Bērns tikai traucē!
Domājot par bērniem, būtiskas ir arī tavas un mammas attiecības. Ja tev bērnībā ar mammu nebija labu attiecību, viņa tev neveltīja pietiekami daudz uzmanības, iekšēji vari domāt, ka arī pati nebūsi laba māte. Parasti jau katrai sievietei ir fantāzijas par to, kā tas būs, kad ģimenē ienāks bērniņš. Piemēram, kāda māte es būšu? Vai spēšu būt mīloša un stabila? Vai varēšu mazajam ko dot vai nevarēšu? Var gadīties, ka tu kā meita bērnībā juties lieka, un tad izaugot tevī var būt bailes, ka tev arī bērns šķitīs lieks un ka atkārtosi savas mammas scenāriju: es jutos kā traucēklis mātei, un, kad man būs bērns, arī viņš būs traucēklis man. Ja ir bijuši emocionālie sarežģījumi ar mammu, neapzināti tevī var būt pārliecība, ka nekas neesi, ka tev bērnam nebūs ko dot, un tāpēc bērniņš arī nepiesakās.
Dažkārt mazulis nepiesakās, jo iekšēji ir lielas bailes no atbildības un pārmaiņām dzīvē. Tās arī nāk no bērnības, jo tas nozīmē, ka sevi bērna dēļ būs jānoliek malā, bet to darīt negribas. Šādas izjūtas var rasties, ja vecāki tavā bērnībā bija pārāk aizņemti ar sevi un uzskatīja: tev jau ir pieci vai seši gadi, esi liela, tiec pati galā. Līdz ar to tev, esot bērnam, vajadzēja uzņemties atbildību par to, par ko tādā vecumā tā vēl nebūtu jāuzņemas. Turklāt tas vairoja izjūtu: esmu viena pati. Ja reiz tu pierodi būt viena, tad kam tev vajadzīgi bērni? Pāragri par pieaugušo padarīts bērns iekšēji neredz, kādēļ viņš šai ģimenei ir vajadzīgs. Kad rodas jautājums par saviem bērniem, ir kas līdzīgs – kam gan viņš vajadzīgs, ja tikai traucē. Lai gan tu pat mēģini palikt stāvoklī, iekšējā izjūta saglabājas – priekš kam? Sabiedrība, vīrs, radi un draudzenes saka, ka vajag mazuli, bet tev pašai nevajag.
Vēl viens spēcīgs psiholoģisks faktors, kas var neļaut ieņemt mazuli, ir bailes zaudēt vīrieti un viņa uzmanību. Tā var būt tikai iekšējā izjūta, un tā var būt arī realitāte. Piemēram, ja vīrietis tev ir teicis – kad būsi stāvoklī, nebūsi pievilcīga – vai nicīgi izteicies par citām grūtniecēm.