Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
3
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Lasītājas vēstule: Tā arī ģimenes ārste manai vecaimātei atklātā tekstā pateikusi – jums, kundzīt, smadzenēs ir ūdens, vecums… Esmu sašutusi. Vai tā drīkst apvainot vecu cilvēku, kurš ārstam žēlojas par smagu galvu, jo viņai tā jau ilgstoši ir, kā ar svinu pielieta, kas NAV normāli! Inese.
Patiesībā mums ikvienai galvā atrodas šķidrums, un tas ir normāli, taču vecaimammai, visticamāk, ir likvora traucējumi, ko bieži vien noraksta uz vecumu… Paskaidrošu, kas tas likvors vispār ir un ko lietas labā var darīt!
Svarīgais puslitrs
Cilvēks pats par sevi tāda ar ādu apvilkta ūdens krātuve vien ir, taču daži no šķidrumiem mūsu ķermenī ir īpaši svarīgi. Arī likvors: smadzeņu šķidrums jeb – gudrākā vārdā – cerebrospinālais šķidrums. Tas cirkulē tādā kā aplī cauri un ap smadzenēm, tad gar mugurkaula smadzenēm pa spinālo kanālu lejā un pēc tam atkal atpakaļ uz galvas smadzenēm. Telpu, pa kuru šis šķidrums cirkulē, sauc par subarahnoidālo telpu. Ikdienā mums katrai šajā aplī cirkulē ap 500 mililitriem likvora. Tāda pilna puslitra burciņa! Šķidrums riņķo, rodas, uzsūcas, atkal rodas no jauna – vārdu sakot, pašregulējoša sistēma.
Likvoram ir vairāki ļoti svarīgi uzdevumi. Vispirms, tā ir smadzeņu fiziska aizsargāšana – smadzenes peld likvorā.
Ja notiek trauma vai trieciens, smadzenes šajā šķidrumā jūtas pasargātas, jo likvors darbojas kā amortizators. Otrkārt, likvoram ir arī transporta funkcija – pa to tiek pārnestas dažādas svarīgas, normālai smadzeņu darbībai vajadzīgas, arī ar endokrīno jeb hormonālo sistēmu saistītas vielas.
Treškārt, likvoram ir arī izvadīšanas funkcija – tas izvada metaboliskos jeb vielmaiņas produktus. Piemēram, kad pēc alkohola lietošanas sākusies intoksikācija, likvors uzsūcas smadzenēs, un šādā veidā nevajadzīgās vielas tiek izvadītas laukā. Tāpēc grādīgo dziru cienītājiem uz paģirām sāp galva.
Pazīmes, ka likvors vairs nekursē
Ja likvora aprite ir brīva un netraucēta, tas naski kursē starp galvu un muguras smadzenēm turp un atpakaļ. Problēmas sākas, ja likvora riņķa dancis ir traucēts, jo likvora ceļos veidojas dažādi pēkšņi salipumi un galvā iesprūdušais likvors sāk krāties smadzeņu viducī. Proti, tas tiek saražots, bet prom vairs netiek. Šo procesu mediķi sauc par hidrocefāliju.
Vienkāršiem vārdiem sakot, galvā tiešām sāk krāties šķidrums. Grūti minēt konkrētu tilpumu, bet katrā ziņā likvora ir vairāk, nekā tam būtu jābūt normāli. Un tad sāk izpausties traucējumi – iesākumā viens, bet vēlāk var kombinēties jau vairāki. Piemēram:
- Galvassāpes. Tās nav pēkšņas, īsas, asas sāpes. Tās ir pakāpeniskas, ilgstošākas sāpes. Pacienti saka – grūta galva, kā ar svinu pielieta.
- Apātija, miegainība, apgrūtināta domāšana.
- Redzes pasliktināšanās – visbiežāk redzes dubultošanās, mainās acābolu novietojums, ir rietošās saules sindroms, kad acu zīlītes kļūst zemākas. Smagākos gadījumos parādās uz āru izspiesti acāboli.
- Nopietnākās situācijās novēro arī gaitas traucējumus, urīna nesaturēšanu.
Kā rīkoties?
Lielākoties pašsajūta kļūst neizturama un cilvēks pats vai viņa piederīgie sāk meklēt palīdzību. Diemžēl nereti šie pacienti pat netiek rūpīgi izmeklēti, simptomus vienkārši noraksta uz vecuma marasmu vai demenci. Visvairāk man nepatīk diagnoze – hroniska smadzeņu atrofija. Esmu saņēmusi šādas ģimenes ārstu uzstādītas diagnozes! Taču tā nav hroniska lieta, un iesākumā cilvēks ir jāizmeklē, lai saprastu – vai tiešām ir vecuma slimība, Alcheimers, un tādēļ ir radušies likvora traucējumi, vai arī ir kāda cita vaina. Tāpēc vajadzētu rīkoties šādi…
Sākumā vajadzētu doties pie ģimenes ārsta, kas norīkos uz datortomogrāfiju. Ja šķidrums galvā uzkrājas, pārbaudē to ar aci varēs redzēt.
Tālāk ģimenes ārsts var aizsūtīt pie neirologa. Ja neirologs konstatēs vajadzību sākt ārstēšanu, būs vajadzīga arī magnētiskā rezonanse. Pacients no neirologa var saņemt nosūtījumu pie neiroķirurga. Bet dzīvē notiek dažādi… Slimnīcā pie manis nonāk arī pacienti, kurus uz konsultāciju atsūtījuši poliklīniku ārsti, bet ir arī tādi, kas gadiem mocījušies un tad nonāk slimnīcā ar ātrajiem, un ir ļoti pārsteigti, ka Latvijā kaut ko tādu var ārstēt!
Vēl pie manis nonāk pacienti, kas ārstējušies slimnīcā, piemēram, no audzēja, un kuriem kā komplikācija diagnosticēti likvora traucējumi. Arī tā mēdz būt.
Ārstēt nevis var, bet VAJAG!
Šķidrums galvā – tas, protams, skan biedējoši, bet labā ziņa ir tā, ka šo problēmu tiešam veiksmīgi var risināt. Hidrocefālijas ir dažādas, un vispirms jānoskaidro īstais iemesls.
Smadzeņu dziļumā atrodas tā dēvētie smadzeņu vēderiņi, kur uzkrājas aizsprostotais šķidrums, taču nereti mēs atrodam sašaurinājumus arī starp šiem vēderiņiem – tad tā ir kā stenoze. Šajos gadījumos ārstēšanas taktika atšķirsies.
Taču jebkurā gadījumā – ārstēšana būs ķirurģiska, var atšķirties tikai metodes.
Mērķis ir viens – atbrīvot ceļu brīvai šķidruma plūsmai vai, ja tas nav iespējams, novadīt šo šķidrumu uz citu vietu ķermenī.
Visbiežāk mēs izmantojam endoskopisku jeb mazinvazīvu operāciju – cisternostomiju. Tātad galvaskausā tiek izveidota neliela atvere, ārsts ar kameru ieiet iekšā smadzeņu vēdera dobumā un atver, paplašina aizaugušo ceļu starp smadzeņu vēderiņiem.
Ja izmeklējumi rāda, ka šī metode nav iespējama, tad veic šuntēšanu. Tās laikā šķidrums tiek novadīts uz citu telpu kaut kur organismā. Vispopulārākais variants – šķidrumu no galvas smadzenēm novadīt uz vēdera dobumu pa īpašu caurulīti, kuru ievieto operācijas laikā. Bet faktiski tam der jebkurš dobums, jo arī citos orgānu dobumos ir šķidrums, piemēram, zarnās.
Šķidrumu var novadīt arī uz sirds vēnu, uz pleiru jeb plaušu dobumiem, arī uz urīnpūsli. To izvēlamies individuāli – ja pacientam iepriekš bijušas citas operācijas, piemēram, ir lieli saaugumi pēc vēdera operācijas, tad vēdera vietā izraugāmies citu vietu. Pēc tam cilvēks ar šo caurulīti ķermenī dzīvo visu mūžu, un notiek normāla šķidruma cirkulācija.
Novadītais likvors pats uzsūcas, bet ierastais, dabiskais likvora aplis – smadzenes–mugurkauls–smadzenes –, protams, tukšs nepaliek, arī tur likvors turpina cirkulēt.
Regulē spiedienu pati!
Lai likvoru novadītu, galvā jābūt noteiktam spiedienam. Mums, ārstiem, ir speciāla programmatūra un mikročips, ko iešujam galvā zem ādas, un tas tur paliek uz mūžu. Mikročipā ieprogrammēts spiediens, ar kādu liekais šķidrums tiks novadīts uz citu vietu – to mēs ieregulējam pēc vajadzības.
Ir pat pacienti, kas saka: «Dakter, bišķīt paaugstiniet spiedienu, pie tāda es jūtos labāk!» Tad mēs ar tālvadības ierīci ieprogrammējam vajadzīgo spiedienu.
Ļoti maz cilvēku zina, ka neiroķirurgi Latvijā ar ko tādu nodarbojas!
Vēl vairāk – otrs ir šunta variants, kad pacients pats izpumpē ārā lieko šķidrumu. Tātad mēs zem ādas viņam ievadām tādu kā pūslīti, kas savienots ar caurulīti, un tiklīdz cilvēks jūt, ka kļūst apātisks un miegains, viņš pats, pieskaroties pūslītim, aizpumpē lieko šķidrumu prom.
Dažādu iemeslu dēļ dzīves laikā šī caurulīte var aizaugt, un tad atkal parādās tipiskie hidrocefālijas simptomi. Bet par to cilvēks tiek brīdināts, viņš zina: «Aha, šunts nedarbojas, tātad jābrauc pie neiroķirurga, kas man veica operāciju, lai situāciju izlabotu…» Katram šuntam ir sava tehniskā pase, kurā minēti konkrētā pacienta spiediena parametri un cita informācija, tāpēc vajadzības gadījumā operāciju var veikt arī ārpus Latvijas, piemēram, ja cilvēks pārcēlies uz dzīvi citviet.
Situācijas iz dzīves
Labā ziņa – likvora traucējumus var pilnībā novērst, tāpēc nav iemesla ciest sāpes un diskomfortu. Patiesībā cilvēks ar hidrocefāliju pēc operācijas var atgūt veselību par deviņdesmit pieciem un pat simts procentiem! Taču – ja ignorē savas sajūtas un ciešas, tad var sevi novest pat līdz gulošam stāvoklim, kad esi nespējīga un kopjama.
Man nav statistikas, taču dzīvē ir situācijas, ka radinieki šādus cilvēkus ievieto aprūpes namos vai pansionātos, jo domā, ka tuvinieku piemeklējusi vecuma demence un situācija nav atrisināma, lai gan patiesībā tā nav.
Tāpēc ģimenes ārstiem un tuviniekiem es ieteiktu – pirms ievietot cilvēku kādā ilgstošas aprūpes iestādē, arī psihiatrijas profila iestādē, vajadzētu veikt izmeklējumus un pārliecināties, vai izmaiņas cilvēka uzvedībā un personībā tiešām nav fiziska defekta – likvora aizsprostojuma – izraisītas. Ja neko tādus neatrod, tad jā, skaidrs, ka ir Alcheimera slimība, demence vai kas cits ar psihi saistīts.
Nesen ārstēju pacienti, kura bērnībā bija saslimusi ar smagu meningītu, bet Padomju Savienības laikos bērniem šādā situācijā deva antibiotiku gentamicīnu, no kura viņa bija zaudējusi dzirdi. Sekas bija smagas, un pēc daudziem gadiem attīstījās arī hidrocefālija. Uz slimnīcu sievieti atveda jau gulošu, taču visu izdevās veiksmīgi atrisināt.
Atceros arī pacientu, kurš bija ilgi staigājis pie dažādiem ārstiem, līdz beidzot tika nosūtīts uz magnētisko rezonansi. Tur atklājās, ka viņam smadzeņu vēderiņi ir pilni ar šķidrumu! Endoskopiski ievadījām caurulīti, papletām saaugušās audu plēksnes un palaidām likvora plūsmu. Un cilvēks izveseļojās!
Iemesli, kāpēc galvā rodas šķidrums
- Iedzimti – tad likvora traucējumi parasti sāk izpausties jau bērnībā, tos novēro pat zīdaiņiem.
- Dzīves laikā iegūtie – novēro jebkurā vecumā, tomēr biežāk mūža otrajā pusē.
- Pārslimotas infekcijas – nereti tā notiek pēc meningīta (smadzeņu apvalku iekaisuma), ko ierosinājuši vīrusi vai baktērijas. Nav nozīmes, cik sen slimība pārslimota, jo likvora traucējumi var izpausties arī pēc desmit un piecpadsmit gadiem. Ar laiku telpā, kur būtu jācirkulē likvoram, veidojas salipumi, ceļš tiek aizdambēts, jo no infekcijām radušies blakusprodukti, kas izgulsnējas, tur arī paliek, kaut gan pati infekcija sen jau likvidēta.
- Galvas traumas – sitieni, kritieni, autoavāriju sekas. Līdzīgi kā pēc infekciju pārslimošanas, arī pēc traumām likvora cirkulācijas telpā rodas salipumi un šķidrums sāk krāties.
- Cistas un audzēji galvas smadzenēs – tie veido stenozes jeb sašaurinājumus šķidruma ceļos, un vietas, kur tecēt likvoram, kļūst mazāk.
- Asinsizplūdumi galvā – visbiežāk pēc spontāni plīsušas aneirismas jeb asinsvada paplašinājuma.
- Deģeneratīvas kaites, piemēram, Alcheimera slimība.
- Kiari malformācija – tā ir slimība, kad tā dēvētās mazās galvas smadzenes noslīd lejup pie muguras smadzenēm pakauša apakšējā daļā. Šādi tiek nosprostots likvora ceļš.
