Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Skaidro Dr. Andrejs Peredistijs
- Traumatologs ortopēds klīnikā Orto.
- Latvijas Ceļa ķirurģijas un sporta ortopēdijas asociācijas prezidents.
Lai būtu vieglāk saprast, kas ceļgalā notiek, mazliet pastāstīšu par ceļa locītavas uzbūvi. Tā, tāpat kā citas locītavas, ir norobežota no apkārtējiem audiem ar apvalku, ko dēvē par locītavas kapsulu. Pašu locītavu veidojošo kaulu virsmas ir pārklātas ar skrimšļa kārtu, kas padara to gludu.
Tautā mēdz sacīt, ka ceļgalā ir ūdens, taču patiesībā ceļa locītavā atrodas sinoviālais šķidrums, kuru ražo locītavas somiņas īpašas iekšējā apvalka šūnas. Tas ir dzeltens, viskozs, eļļai līdzīgs šķidrums, kas gādā, lai audi locītavas iekšpusē pastāvīgi būtu mitri un virsmas slīdētu viena pret otru.
Šķidruma daudzums ceļa locītavā ir atkarīgs no cilvēka auguma, vidēji – 1–2 ēdamkarotes (15–30 mililitri).
Ar to pietiek, lai nodrošinātu pastāvīgi mitru vidi un ieeļļotu locītavas virsmas. Par palielinātu daudzumu uzskata ap 40–60 mililitru un vairāk šķidruma, kas liecina, ka locītavā radusies kāda problēma – veselā celī tas nevairojas.
Pacienti bieži saka: «Man ir par maz šķidruma locītavā, tāpēc tā krakšķ…» Nē, nav taisnība! Maz šķidruma var būt tikai smaga reimatoīdā artrīta gadījumā, gadiem ilgi lietojot stipras zāles prednizolonu.
Celis kā bumba
Ceļa locītava, kurā ir liekais šķidrums, ārstu redzeslaukā nokļūst visai bieži. Pieredze liecina, ka, palielinoties šķidruma daudzumam locītavā, ne vienmēr un ne katram rodas milzīgs diskomforts – tas atkarīgs no saistaudu īpatnībām. Ja tie ir stingri, saites, cīpslas un locītavas kapsula mazāk stiepjas, tāpēc pat neliela šķidruma daudzuma palielināšanās, kas no ārpuses nav manāma, rada sāpes, spīlējošu un spiedošu sajūtu. Iespējama velkoša sajūta ceļa locītavas aizmugurē, var šķist, ka ir sastieptas cīpslas vai muskuļi. Bieži vien sāpes izstaro uz apakšstilba ikru muskulatūru.
Kaut izmaiņas ne vienmēr ir redzamas vizuāli, jo vairāk ceļa locītavā šķidruma, jo lielāks ir kustību ierobežojums.
Vispirms rodas grūtības saliekt celi, piemēram, pietupties. Šķidruma daudzumam palielinoties, tiek apgrūtināta arī locītavas iztaisnošana un nākas staigāt ar pussaliektām kājām, it īpaši, ja celis ir stipri iekaisis. Turpretim, ja tev ir ļoti staipīgi audi, locītavā pakāpeniski var uzkrāties līdz pat puslitram šķidruma. Tad celis izskatīsies kā bumba, taču fiziski vari to neizjust kā lielu traucējumu.
Klasisko iekaisuma pazīmju – apsārtuma, sāpju un paaugstinātas temperatūras – pie lieka šķidruma daudzuma locītavā var arī nebūt.
Ja dažas dienas pēc pārslimotas vīrusu vai bakteriālas infekcijas pēkšņi sāk sāpēt un piepampt celis, iespējams, ir radies reaktīvais artrīts. Varbūt tu tam pat īpaši nepievērsīsi uzmanību, jo celis mazliet pasāpēs tikai dažas dienas. Ja sāpes ir izteiktākas, jau dažu dienu laikā palīdzēs pretiekaisuma zāles.
Aplami ir piepampušo celi cieši nosaitēt – tā šķidruma ražošanu ceļa locītavā nemazināsi.
Kāpēc šķidruma par daudz
Šķidrums ceļa locītavā pastiprināti krājas locītavas iekšējo pārmaiņu vai vispārēju slimību dēļ.
- Šķidruma pārlieka veidošanās ir atbildes reakcija locītavas kairinājumam. Tas var būt mehānisks, piemēram, bojāts menisks, kas palielina berzi starp locītavas virsmām, kuru ķermenis cenšas kompensēt, ražojot papildu šķidrumu. Kairinājums var būt arī bioķīmisks, kad ceļa locītavā iekļūst vīrusi, toksīni vai baktērijas.
- Ja pacients atnāk pie manis ar milzīgu piepampušu celi un magnētiskās rezonanses slēdzienu, kurā rakstīts, ka bojāts menisks, man rodas šaubas, vai tas patiešām ir pie vainas. Plīstot meniskam, celis visbiežāk pietūkst minimāli, taču var būt grūtības to saliekt. Nevajag pārāk ieciklēties uz vārdu savienojumu meniska bojājums. Iespējams, tās vienkārši ir deģeneratīvas izmaiņas. Varbūt tādas bijušas jau agrāk, taču tagad vēl pievienojies reaktīvs artrīts. Šķidrums celī rodas, traumatiski bojājot menisku, taču visbiežāk tas plīst vecuma deģeneratīvu izmaiņu dēļ, vienkārši staigājot, apsēžoties, ejot pa kāpnēm vai pietupstoties.
- Toties tad, ja esi kritusi vai samežģījusi celi un plīsusi priekšējā krusteniskā saite, parasti celis piepampst kā bumba jau pāris stundu laikā. Tad tajā uzkrājas gandrīz tīras asinis ar minimālu sinoviālā šķidruma piejaukumu, savukārt meniska bojājuma gadījumā tas vienmēr būs dzeltens.
- Celī lieks šķidrums mēdz krāties, arī progresējot vecuma izmaiņām, kad rodas tā sauktais primārais osteoartrīts – locītavas skrimslis nodilst un kaulu virsmas berzējas viena gar otru. Fonā var būt arī reimatisks, podagrisks, psoriātisks vai cita veida artrīts, kas mēdz radīt tā saukto sekundāro artrozi, kad nereti nepieciešama ceļa locītavas endoprotezēšana.
- Ceļi var piepampt no pārslodzes, piemēram, ja cilvēks stundām ilgi uz tiem rāpo, liekot flīzes vai ieklājot parketu. Tad šķidrums krājas nevis pašā locītavā, bet tā sauktajā prepatelārajā bursā jeb gļotsomiņā, kas atrodas ceļa priekšpusē, un iekaisumu medicīniski sauc par prepatelāro bursītu. Tikpat labi šķidrums šajā vietā var vairoties pēc sasituma, piemēram, sadauzot celi pret galdu. Tad var gadīties, ka nākamajā rītā pamostoties ceļa priekšpusē rēgosies milzīga bumba.
- Vispārējas jeb sistēmiskas slimības gadījumā celī ir pastāvīgi palielināts šķidruma daudzums, kas saistīts ar iekaisumu, piemēram, ja ir reimatoīdais artrīts – autoimūna slimība, kad paša cilvēka šūnas ēd skrimsli, kas pamazām sabrūk. Diezgan izplatīts ir arī podagriskais artrīts, kad slimības paasinājuma brīžos celis stipri iekaist – pietūkst un sāp.
- Problēmas mēdz sagādāt arī locītavu cistas – dobumi, kas pildīti ar sinoviālo šķidrumu. Tā sauktās Beikera cistas var veidoties, ilgstoši balstoties uz saliektiem ceļiem. Tās atklājas tikai tad, kad kļūst pārāk lielas un sāk sevī uzkrāt daudz šķidruma. Vai tās traucēs, atkarīgs arī no tā, kā izveidojusies eja uz cistu – ja tā ir šaura un šķidrums netiek atpakaļ ceļa locītavā, tad tur arī uzkrājas un ceļa locītavas mugurpusē parādās ar sinoviālo šķidrumu pildīts bumbulis, kas, saliecot celi, spiež.
- Pie pastiprinātas šķidruma veidošanās var būt vainīgas arī tā sauktās locītavu peles – kaulu un skrimšļu veidojumi, kas atrāvušies no bojātās locītavas virsmas un brīvi pārvietojas pa locītavu, ar laiku tās palielinās un rada nestabilitātes sajūtu. Ja peles traucē, tās var izņemt laukā, veicot artroskopisku operāciju.
Kā likvidēt šķidrumu?
Ja liekais šķidrums izraisa stipras sāpes un kustību traucējumus, ārsts to izvilks ar šprici, kurai mazliet resnāka adata nekā parasti. Pēc tam uzreiz jutīsi atvieglojumu, jo mazināsies locītavas iestiepums. Jo celis vairāk pietūcis, jo procedūra būs mazāk sāpīga.
Locītavu punktē arī diagnostiskos nolūkos. Nereti dakteris jau pēc šķidruma krāsas, viskozitātes un citām īpašībām var izdarīt secinājumus par iespējamiem tā sauktajiem intraartikulārajiem jeb locītavas iekšējiem lūzumiem, kas notiek arī krusteniskās saites bojājuma gadījumā.
Reizēm šķidrums uzsūcas pats no sevis, taču, ja ir bojāts menisks vai cita struktūra, kas kairina locītavu, celis var būt pietūcis, iekams netiks veikta operācija un problēma novērsta.
Šprices locītavā
Iespējams, lai mazinātu iekaisumu, ārsts, izsūcot šķidrumu, locītavā papildus iešpricēs kortikosteroīdu – kenologu vai deksometazonu. Tas palīdz ļoti daudziem, it īpaši osteoartrīta, podagriskā artrīta un psoriātiskā artrīta slimniekiem. Gadās arī, ka uzreiz pēc injekcijām kļūst daudz sliktāk, taču pēc dažām dienām jūtams atvieglojums. Parasti īpaši labs efekts ir tad, ja injekcijas veic pirmo reizi. Tomēr šīs zāles nepalīdzēs vienmēr, piemēram, ja skrimslis ir pilnībā nodilis.
No kortikosteroīdiem nevajag baidīties. Tie ir medikamenti, ar kuriem ārstē alerģiju, arī tās smagāko izpausmi anafilaktisko šoku, un tos nedrīkst lietot pavisam retos gadījumos.
Parasti veic trīs injekcijas. Nereti tie, kuriem injekcijas palīdzējušas, nāk un prasa, lai profilaksei iešpricēju pirms ceļojuma, taču tā nemēdz darīt. Jebkura injekcija rada kaut pavisam nelielu, tomēr potenciālu infekcijas risku. Celi bez nopietnas vajadzības nevajag durstīt!
Vēl nopietnāk – infekcija!
Kā jau sacīju, šķidrumam uzkrājoties ceļa locītavā, ne vienmēr rodas sāpes. Taču, ja pievienojas infekcija un attīstās septisks artrīts, tad gan veidojas bīstama situācija – celis kļūst sarkans, karsts un sāpīgs, paaugstinās ķermeņa temperatūra –, kas jānovērš, lai mikrobi neizplatītos visā organismā. Reizēm, kaut arī šādu simptomu nav, bet ārstam radušās aizdomas par infekcijas attīstību, šķidrumu no ceļa locītavas izsūc un sūta uz laboratoriju mikrobioloģiskai vai citoloģiskai pārbaudei.
Ja apstiprināsies, ka radusies infekcija, tev veiks artroskopisku operāciju, locītavā ieliekot resnu cauruli, caur kuru iztīrīs celi. Ultrasonogrāfijas kontrolē izņems locītavā sakrājušos fibrīnu un kārtīgi to izskalos ar speciāliem šķīdumiem. Dažkārt pietiek ar vienu reizi, bet citreiz procedūru nepieciešams atkārtot vairākkārt. Pēc operācijas būs jālieto antibiotikas – reizēm līdz pat pusgadam.
Kā pārbaudīt
- Rentgena uzņēmums – tas nepieciešams, lai noskaidrotu, kāpēc ceļgalā krājas šķidrums, kaulu stāvokļa pārbaudīšanai.
- Ultrasonogrāfijai šajā gadījumā būs nosacīta jēga – lai pateiktu, ka celī ir šķidrums, pietiek to aptaustīt. Taču ultrasonogrāfija bieži vien noder kā navigācijas metode, veicot punkciju vai injekcijas, lai ārsts precīzi redzētu, kur atrodas šķidrums un kur jādur adata.
- Magnētiskā rezonanse nepieciešama, ja ir aizdomas par locītavas iekšēju bojājumu. Ja šajā izmeklējumā to neatklāj, tad, lūdzu, konsultējies ar reimatologu, nevis traumatologu.
Kā rīkoties
- Piepampušam celim pieliec ledu vai aukstuma paku, apakšā paklājot drāniņu.
- Pret sāpēm un tūsku iedzer nesteroīdā pretsāpju un pretiekaisuma līdzekļa, piemēram, ibuprofēna, tableti. Paralēli šo medikamentu vari lietot arī ārīgi – plākstera, ziedes vai gela veidā.
- Centies celi pārlieku nenoslogot, lai neveicinātu šķidruma uzkrāšanos.
- Ja tūska 2–3 dienu laikā nemazinās, noteikti ej pie ārsta, lai noskaidrotu, kas par vainu.
