Rīga +7°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Ir cilvēki, kas dzīvo pēc principa – es neēdu to, ko nespēju izrunāt –, tādējādi paziņojot, ka neļausies bīstamajai ķīmijai. Taču pavisam cits noskaņojums valda uztura zinātnieku un pārtikas tehnologu pusē. Tie tikai parausta plecus, redzot, kāda vētra sacelta ūdens glāzē. «E vielas taču ir drošas!» teiks speciālisti, un kādam liksies, ka viņi ir jukuši. Atliek gan piebilst – drošs nenozīmē veselīgs. Pārtikas piedevas ir milzīgs sapinies faktu kamols. Mēģināsim to mazliet atritināt!
Kas ir E vielas?
E viela jeb pārtikas piedeva ir jebkura viela, ko pašu par sevi uzturā nelieto, taču pievieno pārtikai tehnoloģisku apsvērumu dēļ. To veic ar mērķi iegūt izdevīgas produkta īpašības – ērtāk transportēt, ilgāk uzglabāt, palīdzēt saglabāt konsistenci, neizbalēt krāsai, nomākt kaitīgu mikroorganismu vairošanos vai uzlabot garšu.
Lai arī pastāv bažas, ka ražotāji nekritiski gāž klāt ēdienam šos dīvainos pulverīšus, tā nav taisnība.
Eksistē stingras regulas, kas nosaka atļautās pārtikas piedevas un to daudzumu. Ja nebaidies iegrimt likumdošanas pasaulē, ieskaties Ministru kabineta noteikumos Nr. 146 Obligātās nekaitīguma prasības pārtikas piedevām un pārtikas produktiem, kuros izmantotas pārtikas piedevas un Eiropas Parlamenta un Padomes regulā Nr. 133/2008 par pārtikas piedevām.
Var padomāt arī šādā griezumā – E vielas nav lētas. Kāpēc lai ražotājs tās liktu klāt vairāk, nekā vajadzīgs, ja tas paaugstina produkta pašizmaksu? Vai kādreiz ir sanācis aizdomāties, kāpēc E vielas sauc par E vielām?
Tas ir saīsinājums no angļu jēdziena edible, tulkojumā – ēdams.
Savukārt ciparos ir iekodēta pārtikas piedevas grupa un vielas vieta tajā. Redzot pašu pirmo ciparu, uzreiz var noteikt, vai tas ir konservants vai antioksidants, vai garšas pastiprinātājs.
Vai iespējama pasaule bez E vielām?
Pircējs savā prātā mēdz dalīt pārtiku divās kategorijās – ķīmiska un dabiska, kur viena ir slikta, bet otra – ieteicama. Daudzās dzīves jomās mums raksturīga melnbalta domāšana, taču pārtikas ķīmijā tai nav vietas. Viss ir ķīmija – arī ūdens, kā zināms, ir elementu savienojums H2O.
Dažus savienojumus rada pati daba, dažus rada cilvēks, bet tas ne tuvu nenozīmē, ka no tiem kāds automātiski ir slikts.
Arī dabiskas lietas var kaitēt – jo kas gan var būt dabiskāks, piemēram, par indīgām sēnēm! Vai arī, lūk, piemērs! Uzminiet produktu! Tajā ir krāsvielas E163a, E163b un E160a. Garšu veido etiletanoāts, metilbutirāts, benzilaldehīds un terpinilacetāts. Iekonservēts ar metilparabēnu. Un iepakojumā tam apkārt atradīsiet E941, E948, E290. Izklausās baisi! Vai tā varētu būt kāda ķīmiska konfekte? Diemžēl vai par laimi – nē. Tās ir… mellenes.
Īstas meža mellenes, kuras no dabas satur vielas, kas tām piešķir krāsu un garšu un kas sakritības pēc ir arī E vielas.
«Bet kas tas par iepakojumu?» jautāsiet. Tas ir… svaigs gaiss, kas ogām apkārt! Baisie E cipari ir nekas cits kā slāpeklis, skābeklis un oglekļa dioksīds. E vielas pašas par sevi ir tikai vielas. Dažas dabā sastopamas, dažas no jauna radītas. To kaitīguma vai nekaitīguma atslēga slēpjas pievienotajā daudzumā – un tam, par laimi, ir stingras regulas.
Bieži, runājot par E vielām, aizmirstam, ka būtu jārunā par produkta kvalitāti kopumā. Proti, ne jau pašas pārtikas piedevas ir sliktas, bet tās lielā daudzumā ir slikts signāls – tātad esam nonākuši saskarē ar izteikti pārstrādātu produktu.
Ir pieprasījums – ir piedāvājums
Arī pircējam būtu jāuzņemas daļa vainas par E vielu uzvaras gājienu. Mēs gribam daudz, lēti un izskatīgi. Ražotājam nekas cits neatliek kā spēlēt līdzi. Vai zināt, kā izskatās desas vai cīsiņi bez nitrītiem? Tā ir bāla, pelēcīga masa, kam nav desainas garšas. Redzēti cilvēki, kas dabiskus cīsiņus nolamā un neēd, uzskatot, ka tas ir nekvalitatīvs produkts.
Diez vai pircējs būs laimīgs, ja, nopērkot kūku, mājās ieraudzīs, ka pa virsu tai sacietējuši tauki, bet biskvīts sabiris drumstalās.
Bet tieši tā notiek, ja nav ne emulgatoru, ne stabilizētāju. Jo, redziet, viens, kad paši gatavojam mājās un tūliņ arī apēdam, bet pavisam cits – ražošana. Skaista ir pasaule, kurā var iziet ārā dārziņā, noplūkt pašu apčubinātu tomātu, savākt vistu oliņas, zemnieka atvestos miltus un tik cept. Ražotājs negatavo sev – viņš ražo miljoniem patērētāju, kuri varbūt pat dzīvo citā pasaules malā. Kas iespējams pašu virtuvē, nav iespējams ražotnē.
Kuras drošas, kuras – šaubīgas?
Visas E vielas ir drošas. Tas nozīmē, ka tās ir izpētītas un pārbaudītas. Pārtikai tās pievienotas tikai tādos daudzumos, lai neradītu kaitējumu. Arī tad, ja apēdam daudz produktu ar šīm piedevām. E vielu sarakstu arī regulāri pārskata – ja liekas, ka nav kaut kas kārtībā, dažas var itin mierīgi aizliegt. Taču tas nenozīmē, ka visas E vielas ir veselīgas. Te var būt savas nianses.
Pārtikas piedevas var iegūt no dabas veltēm.
Piemēram, krāsviela E162 (betaīns) ir iegūta no biešu sulas. E160a jeb bēta karotīns dzīvojas dzeltenos, oranžos, kā arī tumši zaļos augļos un dārzeņos. Ne velti ar burkānu sulu var nokrāsot ādu oranžu. Antioksidants E300 vispār ir vitāli nepieciešams dzīvībai – tas ir C vitamīns. Citas pārtikas piedevas ir radītas līdzīgas tām, kas atrodas dabā. Konservants E210 – benzoskābe – dabā ir atrodams dzērvenēs. Konservanti parabēni ir mellenēs. Sorbīnskābe (E200) latviski dēvējama par pīlādžskābi – viegli var uzminēt, no kāda krūma tā iegūta.
Pārtikas rūpniecībā izmanto arī pilnīgi no jauna radītas vielas, kas dabā nav sastopamas.
Tās varam saukt par sintētiskajām pārtikas piedevām. Lai arī aura šim vārdam slikta, nevajag uztraukties priekšlaikus – vai tā būs inde vai palīgs, ir atkarīgs no devas. Piemēram, cukura aizvietotājs sorbitols (E420) lieliski noder tiem, kas dzīvo bezcukura dzīvi, taču lielos daudzumos var izraisīt šķidru vēdera izeju. Bēdīgi slavenais garšas pastiprinātājs nātrija glutamāts E620 Austrumu ģimeņu virtuvē stāv uz galda blakus sāls traukam. Taču pētījumos, kur pelēm lielos daudzumos baro šo vielu, sanāk bēdīgi veselības iznākumi. Vai ir pamats uztraukumam? Nav!
Pirmkārt, cilvēks nav pele. Otrkārt, par daudz lietots, slikts ir viss – pat ūdens.
Vai šo pieļaujamo devu kāds rēķina? Protams! Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestāde (EFSA) izrēķina ikvienas E vielas pieļaujamo diennakts devu. Tā ir aprēķināta ar lielu rezervi. E vielu apritei seko arī Pasaules Veselības organizācija.
Sintētiski saldinātāji bērniem – nē!
Bērni vienmēr ir īpašs stāsts. Kas pieaugušajam nieks vien ir, bērnu var traumēt – un tā ir noticis ar dažām sintētiskajām krāsvielām. Pārtika ar šīm vielām nav ieteicama mazajiem, jo negatīvi ietekmē koncentrēšanās spējas un veicina hiperaktivitāti. No kurām krāsvielām jāuzmanās?
- E110 – saulrieta dzeltenais
- E104 – hinolīndzeltenais
- E122 – karmoizīns
- E129 – alūra sarkanais
- E102 – tartrazīns
- E124 – košenila sarkanais
Ražotājam, kas tādas izmanto, uz iepakojuma jānorāda – šīs pārtikas piedevas var nelabvēlīgi ietekmēt bērnu aktivitāti un uzmanību. Par laimi, tās izmanto aizvien mazāk. Arī produkti, kuros šādas krāsvielas ir, bērnu uzturam nav paredzēti – parasti tās ir krāsainas ledenes un limonādes.
Secinājums
Iespējams, gaidīji kādu precīzāku instrukciju – sakiet man priekšā, ko ēst, no kā bēgt! Diemžēl tas nestrādā. Ražošana nenotiek uz dullo, un, lai arī kādam izklausās neticami, E vielas nav ļaunums. Taču – un tas ir svarīgi – šīs vielas lielā daudzumā ir signāls tam, ka produkts ir neveselīgs.
Ne jau E vielas to tādu padara, bet dažādu faktoru kombinācija – par daudz tauku, cukuru, maz vērtīgu šķiedrvielu.
Apskatīsim dažus piemērus! Biezpienā E vielas neatradīsies. Taču rūpnieciski ražotajā biezpiena masā ar cukuru un rozīnēm šāda tāda iemaldīsies, jo masai jāsaglabā konsistence, garša, struktūra. Līdzīgi, piemēram, ar vistas gaļu un vistas nagetiem. Gaļā ir gaļa, bet nagetos ir krāšņa E parāde, jo jānodrošina garša, konsistence, ilgstoša uzglabāšana. Ēdot pēc iespējas mazāk apstrādātu pārtiku, mēs automātiski pasargājam sevi no E pārmērībām. Un, ja retu reizi kāds E šķīvī iemaldās, nav pamata uztraukumam.
Neļaujies pārtikas panikai un spried zinātniski!
Ja sastāvā redzi garšas pastiprinātājus, vari likt produktu nost nevis E vielu dēļ, bet tāpēc, ka augstas kvalitātes produktam nekas nav jāuzlabo. Ja redzi nevis dažus, bet daudzus konservantus, padomā, ko tev mēģina pārdot. Varbūt labāk paņemt ko dārgāku, bet kam īsāks derīguma termiņš? Ja sintētiskas krāsvielas, nebaidies no pašas vielas – baidies no fakta, ka esi acu bada upuris, kam krāsaina konfekte traucē veikt racionālu izvēli.
