Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
10
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
– Ja man, dakter, vajadzētu nosaukt piemēru tam, ka mūsdienās medicīna strauji attīstās, es laikam teiktu – C hepatīta ārstēšana. Vēl pirms gadiem trim četriem rakstījām sirdi plosošus stipros stāstus, kā cilvēki cenšas uzveikt C hepatītu ar tā dēvēto interferona terapiju. Jāārstējas bija 48 nedēļas, zāles izraisīja sliktu dūšu, vemšanu, nespēku, depresiju, bieži vien bez pozitīva rezultāta… Bet tagad situācija, cik saprotu, kardināli mainījusies – ir jauni medikamenti.
– Tiešām šīs zāles ir brīnums! Medicīnā reti ir hroniskas slimības, kuras šodien astoņu vai divpadsmit nedēļu laikā var izārstēt pilnībā. Godīgi sakot, infektologiem gan Latvijā, gan Eiropā jau labu laiku C hepatīts ir absolūti neinteresanta lieta. Jo viss jau ir noticis – paņem zāles un izārstē! Nav jāsatraucas kā par HIV, B hepatītu, gripu vai antibiotiku rezistenci.
Arī pacientam tagad ārstēšanās ir ļoti vienkāršs pasākums. Iedzer vienu tableti vienreiz dienā, un tev pēc dažām nedēļām pasaka: tu esi vesels! Medikamentu efektivitāte ir ļoti tuvu simt procentiem. Blakusparādības? Ārkārtīgi reti konstatējamas, un, ja ir, tad ļoti, ļoti retos gadījumos tās ir nozīmīgas vai apdraudošas, vai tādas, ka nepieciešams veikt papildu ārstnieciskas darbības vai atcelt ārstēšanu.
Citi lasa
– Vienīgi ar jaunajām zālēm, kuras valsts simtprocentīgi atmaksā, neārstē visus, tiklīdz C hepatīts atklāts…
– Faktiski nekur pasaulē no šo jauno zāļu ieviešanas brīža nav bijusi iespēja ārstēt pilnīgi visus inficētos uzreiz. Viens no būtiskākajiem iemesliem – zāļu cena, ko ražotājs prasa. Piemēram, divpadsmit nedēļu ilgs ārstēšanās kurss vienam pacientam valstij izmaksā no 45 līdz 50 tūkstošiem eiro.
Otrs iemesls ir veselības aprūpes sistēmas ierobežotie resursi – lai ārstētu, vajadzīgs kāds, kas cilvēku izmeklē, precizē diagnozi, izlemj, kādas zāles nepieciešamas, kurš seko līdzi ārstēšanas procesam, spēj interpretēt rezultātus, saprast, ar ko ir beidzies ārstēšanas process un kas jādara tālāk…
Dažādas valstis pasaulē un Eiropā ir gājušas dažādus ceļus, bet kopumā nostāja ir vienāda: vispirms mēģina nodrošināt ārstēšanu tiem, kas vairs nemaz nevar gaidīt.
Viņiem ir C hepatīta stadija, kad pastāv ļoti augsts risks, ka tūlīt vajadzēs pārstādīt aknas vai attīstīsies aknu vēzis, vai arī ļoti augsta varbūtība nonākt slimnīcas reanimācijas nodaļā dzīvību apdraudošu komplikāciju dēļ. Piemēram, asiņošana, kad izmainītās asinsrites dēļ saplīst barības vada vēnas, kuņģa vēnas, taisnās zarnas asinsvadi…
Ir gadījumi, kad pacientam ir vēl kāds nelabs veselības notikums, tad neizārstētais C hepatīts var ļoti slikti ietekmēt šo otru pamatproblēmu. Piemēram, cilvēkam transplantēta niere un viņš ir spiests saņemt imūnsistēmu nomācošus medikamentus, lai transplantāts varētu palikt organismā un funkcionēt. Jā, šādā gadījumā, neizārstējot C hepatītu, tiek pazaudēta pārstādītā donora niere, un cilvēks atgriežas pie hemodialīzes vai iet bojā.
Ar to gribu teikt, ka Eiropas aknu slimības ārstēšanas vadlīnijas, pēc kurām arī mēs vadāmies, nosaka: ja nav iespējas ārstēt visus, tad pacientus prioritizē, un visātrāk ārstējami ir tie, kuri nedrīkstētu gaidīt. Kad šie pacienti, kuri vairs nevar gaidīt, ir izārstēti, tad sāk ārstēt jau drusciņ vieglāk slimus cilvēkus. Tā pamazām nonāk līdz visu inficēto ārstēšanai. Šādu ceļu iet Latvija, tāpat kā Igaunija, Lietuva, Skandināvijas un lielāka daļa Rietumeiropas valstu.
– Kāpēc ir pieļaujams – būt slimam ar C hepatītu un gaidīt?
– Jo tas parasti neprogresē ļoti strauji. Laiks, kamēr pilnīgi vesels cilvēks bez citām kaitēm varētu kļūt tik slims, ka attīstījusies aknu ciroze, ir 25–30 gadi.
– Tomēr grūti noticēt, ka ārstēšanas novilcināšana nerada neatgriezeniskas pārmaiņas.
– Jā, nekādas paliekošas pārmaiņas veselībā viņiem nebūs. Tāpēc jau pacientus konsultē ārsts, kurš izvērtē situāciju. Ja cilvēkam ir vieglas pakāpes C hepatīts, bet ir kaut kas ārpus šīs infekcijas nozīmīgs, smags, bīstams, tad arī viņš var pretendēt uz ārstēšanu krietni iepriekš nekā, ja situāciju vērtētu tikai tīri pēc aknu fibrozes pakāpes. Piemēram, daļai cilvēku ir ar aknām tieši nesaistītas slimības izpausmes – C hepatīta izraisīta nieru slimība, ādas pārmaiņas, krioglobulinēmija, var veidoties specifiska limfoma.
– Kā gan nieres spēj sabojāties no aknu vīrusa?!
– Pieņemts, ka vīrushepatīts – vienalga A, B, C, D vai E – ir aknu slimība, ka vīruss tajās ierosina iekaisumu un notiek izmaiņas aknu struktūrās… Bet būtībā tā nav!
C hepatīts jau ļoti ticami tiek uzskatīts par visa organisma slimību.
Līdz ar to ir cilvēki – un tādu nav maz –, kam no C hepatīta dažādu mehānismu rezultātā cieš citas ķermeņa daļas, kas ar aknām tieši nav saistītas. Nieres, aizkuņģa dziedzeris, āda, vairogdziedzeris, asins sistēma, centrālā nervu sistēma. C hepatīta vīruss ir tuvs radinieks ērču encefalīta vīrusam. Piemēram, ir publikācijas par to, kā C hepatīta vīruss replicējas un vairojas galvas smadzenēs. Var būt arī mazāk bīstamas izpausmes – nespēks, kas apgrūtina veikt ikdienas pienākumus. Un tad šāds pacients, kam ir it kā vieglas stadijas C hepatīts ar minimālu fibrozi aknās un kas aknu pārmaiņu dēļ varētu vēl kādu laiku ārstēšanu pagaidīt, arī ir prioritāri ārstējams.
– Kas to izlemj?
– Ārsts, protams.
– Ārsti taču atšķiras! Kāds nogurumu var uztvert par mazsvarīgu, bet cits – par ļoti traucējošu normālai dzīvei…
– C hepatītu Latvijā šobrīd ārstē četrās iestādēs: Latvijas Infektoloģijas centrā un stacionāra Gaiļezers poliklīnikā – abas darbojas ar Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas izkārtni –, kā arī Stradiņa slimnīcas poliklīnikā un Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā.
Ir vēlme C hepatīta pacientu ārstēšanā pakāpeniski iesaistīt arī ārpus Rīgas strādājošos kolēģus infektologus. Konkrētas sarunas jau notikušas ar Liepājas un Daugavpils slimnīcām. Ārsts infektologs infekcijas slimības saprot, viņš izvērtē pacienta veselības stāvokli un atbilstību ministrijas izsludinātajiem kritērijiem, vai cilvēks var pretendēt uz ārstēšanu ar valsts kompensācijas zālēm vai vēl ne. Tad ārsts sagatavo dokumentus konsilijam, un tas parasti apstiprina šī speciālista domas. Tālāk konsilija slēdziens tiek nosūtīts Nacionālajam veselības dienestam.
Saskaņā ar Nacionālā veselības dienesta datiem ar jaunajām zālēm 2015. gadā ārstēti 738 C hepatīta pacienti, 2016. gadā – 1021, 2017. gadā – 1335, 2018. gadā – vēl vairāk.
– Kritēriji, pēc kā pacientus izvērtē, katru gadu atšķiras…
– Jā, sākumā, kad bija iekrājušies smagi slimi pacienti no iepriekšējiem gadiem, kritēriji bija stingrāki. Pērn ar jaunajām zālēm drīkstēja ārstēt pacientus ar 1. un 4. genotipu un 3. un 4. fibrozes pakāpi. 2018. sākumā mūsdienīgās zāles bija pieejamas jau visiem četriem genotipiem, bet šie kritēriji atkal paplašināti – no 1. augusta drīkstēja ārstēt jau pacientus ar 2. fibrozes pakāpi. Pavisam ir piecas. Ceturtā fibrozes pakāpe ir ciroze, nulles – pilnīgi veselas aknas.
– Un ko nozīmē 2. fibrozes pakāpe?
– Aknās ir rētas. Ar diagnostikas metodēm fibroze ir redzama, bet cilvēks neizjūt pilnīgi nekādas fiziskas sūdzības, un tuvāko gadu laikā cirozes nebūs. Aknas darbojas pilnā mērā.
– Tas nozīmē, ka tiem, kam ir C hepatīts, nemitīgi jāseko līdzi aktuālajiem ministrijas lēmumiem.
– Un arī regulāri jāatrādās infektologam. Parasti tas ir reizi gadā vai pusgadā, lai viņš precīzāk izvērtētu pacienta veselības stāvokli, nekā to izdarītu ģimenes ārsts, kuram jābūt augstākās raudzes speciālistam visā medicīnā.
– Lai tiktos ar infektologu, vajadzīgs ģimenes ārsta nosūtījums.
– Nezinu, kad ģimenes ārsts to būtu atteicis… Piekrītu, ka infektologa konsultācija valsts iestādē uzreiz nav saņemama, bet nekur Eiropā nav tā, ka – es šodien gribu tikt pie infektologa, un rīt jau sēžu viņa kabinetā. Lai gan arī tāds variants ir iespējams. Kā zināms, visur pie speciālistiem ir iepriekšējie pieraksti, bet pacientiem situācija mainās, viņi atrakstās, un konsultācijas vieta atbrīvojas. Gandrīz ik nedēļu kāds pacients priecīgi stāsta: «O, cik labi – vakar piezvanīju uz reģistratūru, un šodien jau esmu pie jums!» Bet principā oficiālā gaidīšanas rinda pie infektologa var ilgt pat divus trīs mēnešus.
Poliklīnikā šad un tad atnāk uz konsultāciju vecāka gadagājuma cilvēki ar C hepatītu, kuriem slimības dēļ liegts rokās paņemt mazbērnu. Nepamatoti! Omīte vai opītis nevar viņu inficēt.
Ja veselības stāvoklis pasliktinās tā, ka vairs nevar gaidīt – ja divu nedēļu laikā cilvēks jūtas ļoti, ļoti slims –, tad jāatceras, ka C hepatīta ārstēšana notiek poliklīnikās pie slimnīcām, un tas nozīmē, ka šajās slimnīcās ir uzņemšanas nodaļas, ir dežūrārsti. Otrs variants – pacients vienmēr var sazvanīties ar savu ārstējošo infektologu. Šādā situācijā pie ārsta jāvēršas uzreiz, lai gan pieraksts pie speciālista ir pēc trim mēnešiem.
– Ko nozīme – jūtas ļoti, ļoti slikti?
– Ir asiņošanas pazīmes, zudis miegs, naktīs nevar gulēt, rādās murgi. Varbūt ģimene saka: «Tava izturēšanās pēdējās divās nedēļās kļuvusi neparasta, neadekvāta, neciešama…» Varbūt parādījusies dzeltena ādas krāsa, dzelteni acu āboli, paaugstinājusies temperatūra… Es tagad runāju par pacientu ar smagu aknu fibrozes pakāpi, kam jau varētu būt ciroze.
– Droši vien pie privāti praktizējoša infektologa rinda varētu būt mazāka.
– Atšķirība tā, ka privātā iestādē pacients nesaņems nekādu valsts atbalstu – tātad pats maksās gan par vizīti, gan par katru analīzi un, ja vēlēsies ārstēties, pats arī pirks zāles. Ģenēriskās vai oriģinālās, bet – pats. Ir cilvēki, kas izvēlas šādu ceļu. Manuprāt, tas saistīts ar nepilnīgu izpratni gan par C hepatītu, gan par veselības aprūpes sistēmu kopumā.
Jo, pirmkārt, kā jau minēju, C hepatīts vairumā gadījumu nav nekas akūts, mēnesis šurp vai turp laimi neizšķirs. Un, otrkārt, cilvēki nezina, ka C un B hepatīta ārstēšana ir valsts programmā, ka ir daudz kas atmaksāts. Cilvēks, pēkšņi uzzinot savu diagnozi, ir satraucies, steidzas nokļūt pie infektologa, skrien uz privāto iestādi un ir gatavs izdot lielas naudas, bet, kad ierodas pie ārsta, viņam tā ir pirmā dzirdēšana, ka ir šāda valsts programma…
– Es saprotu, ka cilvēkam ar vieglas pakāpes C hepatītu ārstēšana jāpagaida. Bet – kā nodzīvot šo laiku līdz brīdim, kad viņš tiks pie valsts kompensācijas zālēm? Pirmkārt, diagnoze sit pa smadzenēm. Otrkārt, dabiski, ka cilvēkam gribas kaut ko sevis labā darīt! Un vēl bažas par ģimenes drošību. Bailes, ka inficēsi citus…
– Vispirms par ģimeni… C hepatīts pamatā ir asins transmisijas infekcija, tātad vīruss citam tiek nodots ar asinīm. Seksuālu kontaktu ceļā? Teorētiski varbūt, bet praktiski šāda iespēja ir minimāla. Nav tādu rekomendāciju: ja ģimenē vīrs vai sieva inficēti ar C hepatīta vīrusu, mīlējoties noteikti jālieto prezervatīvs, jo tas ticami samazina inficēšanās risku. Nē, šādu ieteikumu nav.
Drīkst lietot kopējus traukus, dvieļus, segties ar vienu segu. Zobu suka gan katram ir sava, arī skuveklis, manikīra šķērītes, nagu knaiblītes. Tās pēc lietošanas varētu būt asiņainas, un, ja kāds cits uzreiz ar tādām darbojas, teorētiski pastāv iespēja inficēties. Bet normāli sadzīviskā ceļā C hepatīta vīruss neizplatās.
Ja C hepatīts ir grūtniecei, iespējama tā sauktā vertikālā vīrusa transmisija, ka sieviete dzemdību laikā inficē jaundzimušo. Risks gan ir ļoti neliels – divi četri procenti, un ķeizargrieziens šīs infekcijas dēļ netiek rekomendēts, jo nav statistiski ticamu pierādījumu, ka ķeizargrieziens bērna risku inficēties samazinātu, jo tas jau tā ir niecīgs.
– Cik ilgi C hepatīta vīruss atklātā vidē dzīvo?
– Tas ātri iet bojā, ārējā vidē ir neizturīgs. B hepatīts ilgi dzīvo, bet – pret šo infekciju ir vakcīna. Jūs jautājāt, kā ar C hepatītu sadzīvot galvā? Pamatā tomēr ir izpratne par šīs infekcijas dabu un uzticēšanās ārstam. Ja ārsts saka: «Nav atšķirības, vai jūs C hepatītu izārstēsiet šodien vai pēc pusgada, vai gada,» – tad vajag viņam ticēt, ārsts nemelo.
Ko darīt līdz ārstēšanas uzsākšanai? Pilnīgi neko. Dzīvot savu dzīvi tālāk. Ar sportu drīkst nodarboties, un vajag. Arī dejot, korī dziedāt.
Ir tikai viens ierobežojums un pamatots: ja pacientam ir C hepatīts, līdz izārstēšanās brīdim viņš nedrīkst lietot ne piles alkohola. Ne stipro, ne vieglo, ne daudz, ne drusciņ.
Kā zināms, arī alkohols var izraisīt aknu bojājumus, un, ja cilvēkam ir C hepatīts, tie abi sadarbojas, un aknu iekaisums attīstās daudz spēcīgāk. Katru dienu slimnīcā redzu ļoti slimus pacientus, un nav šaubu: alkohols un C hepatīts ir absolūti nesavienojamas lietas.
– Ko ēst, ko neēst? Nē taukainam uzturam?
– Uz C hepatīta slimniekiem attiecas tādi paši veselīga uztura pamatprincipi kā uz jebkuru veselu cilvēku. Ja runā jau par cirozi, tad atkarībā no tās smaguma pakāpes ir dažādi specifiski diētas ieteikumi.
– Dabiski, ka gribas aknām palīdzēt atveseļoties… Kurus hepatoprotektorus jeb tā dēvētos aknu aizsargātājus lietot?
– Kafiju! Kafija trīs krūzītes dienā, un viss. Nav pat atšķirības šķīstošo vai dabīgo. Pierādīts, ka kafija aknām palīdz, bet, kura no divsimt sastāvdaļām to dara, neviens nezina, tikai skaidrs, ka kofeīns tas nav.
Par uztura bagātinātājiem… Strādājot slimnīcā un redzot tik daudz šo preparātu izraisītās blakusparādības, sabeigtas aknas, man izveidojies savs viedoklis: ja pacientam vienalga kādas slimības dēļ ir vajadzīga ārstēšana, tad jālieto konkrētās zāles pret konkrēto kaiti, un neko vairāk.
Pieļauju, ka ir cilvēki, kas, apēduši kādu no aknām domātajiem uztura bagātinātajiem, jūt, ka viņam kļūst labāk, un viņš tam arī tic. Tātad, ja cilvēks reāli pirms tam ir gulējis gultā un aiz noguruma nav varējis piecelties, bet, apēdot kādu aptiekas preparātu – aknu aizsargātāju –, jūt spēku doties uz darbu, lai viņš to dara.
Bet pats neko no klāsta, kas kaut ko uzlabo, stimulē, vairo, aizsargā, nerekomendēju.
Uztura bagātinātāji ir kā partiju programmas – solīt sola, bet atbildības nekādas. Ja kāds grib piemājas dobē audzēt mārdadzi, lai audzē un lieto, bet iet uz aptieku, lai pirktu kapsulas vai pilienus, – nē! Taču ikdienā es redzu, ka cilvēkiem ļoti patīk uztura bagātinātāji. Pacientam ar vai bez C hepatīta ir drusku izmainīti aknu analīžu rādītāji, atkāpušies no normas, diagnoze vēl nav noformulēta, bet cilvēks ierodas pie manis uz konsultāciju jau ar maisu zālēm un uztura bagātinātājiem, kurus viņš aptiekā iegādājies pats un kurus ģimenes ārsts jau izrakstījis. Tur ir plašs klāsts. Bet – nav uz pētījumiem balstītas informācijas, ka tie patiešām pozitīvi ietekmētu aknu veselību.
– Un Indijas zāles?
– Par tām zina visi infektologi. Indijas zāles ir pakaļdarinājums jeb ģenēriķis oriģinālajiem jaunajiem, dārgajiem medikamentiem, kurus tagad Latvijā valsts kompensē simtprocentīgi un kurus izmanto C hepatīta ārstēšanā.
Ja nemaldos, Indijā ir apmēram sešpadsmit zāļu fabriku, kas drīkst legāli ražot šāda veida zāles. Medikamenti ir dažādi, ar 6–8 atšķirīgām aktīvajām vielām. Tos ražo arī Honkongā, Bangladešā… Cena? Cik man pacienti stāstījuši, atkarībā no zāļu kombinācijas, kāda kuram nepieciešama, un no laika, vai vajag ārstēties astoņas vai divpadsmit nedēļas, tā varētu būt 400–600 eiro.
Taču pasaulē tirgus ir sadalīts, un Eiropas Savienības valstīs šīs lētākās ģenēriskās jeb patentbrīvās zāles nav atļauts aptiekās pārdot. Cita lieta, ka cilvēks pats tās atved no Indijas vai pasūta internetveikalā – Latvijas likumdošana neaizliedz šīs zāles iegādāties personīgai lietošanai.
Turklāt Eiropas aknu pētnieku konferencē katru gadu uzstājas ar referātiem par ģenēriskajiem medikamentiem.
Zāļu efektivitāte ir identiska – cik procentuāli daudzus izārstē ar oriģinālajiem medikamentiem, tikpat ar ģenēriskajiem.
Blakusparādību risks arī ir praktiski identisks. Tātad šiem medikamentiem būtisku atšķirību nav. Tāpēc C hepatīta pacienti, kam ar savu diagnozi ir grūti galvā sadzīvot, bet valsts atmaksātās zāles viņiem vēl nepienākas, mēdz izvēlēties šo ceļu – viņi paši nopērk Indijas zāles.
Tālāk nav nekādas atšķirības, infektologs šo pacientu ārstē tāpat kā to, kas saņem kompensējamās zāles – ir tāda pati pacienta uzraudzība, analīžu kontrole. Protams, ne katrs ir gatavs meklēt Indijas zāles, jo cilvēki skatās arī filmas par to, ko nozīmē pirkt zāles internetā un pirkt zāles internetā no Indijas, šīs filmas ir gana patiesas… Tajā pašā laikā mana pieredze ir diezgan laba. Triju gadu laikā vairāk nekā simts manu pacientu šādas zāles ir lietojuši – nosaukumi ir dažādi, un ražotāji arī, un tikai divi no viņiem nav izārstējušies. Vienā gadījumā bija izveidojusies drusku dīvaina situācija – uzradies starpnieks, kas kundzei palīdzējis zāles sagādāt no Krievijas, un tika atvestas tabletes, iebērtas polietilēna maisiņā, nevis oriģināliepakojumā.
– Kur tagad var inficēties ar C hepatītu?
– Augtākā riska grupa ir regulārie vēnā ievadāmo narkotiku lietotāji. Nav noslēpums, ka mūsu sabiedrībā ir daudz cilvēku, kas ir mēģinājuši…
– Mēģina uzpīpēt zāli, bet ne jau vēnās injicējamās narkotikas!
– Mēģina daudz ko! Kaut kad dziļā jaunībā draugu pulkā pirms gadiem pieciem, desmit, divdesmit… Varbūt šis notikums jau piemirsies vai arī apzināti svītrots no atmiņas, bet – narkotiku lietošana ir ļoti svarīgs C hepatīta izplatības ceļš.
Arī medicīnisku manipulāciju rezultātā katru dienu cilvēki visā pasaulē tiek inficēti ar C hepatītu. Tur ir gan cilvēciskās, gan aparatūras kļūdas.
Piemēram, iespējams, ka ārstam vai medmāsiņai ir C hepatīts, un viņi nejauši savainojas. Kādreiz notiek instrukciju pārkāpumi, netiek mainīti vienreizlietojamie gumijas cimdi.
Ir situācijas, ka cilvēkam ļoti lielā apjomā tiek pārlietas asinis vai asins komponenti. Kādreiz nepilnība ir dezinfekcijas iekārtās. Kāds sajauc šļirci. Kļūdīties var jebkur un jebkādā veidā. Ārzemju presē šad un tad raksta par C hepatīta uzliesmojumiem nieru aizstājējterapijas klīnikās…
Skaistumkopšana? Atceros: pirms vairākiem gadiem man bija pacients, kurš izstāstīja, ka vasarā kādā neformālā pasākumā vienam puisim bijusi līdzi tetovējamā mašīna un turpat pļavā daudzi pieteikušies kaut ko uztetovēt, arī viņš. Diezin vai tur varēja nodrošināt instrumentu sterilizāciju… Arī manikīrs, pedikīrs kādreiz var būt pie vainas. Negribu apsūdzēt nevienu profesiju, bet mēdz gadīties visādi.
– Kāpēc Latvijā tieši tagad daudziem atklāj C hepatītu?
– Pirmkārt, ir tādi, kam ilgus gadus bijušas aizdomas par slimību, bet viņi nav gājuši izmeklēties, jo zināja, ka tāpat nekas labs tālāk nesekos. Tagad, kad pieejamas ļoti efektīvas zāles un ir viegli slimību izārstēt, viņi nāk pie ārsta, un tik tiešām tiek atklāta slimība.
Otrs iemesls – mēs neārstējam dīķi. Es runāju par cietumu. Ļoti daudzi, kas izcieš sodu ieslodzījumā, ir saistīti ar narkotisko vielu lietošanu un vairākumam ir arī C hepatīts. Cietums ir C hepatīta rezervuārs. Lielākā daļa ieslodzīto reizēm arī iznāk no cietuma brīvībā, viņi iekļūst ceļa satiksmes negadījumos, nonāk slimnīcā… Tas tikai piemēram.
– Ja izārstējas no C hepatīta, vai var inficēties atkal?
– Ļoti reti, bet var. Tādi gadījumi ir aprakstīti, it īpaši, ja ārstējas ar jaunajām zālēm. Tiesa, tas vairāk attiecas uz augsta riska grupām, uz regulārajiem intravenozo narkotiku lietotājiem.
– Kas norāda uz svaigu infekciju?
– Nekas. 20 procentiem pacientu inficēšanās var izpausties kā akūts hepatīts ar nespēku, ļoti vieglas pakāpes dzelti, bet pārējiem – nekā. Ja nu vienīgi ir nespēks…
Bet – kuram gan šodien nav nespēka?! Sāksies mācību gads, paprasi jebkurai studentu grupai, visiem ir nespēks!
Viens veids, kā sekot līdzi situācijai, ir apzināties savus individuālos riskus. Padomāt, vai man ir bijuši apstākļi, kuros varētu inficēties… Vai esmu garāžā tetovēts vai ne, vai ir bijušas smagas dzemdības ar asins pārliešanu, varbūt Indijas okeāna krastā ir šūta brūce?
Otra lieta – reizi gadā cilvēks varētu veikt asins analīzi, lai pārliecinātos, vai nav antivielu pret C hepatīta vīrusu. Tas ir arī ģimenes ārsta darbs – ja dakteris zina, ka, piemēram, viņa pacients vairākkārt ārstēts slimnīcā, ka pārlietas asinis, tad, lūdzu, piedāvā šo analīzi!
Savukārt speciālistiem jābūt uzmanīgiem ar C hepatīta ārpusaknu izpausmēm – endokrinologi zina, ka tā var būt arī 2. tipa diabēts, tāpēc, to konstatējot pirmo reizi, vienmēr jāpārbauda, vai cilvēkam nav C hepatīts. Ja pacientam ir nieru slimība, nefrologs arī viņu nosūta uz C hepatīta analīzēm. Tāpat reimatologi, ja cilvēkam sāp locītavas. Ārsti šīs nianses zina.
Kas ir kas?
- Hepatīts – aknu iekaisums.
- C hepatīts – aknu iekaisums, kuru ierosina hepatītvīruss C.
- Fibroze – neatgriezenisks aknu bojājums, kad funkcionējošo aknu šūnu vietā ieaug saistaudi.
- Ciroze – gala stadija aknu fibrozei, aknu šūnu bojāeja.
