Rīga +1°C 
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Nevis cikos, bet ko
Lai saprastu brokastu jēgu, atliek iztulkot vārdu breakfast. Break nozīme – lauzt, bet fast – gavēnis. Tātad runa ir par mirkli starp divām ēdienreizēm – pēdējo reizi iepriekšējā dienā un pirmo nākamajā dienā. Turklāt breakfast jeb brokastis nebūt nenozīmē rīta maltīti. Tikpat labi brokastis var ēst divpadsmitos dienā.
Pēc teorijas, naktī patērētās organisma rezerves vajadzētu papildināt, jo miegā organisms aktīvi izmanto savus resursus, lai visu atjaunotu un saliktu pa vietām. Tas, cik ļoti katra cilvēka organisms šos resursus izsmeļ, ir cits jautājums. Iespējams, iepriekšējā vakarā resursi ir piepildīti ar kaudzi tā, ka pat vēl nākamajā rītā nav vajadzības papildināties.
Protams, ir veikti dažādi pētījumi, vai brokastis cilvēkam ir vitāli nepieciešamas. Viens no pētījuma rezultātiem pierāda, ka brokastu ēšana cilvēkam palīdz uzturēt normālu svaru. Un tiem, kuri brokastis neēd, iespēja aptaukoties ir lielāka. Te gan jāpiebilst, ka pētījumus ar šādu slēdzienu sponsorējuši pārtikas industrijas ražotāji, kuri specializējas brokastu pārtikas lauciņā.
Savukārt, kad dažādu pētījumu datus salīdzināja vēlreiz, secināja, ka brokastu ēšana nemaz nav atslēga uz labāku dzīvi.
Ja mēs iedalām cilvēkus divās kategorijās, tad vienā grupā ir tie, kuriem jau pamostoties nenormāli gribas ēst, un viņi pat nespēj iedomāties savu dienu bez kārtīgas ieturēšanās pie galda. Un ir arī tādi, kurus ēdiens no rīta neinteresē vispār.
Turklāt tas nenozīmē, ka otrās grupas cilvēki būs resnāki un slimāki. Būtiski ir dienas gaitā nepārēsties un piedomāt pie tā, ko ēd. Tātad lozungs, ka brokastis ir dienas svarīgākā ēdienreize, vairs īsti neiztur kritiku.
Pirmajai jaunās dienas ēdienreizei vajadzētu būt mirklī, kad cilvēks tik tiešām grib ēst. No sausajām brokastīm, saldinātiem jogurtiem un biezpiena sieriņiem gan nekādas jēgas nav, lai gan cilvēkiem reizēm šķiet – ja nesanāk paēst kārtīgas brokastis vai arī nemaz tik ļoti negribas ēst, var iztikt ar kaut ko no pieminētā, viņi maldās, jo no ātrajiem ogļhidrātiem efekts ir īss un ātri pārejošs.
Tātad svarīgs ir nevis laiks, bet gan tas, ko mēs ēdam. Es uz brokastu galda redzu omleti ar dārzeņiem, nevis ar salami vai cīsiņiem. Vēl uz galda noteikti jābūt sieram un biezpienam ar krējumu – tie ir brīnišķīgi, sātīgi, olbaltumvielām un taukvielām bagāti produkti.
Tāpat uz galda jābūt dārzeņiem un maizei, kuru katrs ēd pēc saviem ieskatiem – ar olīveļļu, sviestu vai humosu. Vēl varētu būt graudaugu muslis ar pienu. Un visbeidzot desertā – augļi vai ogas. Gaļu brokastu ēdienkartē es neliktu, jo tie, kuri gaļu ēd, ikdienā tāpat to patērē gana daudz. Gaļas vietā drīzāk iesaku marinētu siļķi, jo zivis mēs ēdam pārāk maz.
Cilvēks, kurš neēd pirmdienā
Jānis Trēgers, 11.lv valdes priekšsēdētājs
Visbiežāk cilvēki, kuri ierobežo vai īpaši piedomā par savu uzturu, to dara, rūpējoties par svaru vai veselību. Man ir cita motivācija – es savus ēšanas paradumus mainīju kognitīvu iemeslu dēļ, lai iegūtu galvas skaidrību un uzlabotu darba spējas.
Laikā, kad vēl ēdu brokastis, pamanīju: lai ko arī ēstu – pilngraudu putru vai sviestmaizi –, man pēc kāda laika iestājas kaut kas līdzīgs food coma stāvoklim. Visdrīzāk to varēja skaidrot ar insulīna kritumu, kas izraisīja miegainību un produktivitātes zudumu. Interesējoties arvien vairāk, uzdūros konceptam 8/16, kurš paredz 16 stundu gavēni un astoņu stundu laika posmu, kurā pārtiku var uzņemt. Lai konceptam adaptētos, visvieglāk ir atcelt brokastis, ko arī izdarīju.
Un, jāteic, tas nemaz nebija tik grūti, kā varētu šķist. Pēc laika spēru nākamo soli. Izvērtējot dienas ieguvumus, paskatījos plašāk – nedēļas nogrieznī. Cilvēki par pirmdienu mēdz teikt, ka tā ir ieskriešanās diena, bet savu produktivitātes virsotni sasniedz aptuveni nedēļas vidū – trešdienā. Tas man lika aizdomāties, kā nezaudēt laiku un strādāt produktīvi jau nedēļas sākumā, tamdēļ nolēmu, ka pirmdienās gavēšu.
Pirmās trīs nedēļas, kamēr pieradu, pirmdienu vakaros sāpēja galva. Bet arī tas pārgāja.
Brīvdienās ēdu visu, neierobežoju sevi ne mazākajā mērā. Ik nedēļu mana pēdējā maltīte ir svētdienas vakarā. Pirmdienās nu jau divus gadus tikai dzeru tēju, kafiju, ūdeni. Un pēc 40 stundu gavēšanas pirmo reizi ēdu otrdienas pusdienas laikā.
Pirmdienās mans ķermenis iemācījies atkārtot to, kas evolūcijas gaitā vācējiem un medniekiem palīdzējis izdzīvot, jo nereti nākamo ēdienreizi nebija iespējams prognozēt, – ķermenis pieslēdzas iekšējām rezervēm. Es šo procesu izjūtu kognitīvi – galva ir skaidra, jo ēdiena iztrūkums ķermenim liek nodot signālu galvai, lai tā saglabātu fokusu.
Interesanti, ka pagājušogad uzvarēju vienu golfa turnīru, lai gan iepriekšējā dienā nebiju ēdis, savukārt turnīra dienā man nebija laika, lai paēstu. Golfs ir galvas spēle. Un, manuprāt, šis gadījums to apstiprina.
Ja godīgi, es ļoti labprāt ēstu arī pirmdienās. Bet mana motivācija ir produktivitāte un galvas skaidrība, turklāt bonusā nāk laiks, ko netērēju ēdot. Tā ir mana mēraukla. Kamēr līdzekļi attaisno mērķi, esmu gatavs turpināt.
Protams, šo divu gadu laikā esmu arī norāvies.
Tā, piemēram, gadījies reizēs, kad esmu apslimis, tad gribas organismu pažēlot, palīdzēt tam atlabt. Bet es sev nepārmetu. Ja kāds man piedāvā pusdienu tikšanos pirmdienā, es piekrītu, taču neēdu.
Patiesībā pateikt, ka neēdīsi, – tā ir sevis pārvarēšana, jo visbiežāk seko vairāki ar neizpratni saistīti jautājumi. Ironiski, ir dzirdēts, ka precīzi tādi paši jautājumi (Kāpēc? Vai tev viss kārtībā?) atskan arī to cilvēku virzienā, kas kādu brīdi nolēmuši nelietot alkoholu. Sanāk, ka dzeršana mums ir tā normalizēta, ka izdzīvošanas kontekstā tiek likta gandrīz vai vienā plauktā ar ēšanu. Savukārt (īslaicīga) nedzeršana un neēšana izraisa vienāda veida neizpratni, lai arī abiem ir pozitīva ietekme uz veselību, pašsajūtu un produktivitāti.
Godīgs ēdiens
Lauris Ābele, kinorežisors
Man prātā palikuši francūži, kurus ar brāļiem satikām, kad braucām kalnos snovot. Katru rītu francūži izskatījās diezgan skumīgi. Viņi bija samiegojušies un savārguši – tik vien spēja, kā pamērcēt kruasānu kafijā. Bet mēs, zinot, ka visu dienu līdz pat pacēlāja slēgšanai brauksim pa kalnu, uzkrājām enerģiju visai dienai. Tādā slodzē bez brokastīm nav aršanas.
Tā ir degviela, un tas ir pārbaudīts. Tikai viens francūzis no visa bara nāca ar mums kopā brokastīs. Viņš teica, ka mēs ēdam tik daudz kā norvēģi.
Kā man reiz teica viens paziņa: «Ja cilvēks ir vesels, tad pamostoties viņam gribēsies ēst.» Un man arī jāsaka, ka es maz slimoju un dienā nejūtos noguris. Vienīgi reizēs, kad saslimstu, esmu gatavs no brokastīm atteikties, jo man negribas ēst.
Rītu sāku ar puslitru ūdens un, ja pietiek laika, arī pavingroju. Man brokastīs nepatīk nekas salds. Ja zinu, ka dienā būs slodze, brokastīs ēdu sāļo auzu pārslu putru. Lai to pagatavotu, izmantoju gan pienu, gan ūdeni. Ja pārslas vāra tikai pienā, putra mēdz piedegt, un tas man nepatīk. Lai būtu garša, putrai uzberu sieru vai sacepu nedaudz gaļas ar sīpoliem. Man arī šķiet, ka brokastīs svarīgs ir dzīvnieku proteīns – piens, olas, gaļa, jo šie elementi ķermenim ziņo: šodien būs jāpatērē enerģija.
Nesen ar draugiem diskutējām par grauzdētu maizi ar avokado. Teorētiski arī man avokado garšo, taču nedomāju, ka ir pareizi ēst to, ko pie mums ved no tālienes tikai tamdēļ, lai apmierinātu cilvēku kulināro gaumi. Domāju, jāēd lokāli, pārtiekot no tā, kas pieejams.
Man patīk vienkāršs, godīgs ēdiens. Ikdienā brokastīs mēdzu ēst vēršaci un bekonu. Vēl man patīk Ķelmēnu rupjmaize. Ja vēl klāt ir sāļš biezpiens ar skābu krējumu, vispār super.
