Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
14
-
0
-
0
-
0
-
0
-
2
-
0
-
Raksts no žurnāla Ieva arhīva
Konsultē Iveta Gaile, Rīgas Kristīgās vidusskolas direktore, kristīgās mācības grāmatu autore.
Personīgs ceļš
Praktizējošiem kristiešiem pēc receptes tālu nav jāmeklē – gavēņa norisē atliek tikai paļauties uz savu iekšējo pārliecību un draudzes mācītāja ieteikumiem. Jā, arī katras konkrētās konfesijas sniegtajām vadlīnijām ir nozīme, tomēr mūsdienās tās lielākoties netiek uztvertas kā akmenī cirstas. «Gavēnis tomēr ir dziļi personīgs ceļš, nevis sekošana kaut kādiem noteikumiem no augšas,» uzskata Rīgas Kristīgās vidusskolas direktore Iveta Gaile. «Mēs katrs esam tik dažādi: vienam disciplinēties palīdz rituāls, otram – garīgas autoritātes vadība un ieteikumi, bet citam nepieciešams tikai individuālas garīgas pārdomas, darbs ar sevi. Mēs esam ekumēniska sabiedrība, un es tajā nesaskatu nekā peļama.»
Lielā gavēņa idejas pamatā ir Mateja, Lūkas un Marka evaņģēliju liecības par četrdesmit dienām, ko Jēzus aizvadīja tuksnesī, gavējot un turoties pretim Sātana kārdinājumiem. Pēc šā pārdomu perioda Jēzus atgriezies pie cilvēkiem, jau gatavs savai misijai. Sekojot Jēzus paraugam un godinot šo pagrieziena punktu Viņa dzīvē, gavēni ievēro lielākā daļa kristīgās pasaules. Šis atturēšanās periods arīdzan palīdz garīgi sagatavoties Lieldienu brīnumam – kristietības skaistākajiem svētkiem, Jēzus augšāmcelšanai un apsolījumam, ka arī mēs varam dzīvot mūžīgi.
Četrdesmit dienas
Tātad pamatā Lieldienu jeb Lielais gavēnis ilgst četrdesmit dienas – atkarībā no konkrētas konfesijas tā ilgumā pastāv vien nelielas atšķirības. Katoļiem, luterāņiem, metodistiem, anglikāņiem, prezbiteriešiem gavēņa sākumu iezīmē Pelnu trešdiena. Šajā dienā līdz Lieldienām ir 46 dienas – tradicionāli šā perioda svētdienas ir brīvdienas.
Tas gan nenozīmē, ka visi gavētāji nu metas pie gaļas un kūku pilniem galdiem, vien notiek īpaši, garāki dievkalpojumi, kas stiprina gavētāju garu un palīdz šajā, bieži vien sarežģītajā periodā. Pareizticīgajiem, luterāņiem, kā arī atsevišķu valstu katoļiem gavēnis oficiāli sākas nevis Pelnu trešdienā, bet nākamajā pirmdienā, ko mēdz dēvēt par Tīro pirmdienu – šī diena iezīmē četrdesmit dienu robežu līdz Lieldienām, tāpēc brīvdienas pēc šīs atskaites sistēmas gavēnī netiek ievērotas.
Turpretī, piemēram, Āfrikas kontinenta un Tuvo Austrumu kristiešu kopienās (kas tiek dēvētas arī par orientālajiem katoļiem) gavēnis ilgst pat astoņas nedēļas, par brīvdienām ņemot abas nedēļas nogales dienas, un atkal sanāk četrdesmit dienas.
Visām konfesijām gavēņa kulminācija ir Svētajā nedēļā – laikā pirms Lieldienām, kad tiek pieminēta Jēzus apcietināšana, krustā sišana, nāve un augšāmcelšanās. Šajā laikā īpaša uzmanība tiek veltīta garīgajām praksēm – lūgšanām, dievkalpojumiem, Svēto rakstu lasīšanai.
Gavēnis nav tikai diēta
Mūsdienās gavēnim nereti tiek likta vienādības zīme ar diētu. Cilvēki, kas nepieder ne pie vienas baznīcas vai kam ikdienā saistība ar garīgumu ir gaužām maza, gavēņa laiku drīzāk vēlas izmantot, lai attīrītu organismu no sārņiem vai, teiksim, sagatavotu miesas vasaras sezonai.
Kaut gan iedvesma šādu attīrīšanās kūru programmai nereti tiek meklēta baznīcas gavēņa noteikumu priekšrakstos, patiesībā kristietībā ēdienkartes ierobežojumiem veltīts salīdzinoši maz uzmanības.
Pirmajā plāna ir garīgs darbs ar sevi, sava dzīvesveida izvētīšana, cenšoties atmest visu, kas novirza cilvēku no ceļa pie Dieva un iemidzina garu. Šā iemesla dēļ visās konfesijās pieņemts gavēņa laikā ierasto ritmu piebremzēt un arī nogriezt skaļumu – bez svinēšanām, pārmērīgām izklaidēm, dažādām miesiskām izpriecām. Jo tajā brīdī, kad no ikdienas tiek izsvītrota bezmērķīga televizora skatīšanās, ciemošanās, savu iegribu un iekāru apmierināšana, pēkšņi parādās vairāk vietas un laika. Un šajā vietā ienāk Dievs. Tāpēc gavēņa laika galvenie uzdevumi ir garīgas pārdomas – lūgšanas, savas dzīves izvērtēšana, grēku nožēla, labdarība.
Jāteic, ēdienkartes ierobežojumi mainījušies neskaitāmas reizes. Piemēram, laikos, kad gaļas bija maz, atteikšanās no tās bija viens no galvenajiem gavēņa noteikumiem, bet drūmajos inkvizīcijas laikos gavēnis daudzviet vispār nozīmēja badošanos ar ūdeni un maizi. Savukārt konkistadoru laiku Spānijā un Portugālē ļaudis tikuši mudināti gavēt pēc iespējas drakoniskāk, lai visus ietaupītos līdzekļus varētu ziedot svētai lietai.
Šobrīd par to, kas īsti ir gavēšana un no kā tās laikā būtu jāatsakās, pastāv visai dažāda izpratne, tāpēc kristīgajā baznīcā neatkarīgi no konfesijas piederības katra draudze gavē vispirms pēc draudzes mācītāja ieteikumiem.
Bet kā ar teātri, izstādēm, operu? «Arī šeit galvenā vaduguns ir katra paša iekšējā apņemšanās un sajūtas. Manuprāt, izstādes, opera, klasiskās mūzikas koncerti – tas ceļ garu, nevis dzen postā,» teic Iveta Gaile. Viņa arī pastāsta par pareizticīgo principu – dzimšanas dienas ir jāsvin vienmēr, arī ja negribas vai tās datums iekrīt gavēnī. «Ja sava dzimšanas diena tev nešķiet pateicības un svinēšanas vērta, tā tiek skaidrota kā lepnība, kā pazemības trūkums. Pirmssvētku laikā vienmēr tiek uzsvērta nepieciešamība pēc klusuma, taču nereti tiek piemirsts, ka šim klusumam galvenokārt jābūt iekšējam. Māte Terēze ir teikusi: Kolkutā nekad nav klusuma, tas ir jārada iekšēji, Dieva vārdā.»
Gavēņa kalendārs
- Piedošanas (Nožēlas) otrdiena – vakars pirms gavēņa sākšanās.
- Pelnu trešdiena – gavēņa sākums katoļiem un vairākumam protestantu.
- Piedošanas svētdiena – vakars, kas ievada gavēņa sākumu pareizticīgajiem un daļai katoļu.
- Tīrā pirmdiena – gavēņa sākums pareizticīgajiem un daļai katoļu.
- Ceturtā svētdiena – iezīmē gavēņa pusi, tiek atzīmēta ar svētku dievkalpojumu katoļu baznīcā. Anglikāņi šajā dienā svin Mātes dienu.
- Piektā svētdiena jeb passion svētdiena.
- Sestā svētdiena – Palmu svētdiena, iezīmē Svētās nedēļas sākumu.
- Zaļā ceturtdiena – Jēzus pēdējā vakarēdiena un apcietināšanas vakars.
- Lielā piektdiena – diena, kad Jēzu piesita krustā, daudziem – badošanās, gavēšanas diena.
- Klusā sestdiena – notiek nakts dievkalpojumi, kas ievada Lieldienas.
- Lieldienu rīts – Jēzus augšāmcelšanās, gavēņa beigas visiem.
Gavēnis nav maratons
Līdz īstam, garīgam gavēnim ir jāizaug. Tie, kas gavēnī saskata izaicinājumu, piemēram, kā noskriet maratonu, redz tikai pašu aisberga virspusi.
Iveta stāsta: «Bībelē lasām – pirms visām nopietnām, izšķirīgām lietām, Jēzus gavē. Šādi viņš sagatavojas savam uzdevumam, esot vienatnē un paejot malā no ikdienišķības un kārdinājumu pilnās zemes dzīves.» Tāpat arī, piemēram, mūki nododas askēzei, lai savām miesiskajām vajadzībām neļautu pārkliegt Dieva aicinājumu, – lasot par viņu pieredzēm, gavēšana, atturība mēdz biedēt.
Šķiet, ka tas ir tik grūti, pa spēkam tikai īpašām personībām. Dzirdot vārdu gavēnis, iedomājamies badu, nemieru, bezspēku. «Tā tas šķiet vienīgi, ja gavēšanu uzlūkojam no tā fiziskās puses. Taču tā ir tikai neliela daļa,» skaidro Iveta. «Ja kādu piespiedu kārtā ieliktu tuksnesī un liktu gavēt, viņš pilnīgi noteikti būtu pagalam.
Taču gavēšana savas pārliecības dēļ, lai pietuvotos Dievam, ir kaut kas cits. Ja tavai darbībai ir virsmērķis, miesiskā gavēšana aiziet fonā, bet īstā cīņa ar sevi notiek tieši garīgajos izaicinājumos. Redziet, ja mēs kaut ko darām tikai fiziskā dēļ, tā jau no paša sākuma ir zaudēta lieta. Piemēram, ja mēs darām darbu naudas dēļ, mums naudas nekad nebūs un gandarījuma arī ne. Taču, ja to pašu lietu darām idejas vai misijas dēļ, atdeve ir cita un nauda vienkārši kaut kur radīsies!»
Kā saprast, no kā atteikties, ja vēlos gavēt? Princips ir vienkāršs: brīdī, kad tu jūti, ka bez kaut kā nevari dzīvot, no tā jāatsakās.
Kas ir katra klupšanas akmens, to mēs parasti dziļi sirdī zinām paši. Kafija, alkohols, interneta ziņu lapas, gaļa, saldumi, arī sūdzēšanās, aprunāšana, kurnēšana – pietiek atteikties vien no kāda sava kārdinājuma. Turklāt garīgās apņemšanās – tās ir visgrūtākās.
Lai Lieldienu rītā gribas tikai olu un maizi
«Ievērojot diētu, tu visu uzmanību vērs uz sevi, tajā brīdī tu sev esi Dievs. Jā, gavēnī mēs priecājamies par zaudētajiem kilogramiem, taču mūsu skatpunkts ir pievērsts kam augstākam – tā arī ir tā būtiskā atšķirība starp diētu un gavēni,» paskaidro Iveta. «Laikā, kad sevi ierobežojam miesiski, mums kļūst jutīgāki nervu gali un mēs sākam asāk uztvert garīgās lietas. Tāpēc, gavēnim tuvojoties izskaņai, nereti pārņem tāda pacilātība, alkas pēc Lieldienu rīta – nevis pēc pieēšanās, bet pēc tā notikuma, augšāmcelšanās. Un tad Lieldienu rītā gribas nevis pieēsties, bet tikai olu un maizi.»
Vēsturiski gavēšanas nosacījumi ir mainījušies daudzas reizes un ir atkarīgi ne vien no konfesijas, bet arī no konkrētas valsts. Piemēram, Dienvidamerikas katoļi gavēņa laikā drīkst ieturēt vienu maltīti dienas laikā un remdēt izsalkumu ar pāris vieglām uzkodām (tā, lai uzturētu fizisku spēku, nevis neremdētu kāri pēc kaut kā). Pareizticīgo un Tuvo Austrumu katoļu draudzēs gavētāji atturas no visiem dzīvnieku valsts izcelsmes produktiem – tātad ne vien no gaļas, bet arī olām, zivīm, piena, sviesta, krējuma, jogurta un citiem produktiem. Katoļu baznīcā ilgu laiku pastāvēja tikpat strikti gavēņa laika ēdienkartes ierobežojumi, taču rezultātā bija daudzi gadījumi, kad īpaši centīgie baznīcēni saskārās ar nopietnām veselības problēmām.
Galu galā 1962. gadā tika pieņemts lēmums noteikumus mīkstināt, par vienīgo strikto ierobežojumu atstājot atteikšanos no cukura un miltiem, kā arī gaļas gavēņa trešdienās un piektdienās (tomēr arī tas ir dažādi). Nereti tiek uzsvērts ieteikums atteikties no ēdiena, kas «paverdzina», tātad izraisa atkarību, – saldumiem, trekniem ēdieniem, pusfabrikātiem, garšas pastiprinātājiem un tamlīdzīgi. Protestanti, luterāņi, anglikāņi – šajās konfesijās noteikumu ēdienkartes ziņā nav, tomēr daudzi šo konfesiju piederīgie savu ēdienkarti koriģē pēc savām sajūtām.
Karnevāli, pankūkas, vīns?
Pat tie, kas ar gavēšanu īpaši neaizraujas, līksmi smaida par Lielā gavēņa ieskaņas tradīcijām – rietumnieku karnevāliem vai slāvu Masļeņicu. Kristīgajā baznīcā tas ir laiks, kad ļaudis pirms gaidāmajām četrdesmit atturības dienām sevi palutina ar kādu treknāku mielastu un godam izpriecājas.
Karnevāla tradīciju pētnieki mēdz skaidrot, ka karnevāliem esot bijusi (un ir joprojām) tāda kā ventiļa funkcija psihoemocionālajam spiedienam, – tā bija reize gadā, kad oficiāli drīkstēja izlādēt visu spiedienu, kas pa gadu uzkrājies, turklāt arī gavēņa laika atturību pēc tādas jautras uzdzīvošanas esot vieglāk pārdzīvot.
Vēsturiski karnevālu tradīcija aizsākās ne jau izvirtīgu tieksmju apmierināšanai, bet gluži praktisku apsvērumu dēļ, proti, tā kā gavēņa laikā nedrīkstēja ēst gaļu, treknumus, cukuru un piena produktus, pēdējās dienās pirms gavēņa vajadzēja no visiem šiem produktiem atbrīvoties. Laukā taču nemetīsi, tāpēc visus šos labumus ļaudis apēda.
Tā vismaz pieņemts uzskatīt, taču ir vēsturnieki, kas paziņo: karnevāliem kājas patiesībā izaugušas pagānu pavasara sagaidīšanas izdarību tradīcijās. Atkal visai ticama versija, jo senie romieši (Romas katoļu priekšteči tātad) šajā laikā uzdzīvoja bakhanālijās, auglības svētkos. Tāpat arī šajā pusē gan slāvu, gan skandināvu, gan ģermāņu, gan arī baltu tautām ziemas izskaņu un pavasara tuvošanos aizvadīja dažādās ēverģēlībās. Karnevāla nosaukums tiek tulkots kā ardievas gaļai (tulkojot no itāļu un spāņu valodas), taču reizēm tiek tulkots arī kā miesas svētki (vārds carne apzīmē gan gaļu, gan arī miesu).
- Karnevālu tradīcijas visvairāk tiek ievērotas katoliskās valstīs, turpretī protestanti un luterāņi tradicionāli aprobežojušies vien ar sātīgākām svētku vakariņām tā dēvētajā Treknajā otrdienā. Lielbritānijā, Austrālijā, Kanādā un citviet gavēņa sākumu ievada Pankūku otrdiena, kas tiek dēvēta arī par Nožēlas otrdienu, jo kristiešu tradīcija ir uzsākt gavēni ar grēku nožēlu un pārdomām par to, pie kā gavēņa laikā būtu īpaši jāpiestrādā.
- Veselu nedēļu pirms gavēņa sākuma slāvu valstīs tiek svinēta Masļeņica, kuras laikā tiek ēsts siers, pankūkas, sviests. Kāpēc tā? Šajā pēdējā nedēļā saskaņā ar baznīcas noteikumiem no ēdienkartes jau jābūt izsvītrotai maizei, taču piena produktiem vēl ne, – tie tad šajā saldajā, gardajā, smaržīgajā nedēļā tika baudīti uz nebēdu.
Raksturīgākais Masļeņicas ēdiens ir pankūkas, kas darinātas no piena, olām un sviesta. Ir gan aizdomas, ka pankūku ēšanai ir cieša saistība ar Masļeņicas pagāniskajām saknēm, proti, ar zeltaino plāceņu ēšanu tika svinēta pavasara tuvošanās un saulītes aicināšana atpakaļ. Svētdienas vakars, ievadot kluso gavēņa laiku, tiek pavadīts ar skaistu tradīciju – piedošanas lūgšanu (tāpēc svētdiena tiek saukta arī par Piedošanas svētdienu) gan Dievam, gan arī cits citam. - Libānas kristieši dienu pirms Pelnu trešdienas un gavēņa sākšanās dēvē par Piedzērušos otrdienu, jo atvadās no treknajām dienām ar vīnu un dziesmām.
Gars baro mūsu miesu, nevis otrādi
Inga Pūce, veselīga uztura speciāliste
«No uztura viedokļa gavēnis nozīmē ēdienkartes ierobežošanu, samazinot ēdiena daudzumu, kā arī nelietojot dzīvnieku valsts olbaltumvielas – gaļu, olas un piena produktus. Dažādām ticībām un konfesijām gan ir dažādi ierobežojumi. Cilvēki, kas regulāri un no sirds ievēro gavēni, uzskaitot ieguvumus, svara zaudēšanu parasti min kā pēdējo. Galvenie ieguvumi ir apskaidrība, kas viņiem nāk, atbildes uz sen neatbildētiem jautājumiem, viņi kļūst mierīgāki, tolerantāki, empātiskāki. Tā arī ir gavēņa jēga. Ja sensenos laikos cilvēkus pie prāta veda baznīca, tagad mēs paši esam kļuvuši izglītoti, un caur šīm zināšanām paši arī mākam izvērtēt, kas mums var nākt par labu.
Es personīgi ieteiktu neatdalīt gavēņa jēgu no baznīcas.
Gavēnis nav jāsaprot kā atslodzes dienas, tā ētiskais un morālais pamats ir daudz dziļāks.
Gavēšana ir attīrīšanās no visa sliktā, atteikšanās no miesas kārībām, baudām, līdz ar to tā ir tuvināšanās dievišķajam. Gavēnis ir laiks, kad mēģinām samazināt savas vēlmes un iztikt ar to, kas mums ir.
Gribu gan piebilst, ka arī Buda ir teicis: atteikšanās no ēdiena ir veids, kā iepazīt sevi. Tāpēc tie cilvēki, kas nav saistīti ar baznīcu, pie vēlmes gavēt nonāk tad, kad visa apkārtējā trokšņa ir par daudz.
Ēdiens ir viena no galvenajām dzīves baudām (ja ne pati galvenā), tāpēc atteikšanās no tā nav tik vienkārša. Mēs jau ēdam, ne tikai lai remdētu badu un saņemtu enerģiju, bet arī lai iegūtu garšu. Neviens taču negrib ēst negaršīgu ēdienu! Tad jau viss būtu vienkārši un svara problēmas nevienu nenomocītu!
Atteikšanās no dzīvnieku valsts olbaltumvielām pirmkārt, atgādina mums par to, ka dzīvniekiem nākas ciest, lai mēs būtu paēduši, taču, manuprāt, galvenais ieguvums ir tas, ka šādi mēs mācāmies nošķirt vēlmes no vajadzībām. Jo, ja tā gluži godīgi, – ikdienā mūs vada vēlmes, nevis nepieciešamība. Mums ir simts kurpes, taču gribas vēl simtu pirmo pāri. Mēs esam paēduši, bet mums vienmēr ir par maz. Alkatība mūs iznīcina, liek zaudēt līdzsvaru. Manuprāt, gavēnis kā fiziska pieredze bez garīgās pievienotās vērtība, nav nekā vērts.»
