Rīga +6°C 
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Dzīve ratiņkrēslā
Fantastiski, ka man ir tik labi un izpalīdzīgi draugi, tik liels atbalsts no ģimenes. Kamēr biju slimnīcā, draugi pielāgoja manu māju, lai es varētu tur dzīvot un pārvietoties ratiņkrēslā… Lai es varētu nomazgāties, garāžā uzbūvēja improvizētu dušas kabīni ar uzbraucamām rampām, tualetē iebūvēja rokturus, lai var atbalstīties un izgrozīties, izīrēja man ratiņkrēslu un specializēto gultu, kurai var mainīt slīpumu. Acīmredzot dzīvē tomēr esmu kaut ko darījis pareizi! Jā, par naudu tu vari nopirkt pakalpojumu, bet nevari nopirkt to, ka cilvēki tev palīdz.
Man regulāri vajadzēja braukt no Berģiem uz Rīgu pie fizioterapeita, bet es negribēju katru reizi lūgt, lai kāds mani aizved. Berģos nav gājēju celiņu, nevienā autobusa pieturā nav paaugstinājuma, un, ja tāda nav, autobuss nevar nolaist rampu, pa kuru ar ratiņiem var tikt autobusā.
Tā kā esmu tehnisks cilvēks, sapratu, ka darīšu visu, lai pats varētu pārvietoties. Internetā atradu, nopirku un savam ratiņkrēslam pats pieliku elektromotoru (noņemamu un uzliekamu). Ar šo elektromotoru kopumā esmu nobraucis tūkstoti kilometru! Motora dēļ ratiņkrēsls nedaudz paceļas uz augšu, un tas man palīdzēja pievārēt 70–80 procentus infrastruktūras kļūdu. Pateicoties šim risinājumam, es varēju kļūt mobils. Paldies Dievam, ka bija vasara. Ar ratiņkrēslu pārvietoties ziemā – tā ir neiespējamā misija. Katrs kukurznis, katrs akmentiņš, apmale ir liels izaicinājums – ar ratiņiem tu tam vienkārši nevari tikt pāri, un ir liels risks apgāzties. Vēl viens šķērslis ir elektroskūteri, kas tiek nomesti uz ielas, kur pagadās! Es vairākas reizes esmu izkritis no ratiņiem, tāpēc ka ceļa vidū ir skūteris. Esot ratiņkrēslā, ikviens slīpums uz ietves nozīmē kritienu, tev ir jāmobilizē savs ķermenis, lai nenokristu. Pie veikala Depo gan man gadījās tā, ka izbraucu no veikala un ratiņu priekšējie riteņi iekļuva gropē, un es ar salauztām kājām nokritu uz zemes. Sieva bija aizgājusi pakaļ mašīnai, lai piebrauktu tuvāk veikalam…
Es biju viens un tā arī tur gulēju. Cilvēki iet garām, mašīnas brauc garām, un neviens nepalīdz. Tad gan domāju – kas notiek ar mūsu sabiedrību? Kā cilvēki var būt tik vienaldzīgi? Bet, par laimi, tā nav vairumā gadījumu.
Šobrīd varu teikt, ka cilvēki ir izpalīdzīgi, labestīgi. Taču pirmais iespaids bieži vien var būt maldīgs.»
Sētas otru pusi redzēt negribam
«Izrādās, ka Latvijā ir vairāk nekā 40 tūkstoši cilvēku ar kustību traucējumiem. Nezinu, cik daudzi pārvietojas ratiņkrēslos, bet pieņemsim, ka tā ir trešdaļa. Taču es pa visu šo laiku esmu saticis tikai 34 cilvēkus ratiņkrēslā! Mums visiem šķiet, ka šādu cilvēku nav. Kur tad viņi ir? Uz ielām taču neredzam! Pasākumos arī ne! Bet mēs šos cilvēkus vienkārši no sabiedrības esam izolējuši. Ja tu nonāc tajā sētas otrā pusē, tev ļoti, ļoti gribas atpakaļ normālajā dzīvē. Man tāda iespēja bija, bet cik daudziem cilvēkiem šādas iespējas nav un nekad nebūs!
Neskatoties uz to, ka biju ratiņkrēslā, es gribēju doties uz koncertiem, kafejnīcām, pasākumiem, bet tad sapratu, cik maz ir vietu, kas ir piemērotas cilvēkiem ar kustību traucējumiem. It kā kaut kas tiek darīts lietas labā, bet vairumā gadījumu tas ir tikai ķeksīša pēc. Bet kāpēc tad vispār to darīt? Tad izdariet mazliet vairāk, lai tas nav tikai ķeksītis vien! Piemēram, durvis veras uz nepareizo pusi, gājēju celiņam pa vidu ir koks, ir augstas ielu apmales bez nobrauktuvēm. Kad biju slimnīcā, pie Gaiļezera notika remonts, vienā ceļa pusē viss bija izdarīt korekti, bet otrā ir augsta apmale, kurai ar ratiņkrēslu pāri tikt nevar! Tikko veikts remonts vietā, kurai ir jābūt ikvienam pieejamai! Un vēl ortopēdijas veikals 1. slimnīcā, kuram nevar piebraukt klāt un atvērt durvis, jo ir sadauzīts lievenis, un, ja tomēr atver durvis, tevi sagaida četri pakāpieni! Kā tas var būt veikalā, kas paredzēts cilvēkiem ar traumām un kustību traucējumiem!
Arī reti kurā Rīgas kafejnīcā var tikt iekšā ar ratiņkrēslu, jo pārsvarā visām pie durvīm ir slieksnis vai pakāpieni. Un, ja tu arī tiec iekšā, piemēram, kafejnīcā Andalūzijas suns, viss ir forši līdz brīdim, kad tev vajag uz tualeti. Tur kāds ir izdomājis uztaisīt pakāpienu, un ratiņi netiek cauri, jo pie durvīm ir skapis ar puķupodu. Tā smukāk izskatās, bet cilvēks ratiņkrēslā netiek uz tualeti! Koncertos arī ir tāda pati problēma.
Esot dažādos pasākumos un izklaides vietās, jutu, ka cilvēki uz mani skatās ar domu – Ko tu te vispār dari? Tas drīzāk bija pārsteigums, nevis negatīva attieksme. Mēs cilvēkus ar kustību traucējumiem esam izolējuši līdz tādai apziņai, ka mums liekas – viņu nemaz nav. Viņi visi ir iesprostoti mājās. Lielākās problēmas rada ielu apmales, sabiedriskais transports un pieejamība daudzām vietām. Ja mēs atrisināsim šīs infrastruktūras problēmas, ieguvēji būs ne tikai cilvēki ar kustību traucējumiem, bet arī jaunās māmiņas ar ratiņiem, cilvēki gados, kuriem ir grūti pārvietoties. Tā būs daudz labāka vide visiem. Jāpadomā soli tālāk! Mans ierosinājums būtu visās šādās vietās konsultēties ar Apeirona pārstāvjiem, ar cilvēkiem, kas saprot nianses, padomā par elementārām lietām. Un vēl – ja cilvēkiem ratiņkrēslos nodrošinātu elektromotoru, būtu izstrādāta tāda plaša atbalsta programma, tad viņi vairs nebūtu tik izolēti, varētu vairāk būt sabiedrībā.»
Visu Andra Kulberga stāstu lasi žurnālā Ievas Veselība un Santa+.
