Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
Nevis plīsums, bet maisiņš
Pēc sarunas ar dakteri Haraldu Plaudi sapratu – bruka jeb, kā to sauc medicīniski, trūce nešķiro, vai cilvēks sportisks, jauns vai vecs, cilā smagumus vai cauru dienu sēž ofisā ērtā krēslā. Šī kaite var piemeklēt katru no mums, jo trūces rašanās cēlonis ir saistaudu vājums. Sliktā ziņa ir tā, ka tos nav iespējams padarīt stiprākus. Var trenēt, piemēram, vēdera presi vai kā citādi nostiprināt muskulatūru, taču saistaudi, ja reiz ir vāji, tad tādi arī paliks. Vēl vairāk – ja trūce jau radusies, tad nekādā gadījumā nedrīkst fiziski noslogot to organisma daļu, kuru piemeklējusi šī liksta.
Gados jauniem cilvēkiem vēdera priekšējās sienas saistaudu vājums var būt iedzimts. Savukārt dabā iekārtots tā, ka šie saistaudi fizioloģiski vājāki kļūst ar gadiem. Jā, arī tiem cilvēkiem, kas visu dzīvi bijuši ļoti labā fiziskā formā, aktīvi nodarbojušies vai pat joprojām nodarbojas ar sportu.
Dakteris gan uzsver, ka starp vecumu un bruku nav liekama vienlīdzības zīme, jo ne jau katram padzīvojušam cilvēkam ir trūce.
Labi, tas nu tā kā būtu skaidrs – manam vīram bija (vai varbūt joprojām ir?) vāji vēdera priekšējās sienas saistaudi. Bet kas īsti ir šī bruka? Vai tiešām saplīst vēdera plēve? Izrādās, pat ne tuvu patiesībai. «Plīsuma nav, bet no saistaudiem veidojas tāds kā maisiņš, kurā nokļūst iekšējie orgāni, un tie sāk spiesties uz āru,» skaidro Haralds Plaudis. Ar aci tas redzams kā mazāka vai lielākā bumbiņa, kas ir mīksta un kuru var iespiest atpakaļ, ja tā pavirzās kaut kur uz sāniem vai uz leju.
Vīriešiem visbiežākās trūce rodas cirksnī, bet sievietēm ir nabas trūce. Dakteris stāsta, ka tas galvenokārt saistīts ar iegurņa anatomiju: «Vīriešiem iegurnis ir šaurāks, savukārt cirkšņu kanāls platāks. Sievietēm ir otrādi, un visbiežāk nabas trūce rodas grūtniecības dēļ, jo vēdera priekšējā siena izstiepjas, bet dzemdībās nabas gredzenam uzlikta pamatīga slodze.»
Dzīvībai bīstami
Mēdz būt arī vēdera viduslīnijas jeb baltās līnijas trūce. Tā atrodas tieši vēdera vidusdaļā un visbiežāk veidojas starp nabu un zobenveida izaugumu paribē – tur, kur ribas saiet kopā. Citiem vārdiem sakot, baltā līnija anatomiski ir tā vieta, kur atrodas vēdera taisnie muskulīši jeb tas, ko saucam par presīti. Vidū šie muskuļi savienoti ar saistaudu šķiedrām, kas tad arī var veidot šo maisiņu.
Laika gaitā šajā atverē lēnām sāk spiesties iekšējie orgāni, izstiepjot saistaudus vēl vairāk, līdz rodas nopietnas problēmas. Piemēram, fiziskas slodzes laikā trūce var iesprūst. Maisiņš ar saturu – tajā iespīlētajiem iekšējiem orgāniem – ieķīlējas un atpakaļ vairs netiek.
Tā rezultātā šie orgāni (visbiežāk tievā vai resnā zarna) netiek apasiņoti un pēc sešām stundām atmirst.
«Tāpēc, ja kaut kas tāds notiek, nekavējoties jābrauc uz slimnīcu, lai veiktu neatliekamu operāciju. Pretējā gadījumā tā jau būs nevis salīdzinoši vieglā trūces operācija, bet ļoti nopietna ķirurģiska iejaukšanās ar dzīvībai bīstamām komplikācijām,» norāda dakteris.
Kā zināt, ka trūce iesprūdusi? «Cilvēks to noteikti jutīs, jo uzreiz būs asas sāpes un iepriekš mīkstais veidojums, kuru varēja iebīdīt atpakaļ, tagad būs kļuvis ciets un tik sāpīgs, ka tam nevarēs normāli pieskarties. Tāpēc mēs, ķirurgi, uzsveram, ka trūču problēmas jārisina plānveidā. Ja tāda izveidojusies, labāk uzreiz doties pie ārsta un operēt, negaidot, kamēr atgadās kas ļauns. Starp citu, pasaulē tā ir viena no visbiežāk veiktajām ķirurģiskajām operācijām,» stāsta Haralds Plaudis.
Mūra siena vēderā
Operācija ir salīdzinoši viegla, cik nu vispār viegla var būt vēdera griešana vispārējā anestēzijā. Dakteris gan norāda, ka, veicot plānveida trūces operāciju bez sarežģījumiem, pacientu nav nepieciešams iemidzināt dziļi, taču lokālā anestēzijā gan to vairs nedara. Un vairumā gadījumu mājās var doties jau tās pašas dienas vakarā.
«Tas gan atkarīgs no tā, cik liela ir trūce, kur tā atrodas un kāds ir pacienta vispārējais veselības stāvoklis. Īpaši smagas un ilgas ir tās operācijas, kad ir pēcoperāciju trūces. Tad jāveic ļoti nopietna vēdera priekšējās sienas rekonstrukciju,» atklāj ķirurgs.
Mūsu (precīzāk – mana vīra) pieredze, par laimi, ir laba. Viņam bija nabas trūce. Kādu vakaru vīrs pamanīja, ka zem nabas ir mīksts bumbulītis. Tas nesāpēja un nekādā citā veidā nelika par sevi manīt. Tikai pēc vairākiem mēnešiem, cilājot smagās kastes darbā, viņš nabas apvidū sajuta tādu kā kņudēšanu. Par laimi, tas bija dzinulis, lai beidzot aizietu pie savas ģimenes ārstes, kura, protams, uzrakstīja nosūtījumu ķirurga apmeklējumam.
Divas vai trīs nedēļas vēlāk mans vīrs rīta agrumā jau posās uz slimnīcu. Viss noritēja gludi, ap pusdienas laiku narkozes iedarbība jau bija tiktāl mazinājusies, ka vīrs varēja man piezvanīt, bet pēc pulksten pieciem vīramāte viņu veda mājās. Saprotams, sēsties pie stūres pēc tik nopietna pasākuma būtu neprāts, turklāt rēta, lai arī vien dažus centimetrus liela, tomēr sāpēja. Operācija notika pirmdienā, un visu turpmāko nedēļu mans vīrs nogulšņāja mājās. Sāpēja tikai nākamajā dienā, pārējās vienkārši ievēroja ārsta noteikto miera režīmu.
Patiesībā viņš nedrīkstēja cilāt smagumus vēl mēnesi, taču mans vīrs nedaudz sagrēkoja. Jo, kā viņš teica, tāds darbs. Arī šoreiz jāsaka – par laimi, viss beidzās labi.
Pēc daktera stāstītā saprotu, ka tagad vietā, kur vīram bija trūce, pamazām veidojas tāda kā mūra siena. Kā tā? «Šobrīd ķirurgi ņem talkā sintētiskos implantus, ko tautā sauc par tīkliņiem.
Vēdera priekšējā siena ir vāja, un saistaudi trūces vietā slimi, bet slimus audus ar slimiem nevar lāpīt, pretējā gadījumā trūce veidosies atkal, tāpēc mēs liekam sintētiskus ielāpus.
Tie kalpo kā pamats, kā armatūra betonā, kurā pēc tam saiet iekšā saistaudu šūnas, un izveidojas ļoti spēcīgs saistaudu mūris. Varbūtība, ka šajā vietā kādreiz atkal radīsies trūce, ir pavisam niecīga, taču tā, protams, var veidoties kaut kur blakus,» atklāj Haralds Plaudis.
Kā jau svešķermenim pieklājas, šāds sietiņš var veicināt arī alerģisku reakciju, izraisot iekaisumu vai veicinot rētaudu veidošanos, kas ievelk arī nervu audus, radot neiropātiju vai tirpšanu, nejutību, sāpes. Par laimi, šādas reakcijas notiek reti un ir redzamas jau pirmajās pāris nedēļās. Ja šajā pēcoperācijas laikā viss ir kārtībā, tad tā arī būs un uztraukumam nav pamata.
Kā operē?
Dakteris smej, ka tas ir gaumes jautājums: «Visiem jau gribas laparoskopisku operāciju, jo šķiet, ka tad būs mazāka rēta, taču, ja ir dažu centimetru liela trūcīte, kuru var izoperēt arī caur dažu centimetru lielu griezienu, kāpēc taisīt trīs vai četrus nelielus caurumus pa centimetram, kas kopumā tāpat izveidos tos trīs četrus centimetrus? Tas gan ir mans subjektīvs viedoklis, taču laparoskopija ir ļoti efektīva tad, ja ir pēcoperācijas trūce. Tādos gadījumos šī metode attaisnojas, jo pacienti ātrāk atveseļojas un tā ir mazāka trauma rētai. Bet operēt cirksni vai nabu laparoskopiski… Neredzu vajadzību.» Kā jau minēju, arī manam vīram veikts viens grieziens ar skalpelīti, un rētiņa zem nabas patiešām ir tikko pamanāma.
Sarunas beigās vēl sadūšojos pajautāt ko muļķīgu – ja nu cilvēkam ir ļoti, ļoti bail no operācijas, ko tad? Daktera atbilde ir viennozīmīga – tad cilvēks sēž uz pulvermucas.
Piemēram, palūgs kaimiņš palīgā uznest gultu uz otro stāvu, un viss. Trūce var iesprūst, un tad jau līdz operāciju galdam jānokļūst dažu stundu laikā, lai sekas nebūtu neatgriezeniskas. Citādi – ziepes lielas!
Ekspresjautājums
Vai vēdera atbalstam var lietot bandāžu vai korseti?
Protams, var, taču tā problēmu neatrisinās un trūce nesamazināsies. Šis palīglīdzeklis tikai uzlabos pašsajūtu.
