Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Galvaskausa trepanācija veikta jau akmens laikmetā. Kamēr vairāki palīgi ar spēku turēja slimnieku, dziednieks jeb šamanis uzšķēla slimnieka galvaskausu ar asu akmeni. Grūti iztēloties, kā jutās pacients. «Tas notika kasot, slīpējot, urbinot – tā galvaskausā veidoja atveri. Iespējams, pastāvēja kāda atsāpināšana ar augu valsts līdzekļiem, par to datu nav,» skaidro Medicīnas vēstures muzeja speciāliste Inga Vigdorčika.
«Domājams, to darīja divu nolūku dēļ. Pirmais – galvaskausa ievainojumu gadījumā, piemēram, ja cīņās traumēta galva un brūcē sastrēgušas kaulu vai svešķermeņu šķēpeles. Tas radīja sāpes, tāpēc trepanācijas laikā lauskas izņēma. Otrs iemesls – cilvēki nespēja citādi izskaidrot, piemēram, spēcīgas galvassāpes, epilepsijas lēkmes, un valdīja uzskats, ka pie vainas ir nelabais gars, kuru var izdzīt, atverot galvaskausu. Piemēram, Āfrikā vēl 20. gadsimta 50. gados to darīja tieši tādā pašā veidā!»
Muzejā redzami trepanēti galvaskausi, kas atrasti arheoloģisko izrakumu laikā Latvijā, Zvejnieku kapu laukā. «Te lielākoties veikta trīskāršā trepanācija – acīmredzot ir bijis liels, plašs ievainojums un tāpēc bija jāveic trepanācija lielā apmērā.
Citi lasa
Pats interesantākais, ka šī operācija bijusi veiksmīga – cilvēks turpinājis dzīvot, jo apkārt galvaskausa kaula malas ir noapaļotas, tātad kauls ir atjaunojies.
Caurumu piesedza, piemēram, ar māliem, varbūt lapām, kamēr šī vieta sadzīst. Mūsdienu infekciju kontekstā tas šķiet pilnīgi nereāli, tomēr senais cilvēks bija dabas sastāvdaļa. Viņš bija piemērojies videi un acīmredzot pārzināja augus, dabā sastopamos antiseptiķus. Šamaņi, dziednieki bija iemācījušies, ka nedrīkst pārplēst cieto smadzeņu apvalku, citādi pacients aiziet bojā. Taču, ja izdodas apvalku neievainot – ir cerība, ka cilvēks dzīvos.»
Galvaskausa atvēršana tagad
Mūsdienās, par laimi, ar akmeni galvaskausu vairs nemēģina caurumot. Tagad izmanto elektriskos urbjus. «Agrāk galvaskausu trepanēja, nezinot, tieši kur būtu vislabāk caurumu taisīt. Tagad mums ir tas, ko saucam par smadzeņu GPS – neironavigācijas iekārta, ar kuru pirms plānveida operācijas precīzi sarēķinām, kur urbt, jo to nedrīkst darīt, kur ienāk prātā,» skaidro Stradiņu slimnīcas neiroķirurgs Egils Valeinis. «Tad griežam ādu, pārceļam mīkstos audus, iesākumam izurbjam vienu palielāku caurumu un pēc tam turpinām urbt lociņu, līdz gabaliņš ir ārā. Pēc operācijas šī pati izzāģētā kaula ripiņa, kā tādā puzlē, tiek nolikta atpakaļ vietā un nostiprināta ar titāna plāksnēm. Neliela cauruma izurbšanai vajag vien minūti.
Protams, ja ir trauma, tad smadzeņu GPS netiek izmantots – tad ir asinsizplūdums, un mēs galvu atveram, vadoties pēc datortomogrāfijas izmeklējuma. Iespējams, tam cilvēkam, kura galvaskauss ir muzejā, tika izkalti vairāki caurumi, lai dabūtu ārā šīs sakrājušās asinis. Tāpēc caurums varētu būt veidots tik liels. Un, iespējams, ar to cilvēkam tiešām tika palīdzēts un viņš varēja sajusties pat labāk un turpināt dzīvot.
Ir gadījumi, kad galvaskauss tiek atzāģēts vaļā lielā apjomā – burtiski kā cepurīte. Tas notiek, ja ir liela smadzeņu tūska – piemēram, pēc traumām, išēmiska insulta, pie smadzeņu iekaisuma, audzējiem.
Tad tiešām nozāģējam gandrīz pusgalvu, lai smadzenēm dotu vairāk telpas. Pēc tam ādu aizšuj, un gaidām, kamēr tūska mazinās. Cilvēks tā var mierīgi dzīvot, jo trūkst tikai kaula. Citreiz var redzēt cilvēkus, kuriem puse galvas it kā ieplakusi uz iekšu – tātad nozāģētā kaula daļa vēl nav atlikta atpakaļ. Starp citu, mūsdienās ir tāda iespēja: ja noņem gabalu kaula, bet to nav kur uzglabāt – kaut kādu iemeslu dēļ nevar nolikt laboratorijā, iesaldēt –, tad šo gabalu iešuj pacientam kaut kur zem paša ādas, piemēram, kājā. Un pēc 3–4 mēnešiem, kad pienācis laiks to likt atpakaļ, izņem iešūto kaulu un ieskrūvē galvā.
Mūsdienās operācijas laikā izmantojam intravenozo anestēziju. Cilvēks mierīgi guļ un pamostas tikai tad, kad galva jau izoperēta un apsieta.»
Ziņkārīgais zinātnieks
Trepanētie galvaskausi mūsdienu sabiedrībai nāca atklātībā 19. gadsimta vidū Amerikā, kad kāda antikvariāta īpašniece uzdāvināja šādu galvaskausu amerikāņu zinātniekam. Viņš sāka to pētīt un konstatēja, ka caurums galvā nav nejaušs – tas radīts apzināti.
Teoriju nācās pierādīt, jo tobrīd citi zinātnieki to sauca par fantastiku – kā gan akmens laikmetā ar akmens darbarīkiem, bez narkozes, bez zināšanām varēja veikt ko tādu?! Taču sāka atrasties arvien vairāk un vairāk šādu galvaskausu, arī Eiropā, līdz bija jāatzīst – jā, akmens laikmetā šādas operācijas ir veiktas, un pusē gadījumu cilvēki pēc tam izdzīvojuši.
