Rīga -4°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Smagā brīdī parādās īstie draugi
Uģa Mālnieka bites ganās kā apkaimē, tā arī pašā galvaspilsētas sirdī – Zviedrijas vēstniecības dārzā, Rīgas rātes terasē un pat uz Dailes teātra jumta. «Dzīve sastāv no samezglojumiem. Arī sirds… Tāpēc jau tā dzīve ir tik forša,» sev ierastajā poētismā teic bišu vīrs Uģis. «Tagad tik vien kā pienākusi kārta atpiņķerēt tās sirds mehāniskās būšanas,» piebilst viņš.
Bitenieks nosmej, bet reizē arī nopietni saka – viņam par to ligu ar sirdi pat vajadzētu būt priecīgam. Proti, tā likusi atkal apjaust un izbaudīt to, ka dzīves lielākā vērtība ir aroda prasmes un cilvēki ar lielām un īstām sirdīm. «Es jau tā Dailes teātrī ar savām bitēm jutos varen feini, kā savējais, bet, kad dailēnieši, lai atbalstītu un uzmundrinātu mani, pasūtīja Dailes medus komplektus, jutu, ka ir vērts dzīvot kaut vai tikai šādu brīžu dēļ. Kad apzinies, ka tās īstās un patiesās lietas nekad nenodod un nebeidzas…»
Šajā laikā viņš saņēmis uzmundrinošus vārdus no Akvelīnas Līvmanes, Rēzijas Kalniņas, citiem aktieriem un arī brīnišķīgajām teātra dežurantēm. Īpašu paldies bitenieks saka savam sābrim režisoram Viesturam Kairišam un teātra direktoram Jurim Žagaram, kuram iepatikusies trakā ideja par bišu dārza veidošanu uz Dailes teātra jumta.
Pērn tā tika iedzīvināta ar triju stopu novietošanu. Un – galu galā – ir tapis Dailes medus komplekts!
Savu artavu tajā devis arī aktieris Lauris Dzelzītis, kurš izlūkos pie bitēm devies tad, kad tās tikko bija desantējušās uz teātra jumta. Arī vēlāk Lauris nāca palīgā ražas novākšanā. Dzelzītim interese par bitēm nav nejauša, jo šogad aktieris plāno savā lauku saimniecībā Alojā iekopt pāris bišu mājiņu, un, protams, Uģis nāks viņam palīgā.
Sporta žurnālistika sagandē un tagad glābj
Pirms janvārī gaidāmās operācijas Uģis atzīst – savā ziņā lielais sports viņam sagandēja veselību. Savulaik viņš gandrīz 20 gadus aizvadīja medijos – gan kā sporta žurnālists, gan darbojoties sporta jomā sabiedriskajās attiecībās un mārketingā. «Nevienam nav noslēpums, ka žurnālistika un visi tie pīāri ir vienas no kaitīgākajām profesijām pasaulē. Bet ko tu padarīsi, ja patīk un padodas! Taču ir viens bet – īpaši jau sporta žurnālistikā nav brīvdienu, jo sacensības pārsvarā notiek nedēļas nogalēs. Toties ir daudz stresa, negulētu nakšu un arī daudz izsmēķētu cigarešu…
Vēl piedzīvoju laikus, kad pīpēju savā Preses nama kabinetā, lidmašīnā pīpētāju sēdvietā, sporta hallēs žurnālistu sēdvietās, viesnīcu istabiņu numuros… Tev ir 23 gadi, tu sēdi lidmašīnā, lido no Londonas uz Madridi un uzvelc gardu Marlboro dūmu, garām ejošai stjuartei palūdzot vēl glāzi viskija. Tajā vecumā tev šķiet – viss, dzīve ir izdevusies, tu esi pasaules naba,» jaunību atminas Uģis.
«Tieši lielais sports man to veselību tagad arī izglābs,» ar sev ierasto humoru teic bitenieks. «Pateicoties sporta žurnālistikai, savulaik iemantoju daudz labu draugu, čomu, pat dvēseles radinieku. Ja nebūtu, piemēram, Latvijas Olimpiskās vienības galvenās dakteres Līgas Cīrules un citu speciālistu, tad šajā gadā iespējams bitēm pavasaris būtu jāsagaida bez manis…
Proti, decembrī brīžiem sāku justies pavisam nelāgi, un Līga mani piedabūja vienības medicīnas centrā veikt pārbaudi.
Tur atklājās aizdomīga aina. Sekoja padziļinātā pārbaude Stradiņos, kura atklāja pavisam bēdīgu ainu,» tā Uģis.
Labāk 777 bišu dzēlieni nekā diena slimnīcā
Kaut brīžiem dūša noskrien papēžos, Rīgas galvenais bišu gans saglabā optimismu. «Šādās reizēs var piedzīvot to, ka pasaulē ir daudz laba, gaiša un patiesa. Piemēram, kad aizvedu medu savam kolēģim un draugam Armandam Pučem, no viņa jutu tādu ķepas spiedienu kā vēl nekad.
Saviļņojoši bija, kad ciemos piebrauca žurnālists Sandijs Semjonovs. Kamaniņu braukšanas treneris Mārtiņš Rubenis mani pārsteidza ar sirsnīgu Ziemassvētku dāvanu. Vairāki Rīgas rātes domnieki, kā arī ļoti daudz citu ļaužu man deva uzmundrinājumu, iepriecināja un, tāpat kā Dievs, ļāva apzināties un atskārst – tumsa nekad nav tumsa.»
Operācija, protams, nav labākais, ar ko sākt gadu. Turklāt biteniekam kopš bērnības ar slimnīcu saistās sliktas un traumatiskas atmiņas. Viņš saka – labāk saņem 777 bišu kodienu, nekā vienu dienu pavada klīnikā.
«Taču optimismu vairo tas, ka mums ir pasaules līmeņa kardiologi. Arī tas, ka sens labs čoms Pēteris Stradiņš tagad ar savu ķirurga meistarību varēs kompensēt kādu 33 gadus senu pāridarījumu. Proti, pagājušā gadsimta 80. gadu beigās čaļi nodomāja, ka par godu Ziemassvētkiem vajadzētu uzvārīt karstvīnu. Naudas, kā jau jauniešiem, bija maz, un tika iegādāts izstrādājums Agdam, ko par vīnu droši vien nedrīkstētu saukt. Galvenais karstvīna brūveris bija Pēteris, kurš nebija pažēlojis krustnagliņas, kanēli un citas piedevas.
Tajā naktī Uģim daudz laika nācās pavadīt pie poda, un kopš tā laika no karstvīna, kā arī ēdiena, kur ir daudz kanēļa un krustnagliņu, viņš atsakās.
«Tā nu tagad sanāk, ka Pēteris, kas savulaik man prieku par karstvīnu nejauši nozaga, tagad varēs parādu atdot ar uzviju,» nosmej Uģis.
