Rīga +6°C 
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Kas ir autoimūnā slimība
Tā ir īpaša iekaisuma slimība, kad iekaisuma šūnām un citiem mūsu imunitātes sargiem sajūk kārtis un tie vēršas nevis pret svešiem iebrucējiem (baktērijām, vīrusiem, sēnītēm), iznīcinot tos, bet gan paceļ ieročus pret pašu organismu – imūnsistēma savus audus uztver kā svešus, raisot dažādus iekaisumus, orgānu bojājumus un traucējumus to darbībā.
Visbiežāk autoimūnās slimības skar:
- aizkuņģa dziedzeri, kur traucēti autoimūnie procesi izraisa pirmā tipa cukura diabētu;
- vairogdziedzeri, kur attīstās autoimūnais tireoidīts – slimība, kura ilgstoši var neradīt specifiskas sūdzības, tās pirmā redzamā pazīme bieži vien var būt pakāpeniska vairogdziedzera palielināšanās;
- tievo zarnu, kur sākas celiakija – tās laikā olbaltumviela glutēns sāk noārdīt zarnu bārkstiņas, kas atbild par dažādu uzturvielu uzsūkšanos;
- kuņģi, kur diagnosticē autoimūno gastrītu – tas visbiežāk izpaužas kā B12 vitamīna deficīts, jo kuņģa darbības traucējumu dēļ šis vitamīns vairs nespēj organismā uzsūkties;
- virsnieres, kas cieš no glomerulonefrīta – tas ir dažādas izcelsmes hronisks nieru kamoliņu (glomerulu) iekaisums;
- locītavas, ko piemeklē reimatoīdais artrīts – locītavu iekaisuma slimība;
- ādu, kurai izšķir divas autoimūnās slimības: psoriāzi jeb zvīņēdi un vitiligo, kam raksturīgs ādas pigmentšūnu zudums.
Nevis ģimene, bet bīstama brālība
Vārds ģimenīte virsrakstā ielikts kursīvā, jo šī tiešām ir ģimenīte tikai pēdiņās – pārāk bīstama un viltīga. Lai no šīs brālības ķetnām izvairītos vai pārāk dziļi tajās neieslīgtu, pati galvenā stratēģija: ja diagnosticēta kāda autoimūnā slimība, vērts mērķtiecīgi veikt papildu izmeklējumus, lai justos droši, ka nepastāv citu autoimūno slimību risks.
Ja imūnā reakcija ir traucēta vienā orgānā, tas var radīt sniega bumbas efektu, un organisms vēl kādu orgānu var uztvert kā svešu, raisot tajā bojājumus.
Tas tāpēc, ka visu autoimūno slimību darbības mehānisms ir līdzīgs. Populārākās autoimūno slimību kombinācijas ir šādas:
- pirmā tipa cukura diabēts (nejaukt ar otrā tipa cukura diabētu, kas ir dzīves gaitā iegūta kaite, kuru bieži provocē liekais svars, nevēlami ieradumi – tā ir hroniska, ne autoimūna slimība) + vairogdziedzera autoimūnais tireoidīts;
- pirmā tipa cukura diabēts + celiakija. Dažādu valstu pētījumi liecina, ka šādu kombināciju novēro katram desmitajam pirmā tipa cukura diabēta slimniekam.
Taču autoimūno slimību pārīši mēdz būt arī citādi, un nav svarīgi, kura slimība sevi piesaka pirmā, kura – otrā. Tikpat labi savu grupējumu spēj izveidot:
- autoimūnais tireoidīts + celiakija;
- pirmā tipa cukura diabēts + autoimūnais gastrīts;
- autoimūnais gastrīts + autoimūnais tireoidīts.
Mazāk bīstamas un retāk sastopamas ir kombinācijas, kurās iesaistītas ādas autoimūnās slimības – psoriāze un vitiligo. Tās parasti noris vienatnē, tomēr arī šīs slimības brīdina par traucējumiem organisma imūnajā sistēmā.
Veiksmīgi maskējas
Ja diagnosticēta autoimūnā slimība, uzmanīgi jāattiecas pret visām pašsajūtas pārmaiņām. Piemēram, ja ir problēmas ar vairogdziedzeri, iesaka regulāri pārbaudīt cukura līmeni asinīs, noteikt antivielas pret celiakiju un nieru glomerulārās filtrācijas ātrumu. Līdzīgi jārīkojas citu autoimūno slimību brīžos.
Protams, nav iepriecinoši: saskaroties aci pret aci ar vienu slimību, uzreiz meklēt nākamo.
Taču, laikus neatmaskojot otru ģimenītes locekli, var nodarīt organismam nopietnus bojājumus, kurus pēc tam ir grūti ārstēt.
Papildu izmeklējumus vajadzētu veikt arī tad, ja īpašu sūdzību nav. Nereti otra brālības pārstāve veiksmīgi maskējas zem pamatslimības. Piemēram, ja sirgst ar pirmā tipa cukura diabētu, celiakija ne vienmēr sevi piesaka ar kliedzošām sūdzībām. Jā, nedaudz ir pazemināts hemoglobīna līmenis asinīs un reizēm diagnosticē maz izteiktu dzelzs deficīta anēmiju, bērniem dažkārt novēro augšanas traucējumus, pieaugušajiem – osteoporozi, atsevišķu minerālvielu un vitamīnu sliktāku uzsūkšanos, taču to visu izskaidro ar pamatslimību – pirmā tipa cukura diabētu. Taču, veicot sīkākus izmeklējumus, atklājas, ka pie vainas ir celiakija, ko pamodinājusi apjukusī imūnsistēma.
Tiem, kas joprojām uzskata, ka celiakija ir tikai tāda modes kaite, vērts atgādināt, ka šīs slimības laikā imūnās šūnas noārda zarnu bārkstiņas, kas ir atbildīgas par uzturvielu uzsūkšanos, tādējādi organismā pakāpeniski var sākties nopietns dažādu minerālvielu un vitamīnu deficīts. Lai diagnosticētu celiakiju, veic gastroskopiju (tautā sauktu par kobru), jānodod arī asins analīze. Tā kā celiakija ir ģenētiski iedzimta slimība, iespējamas arī ģenētiskās analīzes, kas nekļūdīgi parādīs, vai vispār pastāv šīs slimības risks. Aiz pirmā tipa cukura diabēta var slēpties arī autoimūnais gastrīts, kam raksturīgs B12 vitamīna deficīts, jo šis vitamīns nespēj pilnvērtīgi uzsūkties organismā.
Jebkurā vecumā
Autoimūno slimību ģimenīte var veidoties jebkurā vecumā – gan bērniem, gan pieaugušajiem. Vairāk jāuzmanās pat gados jaunākiem cilvēkiem, kuriem biežāk diagnosticē gan pirmā tipa cukura diabētu, gan celiakiju.
Turklāt – jo agrākā vecumā autoimūno slimību kombinācijas parādās, jo tās ir agresīvākas.
Piemēram, maziem bērniem dažkārt diagnosticē pat trīs slimības: pirmā tipa cukura diabētu, autoimūno tireoidītu un psoriāzi vai vitiligo.
Beidzamā laikā autoimūnajām slimībām ir tendence vērsties plašumā, piemēram, īpaši pieaug to iekaisīgo autoimūno slimību skaits, kas saistītas ar gremošanas traktu. Precīza izskaidrojuma šādam pavērsienam nav, pastāv tikai minējumi un versijas, viena no tām – pārlieku piesārņotā vide, kā arī konservantiem bagāta pārtika, pārlieku daudz sadzīves ķīmijas, pārspīlēta pesticīdus saturošu augu aizsardzības līdzekļu lietošana. Turklāt autoimūnās slimības bieži skar tieši attīstīto valstu iedzīvotājus.
Ārsti iesaka: ja ir ģenētisks risks, ka gadu gaitā kāda no slimībām varētu piezagties, neprovocēt šos procesus ar savu dzīves stilu. Ja nebūs lieku kairinājumu, nelāgā ģimenīte var paslīdēt arī garām.
