Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Spēks un varenība
«Paldies Dieviņam, ka viņš mani ir apveltījis ar izturību, speciāli nekad neesmu organizējis veselības un atpūtas kūres. Es allaž visu varēju! Un, cik varēju, tik darīju. Un daru joprojām. Īsi pēc Dziesmusvētkiem, 11. jūlijā, man apritēja astoņdesmit divi. Bet – nekas! Neskatoties uz visu, joprojām esmu Rīgas Latviešu biedrības vīru kora Latvis diriģents – šo kori vadu jau divdesmit vienu gadu –, organizēju mūzikas dienas un plānoju izdot savu autordarbu grāmatas. Man ir 50 vīru kora dziesmas, 50 jauktā kora dziesmas un 30 sieviešu kora dziesmas, ko vēlos izdot grāmatu formātā.
Sapnis, kas dzīvo
«Manuprāt, latviešu tauta ir pelnījusi to, ko tā šobrīd piedzīvo, neskatoties uz visām negācijām, kas apkārt notiek. Domāju, ka mēs varam priecāties par savu zemīti – cik tā ir fantastiski skaista. Kad agrākos laikos ar kori Gaudeamus ceļojām pa visu pasauli, vienmēr, ar autobusu tuvojoties Latvijai, manī notika kas nepasakāms… Pašos sirds dziļumos atraisās tik labas domas un sajūtas, ko nevar aprakstīt vārdiem.
Iebraucot Latvijā, vienmēr bija sajūta – esmu laimīgs. Es ļoti mīlu savu zemi.
Trīsdesmit savas dzīves gadus biju saistīts ar dzejnieka Akuratera māju, dzīvojām tur, tāpēc viņa rindas ir manai sirds sajūtai tuvu. Uzrakstīju mūziku dzejolim Zeme: Šī mīļā vecā zeme,/ Cik gan tu vēlīga,/ Tu visus vecos ciemus/ Ap sevi sasien… [..] Lai kādas vētras nāktu,/ Mēs mūžam paliksim/ Šai mīļai vecai zemei,/ Ja sevi ziedosim… Fantastiski, vai ne?! Mani šie vārdi ļoti aizkustināja.
Esmu priecīgs par to, ka dzīvoju šajā laikmetā, šajā momentā un man bija iespēja piedzīvot šīs vasaras Dziesmusvētkus. Tajos man otro reizi mūžā Dziesmusvētku kopkora priekšā bija jādiriģē Lūcijas Garūtas Mūsu tēvs debesīs. Pirmoreiz to diriģēju 1990. gada Dziesmusvētkos, un gaisā virmoja vienreizīga atmosfēra. Tavā priekšā ir sabraukuši dziedošie latvieši no visas pasaules, un viņu aura, domas un mīlestība, vienojoties dziesmā un mūzikā, rada brīnišķīgu gaisotni. To nevar izstāstīt. Tāpat kā to nevar atkārtot. To var izjust tikai vienu reizi. Man, paldies Dievam, izdevās to piedzīvot. Bija paredzēts, ka koncerta noslēguma brīdī visi koristi rokās turēs iedegtu svecīti, bet iznāca tā, ka viņi tās iededza manis diriģētās Mūsu tēvs debesīs brīdī… No diriģenta tribīnes redzēju, kā pa vienai vien dalībnieku plaukstās tiek iedegtas liesmiņas, līdz beigās mirgoja visa estrāde. Aizkustinoši.»
«Varu jums piedāvāt galvu!»
«2018. gada Dziesmusvētkos man visemocionālākais bija pirmā mēģinājuma pirmais mirklis, kad ērģelniece Iveta Apkalna nospēlēja ievadiņu un koris paņēma pirmo akordu. Tajā mirklī es biju gatavs pārdzīvojumam! Šīs sajūsmas sajūtas ir tik smalkas un trauslas, ka to var piedzīvot tikai vienu reizi.
Ģeniālais moments dzīvo vien īsu mirkli, un, lai to sasniegtu, ir daudzus garus gadus jāstrādā.
Otrs aizkustinošais mirklis bija simfonisko orķestru koncertā diriģēt Andreja Jurjāna Tēvijai, ko spēlēja apvienotais orķestris. Gribu pateikt milzīgu paldies visiem dziedātājiem un mūziķiem, ar kuriem tikos un strādāju Dziesmusvētkos. Paldies katram, kas atsaucās manam diriģenta zizlim un deva no sevis labāko rezultātu. Ikdienā nav tādu notikumu, lai šo sajūtu izjustu. Uz to jāiet visu mūžu un jāizdzīvo kā sapnis, ko nevar paturēt un atkārtot. Patiesībā tā burzma svētku laikā bija tik liela, ka katrs latvietis pēkšņi sajutās cits citam tuvs un draugs. Laikam jau tas tā iekārtots, ka ikdienā to nevar, ka ikdienu pārņem citas emocijas. Gatavojoties Dziesmusvētkiem, vasarā apbraukāju arī daudzas Latvijas pilsētas un guvu tur pasakainas emocijas, redzēju cilvēku atvērtību un vēlēšanos dziedāt.
Starp citu, oktobra beigās Kuldīgas muzejs paņēma izstādei manu Dziesmusvētku tērpu, ko darināja tērpu māksliniece Evija Dāboliņa. Klāt tērpam iedevu arī kaparā izlietu savas galvas figūru. Mans skolasbiedrs ir tēlnieks Vilnis Banders – viņš ģipsī izlēja manas galvas figūru, bet mans draugs Raitis Zupiņš, kurš ir strādājis pie metālmākslinieka Vladimira Rapiķa, pēc ģipša figūras uztaisīja manu galvu kaparā. Ierosināju muzejam: varbūt es pie frakas varu piedāvāt arī galvu?! Viņi bija ļoti priecīgi! (Smejas.)»
Nemiera gars
«Manī ir iedzimts mūžīgais nemiers – tas mani dīda un liek visu laiku būt aktīvam. Nekad dzīvē neesmu apmierinājies tikai ar vienu darbu, vienmēr esmu strādājis daudz…
Mana pamatdarbavieta ilgus gadus bija Latvijas Radio korī, paralēli tam darbs Konservatorijā. Mēs ar diriģentu Leonīdu Vīgneru bijām agrie putni. Darbs Radio korī sākās pulksten pusdesmitos, tātad – kad ielikt studentus? Pareizi, septiņos no rīta. Tā sākās mana darba diena, kas nozīmē, ka jāceļas ap pieciem vai pussešiem, kamēr nodzen bārdu, saķemmē matus. Brokastīs man bija klasika – krūze melnas kafijas un ar ūdeni aplieta auzu pārslu putra ar medu.
Konservatorijā katru rītu nostrādāju trīs stundas, tad devos uz Radio, kur visu dienu pavadīju, strādājot ar profesionālo Radio kori, mēģinot, rakstot ierakstus… Toreiz Radio koris bija ļoti pieprasīta vērtība, vajadzēja ieskaņot filmas, mūziku teātriem un citiem projektiem.
Vakarā gāju uz trešo darbu – kori Gaudeamus, ko pats dibināju, – pa vidu kāda kafija vai vairākas.
Četrdesmit četrus gadus biju arī Alūksnes rajona Dziesmusvētku virsdiriģents, arī Rīgas Centra rajons bija manā pārziņā, desmit gadus vadīju Tukuma skolotāju kori Vanema. Kad bija jādodas uz skatēm, lai tiktu uz Dziesmu un deju svētkiem, teicu saviem Tukuma dziedātājiem: «Man nav svarīga vieta, bet tas, ko jūs pašu spēkiem varat panākt. Cik tālu tiekat ar savu varēšanu? Un viņi tika tālu, bija nākamie aiz laureātiem.
Vienmēr atceros kādu epizodi, kā aizbraucu uz Alūksni pie koristiem un visi mani gaida – katrs vēlējās, lai paspiežu viņam roku. Bet es nevaru pie katra no četrsimt cilvēkiem pieiet, tāpēc apsveicinājos izlases veidā. Es atdodu un vienlaikus saņemu enerģiju, un tā – visu dzīvi. Viss vienmēr notiek abpusēji.
Es vienmēr esmu bijis enerģisks. Domāju, ka tas arī ir noturējis mani pie veselības, jaunībā esmu arī aktīvi sportojis. Mans draugs bija Ivars Reinholds, liepājnieks, Latvijas Volejbola izlases volejbolists. Mēs ar viņu kopā spēlējām volejbolu Konservatorijas izlasē.
Mazām veselības ķibelēm nekad neesmu pievērsis uzmanību, nekad vienkārši nav bijis laika slimot!
Ja ir ieplānots koncerts, kas tad bez manis to diriģēs?! Ir jāiet – slims vai vesels, esmu diriģējis arī ar augstu temperatūru. Nekad neesmu varējis atļauties gulēt mājās, un kaut kad jau tā slimība pāriet. Bet to noteikti nevēlos kādam ieteikt, nebūt ne… Katram jāvadās pēc savu spēju robežām, savas iekšējās sajūtas un izturības līmeņa, jo visi nav un nevar būt vienādi.»
Lielākā aizrautība
«Lielu prieku man sagādā arī Latvijas daba. Dzīvoju tieši pie Langstiņu ezera, tagad, kad vairāk dzīvojos un darbojos mājās, varu uz to raudzīties – kā mainās gadalaiki, ainava… Bet galvenais manā dzīvē joprojām ir radošās lietas, jo melodijas nemitīgi maisās pa galvu.
Ņemu nošpapīru un strādāju ap to, kamēr kaut kas jēdzīgs iznāk. Vislabāk melodijas rakstās četros no rīta.
Radošums ir tas, kas mani vienmēr bīda uz priekšu. Un jāteic, jo vairāk iet gadi, jo ieceres kļūst trakākas. Ko es vēl vēlētos paveikt? Tas ir noslēpums, ko nedrīkst stāstīt, citādi nepiepildīsies. Kad būs gatavs, likšu galdā, bet pagaidām glabāšu pie sevis. Bet idejas man ir! Es par tām sapņoju klusībā.
Man nekad nav bijusi sajūta, ka gribu savai profesijai mest mieru un nodarboties ar kaut ko citu. Nekad. Arī makšķernieks esmu tikai kompānijas pēc. Žēl, ka vairs šai saulē nav mana drauga Valtera Kaminska – mēs dzīvojām blakus un kopā braucām uz asariem Lielajā Baltezerā, Mazajā Baltezerā un daudz kur citur… Man tā vienmēr bija laika pavadīšana ar domubiedru, nevis aizraušanās ar zivtelēm. Mani aizrauj mana profesija.
Šobrīd gan šķiet, ka, salīdzinot ar senākiem gadiem, kormūzikai ir zināmas problēmas – koru vienības kopš deviņdesmitajiem gadiem ir stipri samazinājušās. Piemēram, ja 1990. gadā jauktajos koros kopā bija divdesmit tūkstoši dziedātāju, jau 1993. gadā Dziesmusvētku kopkorī bija trīspadsmit tūkstoši dziedātāju. Vīru koros 1990. gadā bija četri tūkstoši dalībnieku, 1993. gadā – divi tūkstoši, un šogad jau zem tūkstoš dalībnieku. Arī sieviešu un jauktajos koros ir līdzīga dinamika.
Mana kvēlākā vēlme ir ar savu darbību kaut cik uzturēt kormūziku pie dzīvības, neļaut tai pagurt.
Pēdējos piecus gadus iesaistos Skrundas dziesmu svētku rīkošanā, jo tas ir mans dzimtais novads. Nosaucu to par Kurzemes vīru koru dižkoncertu, un nākamā gada 19. jūnijā tas notiks jau sesto reizi. Turpat pie trīsdesmit gadiem rīkoju arī Jāzepam Vītolam veltītas mūzikas dienas Gaujienā, par tām ir iznākusi arī grāmata, par ko esmu pateicīgs redaktorei Antrai Miezei – viņa ieguldīja lielu darbu, lai šī grāmata taptu.»
Vēstules no Lūcijas Garūtas
«Mēs, latvieši, esam bagāti ar operām, ar simfonisko mūziku, bet šķiet, ka daudz par to aizmirstam. Analizējot mūzikas notikumus, ir jāiet rezultatīvā, objektīvā dziļumā. Un tā ir visās lietās, ne tikai mūzikā. Mums trūkst cilvēku, kas ir līdz galam profesionāļi un līdz galam izdarīgi, zinoši, pārliecināti un mērķtiecīgi savā nozarē, lai kas tā arī būtu. Varbūt es to izprotu un pasniedzu par sarežģītu, bet, manuprāt, mums trūkst līderu. Bet viņi jau neaug puķudobēs, viņi ir organizēti jāmāca – kādam viņi jāiedvesmo ar savu paraugu.
Jābūt kādam, kas rada līderus. Nedrīkst uz šo lietu skatīties pieticīgi, jo tā ir Latvijas nākotne.
No maniem audzēkņiem, ko esmu mācījis Konservatorijā, daudzi šodien ir vadoši savā jomā… Mārtiņš Ozoliņš, kas ir galvenais Operas diriģents – dara to ļoti sekmīgi, panācis burvīgu orķestra skanējumu. Arī Dziesmusvētku virsdiriģenti Gints Ceplenieks un Ivars Cinkuss ir mani audzēkņi, Aira Birziņa, Ilze Valce un Mirdza Paipare Liepājā un daudzi citi… Viņi ir līderi, viņi ir uzķēruši īsto momentu.
Biju ļoti gandarīts par situāciju, kāda bija laikā, kad es pats beidzu Konservatoriju un nokļuvu profesionālajā darbā Valsts Filharmonijā. Tolaik trīs gadus biju diriģents ansamblī Sakta. Biju gandarīts, ka man bija profesionāla sadarbība ar komponistiem, kas nākuši no pirmskara laika tikumiskās paaudzes, no tā laika sabiedrības ieražām, izpausmēm, attieksmēm, sajūtām… Man ir saglabājušās ļoti skaistas vēstulītes no Lūcijas Garūtas, no rakstnieka un komponista Marģera Zariņa… Tāpēc skatoties uz to, kādi cilvēki ir šodien, šķiet, ka vajadzētu vairāk padomāt, iedziļināties savstarpējās attiecībās un nepazaudēt savstarpēju cieņu. Galvenokārt – cilvēkam pret cilvēku. Un jebkurā dzīves situācijā – trolejbusā, veikalā, uz ielas…»
Tautas katarse
«Iespējams, mans redzējums ir tāds, jo esmu bijis klātesošs daudziem valstiski svarīgiem notikumiem, bez kuriem Latvija un latvieši nebūtu tie, kas esam šodien. Bez kuriem mūsu valsts, iespējams, nebūtu. Piemēram, 1990. gada 18. maijā pie Satversmes nama, kad nebija zināms, uz kuru pusi pagriezīsies šauteņu stobri. Mēs ar vīru kori Gaudeamus bijām tur klāt, un manī nevienā mirklī nebija baiļu sajūtas, jo zināju savu iekšējo pārliecību. Zināju, par ko ceļos un stāvu!
Tiesa, divus koristus toreiz aizveda uz slimnīcu – vienam no spriedzes kļuva slikti ar sirdi, bet otru saspārdīja ar kājām.
Bet visaizkustinošākais patriotisma mirklis man ir bijis diriģēt septiņsimt tūkstošu dziedātāju lielu kori… Kad 1991. gada 4. maijā tika nobalsots par Latvijas neatkarību, 11. novembra krastmalā bija tūkstošiem cilvēku un karogu. Es tur biju ar kori Gaudeamus, pie manis pienāca Sandra Kalniete un aicināja uz podesta – lai diriģēju dziesmas, ko visi var dziedāt. Tik lielu kori nav diriģējis neviens pasaules diriģents! Nebija ne scenārija, ne dziesmu saraksta, viss bija absolūta improvizācija.
Kā Sandra Kalniete raksta savā grāmatā Es lauzu. Tu lauzi. Mēs lauzām. Viņi lūza: «Vārdus uztvēra Daugavmalas asais vējš, un tie ātri pārlidoja pār gaisu strauji skrejošajos padebešos… Cilvēku sejas bija gaišas.»
Jā, arī es atceros lauku vīru skarbās sejas, asarām acīs dziedot Rīga dimd, Daugav’s abas malas, tautasdziesmas… Tā bija īsta tautas katarse!
Bet, kad mūsu Abreni atdeva kaimiņam, es neiesaistījos publiskajās demonstrācijās un gājienos, bet sēdēju mājās un sarakstīju kantāti Ir viena brīnumdziesma. Teksts ir fantastisks – Ir viena brīnumdziesma,/ Mums šodien jādzied tā,/ Kas pārnes mūs kā liesma/ Pār laikiem mūžībā./ To brīnumdziesmu saucam/ Par tautas brīvību,/ Tā dod mums lielu nāvi/ Un lielu dzīvību./ Viena vien vairs lakstīgala/ Tur vēl nakti nomodā,/ Viena vien man tā zemīte,/ Kas tur mani nomodā./ Sveši ļaudis karu prasa,/ Kāro manu tēvuzemi./ Ne es došu lakstīgalu,/ Ne es došu tēvuzem’./ Apjoz dziesmu, tēvuzeme,/ Visapkārt robežām(i),/ Lai kļūst akla naida lode,/ Tavu dziesmu klausoties./ Tik klausies vergu tālēs,/ Kur pušu sista krūts,/ Tā sāpēs līdzi tautai/ Kā zemes bite dūc. /Un dūc līdz top par vārdu,/ Kas tautu augšā ceļ.»
Māju sajūta
«Mans spēka un iedvesmas avots ir arī mana ģimene – mana sieva Dzidra, bērni un mazbērni… Mums ar sieviņu ir seši mazbērni – pieci puikas un viena mazmeita.
Meita Ilze pacentās radīt četru puišus – vecākais, Kārlis, tūlīt beigs Banku augstskolu un strādā šajā sfērā, Krišjānis šogad beigs vidusskolu un ies pa brāļa līniju mācīties, lai gan ir pabeidzis arī klavieru klasi mūzikas skolā, Linardam ir divpadsmit gadu, un viņš mēģina spēlēt čellu, jaunākajam, Edvardam, ir trīs gadi, un viņš jau runā angliski – īsts laikmeta bērns.
Savukārt dēlam Vigo ir dēls un meita – mazdēlam jau trīsdesmit gadu, pabeidza Hāgas Karaliskās konservatorijas klavieru klasi un kā brīvmākslinieks spēlē džezu, bet mūsu vienīgā mazmeitiņa Lienīte strādā Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departamentā. Esmu ar viņiem visiem apmierināts!
Arī sieviņa man ir zelts, esam kopā jau piecdesmit septiņus gadus. Jā, šad tad paķīvējamies, bet tas nav uz ilgu laiku. Manas sieviņas roku darbs ir visi materiāli, kas savākti, lai taptu grāmatas par mani un manu radošo darbību. Viņa savākusi visus plakātus, afišas, avīžu izgriezumus, fotogrāfijas, rakstiņus – mājās ir neskaitāmi albumi, kuros tas viss salīmēts. Smejamies, ka mums ir mūžīgais radošais haoss!
Mana māju sajūta vienmēr bijusi Dzidras nopelns un mūža darbs – uz apaļā galda apklāta viņas rokām radīta sedziņa, māla tasītē dziest tēja un mans Langstiņu skats. Tāda ir mana Latvija.»
Lietas, ko Edgars iesaka tev
- IZMĒĢINU DIĒTAS. «Laikam skaitos dikti moderns, jo pēdējā laikā cenšos ierobežot uzturā miltu produktus, gaļu un piena produktus. Vienkārši ir sajūta, ka neprasās un organismam bez šīm lietām ir vieglāk. Ko tad ēdu? Man patīk tvaicēti dārzeņi, putras. Meita mani ik pa laikam iepazīstina ar kādu jaunu diētu, tad pamēģinu kaut ko arī no tām. Vēl man ļoti garšo melna kafija – tad ir tāds asumiņš visai dienai.»
- CIDONIJU SĪRUPS. «Nekāda liela dārza mums nav, bet pie mājas aug cidoniju krūmi, kuros šoruden bija daudz augļu. Sieviņa cidonijas sagriež smalkās šķēlītēs, apber ar cukuru, un sanāk brīnišķīgs sīrups tūlītējai lietošanai. Arī veselīgs, jo cidonijas satur daudz C vitamīna.»
- VINGROŠANA. «Lai iekustinātu locītavas, katru rītu pavingroju, pastaipos uz paklājiņa ar dažādiem jogai līdzīgiem vingrojumiem. Arī tam mani iedvesmo bērni, un viņi arī apmāca mani.»
- PRET KAKLA SĀPĒM. «Mana pirmā recepte, ko iesaku arī koristiem, – sajūtot pirmās slimības pazīmes kaklā, izskalot rīkli ar riktīgi siltu un stipru sālsūdeni. Bet svarīgi noķert pirmo simptomu! Un vēl – kaklam labāk patīk, ja dzied uz elpas, ieelpojot ar pilnu ķermeni, nevis veidojot skaņu kaklā.»
- BAUDĪJUMS. «Atzīšos, pēdējā laikā maz apmeklēju teātri, jo vienkārši negūstu no izrādēm kāroto baudījumu un to saturs īpaši neaizrauj. Toties opera neliek vilties, pēdējais redzētas – Klīstošais holandietis. Vienkārši super, iesaku visiem!»
Intervija publicēta žurnālā IEVAS Veselība, 2018. gada 23. numurā.
