«Man bija pilns komplekts – ožas zaudējums, augsta temperatūra, kaulu laušana, briesmīgas galvassāpes. Bet labā ziņa ir tā, ka nu jau kļūst bišķiņ labāk,» saka Edmunds Freibergs.
«Pirmās dienas bija šausmīgi slikti. Bija sajūta, ka zārkam vāks laižas pāri. Galu galā, man ir 75 gadi. 30 gados to izturēt droši vien ir vieglāk. Taču braukt uz slimnīcu nedomāju, jo ar elpošanu problēmu nebija.
Paldies Dievam, šis ir kaut kāds atvieglotais kovida variants,» spriež režisors.
Freibergs pukojas, ka sasirdzis gaužām nelaikā – brīdī, kad teātrī sākās mēģinājumi aktiera Ulda Dumpja jubilejas vakaram, kura režisēšana viņam bija uzticēta.
«Paspēju ar aktieriem novadīt tikai vienu mēģinājumu. Jubilejas koncerta kinodaļa bija uzticēta režisorei Inārai Sluckai, bet man bija otra puse. Paldies Dievam, man viss scenārijs jau bija uzrakstīts. To aizsūtīju Inārai un pa telefonu visu sīki un smalki stāstīju, kurš kur iet, ko dara, saka un kā tam visam kopā jāizskatās. Ināra viena mēģinājuma laikā to visu realizēja,» kolēģei pateicas Freibergs.
Viņš neslēpj – žēl, ka nevarēja Uldi Dumpi sveikt klātienē, taču ir liels prieks, ka jubilāram koncerts paticis. «Mēs pēc tam sazvanījāmies, un Uldis teica, ka viss bijis ārkārtīgi sirsnīgi,» gandarīts ir Freibergs.
Plašāk, ko Covid-19 sastrādājis, uzziniet jaunākajā žurnāla «Privātā Dzīve» numurā!