīts cilvēkam nerada sūdzības.

Tomēr visbiežākais hroniska gastrīta iemesls ir kuņģī dzīvojošā helikobaktērija. Ilgi radot iekaisumu kuņģa gļotādā, tā var pakāpeniski izraisīt kuņģa gļotādas atrofiju, kad tā vietām kļūst plānāka nekā citur. Atrofija savukārt var radīt kuņģa gļotādas šūnu izmaiņas – metaplāziju un/vai displāziju –, un tas mēdz novest pat pie kuņģa vēža attīstīšanās. Savukārt citiem helikobaktērijas izraisīts hronisks gastrīts ir vieglā formā un nekādi neizpaužas. Cilvēks par savu gastrītu tā arī nekad neuzzina, ja nepārbaudās.

– Tātad kuņģa gļotādas sadzīvošana ar helikobaktēriju katram notiek pēc sava scenārija. No kā tas atkarīgs?

– Gan no paša saimniekorganisma – no gēniem, gan no helikobaktērijas veida. Ir vairāk agresīvas un mazāk agresīvas, tās var laboratoriski titrēt. Nepaveicas tam, kam gadījies saķert nikno helikobaktēriju.

Vispār Helicobacter pylori ir spirālveida nūjiņa ar sešām līdz astoņām viciņām, kas piešķir baktērijai kustīgumu. Svarīga baktērijas īpašība ir spēja hidrolizēt urīnvielu, izstrādājot oglekļa dioksīdu un amonjaku. Šādi baktērija padara sārmaināku vidi, kas dod tai iespēju uzturēties kuņģī. Starp citu, šī īpašība ir arī pamatā diagnostikas testiem, kas identificē baktēriju, – ātrajam ureāzes testam un elptestam…

Baktērijai ir vēl daudz dažādu virulences faktoru, kas palīdz tai okupēt kuņģa gļotādu un ilgstoši tur uzturēties. Piemēram, enzīmi – katalāze un citi – nomāc lokālo imūnās atbildes reakciju, adhezīni palīdz piestiprināties pie kuņģa epitēlija šūnām, proteīni bojā kuņģa gļotādu…

– Ko darīt, kad gastrīts atklāts? Kā to ārstēt?

– Atbilstoši slimības formai. Ja gastrīts ir virspusējs un cilvēkam netraucē, nekas nav jādara – dzīvo veselīgu dzīvi! Pacientiem ar autoimūno gastrītu, kas izpaužas ar B₁₂ vitamīna deficīta anēmiju, jāsaņem B₁₂ vitamīna injekcijas ilgstoši, pat visu mūžu.

Ja hroniska gastrīta rezultātā attīstījusies kuņģa gļotādas atrofija, noteikti jāatbrīvojas no helikobaktērijas…

Būtiski saprast, ka diagnozi gastrīts ārsts nenosaka tāpat vien, uzklausot pacientu vai pēc simptomiem. Nē, ir jāveic endoskopijas izmeklējums, kā tautā saka – jārij kobra, un tās laikā tiek paņemti gļotādas paraudziņi, kurus histologs pēc tam izpēta mikroskopā. Viņš var redzēt, cik izteikts ir gļotādas iekaisums – cik daudz iekaisuma šūnu. Histologs skatās arī to, vai paraudziņā ir helikobaktērija. Tikpat svarīgi saprast, vai kuņģa gļotādā neveidojas atrofija. Ja ir atrofijas pazīmes, tad kur tās atrodas – kuņģa izejas daļā vai kuņģa korpusa daļā. Šī histoloģijas analīze ārstam palīdz konstatēt, kas tas par gastrītu.

– Kā jūs zināt, no kuras vietas ņemt īstos audu gabaliņus?

– Endoskopijas laikā ārsts izvērtē kuņģa gļotādu – visas kuņģa zonas, un, ja gastrīts ir difūzs, tas ir, visās daļās vienmērīgs, tad mēs nevienā zonā neredzam izteiktu iekaisumu. Tāpēc noteikts standarts, ka jāņem gļotādas paraugi no visām kuņģa daļām, lai atspoguļotu situāciju visā kuņģī. Tātad gan no izejas daļas, gan no mazā loka un lielā loka, gan no kuņģa vidusdaļas un vēl no kuņģa korpusa daļas. Kopā sanāk pieci gabaliņi. Ja ārsts šādu endoskopijas slēdzienu saņem, viņš uzreiz saprot, kurā kuņģa daļā ir atrofija, cik tā izteikta un kādu slimības progresiju var paredzēt.

– Vai vērts kobru norīt profilaktiski? Piemēram, ja pārbauda zarnas, veicot kolonoskopiju, un ja izrādās, ka viss ir labākajā kārtībā, polipu nav, tad vari gadus piecus vai pat desmit dzīvot mierīgi, nebaidoties, ka tur var kaut kas ļauns veidoties. Bet kā ir ar kuņģi?

– Pateikt, ka visiem profilaktiski jānāk vai nevienam nav jānāk uz endoskopiju, es nevaru – jāskatās kontekstā. Kuņģis noteikti jāpārbauda tiem, kam pirmās pakāpes radiniekiem – tēvam, mātei, brālim vai māsai – bijis kuņģa vēzis, pat tad, ja nav nekādu sūdzību par kuņģi.

Ja, pieņemsim, tēvam kuņģa vēzis konstatēts 50 gadu vecumā, tad viņa bērniem kuņģis jāpārbauda desmit gadus agrāk, tātad orientējoši 40–45 gadu vecumā noteikti.

Kuņģis jāpārbauda pacientiem, kam ir pirmsvēža stāvoklis – kad ir izteikta kuņģa gļotādas atrofija un, izmeklējot kuņģa gļotādas gabaliņus ar mikroskopu, atrastas gļotādas izmaiņas. Viņiem noteikts, ka ik pēc trim gadiem jānāk uz atkārtotu endoskopijas izmeklējumu, atkal jāņem biopsija un jāizmeklē šūnas. Pat tad, ja nekas nekaiš.

Tos, kam ir B₁₂ vitamīna deficīta izraisīta anēmija, bieži vien endokrinologi nosūta uz endoskopiju, lai paņemtu kuņģa gļotādas paraugus un noskaidrotu, vai ir gastrīts. Pārbaudīt kuņģa gļotādu endokrinologs sūta arī pacientus, kam ir pirmā tipa diabēts vai hronisks autoimūns tireoidīts jeb vairogdziedzera iekaisums, kas rodas, ja imūnsistēma kļūdaini ražo antivielas pret saviem audiem. Kāpēc? Jo autoimūnās slimības mēdz kombinēties, vienam cilvēkam tās var būt vairākas. Piemēram, ja ir pirmā tipa diabēts, tad varētu būt lielāks risks, ka attīstīsies kuņģa korpusa daļas autoimūnais gastrīts.

Bet pārējiem – jāvadās pēc pašsajūtas un, ja ir sūdzības par vēderu, tad agrāk vai vēlāk endoskopija jāveic. Augšējā endoskopija ir samērā invazīvs izmeklējums, tas gan arī ir fakts.

– Vai ir svarīgi, ar kādu aparatūru izmeklē kuņģa gļotādu? Pieļauju, ka dažādās iestādēs ir dažādi endoskopi ar dažādu ražošanas gadu.

– Lielākajos endoskopijas centros Latvijā praktiski visi strādā ar vairāk vai mazāk modernām endoskopiskajām sistēmām, tās aprīkotas ar dažādām papildu iespējām, lai kuņģa gļotādu var apskatīt speciāli uzlabotā gaismas filtru režīmā, kas palielina spektra attēla kvalitāti, virsmas un krāsu toņu izšķirtspēju.

Cita lieta – svarīgi, cik bieži ārsts šīs papildu lietas izmanto, cik rūpīgi iedziļinās niansēs. Kad biju konferencē par augsta riska gastrītiem, lektors, starptautisks korifejs šajā jomā, lekcijas beigas uzvēra trīs lietas: «Lai jūs konstatētu agrīnas izmaiņas kuņģa gļotādā, kas liecina jau par minimālām ļaundabīgām pazīmēm, ņemiet vislabāko endoskopu, kas jums ir; skatieties pēc iespējas ilgāk un pēc iespējas rūpīgāk.»

– Tad var sacīt, ka endoskopija ir subjektīvs izmeklējums, atkarīgs no ārsta?

– Jebkuru izmeklējumu izvērtē ārsts. Ja man pacienti vaicā, kur endoskopiju veic labi, parasti atbildu tā: jums jādodas uz to medicīnas iestādi un pie tā ārsta, kurš to dara maksimāli bieži. Lai gan arī tas nav precīzs kvalitātes kritērijs.

– Kā sagatavoties kuņģa pārbaudei?

– Uz endoskopiju jāierodas tukšā dūšā. Nekāda ēšana, nekāda dzeršana sešas stundas pirms izmeklējuma! Mums vajag, lai pacienta kuņģis endoskopijas laikā būtu tukšs – lai labāk redzētu gļotādu. Tāpēc iepriekšējā dienā jāietur vieglas vakariņas, un ne ļoti vēlu – līdz sešiem, astoņiem vakarā.

Ja nepieciešams izdzert savas ikdienas zāles – gan asinsspiedienam, gan sirds ritmam, gan diabētam, citas –, tās jāieņem ar pusglāzi vai trešdaļu glāzes ūdens vismaz četras stundas pirms izmeklējuma. Kāpēc četras stundas? Mūsu iestādē tas saistīts ar intravenozo medikāciju jeb iemidzināšanu procedūras laikā, lai pacientam vieglāk. Bet ko dara cilvēks? Viņam reģistratūrā stingrā balsī noteikts – neko neēst, nedzer pirms kuņģa pārbaudes, un cilvēks, nabags, ierodas uz endoskopiju ar augstu asinsspiedienu, nobijies, viņš jūtas slikti, jo nav uzdrošinājies norīt savus ikdienas medikamentus.

No manas prakses padomiņš: zāles ir obligāti jāiedzer, lai asinsspiediens un sirds ritms būtu labs un lai ārsts var mierīgi veikt izmeklējumu.

– Vai no gastrīta veidojas kuņģa čūla?

– Zinātniski nav pieradīts, ka gastrīts varētu pārvērsieties par čūlu. Cita lieta, ka vienlaikus mēdz būt gan čūla, gan viegls gastrīts. Piemēram, ja čūla saistīta ar helikobaktērijas infekciju – agresīvākas formas baktērijas rada čūlu, un ir arī pavadošais gastrīts. Bet tā, ka cilvēkam ir viegls gastrīts un tas lēnām paraug čūlā, šāds scenārijs gan nav raksturīgs. Gastrīts var būt fonā, cilvēks sāk kaut kāda iemesla dēļ lietot nesteroīdos pretiekaisuma līdzekļus, un tas provocē čūlu. Bet tad tās rašanās mehānisms ir cits – gļotādai ir vēl viens agresors, medikaments.

– Sākumā bija uzskats, ka helikobaktērija jāiznīcina visiem, kam to atrod. Tagad attieksme kļuvusi pielaidīgāka.

– Jā, pētījumos pierādīts, ka helikobaktērija var būt arī noderīga. Piemēram, zinātnieki pieļauj domu, ka helikobaktērija pilda kuņģa skābes samazināšanas funkciju, pasargājot cilvēku no barības vada slimībām, arī vēža.  Helikobaktērija pieslāpē alerģisko slimību – bronhiālās astmas, alerģiska ādas iekaisuma – aktivitāti. Lai gan helikobaktērija dzīvo kuņģī, tā labvēlīgi iedarbojas uz resno zarnu – mazina caureju, aizkavē zarnu funkcionālo traucējumu iestāšanos. Cilvēkiem ar helikobaktēriju ir zemāks grelīna līmenis – tas ir peptīds, kas ietekmē apetīti.

Līdz ar to iespējams, ka helikobaktērija pasargā no aptaukošanās, savukārt, to iznīdējot, pieaug risks pieņemties svarā.

Tāpēc ne vienmēr vajag atbrīvoties no helikobaktērijas. Bet ir vismaz trīs situācijas, kad tas jādara obligāti. Pirmkārt, tiem, kam ir kuņģa vai divpadsmitpirkstu zarnas čūla – citādi tā čūla nesadzīs.

Otrkārt, ja ģimenē kāds tuvs asinsradinieks jau slimojis ar kuņģa vēzi – pat ja cilvēkam kuņģis darbojas normāli un nesāp, viņam ir jātiek vaļā no helikobaktērijas. Treškārt, ja pieradīts atrofisks gastrīts un pazemināts kuņģa skābes daudzums. Varbūt vērts padomāt par helikobaktērijas izskaušanu arī tad, ja veselības problēmas dēļ plānots ilgstoši lietot kādu nesteroīdo pretiekaisuma medikamentu vai ja cilvēkam ar sirds un asinsvadu kaiti paredzēts ilgstoši dzert mazās devās aspirīnu, lai šķidrinātu asinis.

Bet, ja nav nekādu riska faktoru un kuņģis nerada problēmas, tad lai helikobaktērija dzīvo kuņģa gļotādā, kā dzīvojusi.

– Helikobaktēriju iznīdē ar antibiotikām. Bet kāpēc uzreiz ar divām plaša spektra, kāpēc tik nopietni?

– Katrā valstī izmantos citas antibiotikas. Vadlīnijas izstrādātās, ņemot vērā baktērijas rezistenci jeb nejutību pret antibakteriāliem preparātiem, jo tā katrā valstī var atšķirties. Latvijā pirmajā ārstēšanas shēmā jāizmanto divas antibiotikas – klaritromicīns un amoksicilīns – vienlaikus kopā ar omeprazola grupas preparātu, kas efektīvi nomāc kuņģa sālsskābes izdalīšanos.

Shēma ir diezgan nopietna, un nedrīkst izmantot jebkuras antibiotikas. Jāizvēlas pareizās, lai neveicinātu helikobaktērijas rezidenci. Ja neizmanto īsto variantu, helikobaktēriju ne tikai nenobeidz, bet nepareizā ārstēšana to padara vēl izturīgāku un nākamreiz jālieto vēl sarežģītāka antibiotiku shēma.

Vēl viena kļūda… Kad sāk dzert antibiotikas pret helikobaktēriju, bieži vien pacienti paliek pusceļā – divas trīs dienas zāles palieto, un tad parādās kādas blaknes vai vienkārši tāpat vien pārdomā un pārtrauc ārstēšanās kursu. Tas atkal ir ļoti slikti – tikpat slikti kā nepareiza antibiotiku izvēle, jo helikobaktērija pēc šāda sava saimnieka gājiena kļūst vēl izturīgāka pret antibiotikām un nākotnē būs vēl grūtāk tikt ar to galā.

– Vai pēc ārstēšanās helikobaktēriju var dabūt atkal?

– Atkārtotas inficēšanās risks valstīs ar augstiem higiēnas standartiem nav ļoti liels. Eiropā – zem viena procenta, tātad atkārtoti inficējas viens no simta vai pat mazāk. Helikobaktērija no cilvēka pie cilvēka ceļo fekāli orālā veidā – tātad, kad nemazgā rokas un baktērijas no tām nonāk mutē. Taču, ja ievēro personīgo higiēnu, nedzer no cita krūzītes, atkārtoti dabūt helikobaktēriju nevar.

Turklāt, ja to vienreiz likvidē, divus trīs gadus asinīs vēl saglabājas antivielas, kas pasargā pret inficēšanos.

Cilvēki gan saka: «Man atkal ir helikobaktērija…» Bet ļoti iespējams, ka pirmajā ārstēšanās reizē baktērija viņam nav bijusi pavisam nobeigta vai arī nav pārbaudīts, ka helikobaktērija patiešām likvidēta.

Par kļūdu, ko ģimenes ārsti reizēm pieļauj…  Cilvēkam sāp vēders, dedzina kuņģī, un ģimenes ārsts, labu gribēdams, viņam jau pirms izmeklējuma izraksta omeprazolu – lai pacientam vieglāk. Savukārt mēs lasām nosūtījumā: «Lūdzu veikt endoskopiju ar ureāzes testu.» Ar šī testa palīdzību mēs varam uzreiz 20–30 minūšu laikā pateikt, ir baktērija kuņģī vai nav. Bet, ja pacients jau lietojis omeprazola grupas preparātus pret kuņģa skābi, ureāzes testu veikt ir pilnīgi bezjēdzīgi – uz pretskābes terapijas fona tas ir nejutīgs.

– Kuņģa skābi samazinošie preparāti pašam kuņģim nekaitē?

– Protonu sūkņu inhibitoriem ir savas blaknes, ja tos lieto ilgstoši bez vajadzības. Pierādīts, ka šīs zāles – omeprazols, lansoprazols, pantoprazols, rabeprazols, esomeprazols – mēdz stimulēt polipu rašanos. Ne visiem, protams, bet atsevišķām pacientu grupām. Šie polipi gļotādā parasti ir labdabīgi, nelieli, sēnei līdzīgi izaugumi uz kuņģa gļotādas sienas. Pacients tos nejūt, polipi nerada sāpes, tāpēc tos atrod nejauši, izmeklējot kuņģi.

Sīkus polipus var endoskopijas laikā neņemt ārā. Tomēr, sasniedzot lielus izmērus, polipi mēdz provocēt kuņģa asiņošanu, lēkmjveida vēdera sāpes, iespējama arī polipa pārveidošanās ļaundabīgā audzējā. Ļoti, ļoti reti, tomēr reizēm tā notiek.

Īpaši jāuzmanās, ja tuviem radiniekiem bijis kuņģa vēzis, tad drošāk jaunveidojumu noņemt, lai nav par to visu laiku jādomā.

Mēnesi pēc polipa noņemšanas nepieciešama atkārtota kontrole, lai pārliecinātos, kā dzīst bojātā gļotāda. Ja polipi pareizi likvidēti, tajā pašā vietā tie vairs neveidosies, taču var parādīties citā. Un vēl – ja atrod polipus kuņģī, būtu jāizmeklē arī resnā zarna un tādēļ jāveic kolonoskopija.

– Pēc ārstēšanās ir jāpārbauda, vai helikobaktērijas kuņģa gļotādā vairs nav?

– Protams. Jo antibiotiku lietošana vēl pilnībā negarantē, ka helikobaktērija tik tiešām no kuņģa izzudīs. Kā pārbaudīt? Atkarībā no situācijas. Ja nepieciešams paņemt kuņģa gļotādas paraudziņu, veic endoskopiju, bet viens no precīzākajiem testiem, kādā veidā var pateikt, vai helikobaktērija vēl mīt kuņģa gļotādā vai ne, ir elptests. Tas jāveic ne agrāk kā mēnesi pēc tam, kad cilvēks beidzies lietot antibiotikas. Elptestu valsts joprojām apmaksā. Gremošanas centrā Gastro to var veikt, tikai jāpaņem ģimenes ārsta nosūtījums.

– Kā ar kvotām? Vai martā nav jau beigušās?

– Pašreiz nav tik traki. Tuvāko divu mēnešu laikā uz šo izmeklējumu noteikti var pieteikties. Kovida dēļ mēs samazinājām pacientu plūsmu, lai cilvēki pie mums nedrūzmētos, cits ar citu nesatiktos un neinficētos.

– Vai arī uzturs izraisa gastrītu?

– Konkrēti produkti var kuņģa gļotādu sakairināt un radīt nepatīkamu dedzināšanas sajūtu un provocēt atvilni. Piemēram, čili, asa marināde, kafija. Bet vai uzturs un neregulāra ēšana izprovocē gastrītu? Nē. Tāpat kā gastrīts nerodas no spēcīgiem uztraukumiem.