Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Skaidro: Dr. Atis Legzdiņš
*Otolaringologs un neirolors Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas stacionāra Gaiļezers Neiroloģijas un neiroķirurģijas klīnikā. Tur pieņem tikai slimnīcas pacientus.
*Ambulatori strādā GK Neiroklīnikā un LOR klīnikā.
* Specializējies otoneiroloģijā un vestibulārās sistēmas funkciju traucējumos.
*Zināšanas papildinājis Lisabonā starptautiskajos kursos par galvas reiboņiem.
– Lasīju, ka reibonis varot pavadīt simts slimību. Tātad tēma plaša un sarežģīta.
– Piekrītu.
– Pēc ASV datiem, bet domāju, ka Latvijā varētu būt līdzīgi, – reibšana uzreiz aiz galvassāpēm esot otrs biežākais neiroloģiskais iemesls, kāpēc cilvēks meklē ārsta palīdzību. Tātad pacients saka: «Man reibst galva…» Kādas sajūtas cilvēks ar to parasti domā?
– Klasiski reibonis skaitās iluzora kustība. Cilvēks stāsta, ka pasaule griežas ap viņu – šoreiz tiešā nozīmē – vai viņš pats griežas pasaulē, kurai nav pamata. Tādas ir viņa sajūtas. Taču aiz vārda «reibonis» slēpjas vēl viss kaut kas. Arī, ka peld skats, ir spiedoša sajūta uz acīm, šūpošanās, līgošanās, nestabilitāte, nelabums, neskaidra, smaga galva, vājuma sajūta – metas tumšs gar acīm un tūlīt būs jāģībst, krītu bezdibenī… Ļoti plašs spektrs. Tāpēc es arī pacientiem prasu tieši tāpat, kā jūs man tagad – tikai neizmantojot vārdu «reibonis», lai neietekmētu viņu atbildi un varētu precīzāk saprast situāciju.
Agrākos laikos, kad nebija attēldiagnostisko izmeklēšanas metožu, shēma bija apmēram tāda: «Reibst galva? Tātad insults!» Cilvēks ārstējās nodaļā, tur gulēja «entās» dienas, un galu galā neviens nevarēja saprast, kāpēc šis pasākums beidzies ar visai normālu iznākumu, jo insults taču ir ārkārtīgi nopietna un invaliditāti izraisoša diagnoze. Tikai vēlāk, kad sāka attīstīties magnētiskās rezonanses un citas attēldiagnostikas metodes, bieži vien šiem pacientiem, kas pēkšņu reiboņu dēļ bija atvesti uz slimnīcu, nekādu insultu neatrada.
Jautājums palika atklāts – kāpēc reibst galva? Un izrādījās, ka biežākais iemesls ir iekšējās auss problēmas.
Apmēram divām trešdaļām, ap 60–70 procentiem pacientu ar reiboņiem.
– Daudz!
– Re, pat jums tas ir brīnums! Vispār izšķir divu veidu reiboņus – perifērā tipa, kas attiecas uz iekšējo ausi, un centrālā tipa, kas attiecas uz galvas smadzenēm. Tātad, kad vainīga smadzeņu saslimšana vai kas cits, pieņemsim, nekonstatēta anēmija, cukurslimība, Laimas slimība… Ir daudzas lietas, kas arī var radīt reiboņus.
Vēl eksistē cits iedalījums – vestibulārs reibonis (vertigo) un nevestibulārs reibonis (pseidovertigo). Bet man šī grupēšana īsti nepatīk, jo nav viennozīmīga. Pieņemts, ka vestibulārs reibonis klasiski nozīmē – viss griežas, un tad, visticamāk, vainīgs būs līdzsvara orgāns – iekšējā auss. Bet tā gluži nav! Tāpat uzskata, ka nevestibulārs reibonis ir tad, kad cilvēkam rodas sajūta, ka viņu kāds šūpo, un tas uzreiz nozīmējot – ir centrālas dabas reibonis. Bet atkal – ja, piemēram, abi iekšējās auss labirinti ir bojāti, cilvēkam ir tikai slikta dūša, viņš nespēj nostāvēt, bet reiboni kā tādu viņš neizjūt. Tāpēc visi šie iedalījumi ir jāskatās kritiski.
Taču, ja mēs runājam par klasiku, tad pacienti, kuriem ir problēmas iekšējā ausī, parasti uzsver griešanās sajūtu: viss apkārt griežas vai pats griežas. Otra pazīme – reibonis ir spēcīgi izteikts.
Kā es smejos – jo spēcīgāks reibonis, jo vairāk man patīk – tātad vairāk ticami, ka tā tomēr ir auss patoloģija, kas, salīdzinot ar centrālās dabas traucējumiem, pacientam ir labvēlīgāks variants.
Vēl jānovērtē, kādi ir pavadošie simptomi – līdzsvara traucējumi, slikta duša, vemšana, sirdsklauves. Klasiskais ārsta jautājums pacientam: «Kā jums ir vieglāk – ar acīm vaļā vai ar acīm ciet?» Pacienti ar iekšējās auss problēmām atbild, ka vieglāk ir ar acīm ciet. Tas ir būtiski! Jo pie centrālā tipa traucējumiem cilvēkam vieglāk ir ar acīm vaļā. Bet atkal – viss jāvērtē kritiski, nevar vienu pazīmi absolutizēt un izraut no konteksta.
Nākamais – ļoti svarīgi noskaidrot, kad reiboņi sākušies, cik tie ir ilgi, kas tos provocē un kas atvieglo. Ir jāsaprot, vai reibonis ir akūts, hronisks, varbūt tās ir lēkmes. Piemēram, nevar pagulēt uz sāniem, jo sākas spēcīgs reibonis. Nav visu laiku, bet uznāk pēkšņi.
Ievākt anamnēzi – slimnieka stāstījumu par slimības sākumu un attīstības gaitu – ir ļoti būtiski. Nākamais solis – izmeklēšana. Jāpavaicā, vai ir dzirdes traucējumi un trokšņi ausīs. Iespējams, ka nepieciešama dzirdes izmeklēšana ar audiometru, kas rada dažādu augstumu un stiprumu skaņas signālus. Ja ir dzirdes traucējumi, tas var liecināt par Menjēra slimību, kas norit ar lēkmjveida džinkstoņu ausīs. Klasika: parādās troksnis ausīs, kārtīgs reibonis, un pēc lēkmes, kas ilgst četras stundas, tā pati no sevis pāriet un paliek aizbāztas auss sajūta vienā pusē. Veicot audiometriju, to var dokumentēt. Bet – klasika ir tikai 15 procentos gadījumos. Menjēra slimības iemesls nav skaidrs.
Kā pārbaudīt iekšējo ausi? Mēs, neirolori, iekšējo ausi vislabāk redzam caur pacienta acīm. Dīvaini, vai ne?! Ja pacientam reibst, tad jāskatās, ko dara acu zīlītes. Proti, paņemam medicīnisko āmuriņu un kustinām pacientam gar acīm – pa labi, pa kreisi, uz leju, uz augšu –, un tad var ļoti labi redzēt nistagmu. Tātad – ja, vadot aci ar āmuriņu uz vienu pusi, zīlīte sāk lēkt atpakaļ, to sauc par nistagmu. Vienkārši runājot, nistagms ir zīlītes raustīšanās. Veselas acs kustības notiek bez raustīšanās.
– Par ko tas liecina?
– Viens pats nistagms neko neliecina – jāskata kopā ar anamnēzi. Nistagms var būt vienvirziena vai abos virzienos, tas jau ir slikts simptoms. Un, nedod die’s, ja zīlītes raustīšanās notiek arī pie skata uz augšu vai uz leju, tad jau skaidrs, ka būs centrālas dabas reibonis, kura pamatā ir neiroloģiskas patoloģijas.
Nākamais ir vestibulārā bloka refleksa noteikšana, tā dēvētais Halmagi tests (Halmagyi Test), kad mēs liekam pacientam skatīties sev virsū centrāli, fiksēt skatu vienā punktā, un, pagriežot viņa galvu uz vienu pusi un uz otru pusi, vērojam, vai cilvēks spēj fiksēt skatu vai ne. Pieņemsim, ja ir nistagms pa kreisi un Halmagi testā pa labi viņš nespēj fiksēt skatu, tas ir diezgan klasisks simptoms, ka problēma meklējama labajā iekšējā ausī, bet kreisajā viss būs normāli.
Ja, veicot Halmagi testu, ārsts nekonstatē izmaiņas, tad mēs izmantojam galvas impulsa testu (GIT) – vestibulārā aparāta pārbaudi. Pēc būtības tā ir Halmagi testa vizualizācija. Pacients uzliek īpašas brilles, lūdzam viņu skatīties vienā punktā, bet kamera brillēs fiksē acu zīlīšu kustības, kad ārsts veic manipulācijas ar pacienta galvu, to pagriežot un noliecot. Pēc tam, balstoties uz informāciju, ko reģistrē ierīce, var noteikt galvas reiboņa veidu un piemērot atbilstīgu ārstēšanu.
– Vai magnētiskās rezonanses izmeklējumu arī vajag?
– Agrāk patiešām uz šīm tehnoloģijām lika lielas cerības – paskatīsimies magnētiskajā rezonansē, un viss taps skaidrs!
Bet nekā, magnētiskā rezonanse pie ausu lietām ļoti bieži ir mazinformatīva, neko neredz!
Turklāt akūtā situācijā, pirmkārt, problemātiska ir magnētiskās rezonanses pieejamība, rindas ir garas. Otrkārt, augstas izmaksas. Un, treškārt, kvalificēta ārsta apskate ir daudz vērtīgāka par magnētisko rezonansi. Teikšu, kā ir!
– Kādas problēmas iekšējā ausī var būt, un kādu ārstēšanu piedāvājat?
– Ja problēma ir iekšējā ausī, tas, protams, ir labāks variants nekā tad, ja traucējumi ir centrālas dabas. Un patiesi, kā jau sacīju, divas trešdaļas no visiem reiboņiem ir tā dēvētie ausu reiboņi. No tiem 15–20 procentos gadījumu vainojama pavisam triviāla lieta – LPPV jeb labdabīgs paroksimāls perifērs vertigo.
– Kas ir vertigo?
– Subjektīva iluzora kustības sajūta vai izmainīta kustības sajūta.
Pacients stāsta, ka apguļas un, mainot galvas pozīciju uz sāniem, viņam sāk reibt galva, ir griešanās sajūta. Vai – kad atliec galvu, mainot spuldzīti vai skujoties, vai noliecoties, kad auj apavus. Daļa pacientu ir jau iemācījušies izvairīties no simptomu provokācijas – guļ sēdus pozīcijā, pārvietojas lēnāk… Kāpēc tā? Iekšējā ausī ir trīs pusloka kanāli, kas savienojas, un šajā paplašinājuma vietā atrodas kalcija karbonāta kristālu (otolītu) sistēma. Kristāliņi ir virs īpašiem receptoriem – matainajām šūnām, kas atrodas maisiņu sienās, un rada noteiktu spiedienu uz tām. Tiklīdz ķermeņa stāvoklis mainās, pārvietojas arī kristāliņi un kairina citas šūnas. Pateicoties kristāliem, mēs izjūtam paātrinājumu, sabremzēšanos, apstāšanos.
Problēma rodas tad, kad ar straujāku sabremzēšanu mašīnā vai ar galvas vibrāciju, kad urbj zobu, vai neveiksmīgi guļot, vai strādājot neērtā pozīcijā ar galvu uz leju vai ar atgāztu galvu, kristāliņi atraujas no savas vietas, atdalās no vestibulārajiem receptoriem un mēdz izslīdēt kanālos. Tad, kustinot galvu, ir reibonis.
Jo kristāli nav tur, kur tiem jābūt, un endolimfas plūsma tiek bremzēta. Pusloka kanālos arī ir izvietotas matiņšūnas, kas atbildīgas par virziena izjūtu, un kristāli, ejot cauri kanālam, šos matiņus mehāniski deformē.
Savukārt, lai pacientam palīdzētu, LPPV vispirms jākonstatē. Te var taisīt «entos» izmeklējumus – magnētiskās rezonanses, datortomogrāfijas, pārbaudīt asinsvadus – un neko neatrast, kamēr akūtā fāzē neveic tādu vienkāršu lietu kā «Dix-Hallpike» testu, kad mēs pacientu pozicionējam sēdus un tad nogāžam atpakaļ gultā un meklējam nistagmu. Un mēs to arī ļoti bieži ieraugām! Tātad nav vajadzīgas nekādas smalkas izmeklēšanas metodes. Arī ārstēšanai nav vajadzīgas zāles, bet ir speciāli galvas pozicionēšanas vingrinājumi, kādā veidā kristālus gravitācijas spēka ietekmē atgriez atpakaļ tur, kur tiem būtu jābūt. Mazliet atgādina Pindacīšas izdarības «Skroderdienās Silmačos». Un reibonis pāriet!
– Cik ilgi jāvingro?
– Citreiz pat ar vienu reizi pietiek, un kristāli atgriežas atpakaļ savā vietā. Pārsvarā nedēļas laikā pacientam jākļūst veselam. Vingrinājumi ir dažādi, katrai situācijai piemērots savs.
Piemēram, pie nelielām galvas traumām cilvēki parasti domā, ka ir smadzeņu satricinājums, jo reibst galva, bet patiesībā ļoti bieži tas nav smadzeņu satricinājums – vienkārši kristālu sistēma ir izsista no vietas. Vēl viens iemesls, kāpēc kristāli tā uzvedas, ir izslimotas auss infekcijas slimības un arī iekšējās auss novecošana. Agrāk, starp citu, LPPV mēdza norakstīt uz spondilozes rēķina – it īpaši, ja par galvas reibšanu žēlojās kundze gados.
– Teicāt, ka visinformatīvākā ir akūta lēkme, bet mēs taču zinām, ka pie ārstiem speciālistiem ir iepriekšējā pieraksta rindas. Vai iespējams tāds brīnums: cilvēkam pēkšņi atkal uznāk reibonis, viņš zvana jums, un jūs sakāt: «Brauciet šurp, es paskatīšos!»
– Saviem pacientiem tā arī saku: «Zvaniet, mēģināšu jūs paskatīties ārpus kārtas.» It īpaši gadījumos, kad man nav skaidrs, kas par lietu, vai arī, lai šajā situācijā pierādītu vai noliegtu, ka pie vainas ir kristāli.
Vērtējot pēc biežuma, nākamā problēma iekšējā ausī var būt vestibulārs neirīts – līdzsvara nerva iekaisums jeb, precīzāk sakot, iekaist 8. nerva vestibulārā daļa. Izcelsme līdz galam nav izzināta, bet infekciju visbiežāk izsauc herpesvīruss, retāk – gripas vīrusa infekcija, adenovīruss, citomegalovīruss, Epstaina–Bāras vīruss vai baktērijas «Borrelia burgdorferi». Sākas arī pēc augšējām elpceļu infekcijām. Tad strauji attīstās izteikts reibonis ar sliktu dūšu, norit vairākas dienas. Cilvēks neko negrib, guļ ar acīm ciet, ļoti smagos gadījumos vemj. Skats ir visai pabriesmīgs. Kādreiz pat slimnīcā jāārstējas, jo šajā situācijā mēs dodam kortikosteroīdus lielās devās, kam piemīt pretiekaisuma iedarbība. Pamatproblēma ir tā, ka vestibulārais nervs ir iestrēdzis un tam jānoņem tūska. Otrs iemesls, kāpēc cilvēks šādā stāvokli nonāk slimnīcā – jāpārliecinās, vai tomēr nav insults. Ja iekaisis līdzsvara nervs, ātrāk atveseļoties no akūtā perioda palīdz arī vestibulāra rehabilitācija: pacients veic galvas pagriezienus pa labi un pa kreisi, acu skatienu fiksējot uz nekustīgu objektu. Tas uzlabo neiroplastiskumu.
Trešais biežākais iekšējās auss traucējums ir Menjēra slimība, kad paaugstinās hidrauliskais spiediens iekšējās auss endolimfātiskajā sistēmā. Latvijā to diemžēl ne vienmēr diagnosticē – mēs pārāk reti rakstām šo diagnozi, patiesībā tā ir biežāk sastopama. Klasiski izpaužas ar reiboni, kam ir noteikts virziens, dzirdes zudums, džinkstēšana ausī, tad pilnuma sajūta ausī, horizontāls vai rotators nistagms lēkmes laikā, arī veģetatīvas reakcijas – slikta dūša, vemšana, dezorientācija telpā. Lēkme ilgst no 20 minūtēm līdz vairākām stundām. Starp lēkmēm cilvēks jūtas apmierinoši. Apmēram 15 procentos gadījumu mēdz būt tikai galvas reiboņi. Akūtajā periodā ārstē ar zālēm. Starp lēkmēm labvēlīgas ir regulāras fiziskas aktivitātes.
Iesaka samazināt sāli uzturā, jo tas aiztur šķidrumu organismā un var paaugstināt spiedienu iekšējā ausī.
Vēl ir vestibulāra tipa migrēna, kas arī notiek ar galvas reiboņiem. Tā vairs nav īsti ausu lieta, bet ļoti līdzīga Minjēra slimībai. Abas ir kā māsas, tikai vestibulāra tipa migrēnu ārstē neirologi.
Lielam procentam pacientu reiboņu pamatā ir arī psihiski traucējumi. Iekšējo ausi mēs parasti uztveram kā dzirdes un līdzsvara orgānu, bet, manuprāt, tai piemīt vēl viena funkcija – es iekšējo ausi uzskatu par tādu kā mājas signalizācijas sistēmu. Piemēram! Tu iedzer alkoholu, un tev uzreiz noreibst galva. Bet, kad dzer jau nākamo glāzīti, tad vairs tā nereibst, vai ne? Kāpēc? Jo alkohols vispirms nonāk asinīs, bet iekšējās auss labirintā limfā tobrīd vēl nav alkohola. Respektīvi, organisms ar galvas reibšanu signalizē par briesmām. Tātad ārstam jāsaprot, vai reibonis ir trauksme, kuru izraisa, kā šajā situācijā, alkohols, vai otra iespēja – tas ir traucējums pašā signalizācijas sistēmā, iekšējā ausī.
Vispār ir diezgan daudz pacientu ar sūdzībām par medicīniski neizskaidrojamu reiboni. Parasti šiem cilvēkiem reiboņi pastiprinās pēc sadzīves problēmām, viņi pieprasa atkārtotus izmeklējumus un analīzes, nepieņem ārsta viedokli, ka sūdzību pamatā ir psihiski traucējumi. Diezgan lielai daļai no tiem, kas sūdzas par hronisku reiboni, atklāj klīniski nozīmīgu trauksmi. Psihogēns reibonis var būt sekas arī kādai somatiskai jeb ķermeniskai slimībai, kas ir izārstēta, taču katastrofiskas domāšanas, kad problēmas šķiet nepārvaramas, iznīcību nesošas, un maladaptīvu pielāgošanās mehānismu dēļ cilvēks var piedzīvot reiboņa simptomus. Šādiem pacientiem parasti iesaku apmeklēt psihoterapeitu vai psihiatru.
Principā pareizi ārstēts reibonis ir ar labu prognozi. Un ļoti daudzos gadījumos cilvēkam var palīdzēt.
– Kuras ir tipiskākās kļūdas, kāpēc cilvēks staigā no ārsta pie ārsta un tomēr netiek galā ar saviem reiboņiem?
– Pamatproblēma? Viņš nonāk pie speciālista, kuram īsti nav skaidrs, par ko ir runa.
Pamatproblēma ir arī psihogēni traucējumi… Reibšanas sajūtas ir diezgan nepatīkamas, un apmēram 10–15 procentiem pacientu, it īpaši ļoti apzinīgiem cilvēkiem, rodas bailes, un tās pārvēršas jau par konkrētu psihiatrisku problēmu.
Ir pat tāda diagnoze – fobisks posturāls vertigo jeb fobisks epizodisks reibonis: baiļu reakcija uz noteiktu situāciju. Turklāt cilvēks pats sekmē, inducē šo reiboni. Agrāk, kad televīzija pārraidīja ekstrasensa Kašpirovska seansus, varēja redzēt, cik ļoti cilvēki zālē ietekmējās, ka krita ģībonī un vēl visādi dīvaini uzvedās. Vai viņi bija nolīgti aktieri? Nē, līdz tam cilvēks var sevi novest, būdams pilnībā vesels.
Reiboņi ir specifiska tēma. Es pārsvarā tikai ar tiem nodarbojos, citam vairs pat neatliek laika. Un, krājoties pieredzei, zināšanām, sāc jau saprast, par ko ir runa. Cilvēkam reibst galva, bet ārsts viņam saka: «Ai, tev nekas nav!» – «Bet, kā tā – nekā nav, ja man reibst?!» Cilvēks ar šo domu visu laiku staigā – «Nu, kā nav?!» Uztaisījis visas analīzes, visus izmeklējumus, un risinājuma nav! Tas ļoti bieži noved pie izmisuma. Iedomājieties situāciju: jums ir dusmas uz vienu cilvēku. Kamēr jūs tās dusmas neatrisināsiet, jūs būsiet uz viņu dusmīga, vai ne? Ja tas cilvēks, kurš jums aizdod dusmas, visu laiku pa priekšu figurē, jums gribot negribot rodas sliktas sajūtas… Tātad problēma ir kaut kā jāatrisina.
– Jūs esat specializējies, mācījies ārzemēs tieši par reiboņiem…
– Tikai ārzemēs to var apgūt. Reiboņu ārstēšana ir evolucionējusi salīdzinoši nesen. Fakts, ka magnētiskā rezonanse un citas attēldiagnostikas metodes neatrisināja problēmu, bija grūdiens šai medicīnas jomas attīstībai. Latvijā vēl ir trīs neirootolaringologi jeb ausu, deguna un kakla ārsti, kas ir specializējies neiroloģijā, – daktere Jeļena Zbaracka, daktere Linda Nimroda un daktere Diāna Raumane, visas strādā Stradiņa slimnīcā.
– Vai nav tā, ka cilvēkam pēkšņi sāk reibt galva, un pirmā doma, kas viņam iešaujas prātā, ir – varbūt audzējs galvā?
– Diezgan bieži – varbūt audzējs, varbūt insults? Insults pat biežāk. Taču audzējs un reibonis ir visai rets duets, biežāk audzējs galvā izpaužas citādi – ar samaņas zudumiem, ar epilepsijas lēkmēm, galvassāpēm, apjukumu, runas traucējumiem. Proti, atkarībā no tā, uz kurām smadzeņu struktūrām audzējs spiež un ko bojā. Bet arī reibonis mēdz būt. Tāpēc, ja nav skaidrs, kas par lietu, var veikt magnētiskās rezonanses izmeklējumu, kas ir informatīvāks, bet parasti sāk ar datortomogrāfiju – tā ir pieejamāka metode.
Par insultu, asinsrites traucējumiem galvā… Tad reibšanai pievienojas redzes dubultošanās, notirpums vienā vai otrā ķermeņa pusē – notirpis vaigs vai parādās runas grūtības, vai pēkšņi norīt kļuvis grūti, vai arī nav spēka kādā ķermeņa pusē.
Tikko radušās aizdomas, ka varētu būt insults, nav jādomā – «Ai, varbūt man tie kristāliņi iekšējā ausī peld…» Nē, jāsauc ātrā palīdzība, jo sekas var būt ļoti nopietnas.
Taču ir cilvēki, kuriem kaut kādi smadzeņu apasiņošanas traucējumi vienreiz jau ir bijuši, veiksmīgi pārgājuši, un nākamajā reizē viņš atkal cer, ka pāries… Tomēr, ja reibonis notiek kopā vēl ar kaut kādiem pavadošiem simptomiem un 20–30 minūšu laikā nekļūst labāk, tad nav ko gaidīt, jāsauc ātrā palīdzība. Jo te ir svarīgi nenokavēt ārstēšanu, citādi sekas var būt pavisam sliktas, invaliditāte.
Vēl jāņem vērā, ka insults reti rodas uz līdzenas vietas – parasti cilvēkam jau kādu laiku bijušas asinsspiediena problēmas, paaugstināts holesterīna līmenis, cukura diabēts. Proti, kaut kāda blakus saslimšana, kas paaugstina risku sagaidīt savu insultu.
– Reibonis var arī palikt kā sekas pēc insulta?
– Var, bet tas jāpārbauda. Jautājums, par kuru smadzeņu apasiņošanas baseinu ir runa. Ja asinsrites problēmas skārušas smadzeņu struktūras, kas atbildīgas un iesaistās līdzsvara sajūtas nodrošināšanā, tad, jā, tas var izraisīt galvas reibšanu.
– Ja runājam par profilaksi – kas var sabojāt iekšējo ausi?
– Viens no populārākajiem veidiem agrāk bija antibiotikas gentamicīna lietošana. Šobrīd no šīm zālēm izvairās, bet vienalga gadās, ka tās ir lietotas, un tad brīnās, kāpēc pazūd līdzsvars. Otras variants – herpesvīruss izsauc vestibulāro neirītu. Kad mums herpess lien laukā? Tad, kad vispārējā imunitāte tiek novājināta. Bet – vai to mēs varam ietekmēt? Gribētos, taču man grūti iedomāties, kā tas būtu iespējams. Tāpat kā ar kovidu, par ko arī daudzi ārsti teikuši, ka kovids nav pazeminātas imunitātes problēma, bet drīzāk nepareizas imūnās atbildes problēma.
Taču cilvēks domā, ka viņš tagad veselīgi ēdīs, skries katru dienu, gulēs 8 stundas, domās labas domas un nesaslims. Ticiet man – tā nenotiek, ka, dzīvojot pārāk sterilos apstākļos, mums būs labāka imunitāte. Tās ir diezgan kontroversālas, nesavietojamas lietas.
– Cilvēkiem patīk kaut ko palietot, lai mazāk reibtu… Ko jūs ieteiktu?
– Cilvēkiem vispār patīk dzīvot ar tabletēm. Protams, ir arī reiboņi no aterosklerozes, kad asinsvadi, kā tautā saka, aizkaļķojušies. Reibst galva, jo nav adekvātas asinsplūsmas galvas smadzenēm. Tā jau ir neiroloģiska situācija, un tad daži asinsriti stimulējoši preparāti var palīdzēt, bet, kā jau sarunas sākumā noskaidrojām, šādu gadījumu ir mazākumā.
Cilvēkam jādomā par profilaksi citādi – jāseko līdzi savam cukura līmenim asinīs, holesterīnam, asinsspiedienam, asins šķidrināšanai – gan ar medikamentiem, gan dzerot pietiekami daudz ūdens.
Kā sev vislabāk profilaktiski palīdzēt? Vienkārši ir jādzīvo. Jo cilvēks mazāk domās: «Kas tagad būs?» – tad arī mazāk būs.
Galvenais neiespringt. Jūs taču arī nebraucat ar mašīnu, nemitīgi domājot: ko es varētu izdarīt tādu, lai neuzsistu mašīnai ar akmeni pa apakšu? Tādā gadījumā jūs ne īsti braucat, ne izbaudāt braucienu. Ar to es gribu sacīt, ka bieži vien cilvēks, mokoties ar domām par to, ko viņš varētu savas veselības labā darīt, jau saīsina savu dzīvi. Vismaz tās kvalitāti pabojā noteikti. «Kam man dzīvot veselīgu dzīvesveidu, ja tāpēc jūtos slikti?!» ir pat tāds jokotāju teiciens, un es tam daļēji piekrītu. Vienkārši jādzīvo ar baudu, darot to, kas rada labas sajūtas. Man, piemēram, gribas ar draugiem biljardu uzspēlēt.
